Kā varētu attīstīties Porziņģa lieta? Juridiskās nianses un iespējamie scenāriji

Ņujorkas policija (NYPD) apstiprinājusi, ka uzsākusi izmeklēšanu par apsūdzībām, kuras kāda vārdā neminēta sieviete pirms dažām dienām iesniegusi policijā. Kā vēstīja medijs „New York Post”, viņa apsūdz Kristapu Porziņģi izvarošanā, par šī incidenta datumu minot laiku pavisam neilgi pēc 2018. gada septītajā februārī Porziņģa gūtās ceļgala traumas. Porziņģa advokāts publiskā paziņojumā sava klienta vainu noliedzis, norādot, ka bez abpusējas piekrišanas nenotika nekādas seksuālas darbības, un apsūdzības noraidīja. Tāpat Porziņģa advokāts atklājis, ka pirms pāris mēnešiem vērsies pie varas iestādēm ar savu iesniegumu, apsūdzot minēto sievieti mēģinājumos izspiest naudu.

Sākta izmeklēšana – ko tas nozīmē?

„Sākta izmeklēšana – tas nozīmē tikai to, ka policijā ir saņemta apsūdzība un šobrīd norisinās tās pārbaudīšana,” teorētisko viedokli piedāvāja izdevuma „Jurista vārds” redaktors Āris Kakstāns. „Šajā gadījumā pārbaudīšana noteikti ietver abu pušu liecību iegūšanu. Ja Porzinģis jau nav nopratināts, tad visnotaļ droši, ka NYPD to drīzumā vēlēsies izdarīt. Izmeklēšanas ilgums var būt dažāds, taču iespējamie notikumu attīstības scenāriji ir šādi – izmeklēšanā iegūtie materiāli tiek noteikti kā nepietiekami apsūdzības celšanai tiesā, izmeklēšana ilgu laiku paliek atklāta bez konkrētiem rezultātiem, vai arī tiek virzīta apsūdzība, ko darīs prokurors, ja uzskatīs upura iesniegumu un izmeklēšanā iegūtos rezultātus par tam atbilstošiem. Svarīga šajā situācijā būs arī statusu piemērošana – parasti sākumā apsūdzību virzījusī persona tiek definēta kā „upuris”, nevis kā "apsūdzētājs".”

No lietas izmeklētājiem arī atkarīgs, vai Porziņģim lietā tiks piemērots aizdomās turamā statuss. Piemēram, Lasvegasas policija Krištianu Ronaldu oktobrī no jauna atvērtajā izvarošanas lietā viņam šādu statusu joprojām nav piemērojusi (vismaz publiski tas nav zināms). Cik tas reāli ir Porziņģa lietā, šobrīd nevar spriest, jo ASV medijos pieejamās apsūdzības detaļas nav uzskatāmas par pilnīgām.

Taču publicētās detaļas liecina, ka apsūdzētāja sākotnēji bijusi gatava noslēgt vienošanos un saņemt finansiālu kompensāciju. Ja Porziņģa puse to vēl vēlētos, vai tas šobrīd būtu vēl iespējams vai arī ar iesniegumu policijā šīs durvis ir aizvērušās? ”Teiksim tā – jo nopietnākas apsūdzības, jo mazāk iespēju tās atsaukt. Ja ir ļoti nopietns noziegums, tad pat cietušās puses ģimenes vēlme, lai lietu neizskata, nav noteicošais. ASV tabloīdi tagad piesauc, ka papildus izvarošanai bijuši arī sitieni un apvainojumi. Te tad jāskatās, par ko tieši iesniegta apsūdzība. Bet, visticamāk, ka arī šobrīd vēl iespējams panākt beztiesas vienošanos – ja vien Porziņģim būtu tāda vēlme,” norādīja Kakstāns.

