Leimanis: “Ceru sagaidīt Jauno gadu ar mierīgu sirdi un turpināt sezonu Minskā”

Leimanis pēc diviem gadiem Grieķijas un Spānijas otrajās līgās šosezon spēlēs vienā no Eiropas spēcīgākajiem turnīriem - VTB līgā. Vasarā Toms parakstīja līgumu ar Minskas “Tsmoki”, kur par galvenā trenera asistentu strādā Edmunds Valeiko, bet centra pozīcijā spēlē Klāvs Čavars. Pagājušajā nedēļā “Tsmoki” Čempionu līgas kvalifikācijā uzveica Bulgārijas čempionus “Balkan”, bet izšķirošajā mačā pieveica Klaipēdas “Neptūnas” (tur par asistentu strādā Sandis Buškevics) Saruna ar Tomu notika vēl pirms kvalifikācijas turnīra.

Šobrīd esi Minskā, kas ir visas pasaules uzmanības centrā ar nerimstošajiem protestiem pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām. Vai šobrīd jūties droši Minskā?
- Jā, nav tik traki. Jā, paskatoties to, kas tiek rādīts ziņās, uz ielām notiek trakas lietas. Nezinu, cik tālu esmu no epicentra, bet manā rajonā, braucot uz treniņiem vai pastaigājoties, jūtos droši. Nav pamata uztraukumam, ka tieši šajā rajonā kaut kas sāksies. Bet, ja tā padomā, jā, tas viss notiek tepat pilsētā…

Vēlēšanas bija 8. augustā, un dienu vēlāk cilvēki sāka iziet ielās. Kad tev bija jādodas uz Minsku?
- Ja nemaldos, aizbraucu jūlija beigās, katrā ziņā pirms vēl bija sākušies šādi nemieri.

Šobrīd esi pilntiesīgs Minskas iedzīvotājs. Vai vari iedot savu perspektīvu par protestu mērogu?
- Kā jau teicu, savām acīm neko tieši neesmu redzējis. Vienīgais, kas palicis spilgtāk atmiņā, ir no paša sākuma, kad vēl dzīvojām viesnīcā, kas ir vairāk centrā. Tad bija lieli sastrēgumi, plīvoja karogi, bija grūtības izbraukt centru, bet neko vairāk no savām mājām tagad ne dzirdu, ne redzu. Šķiet, ka fiziski esmu patālu no tā visa. Gan dzīvošana, gan treniņbāze ir nostāk no centra, tāpēc cauri braukt ikdienā nemaz nesanāk.

Kad Krievija anektēja Krimu, bija sabiedrības daļa, kas nosodīja latviešu sportistus, kuri paraksta līgumus ar Krievijas klubiem, un nosodīja klubus, kas piedalās Krievijas organizētos turnīros. Vai tev pašam nav bijušas pārdomas par šo tēmu?
- Nē, īsti nav bijušas. Katru lēmumu pieņemu sev, nevis lai kādam izpatiktu. Tik daudz šajā reizē neizvērtēju, lai politiskā nostāja mainītu manu lēmumu [pieņemt līguma piedāvājumu]. Noslēdzu līgumu jūlijā, tobrīd pat nemaz nebiju iedziļinājies visā situācijā, nemaz nezināju, ka gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Tas viss bija jauns, kad atbraucu šeit.

Kolēģis Māris Noviks teica, ka tu varētu būt kandidāts nominācijā “Visvairāk piedzīvojumu 2020. gadā”. Gads vēl nav beidzies, bet pats arī tā jūties?
- (smejas) Šis gads ir interesants mums visiem. Sezona Spānijā tika pārtraukta marta vidū, tad sākās stāsts ar tikšanu mājās. Biļetes jau bija iegādātas, bet piecas dienas pirms izlidošanas tika atceltas. Mājās nonākšanas process sākās no jauna. Un tagad visa Baltkrievijas situācija. Ne tikai sportiskā ziņā, bet arī sadzīviski šis gads paliks spilgtā atmiņā.

Sezonu Spānijā ar “Valladolid” pabeidzāt kā pirmie, bet, kā jau teici, sezona tika pārtraukta un netika atsākta. Saņēmāt medaļas?
- Nav nekas bijis. Situācija izvērtās interesanta. Pats nemaz līdz galam īsti nezināju, kas un kā beidzās. Kad noslēdzu līgumu ar Minsku, vairs pārāk neiedziļinājos. Pirms pāris nedēļām apjautājos,, jo pamanīju, ka “Gipuzkoa”, kur spēlēja Dāvis Rozītis, beigās tomēr tika pie vietas ACB līgā. Prasīju, kāpēc “Valladolid” nebūs ACB, un man skaidroja, ka klubs nav vēlējies tiesāties un vienkārši samierinājās ar palikšanu otrajā līgā.

