Delonte Vests: no NBA starmešiem līdz ubagošanai Dalasas ielās

Stāsts veidots, izmantojot vairāku gadu garumā ārzemju medijos publicēto informāciju. Situācijas un dialogi vietām inscenēti.

...

Uzaugot Vašingtonas pierobežā, dzīve Vestu nelutināja. Gaišāka āda nekā lielākajai daļai citu apkārt esošo vienaudžu, galva noklāta burkānu nokrāsas matiem, neliels runas defekts, dzimumzīme zem lūpas un vēl viena uz pakauša, nemitīgā pārvākšanās ģimenes finansiālās mazrocības dēļ - ar to pietika, lai gadiem ilgi Delonte ciestu no vienaudžu uzbrukumiem, kā fiziskiem, tā mentāliem. Vienaudžu - emocionālās inteliģences trūkumcietēju - saviļņotā dusmu okeānā glābšanas riņķi pasniedza spēle ar oranžo bumbu. Tā Vestam padevās, bet ar to pietika vien, lai turētos virs ūdens. Tā nepaglāba no viļņiem, kas laiku pa laikam sašūpoja tik tālu, ka pretīgi sāļais ūdens iesmēlās rīklē un lika rīstīties. Vests jau bērnībā glābiņu no vienaudžu apcelšanas mācēja sameklēt tikai ekstrēmos virzienos.

Delonte joprojām bija pamatskolēns, kad pirmo reizi mēģināja sevi sagriezt un pirmo reizi norija tabletes, kuru nosaukumu nevarēja lāga izlasīt, kur nu vēl izrunāt. Pirmo reizi. Iemesli, lai atkal un atkal nonāktu bērnu slimnīcā starp sev līdzīgiem bēdu brāļiem un māsām bija visdažādākie - vecāku šķiršanās un tēva klāt neesamība, personības veidošanās laikā tik būtiskās mājas sajūtas neiepazīšana nemitīgās pārvākšanās dēļ, trīs darbos strādājošās mammas nespēja atļauties samaksāt par braucienu uz basketbola turnīru vai nopirkt jaunāko kedu modeli, kas tik glīti apāva citu puiku pēdas. Kārtējā vizīte slimnīcā savu kulmināciju sasniedza brīdī, kad Vests sarunās pats ar sevi secināja: “Viss! Šonakt es to izdarīšu! Šonakt es izbeigšu savas mocības.”

Hormonu pārņemtā pusaudža prātā domas turpināja šaudīties kā molekulas Brauna kustībā, un pirms darīt sev galu Vests tomēr noapaļoja citu, vēl neizmēģinātu paņēmienu - sarunu ar pašu Augstāko. Pāris reižu mierīgi izelpojis, Delonte nometās uz ceļiem, ar elkoņiem atbalstījās pret gultas malu un uzsāka sarunu. “Dievs, palīdzi man izdzīvot un kādu dienu nonākt NBA, un es nepārstāšu pagodināt Tevi savās gaitās!”

Saruna Vestu nomierināja, viņš iztaisnoja ceļgalus, ievēlās atpakaļ gultā, pārsedzās ar silto slimnīcas segu un laidās miegā ar jaunu cerību par skaisto nākotni. Mēnesi vēlāk izrakstījies no slimnīcas, Delonte, apgarots ar ticību saviem jaunajiem nodomiem, sakārtoja skolas lietas un iestājās kādreizējās ASV Pirmās Lēdijas Eleonoras Rūzveltas vārdā nosauktajā štata vidusskolā. Par to, ka šajā skolā mācījies viens no jauno tehnoloģiju plaukstošā uzņēmuma “Google” dibinātājiem Sergejs Brins, drīz vien atgādināja tikai skolas slavas stūrītis un skolēnus motivēt gribošie skolotāji, bet par jauno skolas zvaigzni bija kļuvis… Delonte Vests!

Lai gan skolas basketbola komanda sezonu nesāka ar uzvaru, Vesta sniegums groza bumbas speciālistu acīs jau no pirmās dienas bija radījis sajūsmu. Vides nomaiņa un jaunā apņemšanās Vestam ļāva no vienaudžu apsmieta pusaudža acumirklī kļūt par perspektīvu jaunieti sporta laukumā. Un to, ka, potenciālu pārvēršot realitātē, ir iespējams kļūt par ļoti bagātu un cienītu cilvēku, kapitālistiskajā ASV katrs indivīds iemācās jau bērnu dienās. Turklāt Vests savā jaunajā realitātē bija kļuvis par pievilcīgu raksturu profesionālā sporta kūrētājiem - trenēties gribošs, piezemēts, bet ar līdera īpašībām. Pēc ne tik veiksmīgā sezonas ievada komanda ar Vestu pacēlās spārnos un spēja sākt uzvarēt ne vien laiku pa laikam, bet regulāri. Tostarp izšķirošajā cīņā par vietu štata čempionātā.