Šobrīd pieejamā publiskā informācija liecina, ka apsūdzībā sniegta tikai minētās sievietes liecība, kas ir pretēja Porziņģa advokāta paustajam. „Šīs liecības tiek pārbaudītas, salīdzinātas, meklētas nesakritības,” pastāstīja Kakstāns. „Ir vesela zinātne, kā noteikt liecību patiesumu un atsijāt viltus apsūdzības un viltus alibi. Tāpēc tiek veiktas ilgstošas nopratināšanas ar vairākiem simtiem jautājumu. Tāpat arī varu pastāstīt, ka tiek izmantotas atkārtotas intervijas, teiksim, ar pāris nedēļu intervālu. Ja ir izdomāts nepatiess stāsts, tad tas parasti tiek izstāstīts vienā veidā un vienos tajos pašos vārdos. Savukārt, stāstot patiesību, normāli domājošs cilvēks to gluži dabiski pastāsta ar citiem vārdiem un salīdzinājumiem nekā pirmajā reizē.”

Prasības nonākšana civiltiesā vai krimināltiesā

Apsūdzība izvarošanā nekādā gadījumā nav joka lieta – pirmās pakāpes izvarošana Ņujorkas likumdošanā ir sodāma ar 5-25 gadu cietumsodu. Otrās pakāpes izvarošana ir sodāma ar maksimālo cietumsodu septiņu gadu ilgumā. Krimināltiesā gan nepieciešams būtu pierādīt vainu daudz nešaubīgāk nekā civiltiesā, taču iesniegums policijā ne vienmēr nozīmē, ka krimināltiesa ir apsūdzību izvirzījušās personas nolūks – Kakstāns norādīja, ka visai bieži vēršanās policijā notiek, lai gūtu neitrālu palīdzību pierādījumu vākšanā, kā arī vienkārši otras puses iebiedēšanai.

Proti, kriminālprocesā pierādījumus vāc varas iestādes, bet, ceļot prasību civiltiesā, tas jādara pašai apsūdzētājai. ASV civiltiesā parasti prasība tiek virzīta par kompensācijas piedzīšanu vai, piemēram, atvainošanos. Taču arī civiltiesa Porziņģim nevarētu būt patīkams scenārijs – šobrīd grūti prognozēt, cik šāda iespēja ticama, taču, ja nonāks līdz civiltiesai, tas var novest pie tā, ka Porziņģim ar zvērestu jāsniedz liecība par tā vakara notikumiem. Ja vien lietā nebūs īpašu apstākļu un abu pušu lūguma tiesai ievērot konfidencialitāti, tad abu pušu liecības būs publiskas. Tas, protams, Porziņģim kā ļoti populārai personai var atstāt sliktu iespaidu līdzjutēju un esošo un potenciālo sponsoru acīs pat tādā gadījumā, ja nekas nelikumīgs viņa rīcībā nav bijis. Līdzīgi notika ar viņa bijušo komandas biedru Deriku Rouzu, kuram bija jāsniedz publiskajos materiālos pieejama liecība par nakti, par kuru viņš tika apsūdzēts grupveida izvarošanā. Tiesā viņš tika attaisnots, neskatoties uz to, ka atzina, ka piedalījies dzimumaktā un nevarēja apliecināt, ka alkohola reibumā esošā sieviete devusi tam piekrišanu.

„12 zvērinātie kā filmās – šī varētu būt pārāk maza lieta tādam procesam,” sacīja Kakstāns. „Taču ir viena pazīme, ka Porziņģis pats šo lietu uztver ļoti nopietni. Viņa advokāts Roulends Riopelle ir ļoti pieredzējis krimināllietu jurists, viņam ir ir bijušas vairākas augsta līmeņa kriminālprāvas. ASV katrai pusei savi izdevumi tiesā jāsedz pašai, un, zinot Ņujorkas advokātu izcenojumu, mierīgi pieļauju iespēju, ka advokāta izdevumi Porziņģim tiesas gadījumā pārsniegtu tos 68 tūkstošus dolāru, kas minēti kā iespējamā kompensācija apsūdzības cēlājai.”