Uz Spāniju pārcēlies pēc sezonas Grieķijā, bet abos gadījumos spēlēji otrajās līgās. Vai Grieķijas un Spānijas otrās līgas var likt vienā plauktā?
- Tie tomēr ir atšķirīgi līmeņi - Spānijas otrajā līgā līmenis ir pietiekami augsts. Varbūt bija viena komanda, kas vairāk “ņēmās” pa apakšgalu, jo visiem zaudēja jau sezonas sākumā. Varu teikt, ka visās spēlēs bija nopietni pretinieki, bija labi leģionāri, un arī vietējie spēlētāji Spānijā ir spēcīgāki. Grieķijā bija vairākas komandas ar veterāniem, basketbols bija lēnāks un mazliet smagnējāks. Bet atmosfēras ziņā bija labi - mazās zāles vienmēr bija pilnas, fani bļāva un lamājās uz tiesnešiem. Man pašam gāja labi - ļoti patiku trenerim, kurš ļoti daudz sadarbības veidoja uz mani, viņš ļāva darīt man to, ko vēlos. Sezonas vidū tika nomainīts galvenais treneris, pagāja pāris nedēļas un notika vēl viena trenera maiņa (smejas). Tā bija interesanta pieredze.

Ja jāatceras 2018. gada vasara - kāda bija tava motivācija braukt tieši uz Grieķiju?
- Jā, par Grieķijas otro līgu neko daudz nezināju. Nevarēju pateikt, ka zinu, uz kurieni braucu. Motivācija bija izmēģināt kaut ko jaunu. Latvijā biju spēlējis Ventspilī, Liepājā un Valkā, vietējā čempionātā jau zināju visus spēlētājus un visas komandas, tāpēc prasījās kaut ko jaunu. Sākumā bija neliels uztraukums un neziņa, kā būs, jo tas tomēr bija pirmais gads leģionāra gaitās. Piedāvājums nāca no Grieķijas un esmu ļoti apmierināts, ka aizbraucu un pavadīju tur sezonu.

Vai ar Latvijas-Igaunijas līgas pierakstiem CV un statistiku nav iespējams uzreiz tikt augstāk par Grieķijas otro līgu? Bija citi varianti ārpus Latvijas?
- Noslēdzu līgumu diezgan ātri, jo man patīk laicīgi zināt, kam gatavoties. Varbūt nemetos parakstīt pirmo variantu, kas parādās, bet ilgi gaidīt arī nevēlos. Jā, domāju, ka no Latvijas-Igaunijas līgas var tikt arī augstāk, bet katram savs ceļš ejams. Varbūt kāds var izsisties uz Poliju vai Vāciju… Es paņēmu Grieķijas otro līgu. Tikai vēlāk uzzināju, ka arī Edgars Jeromanovs kādreiz bija tur spēlējis. Manā sezonā arī [Rihards] Kuksiks bija Grieķijas otrajā līgā, uzspēlējām viens pret otru. Gribējās kaut ko jaunu, kaut ko citādāku - tas vairāk ir manā stilā.

Ja Grieķijā biji komandā [“Koroivos”], kam sezonas beigās bija jāpiedalās pārspēlēs par palikšanu otrajā līgā, tad Spānijā spēlēji komandā [“Valladolid”], kas cīnījās par titulu un vietu ACB līgā. Vai arī psiholoģiskā ziņā tas prasa cita veida pieeju sezonai kopumā, katram treniņam spēlei?
- Jā, bet to sāc saprast tikai sezonas gaitā, kad aptuveni esi sapratis savas komandas un pretinieku spēku samērus. Uzvari vai zaudē - Grieķijā pieeja treniņiem bija pavisam citādāka, viss notika lēnām un mierīgi, diezgan atslābinoši. Lai gan biju komandas līderis, varbūt dažreiz pavilkos līdzi tādai pieejai. Un tad beigās arī sanāca, ka jācīnās par palikšanu otrajā divīzijā. Spānijā bija pavisam citādāk, treneris Hugo Lopess uzreiz prasīja augstu koncentrēšanos un motivāciju, viņš neļāva atslābt. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā vai bija “aizmidzis”, katrā treniņā varēja "dabūt iekšā". Tas paceļ augšā un liek saprast, ar kādu atdevi jāstrādā.

