Gulbis par sportista karjeras niansēm: "Reti kurš jaunībā ieklausās citos"

"Kurā brīdī sapratu, ka ar basketbolu varēšu pelnīt iztiku? Mūsu laikā jau bija citādi," pasmējās Māris Gulbis. "Kad spēlējām basīti, tad likās, ka visi spēlēs NBA un ka neko citu nevajag. Man vispār bija tā, ka mani "Lainers" ielika LBL pieteikumā pirmoreiz jau 13-14 gadu vecumā, tāpēc arī ātri sanāca ieiet lielajā basketbolā, un tā lietiņa ieinteresēja."

"Mana motivācija jaunieša gados - pat nezinu. Teiktu, ka tā bija aizrautība pret sportu," sacīja basketbolists. "Godīgi jāsaka, ka man vienmēr paticis futbols labāk nekā basketbols, arī tagad tā joprojām ir. Ja, piemēram, jāizvēlas, ko vakarā skatīties, tad izvēlos futbolu. Varbūt tas tādēļ, ka basketbols ir kā darbs. Bet par motivāciju, kādēļ kļuvu par profesionālu basketbolistu, ir patiešām grūti atbildēt. Neteiktu, ka tā bija vienkārši apstākļu sakritība, es tomēr sapratu, ka tā ir lieta, ar ko varēšu pelnīt iztiku. Toreiz tikai likās, ka nu tik viss būs un aizies. Ja es tobrīd būtu zinājis visu, ko zinu tagad, būtu darījis citādi - bet tas jau ir cits stāsts, savām kļūdām visiem jāiziet cauri."

Kā viena no Latvijas profesionālā sporta problēmām tiek minēta pāreja no junioru vecuma uz pieaugušo sportu, kad gan jāsaskaras gan ar lielāku konkurenci, gan pašam jākļūst par pieaugušu personu, kuram jādomā par savas dzīves nodrošināšanu. Gulbis norādīja, ka konkrēti viņam šī pāreja nebija tik sarežģīta, jo Latvijas augstākā līmeņa basketbolā viņš pirmos soļus spēra visnotaļ agri.

"Bet ja tagad tā paanalizē, tad tomēr jāsecina, ka bija sava specifika. Jau teicu, ka ātri tiku paņemts lielajā komandā, taču principā tomēr biju vēlais bērns, kurš fiziski attīstījās vēlāk," atminējās Gulbis. "Tas ietekmēja tieši sporta fizisko pusi, proti, nācu pie večiem un jutu, ka kaut kāds talants man ir, bet trūkst atlētisma to realizēt. Spilgti atceros vienu reizi, kad kā jauns puika spēlēju pret "Ventspili" un pretim iznāca Aigars Vītols, izlases kapteinis, un es nemaz nevarēju saņemt bumbu, jo trūka atlētisma. Vītols tā ar izplestām rokām nostājās priekšā savā aizsardzības pozīcijā, un viss," smējās Gulbis.

"Bet no praktiskās puses grūtākais ir tas, ka pašam jāskatās spogulī, un tas attiecas arī uz pašreizējo paaudzi. Es neesmu basketbolā pirmo gadu, redzu, ka visi citi vaino kaut ko citu, nevis sevi. Te faktors ir arī vecāki, kuri, protams, vēlas iestāties par savu bērnu un saka viņam, ka viņš ir labākais utml. Tad arī sanāk, ka vainīgais ir treneris, kurš neliek sastāvā, vai kāds cits. Esmu redzējis daudzus šādus gadījumus, un bieži vien risinājums ir tāds, ka tev pašam jāpaskatās spogulī un jāpavaicā, ko tu vari dot. Nevis, ko tev kā jaunajam talantam kāds var dot avansā, bet ko tu jau šobrīd vari sniegt savai komandai. Mums Latvijā profesionālie klubi tomēr pārsvarā vēlas rezultātu uzreiz," skaidroja Gulbis, kurš Latvijas vadošās basketbola komandas pārstāv jau vairāk nekā desmit gadus.

"Ko es ieteiktu? Ieteiktu ieklausīties pieredzējušākos spēlētājos," norādīja "VEF Rīga" basketbolists. "Protams, dari, kā vēlies, un mācies no savām kļūdām, un varbūt pat nevajag neko atbildēt, kad kāds tevi pamāca, taču aicinu ieklausīties un izvērtēt, pat tad, ja šim padomam neseko. Tā bija arī mana paša lielākā problēma, ka es spogulī neskatījos. Arī man bija tāda noskaņa, ka man visi ir kaut ko parādā un ka visi man kaut ko dos. Tagad, protams, saprotu, ka mana agrā paņemšana lielajā komandā bija tikai avanss, bet tad likās, ka tas ir pilnīgi normāli. Ja man būtu bijis mentors tobrīd, es būtu darījis daudzas lietas citādi."