Pirmo reizi dzīvē Vests jutās kaut kam piederīgs - basketbola sabiedrībai. Un vajadzīgs, jo koledžas, kas labprāt apmaksātu 190 centimetru garā jaunieša mācības iemaiņā pret viņa basketbola iemaņām, sāka stāties rindā. Ticības spēka pārņemts un tiecoties pēc ģimeniskas izjūtas, Vests pieņēma Jezuītu dibinātās Svētās Džozefa universitātes piedāvājumu. Par skādi nenāca arī iespēja spēlēt vienā no spēcīgākajām koledžu sporta konferencēm un darīt to kopā ar iepriekšējās sezonas labāko koledžu basketbola pirmgadnieku visā valstī Džamīru Nelsonu. Vests viņu redzēja nevis kā konkurentu cīņā par minūtēm uz parketa, bet kā cilvēku, no kura mācīties un kļūt labākam, ar kuru kopā izveidot uzvarēt spējīgu komandu. Uzvarētāji patīk visiem, un NBA skauti nav izņēmums. Filadelfijā esošā skola divus gadus pēc kārtas bija tikusi pie aizsargiem, kas tika apzīmogoti kā vieni no labākajiem vidusskolu absolventiem visā valstī. Pirmā sezona Vestam aizritēja Nelsona ēnā, taču viss apkārtējais un domas pieņemšana, ka šis ir process pretī ar trim burtiem simbolizētajam galamērķim, padarīja vieglāku jaunās lomas pieņemšanu. Otrajā sezonā Nelsons un Vests jau pārsvarā laukumā atradās vienlaikus - Delonte bija iemācījies būt efektīvs arī tad, ja bumba visu laiku nav viņa rokās. Savukārt trešā sezona kļuva par tādu, kādu Svētā Džozefa skola pēc tam vairs nav piedzīvojusi.

Delonte Vesta vizītkarte. Foto: Scanpix

...

Neapstādināmais Nelsona un Vesta duets ļāva izcīnīt uzvaras visās 27 regulārās sezonas spēlēs - neviena NCAA 1. divīzijas komanda ko tādu vairs nespēja nākamos desmit gadus. Pirmā vieta rangā un pirmā izsētā komanda Marta Trakumā. Vilšanās par zaudējumu ceturtdaļfinālā ne tuvu nelīdzinājās tiem vilšanās brīžiem, ko Vests pirms vairākiem gadiem bija piedzīvojis personīgajā dzīvē. Tāpēc, ka joprojām priekšā bija galamērķis - nonākšana NBA. Un paša demonstrētā spēles prasme (18,9 punkti, 5,4 bumbas, 4,7 piespēles, 1,7 pārtverta bumba, 41,2% realizētu tālmetienu) bija iedegusi visas laternas, skaidri izgaismojot ceļu uz mērķi, un uzkavēties koledžā vēl pēdējo bakalaura gadu vairs nebija vērts. Kad tikko no Līgo svētkiem atžirgušie latvieši rītā pirms kārtējās darba dienas mēģināja uzzināt, vai NBA jauno spēlētāju aizrunāšanas ceremonijā tiešām izskanējis Andra Biedriņa vārds, Delonte Vests nodevās dzīves skaistākajam brīdim - svinībām par godu Bostonas “Celtics” dotajai iespējai. Leģendārais klubs bija iztērējis savu 24. izvēli draftā, lai tiktu pie tiesībām uz šo koledžas spīdekli.

Vestu debijas sezonā pavadīja savainojumi, un nule kā nolīgtais “Celtics” treneris Doks Riverss vēlējās atgriezt Vestu saspēles vadītāja pozīcijā. Tas ienākšanu NBA padarīja sarežģītāku, tomēr trenera labvēlību jaunais censonis ne brīdi nezaudēja un otrajā sezonā jau tika iecelts par pamata piecinieka pirmo numuru. Pats spēlētājs demonstrēja labu sniegumu, bet komandai tas īsti nelīdzēja - tā pirmo reizi pēc četru gadu pārtraukuma nespēja iekļūt izslēgšanas turnīrā. Sekoja 2006. gada drafts, kurā “ķelti” tika pie Kentaki universitātes spīdekļa Ražona Rondo, un sagadījās, ka viņš spēlē tieši saspēles vadītāja pozīcijā. Pats savulaik par saspēles vadītāju spēlējušais Riverss nu bija grūtas izvēles priekšā, jo komandā bija trīs vīri, kuriem jāsadala minūtes uz vienu pozīciju - bez Vesta un Rondo arī Sebastians Telfērs. Tā kā Vests koledžā bija jau spēlējis otrajā pozīcijā, turklāt darījis to ļoti labi, Riverss, kurš iepriekš pats Vestam lika no jauna apgūt saspēles vadīšanu, atkal viņu pārbīdija uz uzbrūkošā aizsarga pozīciju. Kad sezonas sākumā eksperiments rezultātus īsti nedeva, Vests atkal tika iecelts par saspēlnieku… Šāda svaidīšana lika Vestam pamazām zaudēt piederības sajūtu, ko tikai pirms dažiem gadiem bija izdevies pirmo reizi izjust un ko tik ļoti vairs negribējās nekad pazaudēt.

Gadu pēc Rondo iegūšanas “Celtics” īstenoja pirmā “lielā trijnieka” afēru, vienā komandā apvienojot Polu Pīrsu, Kevinu Gārnetu un Reju Alenu. Lai tiktu pie pēdējā, ģenerālmenedžerim Denijam Eindžam bija jāatdod Sietlas “SuperSonics” vesela paka ar labiem basketbolistiem, viņu vidū bija arī Vests. Nevajadzīgs Bostonā, Vests tā īsti nebija vajadzīgs arī Sietlai, un šāds stāvoklis atkal uzkurināja vecos bērnības dienu dēmonus, kas joprojām sēdēja Vesta galvā, vien noslāpēti aiz vairāku pozitīvu secīgu sportisku notikumu ķēdes radīto endorfīnu sienas. Sezonas vidū Vests tika iesaistīts vēl vienā maiņas darījumā un nonāca Klīvlendā, kas līdz ar Lebrona Džeimsa atnākšanu jau vairākus gadus tika pieskaitīta līgas favorītēm.