Lai gan sezonā bijāt pirmie, Princeses kausā zaudējāt otrajā vietā esošajai “Gipuzkoa”. Tur spēlēja Dāvis Rozītis, un viņš intervijā pauda pārliecību, ka viņa komanda būtu uzvarējusi otrā apļa līgas spēlē, ja sezona nebūtu pārtraukta pirms atbildes spēles viņu mājās. Tev droši vien šķiet citādāk?
- Tāpat kā Grieķijā, arī Spānijā spēlēšana savā laukumā ir liels pluss, kas uzreiz mājinieku komandu padara par favorīti. Bet Princeses kausā, lai gan spēlējām mājās, bijām sabijušies, visu spēli bijām iedzinējos un tikai beigās sapratām, ka varam spēlēt. Pēdējā ceturtdaļā sajutām spēli, bet tas jau bija par vēlu, pretiniekiem jau bija noķerts pavediens un nespējām salauzt spēli.

Sezona beidzās tā, kā tā beidzās un jūs bijāt pirmie. Kāpēc “Valladolid” bija labākā komanda līgā?
- Uzskatu, ka mums bija spēcīgi viens pret vienu spēlētāji. Treneris jau no sezonas sākuma izvirzīja uzstādījumu - pēc iespējas labāk izmantot viens pret vienu situācijas. Neuzskatu sevi par labāko viens pret vienu spēlētāju, bet arī tādiem spēlētājiem, kāds esmu es, treneris atrada iespējas - gan ar “pick’n’roll” izspēlēm, gan brīvām metienu pozīcijām. Tāpat labi spēlējām aizsardzībā. Treneris prasīja, lai mazie “krampē” pa visu laukumu, arī garie nedrīkstēja atslābt, arī viņiem bija jāsedz par bumbas saņemšanu. Tas arī mums ļāva labi spēlēt un izvirzīties vadībā.

Tev bija līgums ar klubu uz vienu sezonu. Vai nebija interese turpināt sadarbību ar tevi?
- Bija interese gan man, gan viņiem, bet situācija starpsezonā ilgu laiku bija neskaidra. Klubs parakstīja sadarbības līgumu ar “Real Valladolid” futbola klubu, pieņemot tā identitāti. Nokārtot šo darījumu klubam vasaras sākumā bija svarīgāk, ko var arī saprast, jo tas ļāva palielināt finansējumu un parūpēties par nākotni. Tikmēr es saņēmu piedāvājumu no Minskas, mazliet padomāju un izvēlējos šo variantu.

Izšķirties par labu “Tsmoki” piedāvājumam bija grūti?
- Bija jāapdomājas, bet ne ļoti ilgi. VTB līga tomēr runā pati par sevi. Tā ir diezgan liela skatuve, un šāds piedāvājums var nākt arī vienreiz mūžā. Ar tādu domu arī pieņēmu piedāvājumu. Nolēmu, ka negaidīšu uz “Valladolid”, lai nav lieka stresa un nav visu vasaru jābūt bez līguma uz nākamo sezonu. Esmu priecīgs, ka izdarīju šādu izvēli.

Sākotnēji aizbrauci uz pārbaudes laiku. Vasarā oficiālas spēles nenotiek, līdz ar to loģisks šķiet jautājums - tavu atbilstību līmenim komandas vadība vērtēja tikai treniņos?
- Joprojām esmu ar pārbaudes laika līgumu - klubs var pieņemt lēmumu līdz 31. decembrim. Tā kā sanāks arī oficiālas spēles, kas ļaus klubam vērtēt un izlemt, ko darīt ar mani.

Gribēju vaicāt, ko sagaidi no šīs sezonas, bet laikam pirmais, ko sagaidi, tagad tapis skaidrs - arī noslēgt sezonu šajā komandā?
- (smejas) Protams, tas ir pats svarīgākais. Es vienmēr esmu bijis tāds, kuram komandas uzvara bijis pats svarīgākais. Šajā brīdī jāpadomā nedaudz arī par sevi, jāmēģina parādīt labākais sniegums, lai komanda vēlētos mani paturēt līdz sezonas beigām. Cerams, sagaidīšu Jauno gadu ar mierīgu sirdi - varēšu turpināt spēlēt Minskā.

Viens mērķis jau sasniegts - lai gan pievienojies komandai uz nākamo sezonu, esi kļuvis arī par pagājušās sezonas Baltkrievijas čempionu (sezona tika noslēgta ar mini turnīru septembra sākumā).
- Jā, tas tāds labs joks - atbrauc un mēneša laikā jau esi čempions (smejas).

