Siliņš: Ir īstais laiks, lai pilnveidotu sevi, bet pēc tam varētu spēlēt izlasē

- Pavasarī informācija par taviem plāniem mainījās vairakkārt – tad tika rakstīts, ka tu nepieteiksies NBA draftam, tad, ka tomēr pieteikties, un tad, ka atkal nepieteiksies. Kas ietekmēja tavas izvēles svārstības?
- Visas sezonas laikā īpaši par to neaizdomājos, plānoju NBA draftam pieteikties nākamgad. Kad sezona jau gandrīz bija beigusies, domas nebija mainījušās, tomēr nolēmām, ka aizbraukšu sevi parādīt uz „adidas Eurocamp” treniņnometni Trevīzo. Tur sevi labi apliecināju un izdomājām, ka jāizmanto iespēja braukt uz Ameriku, kur dažas komandas vēlas mani redzēt. Tāpat lēmums bija saistīts ar pieredzes iegūšanu, jo tā bija mana pirmā reize ASV. Bija svarīgi uz vietas redzēt un saprast, kas jādara citādāk. Novērtēt sevi uz pārējo fona.

- Lasīju, ka tavs aģents jau februārī domāja par pieteikšanos šīgada NBA draftam.
- Izlemts tobrīd tas vēl nebija, par to varēja runāt vienīgi varbūtības izteiksmē. Turklāt pats par to sezonas laikā maz interesējos. Ja kāds apvaicājās, tad atbildēju, ka pieteikšos NBA draftam nākamgad. Februārī bija zināms tikai tas, ka braukšu uz treniņiem Vašingtonā, kur treniņus organizēja mani pārstāvošā aģentūra. Braucām tur trenēties kopā ar dāni Rasmusu Larsenu no Spānijas komandas „La Bruixa d’Or”. Basketbola treniņiem bija piesaistīts treneris no Merilendas universitātes, bet svaru zālē ar mums strādāja treneris, kurš karjeras laikā bija darbojies ar Patriku Jūingu un Alonzo Morningu.

- Pie treniņnometnes Trevīzo vēl atgriezīsimies, bet kāpēc dienu pirms drafta biji pesimistiski noskaņots par savām izredzēm tikt draftētam? Kaut ko zināji vai tā bija intuīcija?
- Kaut kādā ziņā tā bija intuīcija. Vienlaikus apzinājos, ka no pirmsdrafta treniņiem vissliktāk klājās tieši Sanantonio, kas, iespējams, bija pati svarīgākā pieturvieta, jo "Spurs" komandai drafta otrajā kārtā bija 58. un 60. izvēles numurs. Diemžēl treniņu laikā vēl izmežģīju potīti, kas neļāva sevi parādīt no labākās puses. Biju vēl arī Fīniksā, kur bija tikai individuālais treniņš. Tā īsti jau neviens man neteica – izvēlēsies mani vai nē, tomēr intuīcija teica priekšā, ka diez vai. Pēdējie treniņi bija Detroitā, kur veicās vislabāk. Viņiem draftā bija 38. numurs, taču mani neizvēlējās.

- Trevīzo sevi labi apliecināji un komandas aicināja uz intervijām. Par kurām komandām ir runa?
- Bija intervijas ar Hjūstonas "Rockets", Oklahomsitijas "Thunder", Ņūorleānas "Pelicans" un "Spurs" klubu pārstāvjiem. Iztaujāja par ģimeni un bērnību. Principā visas šīs intervijas bija ļoti līdzīgas un pēdējā no tām atbildēju jau automātiski. Šis tas atšķīrās, bet pa lielam jau visi vēlas zināt vienu un to pašu.
Pāris dienas padomāju un nolēmu, ka riskēšu, lai gan vairāk lēmumu pieņēma mans aģents, kuram es ļoti uzticos un esmu pateicīgs par savu līdzšinējo karjeru. Kā jau minēju, liela nozīme bija tam, ka varu iegūt lielu pieredzi, aizbraucot uz treniņiem pie NBA komandām. Viena lieta ir tad, kad tev stāsta, ka jāspēlē agresīvāk, bet pavisam kas cits ir pašam uz savas ādas izbaudīt, kā spēlē amerikāņi. Uzreiz daudz labāk saproti, ko no tevis gaida un kas savā spēlē ir jāuzlabo.