Ārēji varētu šķist, ka Vesta dzīvē izjauktie puzles gabaliņi atkal tika salikti pareizajās vietās - “Cavs” rēķinājās ar Vestu kā starta piecinieka spēlētāju un 25 gadu vecumā viņam izdevās tikt pie lielākā karjeras līguma (trīs sezonās teju 13 miljoni). Tomēr emociju pasaules amerikāņu kalniņi turpināja atgūt savulaik sekmīgi zaudēto ātrumu. Sportiski labā ziņa bija tā, ka Vests atkal bija vajadzīgs komandai, kurā nonācis. Sliktā - komanda, kas uz tevi bija likusi cerības, bet tad vienā brīdī no tevis atbrīvojusies, kļuva par čempioniem. Tas var sākt šaustīt ar pārdomām, ka nespēji attaisnot sevi. Turklāt jaunais čalis (Rondo), ko paņēma tavā vietā, savu darbiņu paveica nevainojami.

Pirms pirmās pilnās sezonas “Cavs” rindās Vests pārbaudes spēlē izlamāja vienu no mača tiesnešiem, kuram NBA mača apkalpošana līdz šim gadījumam bija kā sapņa piepildījums, jo ikdienā šis soģis rūpējās par kārtību tikai vidusskolu mačos. Tas deva nepārprotamu signālu - vajadzīga palīdzība. “Neglītā galva atkal sevi sāk rādīt. Tā mani vajājusi visu dzīvi, tāda kā pašiznīcināšanās,” toreiz vaļsirdīgs bija Vests. Ar komandas svētību basketbolists devās mājās, kur Vestam tika diagnosticēti bipolārie traucējumi. Medicine.lv piedāvātā definīcija - psihiska saslimšana, kam raksturīgas straujas garastāvokļa svārstības, kuru laikā patoloģiski pacilāts noskaņojums mijas ar depresiju. Saņēmis medicīnisku palīdzību, divas nedēļas vēlāk Vests atgriezās Klīvlendā un bija gatavs laukumā rādīt to, kas no viņa tika gaidīts.

Neviena cita komanda 2008./2009. gada regulārajā sezonā neizcīnīja tik daudz uzvaru, cik padevās Klīvlendai (66), taču Austrumu konferences finālā “Cavs” piekāpās Stena Van Gandija vadītajai Orlando “Magic”, kuras rindās savu zvaigžņu stundu piedzīvoja Dvaits Hovards - zēns, kura vārdu Vesta drafta vakarā 2004. gadā NBA komisārs Deivids Stērns nosauca pirmo. Vests laukumā demonstrēja atzīstamu spēli un “play-off” bija trešais rezultatīvākais komandā (protams, aiz Lebrona, kā arī saspēles vadītāja Mo Viljamsa), un pamazām ar savu piezemētību ārpus laukuma bija kļuvis par Klīvlendas līdzjutēju mīluli. Tomēr spēlētāja psihiskā stabilitāte turpināja ceļojumu amerikāņu kalniņos - katrai virsotnei sekoja strauja nogāze… Tā paša gada rudenī, vēl pirms nākamās sezonas sākuma, Vests nonāca kriminālziņu virsrakstos.

...

Kādā vēlā septembra vakarā, kad saule jau bija noslīdējusi aiz horizonta, Merilendas kājāmgājēji ievēroja uz ielas braucamās daļas haotiski pārvietojamies trīs riteņu motorizētu braucamrīku. Drīz vien pilsētvidei neierastā paskata braucamajam uzmanību pievērsa arī kārtības sargi un, sagaidījuši noteikumu pārkāpumu, acumirklī nožilbināja sava trafarētā auto uguņus, liekot trīsriteņa vadītājam saprast, ka jāmeklē pirmā iespēja droši piestāt ielas malā. Policista kunga palūgtajos dokumentos persona tika identificēta kā Delonte Morīss Vests. Tas, ka pilsonis Vests ar savu braucamo bija šķērsojis nepārtraukto līniju, motivēja kārtības sargus veikt padziļinātu apskati un necik dziļi nemaz nebija jārokas, lai nonāktu līdz puslīdz šokējošiem atklājumiem. Zem Vesta baltā bezroku apakškrekla slēpās aiz jostas aizbāzta pistole, pie potītes Vests bija piestiprinājis revolveri, bet uz muguras vesto ģitāras čeholu basketbolists bija uzskatījis par pietiekami drošu esam bises un kaujas naža pārvadāšanai.

Tolaik Merilendā nelicencēta ieroča uzglabāšana varēja nozīmēt gan naudas sodu, gan pat vairāku gadu garu cietumsodu. Vests tika arestēts, viņam tika izvirzīta apsūdzība un noteikts tiesas datums, bet jau pēc nedēļas “Cavs” pirmssezonas mediju dienā spēlētājs šai tematā nebija gatavs iedziļināties un neatbildēja uz jautājumiem par to līdz pat tiesas beigām nākamā gada jūlijā. Vests atzina savu vainu un saņēma nosacītu sodu, kā arī obligātu sabiedrisko darbu un psihologa apmeklējumu. Ak, jā, un tā, lai neaizmirstos - arī astoņu mēnešu ilgu elektronisko uzraudzību jeb plastmasas kastīti ap kāju vietā, kur mirkli pirms aresta bija piestiprināts revolveris. Tā kā Vesta mentālās veselības problēmas bija publiski izskanējušas jau pirms gada, šoreiz mediji steidza savos virsrakstos un reportāžas to savilkt kopā - sak, redz kā, emocionāli nestabils cilvēks ķēries pie ieročiem… Paša Vesta vēlāk stāstītā versija gan bija mazāk interesanta publiskajai videi - basketbolists esot trīs ieročus pārvedis no savas mātes mājām uz citu vietu, jo tos Vesta skapī esot uzgājis kāds mātes ciemiņš.