"Teikšu godīgi, profesionālu basketbolu sāku spēlēt 26 gadu vecumā. Līdz 25 gadiem es tur tikai muļļājos apkārt - bija kaut kāds talants, pēc jau vairs tik uz avansa rēķina, bet tad apzinājos realitāti, ka es jau vairs īsti nekas neesmu, nāk jau citi jaunie talanti," atzina Gulbis, kurš oktobra sākumā atzīmēja savu 38. dzimšanas dienu. "Tas laiks jau ātri paskrien. Vienā brīdi tev ir 18 gadi un esi jaunais talants. Paiet divi gadi, un, ja neko neparādi, tad tavā vietā jau ņem nākamo jauno talantu. Tas arī ir pilnīgi normāls process, es to saprotu. Bet, kad pats tam izej cauri, tad šis brīdis pienāk kā sitiens ar āmuru pa pieri un tad attopies, sak, "ā, man pašam arī tomēr kaut kas jādara"."

"Ļoti retam sanāk tā uzreiz visu paveikt. Ļoti reti kurš ir tik prātīgs, ka jau jaunībā ieklausās citos, lai neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem uzkāpj citi," smagi noteica Gulbis. "Tā savā ziņā ir dabiska pusaudža pretreakcija - tevi nelaiž laukumā, tu vaino treneri vai kādu citu. Pats labi atceros, ka, lai kāda būtu situācija un kurš treneris tobrīd ar mani strādātu, es sliktās situācijās pats vienmēr pieķēru sevi pie domas, ka treneris ir vainīgs. Pagāja laiks, un pagriezos un padomāju, ka varbūt tomēr problēma bija manī. Bet tas arī bija cits laiks - tagad ar jaunajiem sportistiem strādā pavisam citādi gan padomu, gan fiziskajā ziņā. Es līdz 26-27 gadu vecumam nemaz nezināju, ko sportistam ēst un ko dzert. Neviens nebija man to teicis. Neviens neuzsvēra, ka miegs ir svarīgs. Augu pašplūsmā."

Gulbis arī kā pozitīvu faktoru pašreizējā sporta struktūrā atzīmēja aģentu klātesamību: "Lai vai kādi viņi tur ir un lai vai ar kādām savām interesēm strādātu, viņi tomēr tevi reprezentē. Citādi bija tā, ka 20-22 gadu vecumā man sezona beidzas un nezinu, ko vispār darīšu. Bija tā, ka eju pa ielu, satieku kādu pazīstamu cilvēku, vaicā, ko tu tagad darīsi, un man jāparausta pleci. Protams, ja vien nebiji paša augšgala spēlētājs, kas Latvijas vietējā basketbolā tomēr ir reta lieta."

Ilgajā laikā, kas pavadīts Latvijas klubu basketbolā, Gulbis bijis komandas biedrs daudziem spēlētājiem, kuriem šī pāreja no junioru vecuma uz pieaugušo basketbolu tomēr nav izdevusies un novedusi pie lielās karjeras beigām. "Kā viņiem pietrūka? Droši vien, ka rakstura. Man jāatkārtojas un jāsaka, ka tomēr jābūt gatavam, ka tev neviens neko tāpat vien nedos. Nebūs tā, kā esi pieradis LJBL, kur biji jauniešu komandas līderis. Finansiālais aspekts? Man grūti teikt, jo neskatos citos makos un nezinu, cik citi jaunie spēlētāji saņem. Man pašam tas laikam nebija nozīmīgi, galvenais bija tas, ka basketbola spēlēšana aizrāva. Jā, "Barona" laikos iedeva 50 latus par uzvaru, un tad likās, ka tā summa arvien augs tikai uz augšu un ka tiks sasniegti griesti. Bet - dzīve iemācīja, ka ir citādi," viņš pasmaidīja.

Jauns TV raidījums - "(Bez)maksas sports"

Par naudu Latvijas sportā jau tuvākajā laikā vairāk tiks runāts portāla Sportacentrs.com un TV4 kopīgi veidotā raidījumā “(Bez)maksas sports”. Raidījums būs 12 kvalitatīvu, informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju sērija par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. Pirmā tā epizode ēterā nonāks jau 24. oktobrī. Pirmās sērijas tēma: karjeras izvēle - profesionāls sportists.