- Grūti jau paredzēt notikumus gadu uz priekšu, bet vai aģents centās izzīlēt un saprast, kādas ir tavas izredzes tikt draftētam nākamgad?
- Daudz par to nerunājām, lai gan apzinājāmies, ka nākamgad varētu būt lielākais izredzes, jo šīgada drafts skaitījās spēcīgāks. Turklāt nākamgad pats būtu vēl labāks, vairāk sevi parādījis un mani vairāk būtu redzējuši. Tomēr izdomājām, ka nekas slikts nenotiks, ja mani arī nenodraftēs. Vismaz būšu sevi parādījis un, ja turpināšu progresēt, būs iespēja tikt atpakaļ.

- Kādēļ devies tieši uz Fīniksu, Memfisu, Sanantonio un Detroitu?
- Bija vēl dažas iespējas, taču nebija lielas nozīmes, uz kurieni doties, jo galvenais bija iegūt pieredzi. Varbūt vienīgi Sanantonio gadījumā bija savs aprēķins, jo viņiem bija 58. un 60. izvēle.

- Nekad neesmu bijis uz workout NBA komandā. Pastāsti, ko tas īsti nozīmē?
- Katrā workout maksimālais spēlētāju skaits ir seši. Fīniksā bijām septiņi. Vispirms vienam amerikānim pajautāja, vai viņš nevar izlaist, taču viņš atteicās. Tad piedāvāja man un es piekritu. Man piedāvāja individuālos treniņus un, ņemot vērā, ka nebiju labākajā sportiskajā formā, biju pat daļēji priecīgs. Individuālajos treniņos bija ļoti daudz dažādu metienu.

- Tev ir skaidrs, ko viņi vēlējās šajos treniņos novērtēt?
- Viņi gribēja saprast, kā manu metienu ietekmē nogurums, kāds ir metiens pēc dažādiem izskrējieniem. Tas bija galvenais individuālajā treniņā, bet pēc tam mazliet uzspēlēju arī viens pret vienu. Veicās diezgan labi.
Memfisā, Sanantonio un Detroitā visur bija seši spēlētāji. Pirmajās 45 minūtēs dažādos veidos tika izmērīti spēlētāju parametri. Tad katram bija fiziskie pārbaudījumi – pārsvarā skrējieni, aizsardzība vai reakcija. Ja godīgi, tad uz pārējo fona nebija tik traki. Vienīgi lēciens amerikāņiem bija daudz labāks. Taču sprintos un reakcijā rādītāji bija vienādi. Memfisā vingrinājumos uz roku stiprumu es un zviedrs pat bijām labākie. Amerikāņu eksplozivitāte vairāk izpaudās jau pēc tam, kad devāmies laukumā. Pēc fiziskajiem pārbaudījumiem sekoja iesildīšanās, bet tad metieni, spēle viens pret vienu un trīs pret trīs, un atkal metieni. Workout maksimālais ilgums bija pusotra stunda.

- Spēlējot trīs pret trīs, tika doti kādi konkrēti uzdevumi vai katrs, kā tika pie bumbas, tā centās sevi parādīt?
- Bija mini uzdevumi. Pārsvarā bija ātrie uzbrukumi pa visu laukumu trīs pret divi, bet atpakaļ nācām trīs pret trīs. Tikmēr Detroitā un Sanatnonio spēlējām tikai pa pusi laukuma – tur bija metieni pēc viena aizsega, bez aizsegiem vai pēc dribla. Kā jau minēju, Sanatnonio negāja tik labi, bet Detroitā, manuprāt, sevi parādīju labi.

- Atceros, ka Mareks Mejeris pērn stāstīja par interesanto iesildīšanos Detroitā, kas vairāk atgādinājusi vingrošanu vecākām kundzēm…
- Jā, tur iesildīšanās bija atšķirīga nekā citur. Tika izmantotas dažādas cīņas mākslas kustības.

- Varbūt tāpēc arī tev tur tik labi gāja?
- Ļoti iespējams. Jo īpaši tādēļ, ka man ceļgals ir labi jāiesilda, turklāt iepriekšējos treniņos Sanantonio biju izmežģījis potīti.