Mēnesi pēc šī notikuma, kad NBA sezona nupat kā bija sākusies, Vests oficiāli izšķīrās no sievas, ko bija apņēmis vien pirms dažiem mēnešiem. Palīdzīgu roku uz pleca smagā brīdī uzlika “Cavaliers” superzvaigzne Lebrons Džeimss. Kādā no treniņiem Vests atstāja zāli un vienatnē devās uz ģērbtuvēm. Lebrons juta, ka kaut kas nav kārtībā ar vienu no komandas svarīgākajiem spēlētājiem un, informējot treneri, devās pa pēdām Vestam. Ieejot ģērbtuvēs, Džeimsam pavērās skumjš un ārkārtīgi vientuļš skats - Vests sēdēja pie sava skapīša fiziski un acīmredzami morāli sašļucis. Džeimss piesēdās blakus iekšēji sabrukušajam Vestam un uzsāka sarunu ar vienkāršu un tai pat laikā ārkārtīgi dziļu jautājumu: “Kā tev iet?” Sajuzdams rūpju pilnu interesi, kas tik ļoti un tik bieži pietrūkusi viņa dzīvē, Vests atvērās nedaudz jaunākajam komandas biedram. Aptuveni stundu ilgās sarunas laikā, kamēr pārējā komanda turpināja nodarbību zālē, Delonte izstāstīja Lebronam visu, kas viņu nomāc - par slimību, par šķiršanos, par bailēm no cietuma. Džeimss noklausījās sagrautās dvēseles stāstu un, kā vien mācēja, iedrošināja Vestu. Ejot mājās pēc treniņa, Džeimss atvadījās no Vesta ar spēcinošiem vārdiem: “Dī, nezinu, kur tagad iesi un ko darīsi, bet es būšu tieši tepat, kad tu atgriezīsies.” Pats Vests vēlāk rezumēja šo dzīves ainu ar Lebrona rakstura cildināšanu: “Šie vārdi mani pacēla tik augstu! Neesmu drošs par to, kas būtu noticis, ja es toreiz būtu aizgājis mājās tādā stāvoklī, kādā izgāju no treniņa. Šī ir liecība tam, kāds Lebrons ir kā cilvēks.”

Lebrons Džeimss un Delonte Vests, pārstāvot Klīvlendas komandu. Foto: Scanpix

Vesta iekšējās cīņas ārēji nebija redzamas - laukumā aizsargs turpināja darīt to, ar ko bija pieradinājis iepriecēt līdzjutējus, bet “Cavs” otro gadu pēc kārtas izcīnīja visvairāk uzvaru regulārajā sezonā (61-21). Pirmajā “play-off” kārtā “Cavs” piecos mačos tika galā ar “Bulls”, bet Austrumu konferences pusfinālā pretī nāca Vestam labi pazīstamā “Celtics”. Pirmajās trīs spēlēs Klīvlenda uzvarēja divreiz, un Lebrons demonstrēja izcilu spēli, realizējot 54,1% metienu no spēles. Pēc trešās spēles komandām bija viena atpūtas diena, kam atkal sekoja mačs Bostonā. Sākot ar ceturto maču, Lebrons vairs nebija savā ādā - nākamajās trīs spēlēs superzvaigzne no spēles trāpīja tikai 34% izdarīto metienu, un “Cavs” visos trīs mačos zaudēja bez variantiem. Tā izrādījās Lebrona pēdējā sezona Klīvlendā pirms aizbraukšanas uz Maiami. Kas notika tai vienā brīvdienā starp trešo un ceturto spēli?

Izskanējušās versijas vedināja uz dažādiem iespējamajiem scenārijiem. Varbūt Lebronam traucēja savainotais elkonis? Varbūt Riverss veica ģeniālus spēles plāna pielāgojumus, padarot Lebronam “Celtics” aizsardzību par neatrisināmu mīklu? Varbūt Lebrons vienkārši nav tik labs, kādu tēlu viņam radījuši mediji? Vai varbūt… varbūt Džeimsa prātu satricināja kāda šokējoša informācija? Žurnālistu mēģinājumos sameklēt atbildes Lebrona pēkšņajam vājumam iespēju izcelties pamanīja kāds Klīvlendas basketbola “labvēlis”, kurš nolēma iedzeltenos toņos krāsoto sporta portālu “Deadspin” aplaimot ar kādu ļoti interesantu elektroniskā pasta vēstuli. Rītā pēc “Cavs” sezonas pēdējās spēles, kurā Lebrons sasniedza “triple-double”, taču trāpīja vien astoņus no 21 metiena, “Deadspin” adresētā vēstulē tika norādīts, ka pirms sērijas ceturtās spēles Džeimss uzzinājis ko šokējošu - Delonte Vests jau kādu laiku guļot ar Lebrona māti Gloriju. Tas no sezonas laikā rūpīgi būvētā komandas mikroklimata kāršu namiņa esot acumirklī izsitis apakšējo rindu…

Baumas palaidējs palika anonīms, taču norādīja, ka uzzinājis to no sava Klīvlendas arēnas būvdarbos nodarbinātā tēva, kuram savukārt esot paziņas NBA komisāra Deivida Stērna kādreizējā advokātu birojā. Nākamo dienu laikā stāstiņu uzķēra arī citi sporta mediji, tiesa, lielākais šī biznesa spēlmanis štatos ESPN atturējās no tēmas iztirzāšanas. Tomēr tviteris jau bija sācis uzņemt apgriezienus, tur čumēja un mudžēja viedokļi, minējumi un arvien jaunas baumas, bieži pasniegtas šim sociālajam tīklam ierastajā verbālās brutalitātes mērcē. Kāda bauma pat piedāvāja notikušā detaļas, proti, Lebrons pārsteidzis viesnīcas numuriņā abus mīlniekus. Džeimsa komanda noliedza notikušo, arī Vests allaž uzsvēris, ka nekas tāds nav noticis, taču bauma jau bija uzņēmusi apgriezienus, un Delontes mentālajai veselībai tas bija vēl viens smags trieciens. Turklāt, tāpat kā Lebrons, arī Vests pēdējās trīs sērijas spēles bija nospēlējis stipri zem paša iepriekš uzliktās latiņas, kas tikai vēl vairāk uzkurbulēja konspirāciju teorijas pārņemtos prātus.

