Visockis-Rubenis: "Pirmais mērķis ir atjaunot pārliecību"

Komandas kodols no pagājušā gada saglabājies teju nemainīgs, klāt nākuši spējīgi Jaunatnes līgas absolventi. Tomēr uz iepriekšējās sezonas fona sniegums krities. Kāds tam varētu būt skaidrojums?
- Kodols tiešām palicis nemainīgs, tomēr izmaiņas ir ievērojamas. Prom devies Zintis Plivda un pēc abpusējas vienošanās beidzām sadarbību ar Tomu Straudovski un Sandri Vītolu. Vietā ir nākuši četri 1993. gadā dzimušie vīri. Tomēr šo sezonu uzreiz sākām bez viena no pamatsastāva spēlētajiem Armanda Ošiņa, kurš turpina atveseļoties no pārciestās slimības un pēdas lūzuma. Tāpat arī ar muskuļa plīsumu ilgi netiek galā Ingars Aizpurs – tas nozīmē, ka no pagājušā gada pamata mums šogad nevar palīdzēt trīs pamatrotācijas spēlētāji. Sezonas sākumā, kad mums bija milzīga pārliecība un pārējās komandas vēl nebija pastiprinājušās, to vēl tā nejutām, tomēr šobrīd šo spēlētāju iztrūkums ir ļoti jūtams. Ar visu to sezonas sākums izvērtās ļoti labs, bet tad pārējās komandas veica papildinājumus un pirmā apļa +3 rezultāti pārtapa par -3. Vairākas spēles zaudējām pašā galotnē. Papildus visam ar nopietnu infekciju saslima Harijs Rubenis, kurš šobrīd iziet antibiotiku kursu un reāli mums palīdzēt varēs ātrākais pēc mēneša. Harija loma komandā ir ārkārtīgi nozīmīga, jo viņš ir komandas "smadzenes" uz laukuma.

Sezonas ievadā uzveicāt gan "Baronu", gan "Jēkabpili", bet tad sekoja piecu zaudējumu sērija, ko tagad nomainījusi jauna trīs zaudējumu sērija. Kāpēc šāda nestabilitāte?
- Kā jau minēju, pēc pirmā apļa kaut vai šīs pašas komandas veica nopietnu pastiprinājumu. Keins "Baronā" ir fantastisks spēlētājs. Domāju, ka šobrīd LBL labākais un gudrākais centrs. Un ārkārtīgi spēcīgs. Sirsniņš Jēkabpilij bija tieši tas, kas pietrūka – spēles organizētājs. Apvienojumā ar Hilu un O,Braienu viņi ir izcils uzbrukuma trio. Savukārt mēs šajā laikā tikai zaudējām spēlētājus. Tomēr, pat neskatoties uz to, esam turpat blakus, jo lielu nastu iznes mūsu līderi, un jaunie progresē ar katru dienu. Jaunajiem tikai pietrūkst stabilitātes un pēdējās spēlēs tieši tas mums nav ļāvis cīnīties par uzvaru – ja labi strādājam aizsardzībā, nesokas uzbrukums un otrādāk. Vēl arī tas, ka divas spēles zaudējām aiz pašu nekoncentrēšanās. Tagad varam kost tikai pirkstos, ka neizmantojām iespējas. Vienīgais, kas tiešām neapmierina, ir spēles kvalitāte pēdējos mačos. Te nav runa par uzvaru vai zaudējumu, bet par to, vai pēc spēles ieejot ģērbtuvē, tev nav kauns par spēli.