- Kas par vainu ceļgalam un potītei?
- Nekas nopietns, vienkārši iekaisums. Itālijā pārbaudes veicu divas reizes – gan aprīlī, gan pēc sezonas. Abās reizēs man teica, ka celim vienkārši ir pārslodze. Divas nedēļas jāatpūšas un tad visam vajadzētu būt kārtībā. Potīti pagriezu, uzkāpjot citam spēlētājam uz kājas. Pirmās divas dienas likās, ka Detroitas treniņus nāksies izlaist, tomēr jau pieminētais fizioterapeits ļoti palīdzēja.

- Vai tevi Amerikā kaut kas pārsteidza?
- Beidzot pats uz savas ādas izjutu, ka viņi ir ātrāki un eksplozīvāki, ar pirmo soli var ātrāk aiziet garām. Viņiem nav nostaigātu un viņi vienlīdz labi var doties caurgājienā pa abām pusēm. To zināju, taču tāpat bija grūti nosegt, jo Eiropā jau iepriekš zini, kura puse uzbrucējam būs stiprāka un attiecīgi vari spēlēt aizsardzībā.

- Sapinās kājas?
- Kājas nesapinās, bet garām man aizgāja. Arī lēciens viņiem ir augstāks. No otras puses pārsteidza, ka spēlētāji nebija egoistiski, visi bija draudzīgi.

- No tiem, ar kuriem kopā trenējies, kādu nodraftēja?
- Jā, pāris tika draftēti. Manuprāt, vienu no Detroitas workout izvēlējās ar 35. numuru, lai gan… Šķiet, ka NBA viņš ir daudz piemērotāks nekā citi no tiem treniņiem, taču Eiropā viņiem visiem vajadzētu gadu vai divus, lai vispār saprastu, kas notiek. Jāatzīst gan, ka netrenējos kopš ne ar vienu no Top15 drafta kandidātiem.

- Esi sapratis galvenās atšķirības starp to, ko no tevis vēlas sagaidīt Eiropā un NBA?
- Būt agresīvākam un visu darīt ar lielāku pārliecību, bez raustīšanās. Svarīgākais ir spēle viens pret vienu, kas varētu būt mans vājākais punkts. Acīmredzot tieši tādēļ mani arī neizvēlējās. Spēlējot trīs pret trīs, jau varēju sevi apliecināt labāk. Ja spēlētu pieci pret pieci, tad būtu vēl labāk un es savas labākās īpašības varētu parādīt vēl uzskatāmāk.

- Garā sezona ir aiz muguras. Kas tālāk?
- Cerams, ka pietiks ar vienkāršu atpūtu un celis ātri sadzīs, bet tad jau varēšu sākt individuālos treniņus. Man ir izstāstīts, kas jādara, nekādas terapijas nav nepieciešamas. Mājās pie televizora nevaru nosēdēt, tāpat iešu uz trenažieru zāli, taču nenoslogošu celi. Ja viss būs kārtībā, tad aizbraukšu pie Mārtiņa Fomina uz Kandavu, kur vairāk piestrādāšu pie fiziskā.

- Latvijas izlasē esi nolēmis šovasar nespēlēt, tā vietā strādājot individuāli. Tev ir sastādīts treniņu plāns?
- Jā, ir sastādīts, bet arī pats apzinos savas vājās vietas un pie tām strādāšu. Fiziskajā ziņā jāstrādā pie ātruma īpašībām un izturības, jo pārāk ātri nogurstu. Basketbola laukumā jākoncentrējas uz spēli viens pret vienu, bet nedrīkst aizmirst par savām stiprajām pusēm, kuras jācenšas padarīt vēl stiprākas. Ja kāds saka, ka to iespējams efektīvi apvienot ar treniņiem valstsvienībā, tad es tam nepiekrītu. To ir mēģinājuši gan citi, gan daļēji arī es pats.

- Klubs atbalsta tavus individuālos treniņus un nesatraucās par iespējām gūt savainojumus?
- Klubs atbalsta, jo izlases treniņos gūt traumas ir vēl lielāks risks. Katru gadu pēc vasarām jauniešu izlasēs klubā esmu ieradies ar traumu. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ šogad izšķīros par labu individuālajiem treniņiem.