Oriģinālajā e-pasta vēstulē autors pat netīši aicināja uz Vesta linčošanu: “Kaut kāda iemesla dēļ Delonte vēl ir dzīvs, bet vairs ne ilgi - Klīvlendas fani uzzinās, ka šī iemesla dēļ Lebrons vēlas pamest Klīvlendu par katru cenu. Šis izskaidro Delontes mazo spēles laiku un, kas zina, varbūt arī to, kāpēc Lebrons nevarēja pilnībā koncentrēties spēlei.” Ticot Džeimsa un Vesta publiski izteiktiem noliegumiem, nevis kāda anonīma plānprātiņa palaistai baumai, šo varētu klasificēt kā naida kurināšanu, par ko būtu jāsauc pie atbildības. Tas nenotika. Cilvēki meklēja atbildes Džeimsa vājajai spēlei, un šī pilnīgi bez neviena konkrēta pierādījuma iedzīvinātā bauma sniedza iedziļināties negribošai sabiedrībai vieglu atbildi. Vēl vairāk - cilvēki tai gribēja ticēt, jo tā bija tik dzeltena. Tā ļāva viegli par grēkāzi padarīt nepieskaitāmo Vestu, kurš taču pats pirms vairākiem gadiem jau bija atzinis, ka ir psihs…

...

Džeimss tik tiešām tovasar pameta Klīvlendu, bet Vests, saņēmis kārtējo triecienu savai psihei, tika aizmainīts uz Minesotu. Tā bija vieta, kur atkal viņš nebija vajadzīgs, un klubs izmantoja iespēju atlaist spēlētāju pirms 4,6 miljonu lielā alga kļūst garantēta. Divu mēnešu garumā Vests nespēja tikt pie līguma citā klubā par kaut līdzīgu summu, ko bija pelnījis līdz tam un ko, ņemot vērā parādīto sniegumu, būtu pelnījis saņemt arī turpmāk. Septembra sākumā Vestam neatlika nekas cits, kā vien atgriezties Bostonā - Eindžs un Riverss atkal bija gatavi dot Delontem iespēju, tiesa, četru miljonu vietā par knapu miljonu - tikai nedaudz vairāk par tās sezonas līgas minimumu. Sagadījās tā, ka sezonas izskaņā “Celtics” izslēgšanas turnīra otrajā kārtā bija jāspēlē pret Maiami “Heat”, ko par savu jauno komandu bija izvēlējies tieši Lebrons. Un aizvien straujāku popularitāti iemantojušie sociālie tīkli sāka vārīt kārtējo neprāta suslu, sak, “Celtics” īstenojusi ģeniālu plānu. Proti, jau pirms sezonas klubs sagatavojies cīņai pret Lebronu, un Vests komandai piesaistīts ar vienu vienīgu mērķi - atkal izsist “karali” no ritma, redzot, ka jāspēlē pret komandu, ko pārstāv viņa mātes jājējs. Viena sazvērestība pēc otras, un galvenais grēkāzis paliek nemainīgs - mentāli slims cilvēks. Pat ja Eindžam un Riversam tiešām būtu bijis tik morāli kropls plāns, tas izgāzās - “ķelti” zaudēja sēriju piecos mačos.

Delonte Vests un Lebrons Džeimss izslēgšanas mačā 2011. gadā. Foto: Scanpix

Vests pavadīja sezonu aiz Rondo muguras - cilvēka, kurš viņam atņēma darbu pirmoreiz Bostonā. Bālais sniegums neļāva vairs pretendēt ne uz ko vairāk par minimālo algu. Īsti laikā nāca lokauts, kas ļāva Delontem pazust no starmešu apspīdētā spēles parketa un nomierināt savu prātu. Vai tas izdevās? Jā, statistika liecina, ka sanāca pieklājīga sezona ar iepriekšējā jūnijā par čempioni kļuvušo Dalasas “Mavericks”, kas piešķīra līgumu Vestam pāris nedēļas pirms jaunās sezonas sākuma decembra otrajā pusē. Tomēr mentālie parazīti turpināja baroties Vesta prātā. Ja līdz tam basketbols bija kā miera saliņa, kurā aizmirst visas ikdienas rūpes, tad tagad šī suga bija iemājojusi arī groza bumbas svētnīcā. 2012. gada 17. aprīļa vakars Soltleiksitijā ievilkās - “Jazz” trešajā pagarinājumā uzveica čempionus, bet spēle palika daudzu atmiņā arī ar viesu 13. numura izgājienu otrajā ceturtdaļā. Pēc nesekmīga “Mavericks” uzbrukuma bumba nonāca mājinieku rīcībā, un “Jazz” otrgadnieks Gordons Heivords nekavējoties mēģināja aizbēgt no aizsardzības cerībā saņemt bumbu un ātrajā uzbrukumā tikt pie viegliem punktiem. Tas neizdevās, jo ceļā iestājās Vests, bumba lēnām pārceļoja centra līniju, bet Vesta pretdarbība pret jauniņo Heivordu turpinājās līdz atskanēja tiesneša svilpe, signalizējot par noteikumu pārkāpumu. Iespējams, Heivords bija atbildējis Vestam, taču, ja tā, tad tas palika ārpus kamerām, tomēr jebkurā gadījumā Delonte nebija gatavs samierināties ar 22 gadus vecā puikas uzvaru šajā minicīņā un jau pēc svilpes ar rādītājpirkstu iebrauca ausī Heivordam… Absolūti bezjēdzīga darbība, kas nesa tikai negatīvas sekas - tehnisko piezīmi, vietējo līdzjutēju ūjināšanu un kārtējās sabiedrības runas par to, ka Delonte nav pieskaitāms.