Minēji, ka jaunajiem trūkst stabilitātes. Žanis Peiners un Kristaps Dārgais joprojām ir izteikti komandas līderi, bet sniegums šosezon arī nav tik stabils kā pagājušajā sezonā. Vai tas nozīmē, ka pretinieki atšifrējuši abus?
- Jā, pretinieku komandas nodarbojas ar skautingu un saprot, ka šie abi spēlētāji spēlē lielu lomu mūsu komandā. Tāpēc arī visa uzmanība tiek pievērsta viņu neitralizēšanai. Un, ja tas izdodas, vairāk jārosās jaunajiem spēlētajiem, kas ne vienmēr šo atbildību var iznest. Es uzskatu, ka viņi abi ir vieni no neordinārakajiem spēlētajiem LBL gan ar savu spēli, gan kā personības. Viņu pienesums komandai nav tikai gūtie punkti. Tas, ko šobrīd mēģinām panākt,, - lai mūsu spēle nav virzīta tikai caur viņiem, bet katram spēlētajam ir sava loma un uzdevums, kas viņam laukumā vai uz soliņa ir jāpaveic. Tāpēc arī viņiem pašiem šobrīd ir jāpārorientējas vairāk uz bumbas kustību, nekā pašu spēkiem saasinot katru situāciju. Kā saka "Izcils līderis ir tas, kurš spēj padarīt labākus arī citus".

Komandā nav izteikta centra, bet arī pagājušajā sezonā Zintis Plivda iespēlējās tikai sezonas otrajā pusē. Vai tas nozīmē, ka šosezon nestrādā tie paši taktiskie risinājumi, kas pirms gada sezonas pirmajā pusē?
- Ar Zinti Plivdu sastāvā mūsu spēle bija daudzveidīgāka. Taktiski varējām mainīt uzbrukuma ritējumu. Tāpēc arī pagājušajā gadā mums uzbrukums bija tik labs. Mums bija izcili spēlētāji, kas varēja uzbrukt no perimetra, agresīvi iziet cauri. Kad šo spēli atšifrēja, laukumā nāca Zintis un novirzīja uzmanību uz groza apakšu. Viņš tomēr ir 206 centimetri un 120 kilogrami, aizņem daudz vietas. Nerunājot nemaz par to, ka viņa roku garums ir tā kā 220 cm garam centram. Viņš piedeva mūsu uzbrukumam daudzveidīgumu. Šogad vairs nevaram tā variēt ar uzbrukumu. Tāpēc arī bieži ir problēmas ar to, ka uzbrukums iebuksē. Mēs, iespējams, esam vienīgā komanda, kas spēlē bez centriem, jo mūsu centri ir vairāk ceturtie numuri. Pat U-18 ir viens stabils centrs.

Kā kluba vadība vērtē sniegumu sezonas pirmajā pusē?
- Sākums bija pārsteigums visiem, jo visi gatavojās, ka būs daudz, daudz smagāk. Tomēr labais sākums pieradināja pie uzvarām, un tagad tās nāk daudz grūtāk. Bet vadība mums ir ļoti saprotoša. Viņi saprot, ka mēs šobrīd esam viena no retajām komandām bez ārzemju spēlētajiem, bez īsta centra spēlētāja, ka mums daudzi vadošie spēlētāji ir traumēti un ka darām maksimāli, cik mūsu spēkos. Vienīgais uzstādījums ir vienmēr parādīt cīņu un pozitīvu pieeju, lai arī kāds būtu rezultāts. Mūsu mērķi ir un paliek spēlētāju attīstība caur studijām un basketbolu.

Pagājušās sezonas varoņi Ingars Aizpurs šosezon piedalījies vien desmit spēlēs, Armands Ošiņš - tikai divās. Kāpēc tā? Kādu ietekmi atstāj viņu iztrūkums un kad viņi varētu atgriezties ierindā?
- Kā jau teicu, viņu loma bija ļoti liela. Šogad diemžēl abi mocās ar savainojumiem. Aizpurs, iespējams, jau drīz sāks trenēties uz pilnu slodzi, bet spēlēs atgriezīsies ne ātrāk kā pēc mēneša. Ošiņam šobrīd cenšamies izārstēt gan pēdu, gan veselību kopumā un ceram, ka viņš varētu palīdzēt uz pēdējām šīs sezonas spēlēm un būt 100% gatavs uz nākamo sezonu. Harijs Rubenis iziet antibiotiku kursu un, cerams, ka viss būs kārtībā, tomēr viņa atgriešanās laukumā ir mēneša jautājums.