Jau ziņots, ka apsūdzībā minētais datums pieminēts arī dokumentālajā filmā par Porziņģa atgūšanos no smagās traumas, kur viņa brālis Jānis atklāja, ka tovakar kopīgi nelielā apjomā lietots alkohols. Vai tas varētu mazināt Kristapa Porziņģa liecības spēku tiesas priekšā? Kakstāns norādīja, ka jā, taču minimāli. „Galveno būtību tas nemainītu. Jā, tas būtu neliels mīnuss, taču reizē arī tiktu ņemta vērā loģiskā domāšana – cilvēkam ar tādu augumu dažas glāzītes atstātu daudz mazāku iespaidu nekā pusmetru īsākam cilvēkam. Protams, apsūdzību cēlusī puse to noteikti tāpat pieminēs, taču, ja nevarēs pierādīt, ka viņš bijis reibuma stāvoklī, šis arguments būs vienkārši apstrīdams. Savukārt tas, ka Porziņģis par izspiešanas mēģinājumu informēja FIB jau pirms pāris mēnešiem, ir liels pluss viņam, uz tā var balstīt argumentus par iesniegtās apsūdzības izvēlēto brīdi.”

NBA un NBPA reakcija un imigrācijas statuss

NBA kolektīvā līguma noteikumi paredz, ka NBA spēlētāji pakļaujas tajos noteiktajiem punktiem, kas attiecināmi arī par notikumiem ārpus basketbola laukuma. NBPA tiesīga uz šo pantu pamata diskvalificēt spēlētāju vai arī nepielaist spēlēm uz izmeklēšanas laiku, šajā periodā saglabājot viņam algu. NBA vadībai arī nav jāgaida oficiālās izmeklēšanas beigas – praktiski droši, ka NBA sāka savu iekšējo izmeklēšanu jau brīdī, kad saņēma ziņu no Porziņģa par iespējamo izspiešanu. Šeit gan arī jāņem vērā, ka NBA izmeklēšanas rezultātus var pieprasīt Ņujorkas policija savai lietai.

Maz ticams, ka NBA vai NBPA tuvākajā laikā izšķirsies par konkrētiem soļiem, tā vietā nogaidot situācijas attīstību. Tāpat jāņem vērā, ka Porziņģis šobrīd ir gan apsūdzēts, gan apsūdzētājs, līdz ar to vēl mazāk ticamas sankcijas no NBA puses, kamēr NBPA oficiālā paziņojumā jau norādīja, ka pašlaik pieejamie materiāli arodbiedrībai liek nostāties Porziņģa pusē. Savukārt Dalasas „Mavericks” īpašnieks Marks Kjūbans pagaidām tikai apstiprinājis, ka klubs ir informēts par apsūdzību esamību, bet citus komentārus nevēlas sniegt.

Salīdzinājumam šeit var pieminēt nu jau bijušā „Celtics” aizsargs Džabari Bērda lietu. Viņš rudenī tika aizturēts par savas draudzenes piekaušanu, un „Celtics” toreiz izplatīja paziņojumu, ka iestājas pret vardarbību un jūt līdzi šīs epizodes upurim, kā arī klubs norādīja, ka ir ļoti satraukts par šādu apsūdzību eksistenci. Taču Bērda lieta joprojām tiek izmeklēta, taču NBPA vai kluba sankcijas viņš tā arī nesaņēma. Jāpiemin, ka „Mavericks” kā klubs nav izplatījis oficiālu paziņojumu par savu pozīciju šajā lietā.

Atšķirībā no Bērda, Porziņģim var sanākt satraukties par savu ASV rezidenta statusu. ASV mediji min, ka Porziņģim, ja viņam tiks piemērots aizdomās turamā statuss, varētu rasties problēmas ar Kanādas robežas šķērsošanu un atgriešanos ASV, taču Kakstāns norādīja, ka šāda iespēja pašreizējā situācijā ir tikai hipotētiska: „Protams, jo smagākas apsūdzības tiek izvirzītas un jo ilgāk ievelkas viss process, jo lielāka iespēja, ka kādā brīdī problēmas ar imigrācijas dienestu radīsies. Taču šobrīd - patiešām tikai teorētiska iespējamība.”