Piedalījies divās spēlēs, guvi 20 un 19 punktus, atdevi deviņas un četras piespēles. Kāds priekšstats radās par Baltkrievijas čempionātu?
- Teikšu tā… pārāk neskatījos uz komandām, pret ko spēlējām. Esmu šeit uz pārbaudes laiku. Ja sāktu šķirot pretiniekus un pret spēlēm attiektos ar nepareizu attieksmi, tā es sev vietu te neizkarošu. Atnācu un biju gatavs spēlēt tā, it kā pret mums spēlētu VTB līgas komanda. Visa komanda bija ar tādu attieksmi, spēlējām ciešu aizsardzību, meklējām lietas, ko varam uzlabot paši savā sniegumā. Sanāca, ka arī finālā uzvarējām ar 40 punktu starpību.

Klāvs Čavars un Toms Leimanis septembra sākumā kļuva par 2020. gada Baltkrievijas čempioniem. Foto: bs-tsmoki.by

Saspēles vadītāja pozīcijā esat divi ārzemnieki - tu un Roberts Loverijs (2015. gada Latvijas čempions VEF sastāvā). Kā izskatās - vienmēr dalīsiet spēles laiku vai spēlēsiet laukumā arī vienlaicīgi?
- Pagaidām izskatās, ka treneris mūs izmantos laukumā arī vienlaicīgi. Ja tas nesīs rezultātus, tad gan jau pie tā arī pieturēsies. Jāmēģina saspēlēties vienam ar otru, lai varam dalīt minūtes.

Kā bija Spānijā - spēlēji tikai saspēles vadītāja pozīcijā?
- Jā, pārsvarā kā pirmais numurs. Bija reizes, kad spēlēju vienlaikus ar otru saspēles vadītāju, bet diezgan reti. Pārsvarā dalījām minūtes.

Šogad tavs vārds tika locīts arī saistībā ar izlasi - februārī, īpaši pēc abām zaudētajām spēlēm, bija cilvēki, kas iestājās par to, ka tevi būtu bijis vērtīgi uzaicināt, īpaši apstākļos, kad visas spožākās Latvijas zvaigznes netiek uz izlases spēlēm. Kā tu pats juties - gaidīji uzaicinājumu? Pārdzīvoji par to, ka netiki uzaicināts?
- Februārī man bija saruna ar [“Valladolid”] treneri Lopesu, viņš teica, ka runājis ar Latvijas izlases pārstāvjiem. Viņš teica, ka jāiet un sevi jāpierāda. Klusībā cerēju un gaidīju, ka mani pasauks. Būtu bijis tikai priecīgs pirmo reizi būt kopā ar lielo izlasi. Uzaicinājums neatnāca - tas nekas, galvu nenolaidu un gāju spēlēt tālāk Spānijā. Ja sevi pierādīšu, tad gan jau uzaicinājums uz izlasi atnāks.

Vasarā biji uzaicināts uz treniņiem un sākotnēji izskanēja, ka tu varētu piedalīties pārbaudes turnīrā Tallinā. Kāpēc tomēr neredzējām tavu debiju valstsvienībā?
- Jā, atceros, ka mājās ēdu pusdienas un man tieši atnāca uzaicinājums uz treniņiem. Tas bija patīkams pārsteigums. Aizbraucu uz pirmajiem treniņiem, bet tie bija pāris reižu nedēļā un apvienot ar Ventspilī sāktajiem treniņiem bija grūti. Biju jau sācis Ventspilī gatavošanos nākamajai sezonai pie trenera [Ginta] Fogela. Izlasē treniņi bija stipri mierīgāki, kamēr Ventspilī slodze bija krietni augstāka. Gribēju pabeigt jau iesākto treniņprocesu, lai varētu braukt uz Minsku gatavs sevi uzreiz pierādīt. Tallinā nebiju tāpēc, ka noslēdzu līgumu ar Minsku. Sāku svārstīties par to, vai braukt uz izlasi. Man šī tomēr ir svarīga sezona.

Ar Latvijas izlasi tavas spožākās atmiņas līdz šim noteikti ir U20 Eiropas sudrabs 2013. gadā. Bieži gremdējies atmiņās par to vasaru?
- Sanāk atcerēties, protams. Tas paliks atmiņā līdz mūža galam. Tā bija pirmā U20 medaļa Latvijai. Lai gan pats tik daudz toreiz nespēlēju, biju klāt, biju komandas sastāvdaļa. Tās sajūtas, kad pusfinālā ienācām zālē iepriekšējās spēles laikā, un visa arēna sāka bļaut “Lat-vi-ja! Lat-vi-ja!” - tās nevar aizmirst.