- Izlases kandidātos gan tavs uzvārds sākumā parādījās...
- Komunikācijas problēmas. (Smejas) Ar mani neviens nebija kontaktējies kopš Eiropas U-20 čempionāta pagājušajā vasarā. Viņi bija pārliecināti par mani, jo iepriekš allaž biju spēlējis jauniešu izlasēs. Acīmredzot tādēļ ar mani neviens nesazinājās un neapjautājās par maniem plāniem. Cik sapratu, tad viņi nebija kontaktējušies ar trim spēlētājiem un es biju viens no tiem.
Ainars Bagatskis gribēja, lai spēlēju izlasē, jo īpaši tādēļ, ka palīdzēt valstsvienībai nevarēs vēl vairāki spēlētāji. Es to visu saprotu. Viņš saka, ka individuālo darbu var apvienot ar treniņiem izlasē. Taču viņam ir savas intereses un man ir savas intereses. Šoreiz atļāvos būt egoistisks un pieņēmu lēmumu par labu savai karjerai.

- Uzskati, ka šis ir īstais brīdis šādam lēmumam?
- Pavisam noteikti. Turklāt neuzskatu, ka esmu spēlētājs, bez kura izlase nevarētu iztikt. Ja visi būtu gatavi spēlēt, iespējams, es nemaz nebūtu izlasē. Tāpēc uzskatu, ka šis ir īstais laiks, lai pilnveidotu sevi, bet pēc tam varētu spēlēt valstsvienībā.

- Nākamsezon paliksi Redžo d'Emīlijā? Vai šajā ziņā kaut kas var mainīties?
- Domāju, ka nē. Man ir spēka līgums vēl uz sezonu. Viņi gribēja pagarināt līgumu jau pagājušajā vasarā un grib arī tagad, bet es nekur nesteidzos.

- Jūti, ka uz tevi izdara spiedienu?
- Ne gluži, jo sarunas jau notiek ar manu aģentu, kuram diezgan bieži apjautājas. Viņi grib jaunu līgumu uz vairākiem gadiem, kurā būtu atrunātas izpirkuma maksas. Protams, es saprotu viņu pozīciju. Man nebūtu nekas pretī pagarināt līgumu, taču to izlemsim kopā ar aģentu.

- Kādu ceļu tu sevi novēlētu basketbolā?
- Nākotnē raugos soli pa solim. Nākamais mērķis ir nozīmīgāka loma Redžo komandā, lai uzbrukumā es nebūtu vairs piektā opcija, bet gan trešā vai pat otrā. Taču tas pašam vien būs jāizcīna.

- Un ko tu sev novēli sadzīvē?
- Pagājušajā sezonā pirmo gadu kopā ar draudzeni nodzīvoju Itālijā. Viss ir kārtībā. Viņa ļoti palīdz gan ievērot režīmu, gan pareizi ēst. Jo labāk un pareizāk ēd, jo labāk jūties. Pirms tam regulāri mājās negatavoju un tad gadījās ik pa laikam apēst kaut ko neveselīgāku. Arī miegs ir labāks, jo naktīs vairs neskatos NBA spēles. (Smejas)

- Bet kā ar mākslinieka gēnu no tēva aktiera Aivara Siliņa puses? Vai tas nelaužas uz āru?
- (Smejas) Man patīk teātris, taču žēl, ka nesanāk to apmeklēt, jo, kad atbraucu, sezona jau ir beigusies, bet, kad braucu prom, sezona vēl nav sākusies. Nedomāju, ka teātri skatos citādāk kā vidējais apmeklētājs. Vienkārši man patīk. Jau kopš bērnības bieži gāju gan uz tēta, gan uz citām izrādēm. Būs jāaiziet uz teātri Redžo, kur ir viens no pieciem lielākajiem teātriem Itālijā. Draudzene bija uz baletu un klavierkoncertu, taču tie mani īpaši neinteresē.

- Itāļu valodu jau zini tādā līmenī, ka varēsi izbaudīt izrādi?
- Tad jau redzēsim. Kinoteātrī viss ir tikai itāļu valodā un tur nav problēmu. Protams, teātrī valoda ir citādāka, tomēr domāju, ka lielu grūtību nebūs. Četrus gadus Itālijā jau esmu nodzīvojis.