”Slavenus sportistus ir parocīgi apsūdzēt – viņiem ir daudz vairāk, ko zaudēt”

Pēdējo divu gadu laikā lielu uzmanību izpelnījusies „MeToo” kustība, kas aicina neslēpt savus pārdzīvotos seksuālā rakstura uzbrukumus. Tieši šī kustība tiek saistīta ar pamatīgi pieaugušo ziņojumu skaitu policijā gan Latvijā, gan ASV, turklāt vairākas apsūdzības ASV virzītas arī pret slavenībām. Kakstāns paskaidroja, ka šeit novērojams daļēji atgriezeniskais efekts: „Šī kustība nospēlējusi lielu lomu, jo arī varas iestādes tai pievērš lielāku uzmanību. Attiecīgi policisti un medicīniskais personāls tiek instruēti izturēties daudz iejūtīgāk, daudz nopietnāk izvērtēt saņemtos iesniegumus un neatstāt tos bez izmeklēšanas.”

Pieaugušo apsūdzību skaits arī radījis pieaugušo viltus apsūdzību skaitu. ASV Tieslietu ministrijas dati liecina, ka 2017. gadā 2%-10% iesniegto apsūdzību par izvarošanu tika atzītas par nepatiesām. Tiesa, te jāpiemin, ka šajā kategorijā iekļautas arī apsūdzības, kuras tika atzītas par nepierādāmām. Vai tas ir daudz vai maz, lai vērtē katrs pats. Taču jāpiemin arī cita statistika no ASV Tieslietu ministrijas – no izvarošanā cietušajām personām tikai 40% par to ziņojuši policijā, un no šiem ziņojumiem tikai 34% noslēgušies ar konkrētu sodu apsūdzētajai personai.

„Tas, ka apsūdzība tika iesniegta gadu pēc apgalvotā incidenta, nav nekas neparasts,” pastāstīja Kakstāns. „Krištianu Ronaldu gadījumā pagāja astoņi gadi. Tur gan bija citas atšķirīgas nianses, bet kopumā jāsaka, ka katra šāda lieta ir individuāla. Šeit svarīgi būs izvērtēt, kāda bija apsūdzētājas un Porziņģa komunikācija pēc viņas apgalvotā notikuma, kādi bija iemesli nogaidīšanai. Taču fakts kā tāds – ziņot par izvarošanu gadu pēc tās – nav nekas unikāls upura emocionālā stāvokļa dēļ.”

Kakstāns arī neslēpa viedokli, ka profesionālus sportistus ir parocīgi apsūdzēt noziegumā – gluži vienkārši tāpēc, ka viņiem ir daudz, ko zaudēt: ”Arī tādā gadījumā, ja Porziņģa vaina nekur netiek pierādīta, šāds process var viņam nodarīt lielu kaitējumu. Kaut vai sponsoru intereses ziņā. Tāpēc arī sportisti un citas slavenības parasti no saviem konsultantiem saņem ieteikumus vienoties par kompensāciju (samaksu par klusēšanu) un konfidencialitātes līgumu.”

„Savukārt persona, kas ir cēlusi apsūdzību, par to sodu īsti nevar saņemt – katram cilvēkam ir tiesības vērsties tiesā,” atzina Kakstāns. „Ja kāds cilvēks uzskata, ka ir ticis izvarots, viņam ir visas tiesības prasīt tiesai to pārbaudīt. Ja arī tiesa tā neuzskata, tad par šādas prasības celšanu sodīt nevar. Protams, šeit netiek runāts par apzinātu nolūku graut otras personas reputāciju – sniedzot nepatiesu liecību, viltojot pierādījumus utt. Publiska apmelošana? Šajā gadījumā apsūdzību cēlusī persona pati jau neko medijos nav izplatījusi, nekādas apsūdzošās intervijas nav sniegusi, tāpat kā to nedara Porziņģis. Katrā gadījumā ir tā, ka arī ASV ir nevainības prezumpcija, un, kamēr nav pierādīts pretējais, Porziņģis jāuzskata par nevainīgu šajās apsūdzībās.”