Kopumā Vests demonstrēja sakarīgu sniegumu un, lai arī Dalasa sezonā pēc titula apstājās jau pirmajā “play-off” kārtā, 2012. gada vasarā aizsargs sagaidīja pozitīvu sarunu ar “Mavs” īpašnieku Marku Kjūbanu. “Tu esi malacis! Tu aizvadīji labu sezonu un šādu tavu versiju mēs labprāt redzētu komandā arī turpmāk. Tu mums vari palīdzēt atgūt titulu,” Kjūbans nolēma dot Vestam vēl vienu sezonu ar komandu. ”Mēs labi zinām par tavām problēmām un, ja vien jūti, ka nepieciešama palīdzība - saki!” Lai arī priecīgs par saņemto līguma pagarinājumu, Delonte apzinājās - slimība turpina plosīt viņa mentālo veselību, un tagad, kad tā bija ielauzusies arī basketbola laukumā, situācija kļuvusi bīstama. Pirmās pārbaudes spēles pirms jaunās sezonas “Mavs” aizvadīja Eiropā, vispirms uzveicot Berlīnes “Alba”, bet pēc tam zaudējot “Barcelona”. Neveiksmei pret Spānijas čempioniem sekoja Vesta pirmais dusmu izvirdums ģērbtuvē, kas tika “atalgots” ar dažu dienu diskvalifikāciju. Tā ļāva pagriezt mazāku uguni zem verdošā katliņa, taču tas aizvien vārījās, un zaudējums priekšpēdējā pārbaudes mačā Oklahomsitijai atkal lika burbuļojošajam ūdenim velties pāri malām - vēl viens incidents ģērbtuvē šoreiz maksāja darbu, jo veterānu komandā, kas izmisīgi centās atgūties pēc čempionu paģirām, mikroklimata bumba ar kūpošu degli nebija pieļaujama. Vests saņēma garantēto atalgojumu 1,2 miljonu apmērā, taču darbu NBA bija zaudējis uz visiem laikiem.

Delonte Vests spēles laikā Barselonā. Foto: Scanpix

...

Kjūbanam šī bija sāpīga šķiršanās, jo miljardieris apzinājās - runa nav par basketbolistu, bet par cilvēku, kas spēlē basketbolu. Un šim cilvēkam bija nopietnas veselības problēmas, ko nevar izārstēt tik vienkārši, kā saaukstēšanos. Sezonas otrā pusē “Mavs” fārmklubs Teksasas “Legends” deva iespēju Vestam atgriezties laukumā, un spēlētājs aizvadīja astoņus mačus Attīstības līgā. Atalgojums fārmklubā ne tuvu nelīdzinājās ierastajam ienākumu līmenim, kas bija nocementējis arī ļoti augstu izdevumu līmeni. To, ka Vests nav pratis parūpēties par savām finansēm, skaidri iezīmēja jau 2011. gada lokauts. Uz to brīdi karjeras laikā Vests bija nopelnījis jau vairāk nekā desmit miljonus dolāru, taču, apstājoties līgas darbībai, apstājās arī Vesta ienākumi, un basketbolists, metis lepnumu pie malas, pieteicās darbā saimniecības preču lielveikalā. Delonte redzēja naudu kā instrumentu, kas šeit un tagad ļauj dzīvot labāk. Parādoties pirmajai lielajai naudai, tika īstenoti visi bērnībā nepiepildītie sapņi. Ja bija visas iespējamās video spēles mājās, tad vajadzēja video konsoli ierīkot arī automašīnā. Bet vienam pašam spēlēt šīs spēles taču nav nekādas jautrība! Parādās draugi ar personalizētām vietām uz dīvāna pretī 50 collu ekrānam, kas pieslēgts video spēļu konsolei. Tad šie draugi tiek pie maziem uzdevumiem, piemēram, ēdiena sagādāšanas, un par darbu taču pienākas arī atalgojums!

Starp tiem, kas dzīvoja uz Vesta rēķina, sākotnēji bija arī viņa brālis Dmitrijs, taču, atnācis mājās pēc kāda no treniņiem, Delonte atrada uz virtuves galda atstātu zīmīti - Dmitrijs bija sapakojis mantas un devies mājup uz Merilendu pie savas mīļotās, atklāti norādot brālim, ka šāds dzīvesveids nav domāts nopietniem cilvēkiem. Lai arī žēl par to, ka brālis vairs nebija līdzās, Delonte pieņēma šādu Dmitrija izvēli un vēlāk pat nosauca to par labāko brāļa lēmumu dzīvē. Delonte iegādājās māju katram no saviem šķirtajiem vecākiem un palīdzēja tās arī uzturēt. Savu daļu Vesta finanses paņēma arī viņa mentālais stāvoklis. Cīnoties ar saviem dēmoniem, Vests vairākkārt esot vienkārši izdomājis pastaigas laikā ieiet autosalonā un iegādāties auto, lai nomierinātu tumšos domu tuneļos ieskrējušos prātu. Citreiz ikdienas pastaigas lielveikalā beigušās ar mīnus 25 tūkstošiem dolāru kontā. 2013. gada pavasarī, ticis pie iespējas spēlēt “Mavericks” fārmklubā, Vests maldināja sevi ar cerībām par atgriešanos NBA un kopā ar nule kā apgredzenoto Keresu par vienu miljonu iegādājās māju ar astoņām guļamistabām, baseinu un izcilu skatu. Drīz Vests ne tikai vairs nevarēja apmaksāt kredīta maksājumus, bet arī rēķinus, un ziemas mēnešos gaidībās esošā sieva mazgājās ar uz elektriskās plīts uzsildītu ūdeni, jo karstā ūdens padeve bija nogriezta. NBA piedāvājumus Vests tā arī nesagaidīja un rudenī devās peļņā uz Ķīnu.