Kā komandā iekļāvušies pirmgadnieki?
- Sākumā gāja visādi, bet ejot laikam, viņi saprata manu nostāju attiecībā pret treniņprocesu, darba ētiku, vienam pret otru un studijām. Šobrīd varu teikt, ka viņi ir pilnībā iekļāvušies LU filozofijā. Arī sniegums laukumā ir uzlabojies, tomēr prasās stabilitāte, kas jāpanāk treniņos. Tas, ko viņiem mācu, - viņu darbam ir jābūt mērķtiecīgam. Katram treniņam un katram lēmumam ir jāpieved viņus tuvāk personīgajiem un komandas mērķiem. Man jāredz to, ka viņi paši vēlas, ir entuziastiski savā darbā, spēj sevi disciplinēt. Tad progress neizpaliks. Tas, ka viņi ir LBL komandā, vēl neko nenozīmē, tas nedrīkst būt mērķis. Mērķim ir jābūt kaut kam daudz, daudz lielākam. Uzskatu, ka ikviens no viņiem var būt izcils spēlētājs.

Šis ir pēdējais mācību gads vairākiem kodola vīriem. Vai ir jau zināmi viņu plāni - varbūt kāds stāsies maģistros un paliks komandā?
- Jā, šogad studijas beidz Žanis Peiners, Kristaps Dārgais un Harijs Rubenis. Par tālākajiem plāniem esam ar viņiem runājuši, bet konkrēti runāsim pēc sezonas, jo viņi visi grib vēl šo sezonu nospēlēt, cik vien labi var, LU rindās. Varētu teikt, ka viņi ir izauguši LU, un LU ir izaudzis kopā ar viņiem. Pēc šīs sezonas viņi visi ir brīvi no līgumsaistībām, un tas būs viņu lēmums, kā tālāk attīstīsies katra karjera. Iespēju studēt maģistrantūrā, protams, piedāvāsim. Bet mums liels prieks būs viņus redzēt vai nu spēlējam basketbolu nākamajā līmenī, vai sekmīgi darbojoties iegūtajā profesijā.

Kāds ir mērķis atlikušajai sezonas daļai?
- Pirmais mērķis ir atjaunot pārliecību. Daudzie zaudējumi to ir nedaudz iedragājuši. Es ticu, ka mēs joprojām laukumā varam parādīt atzīstamu sniegumu, neskatoties uz traumām un citu komandu spēku. Otrs mērķis ir paaugstināt spēles kvalitāti. Lai varam vienmērīgi strādāt abos laukuma galos un bez lieliem kritumiem. Tas arī ļautu gala rezultātā pacīnīties par uzvaru. Trešais ir spēlētāju progress. Otrgadniekiem un trešgadniekiem ir jāiet solis uz priekšu. Mums komandā ir četri 93. gadi, kuriem vasarā būs U20 čempionāts. Ja viņi visi iekļūs U20 komandas kandidātu lokā, tas mums būs milzīgs gandarījums. Uzskatu, ka starp saviem vienaudžiem viņi ir vieni no labākajiem. To mēs varējām redzēt vienā EYBL (Eiropas Jaunatnes līga - A.S.) posmā, kur bija iespēja startēt, kā arī LBL2 un Studentu līgas mačos, kur viņiem ir jāspēlē pirmās vijoles. Pašiem tikai jāapzinās, ka joprojām ir jāiegulda liels darba apjoms savas spēles un stabilitātes uzlabošanā. Visbeidzot arī mums, treneriem, ir jāprogresē. Mums beidzot ir jāspēj sakārtot aizsardzība un jāpadara daudzveidīgāks uzbrukums. Tas ir mūsu pienākums un atbildība. Konsultējamies ar citiem kolēģiem, pētām mūsu spēles, pērkam klīnikas... Mums ir jāsniedz labākais, ko varam iedot, lai komanda un spēlētāji progresētu. Basketbols ir kā zinātne – jo tu dziļāk lien, jo vairāk saproti, cik maz tu zini. Lai gan bieži ir atklāsme, ka tieši tās vienkāršākās lietas ir tās efektīvākās.