Rezultatīvā sezona (vidēji 22,6 punkti) deva Vestam vēl vienu cerību atgriezties NBA. “Clippers” iekļāva Vestu vasaras līgas komandā, un, lai arī sniegums bija tālu no vēlamā (6,0 punkti, 3,3 bumbas, 2,3 piespēles), Delonte saglabāja optimistisku skatu. Aģents Vestam solīja darbu NBA, pat nosaucot konkrētus variantus - tiekot runāts ar “Bulls”, “76ers” un “Timberwolves”. “Esmu labākajā formā savā karjerā, esmu gatavs - soma sakrāmēta un stāv pie durvīm. Gribu pabeigt savas grāmatas pēdējo nodaļu,” cerību pilns tobrīd bija 32 gadus vecais basketbolists. Iespēja tā arī neatnāca. Nācās atgriezties Ķīnā, taču pārdzīvojums par sagrautajām ilūzijām atkal spēlēt lielajā līgā neļāva Vestam demonstrēt savu labāko spēli. Pēc četriem mačiem Delonte tika atbrīvots. 2015. gada 18. martā “Mavericks” fārmkluba rindās Vests pēdējo reizi dzīvē devās laukumā kā profesionāls basketbolists.

...

Tas, kurā brīdī tieši Vests nonāca uz ielas, nav dokumentēts pietiekami precīzi, taču pirmās liecības par to, ka astoņas sezonas NBA pavadījušais basketbolists nonācis smagā situācijā, nāca vien dažus mēnešus pēc pēdējā mača viņa karjerā. Ņemot vērā viņa iepriekš fiksēto finansiālo (ne)pratību, tas nebija pārsteigums. Kāds basketbola līdzjutējs Hjūstonā satika Vestu autostāvvietā pie ātrās ēdināšanas restorāna, ģērbtu flaneļa kreklā, slimnīcas pacienta paltrakā un basām kājām.

2020. gads pasaulē bijis sarežģīts. Arī Vesta pasaulē tā nav bijusi medus maize. Šī gada trešās otrdienas rītā Vests klaiņoja gar šoseju netālu no kāda kazino Merilendā. Atpazinis kādu paziņu, Delonte, mēlei mežģoties, mēģināja uzsākt sarunu. Uzrunātais vīrs tik agrā rīta stundā nebija noskaņots ieslīgt sarunās, bet Vesta uzstājība radīja saspringumu abu starpā. Te jāatceras, ka Vestam ir bipolārie traucējumi. Nesagaidot cerēto, Vests reaģēja neadekvāti agresīvi un ar rokās esošo pudeli iesita vīrietim pa seju. Šāda agresija radīja līdzīgu pretreakciju, un vīrietis bez žēlastības uzbruka Vestam. Pēc pāris sitieniem Delonte gulēja teju nekustīgs uz šosejas, bet paziņa turpināja apstrādāt bezpalīdzīgo Vestu - sitiens ar kāju pa seju, kreisā āķa sērija pa ribām… Garām braucošie līdzpilsoņi par notikušo informēja policiju un drīz vien notikuma vietā ieradās kārtības sargi. Abi vīrieši tika saslēgti roku dzelžos. Vests skaidroja policistiem, ka vīrs, kurš viņu piekāva, uzsācis incidentu, jo draudējis Vestam ar šaujamieroci. Liecinieku stāstītais šādu versiju neapstiprināja. Šaubas par Vesta versijas atbilstību realitātei radīja arī Delontes dusmu izvirdums, kurā bijušais sportists apgalvoja, ka ir ASV flotes un armijas līderis, un īstais prezidents. Ne Vests, ne otrs vīrietis nevēlējās celt apsūdzības viens pret otru, un kārtības sargi atbrīvoja abus karstgalvjus.

Pēc notikušā parādīšanās medijos atbalstu Vestam vēlējās sniegt vairāki svarīgi cilvēki Delontes sportista karjerā - koledžas komandas biedrs Džamīrs Nelsons, “Celtics” ģenerālmenedžeris Denijs Eindžs, tobrīd par “Clippers” treneri strādājošais Doks Riverss, “Mavericks” īpašnieks Marks Kjūbans un arī… Lebrons Džeimss. Tas droši vien vēlreiz apgāž sazvērestību par Vesta un Džeimsa mātes intīmajām attiecībām un norāda uz Džeimsa patieso ieinteresētību Delontes veselībā. Vests no palīdzības atteicās.

Laiku pa laikam parādījās foto un video ar Vesta dzīves ainiņām. Deja uz ielas tā, it kā neviens neskatītos. Brauciens auto kopā ar trim jauniešiem, kas ved Vestu iepirkties, izvaicājot kādreizējo sportistu par tādiem jautājumiem, kā piemēram, cik pārus zeķu viņam vajag. Ja kādreiz Delonte starpsezonā piepelnījās ar darbu lielveikalā, tad 2020. gada pavasarī bijušais basketbolists dienas vadīja pie lielveikaliem, mēģinot izdīkt centus no to apmeklētājiem. Kādā saulainā pievakarē Vestu bezpalīdzīgā stāvoklī pie lielveikala atrada Lenora - pirmā sieviete Delontes dzīvē kopš pamestās divu savu bērnu mātes Keresas, kura izrādīja rūpes par trauslo dvēseli. Nē, viņai nebija romantisku nodomu pret bijušo “Mavericks” aizsargu, viņa vienkārši vēlējās palīdzēt alkohola un citu apreibinošo vielu gūstā nonākušam cilvēkam. Lenora neaicināja Vestu ievākties, taču laiku pa laikam pabaroja un izguldīja, apmaksāja telefona rēķinus, pamazām iemantojot Delontes uzticību. “Nepelnu daudz, taču ne dzeru, ne smēķēju, tāpēc varu atļauties tev iedot nedaudz naudas,” Lenora centās Vestam palīdzēt. Delonte viņas personiski sniegto palīdzību pieņēma, taču bija paranoisks un neuzticējās nevienam citam, izņemot jauniegūto draugu. Lenorai tā arī neizdevās pārliecināt Vestu, ka viņam nepieciešama profesionāla palīdzība.

Delonte Vests un Lenora Kola 2020. gada vasarā. Foto: Scanpix

...

Marks Kjūbans vēlējās atpūsties no domām par to, vai Kristaps Porziņģis būs gatavs doties laukumā līdz ar jaunās sezonas sākumu, un atelpas brīdī iegāja tviterī. Nepaspēja apskriet minūte, kad Kjūbana uzmanība tika pievērsta viņa bijušā spēlētāja šodienas realitātei - sociālos tīklus sāka appludināt attēli ar Vestu, kurš ubago Dalasas ielās. Miljardieris sazinājās ar Vesta māti Delfinu, lai noskaidrotu, kā var palīdzēt viņas dēlam. Delfinas atbilde bija īsa un kodolīga: “Atrodi viņu!” Kjūbans apsolīja, ka to izdarīs un izstrādāja plānu. “Biznesa haizivs” uzaicināja Vesta māti uz Dalasu, izmitināja viesnīcā, un, kad viss bija sagatavots, pats personīgi, izmantojot savus kontaktus, noskaidroja Vesta lokāciju. sēdās savā Teslā un devās ceļā. Kādā benzīntankā Vests garāmgājēju saziedotos dolārus iemainīja pret grādīgu šķidrumu. Kasieris rūpīgi pārskaitīja uz galda izbērtās monētas, izsita čeku un pasniedza Delontem pudeli. Bruņojies ar plānu to sākt tukšot tikko atstājis viesmīlīgās telpas, Vests ar nozombētu acu skatienu nekurienē izvilkās no veikala. “Dī,” atskanēja Vesta ausīm pazīstama balss. Delonte pacēla acis un ieraudzīja pazīstamu stāvu - bijušo priekšnieku Dalasas komandā Kjūbanu.

“Mavs” īpašnieks zināja priekšvēsturi, tostarp faktu, ka Vests atteicies no attālināti piedāvātās palīdzības. Tāpēc Kjūbans bija nolēmis konfrontēt Vestu, lai runātu aci pret aci, nevis caur medijiem. Lai aci pret aci pateiktu, ka ir gatavs palīdzēt, ja vien Vests to vēlas. “Nāc, braucam! Ir kāds, kas tev jāsatiek,” pirms likt cilvēkam, kurš nav ilgstoši spējis pieņemt sakarīgus lēmumus, izvēlēties, vai pieņemt palīdzību, Kjūbans iesēdināja 37 gadus veco vīrieti savā auto un aizveda uz viesnīcu, kur abus kungus sagaidīja Vesta māte. Emocionālo tikšanos Kjūbans, cik vien tas bija iespējams, mēģināja uzturēt lietišķu un aicināja visus vienoties - Delontem jādodas rehabilitācijā. Un Kjūbans Vesta ārstēšanos apmaksās pilnībā. Pagājušajā nedēļā, kas noslēdzās ar starptautisko mentālās veselības dienu, Kjūbans publicēja fotomirkli no rehabilitācijas procesa - Vests bija devies izjādē ar zirgu.

...

Vāciešu garīgais skolotājs Ekharts Tolle teicis, ka pagātnei nav varas pār tagadni. Viena lieta ir to saprast un pieņemt, cita - īstenot dzīvē. Ir gadījumi, kad atbrīvoties no pagātnes tā arī neizdodas. Pats Vests intervijās paudis uzskatu, ka viņa lielākā problēma ir nevis bipolārie traucējumi, bet sevis noniecināšana. Tā veidojusies bērnības mentālo traumu rezultātā.

Ir svarīgi saprast, ka šis stāsts ir nevis par basketbolistu, bet par personu, kas spēlē basketbolu. Sabiedrībai ir vieglāk salikt visu kastītēs, nevis censties izprast katru individuāli, taču vismaz tie cilvēki, kas paši darījuši zināmas savas mentālās problēmas, būtu pelnījuši izglītotāku un empātiskāku sabiedrību.

Tas, ka profesionālais sports bendē veselību, jau sen nav nekāds noslēpums. Tas, ka bieži vien runa nav tikai par fizisko veselību, aizvien ir nepietiekami cilāts temats un lielā daļā pasaules, tostarp Latvijā, tabu. Nešaubos, ka arī Latvijā starp atlētiem ir mentālo slimību gadījumi, un par to nav jākaunas, par to ir jārunā, jo tikai tā var šo problēmu, kas mūsdienās kļuvusi bīstami aktuāla, sākt risināt. ASV to jau ir sapratušas (starp basketbolistiem visai skaļi par to runājuši Kevins Lavs un Demārs Derouzens). Citur pasaulē joprojām valda pārliecība, ka sportisti ar šādām problēmām ir lieka ķēpa, lai cik vērtīgi būtu laukumā, tāpēc potenciālie darba devēji mēdz norobežoties. Tomēr viss sākas ar pašu sportistu - jāatzīst, ka ir problēma, un jāgrib saņemt palīdzību. Vesta gadījums ir ekstrēms, ne visiem problēmas saknes meklējamas tik dziļi, ne visiem dēmoni prātā kliedz tik skaļi. Laikus tam pievēršot uzmanību, ir iespēja ātrāk ar tiem uzsākt cīņu.

Izmantotie resursi: