Štelmahers: "VEF uzņēmusi labus apgriezienus, bet mēs nespēlējam sliktāk"

Basketbola klubam “Ventspils” noslēdzies viens posms šajā sezonā, esam pabeiguši sacensības Eiropas turnīros. Ja Tev būtu jānovērtē Eiropas sezonā no 1 – 10, kādu atzīmi liktu?
- Liktu 7, tas ir mans ir skaitlis! /Smejas/ Bet, ja pavisam nopietni, tad ieliktu apmēram pa vidu starp 6 un 7. Es domāju, ka septiņnieks būtu pareizākais vērtējums, jo mēs FIBA Basketbola Čempionu līgā iekļuvām grupā, kurā bija ļoti spēcīgas komandas. Kad vasaras beigās ieraudzījām izlozi, nodomājām, ka esam tikuši “nāves grupā”, un būs ļoti grūti. Bija arī! Neskatoties uz to, mums izdevās uzvarēt apakšgrupas līderus un nospēlēt vairākas patiešām labas spēles. Iesākām mēs ļoti labi un likās, ka varam nospēlēt vēl un vēl labāk, bet jāsaprot un jāapzinās savi resursi un iespējas. Varbūt kādam liekas, ka zaudējām spēles, kuras nevajadzēja zaudēt, bet tomēr palieku pie tā, ka mēs aizvadījām labu apakšgrupas turnīru. Protams, bija arī kaut kādi apstākļi, kas mums patraucēja sasniegt augstāku rezultātu. Visvairāk nomocījāmies ar traumām. Visām komandām ir traumas, tāds ir sports un ar to jārēķinās, bet mums tā bija būtiska problēma ar ko nācās cīnīties patstāvīgi. Mūsu komandā nav 15 vienāda līmeņa spēlētāji un, ja izkrīt kāds no līderiem, tad viņa trūkums ir pamanāms uzreiz un nav tik viegli aizvietojams. Turklāt mums komandā vēl ir spēlētāji, kuri nekad Eiropas līmenī nav spēlējuši, ja vēl traumas nosēdina viņus malā, tad ieiet atpakaļ ritmā ir vēl grūtāk. Turklāt, izkrītot kādam spēlētājam, jāveido komandas zīmējums atkal no jauna. Jāatzīst, ka sanāca tāda raustīšanās gan ar traumām, gan spēlētāju piesaisti, gan iejušanos komandā.

Vēl arī neveiksmes mājas spēlēs. Kā to varētu izskaidrot?
- Jā, tas šajā sezonā ir īpaši, ka mums neizdodas labi nospēlēt savā mājas zālē. Nezinu ar ko tas būtu izskaidrojams. Varbūt ar zināmu atslābumu, kam nevajadzētu būt profesionālam sportistam. Izbraukuma spēlēs komanda vairāk spēja mobilizēties. Žēl, gribētos samainīt otrādi, lai būtu uzvarējuši vairāk mājas spēles un skatītājiem lielāks prieks. Reizēm jau uzvaras izbraukumos netiek novērtētas, jo pazūd klātbūtnes efekts, tik labi neredz smago cīņu, emocijas. Rodas iespaids, ka tādi zaudētāji vien esam, bet izbraukumā uzvarēt ir ļoti grūti.

Vai spēlētajiem bija viegli pārslēgties no Eiropas uz Latvijas spēļu ritmu un otrādi?
- Spēļu ritms bija ļoti labs. Mēs paši uz to gājām, gribējām spēlēt Eiropā. Protams, nebūtu tik daudz spēļu, būtu bijusi iespēja izdziedēt traumas, bet tāds ir profesionālais sports. Mums par spēļu ritmu nevajadzētu sūdzēties. Ja paskatāmies, kāds ir spēļu daudzums citām Eiropas komandām dažādās līgās, kur atpūtas nav vispār, jo vēl ir daudz un ilgi pārbraucieni, tad mēs vēl esam salīdzinoši komfortablā situācijā. Es nedomāju, ka profesionālam sportistam vispār būtu jāsūdzas par šādam lietam, un mūsu komandā šādu problēmu arī nav. Ja runājam par mūsu komandas spēlētāju spēju pārslēgties no Latvijas uz Eiropu, tad varu teikt, ka dažiem nebija viegli. Bet tas nav saistīts ar to, cik pieredzējis ir spēlētājs, drīzāk gan, ka basketbols ļoti atšķiras kā spēlē Latvijā un kā Eiropā.

Komandas sastāvs sezonas sākuma un šobrīd atšķiras. Apstākļu vadīts biji spiests izdarīt izmaiņas. Pastāsti vairāk par komandas komplektācijas ceļu.
- Sāpīgākais bija Artūrs Bērziņš un viņa veselība. Es ļoti vēlējos Artūru redzēt savā komandā, viņš mums nodrošinātu divas pozīcijas. Artūra izkrišana no komandas sastāva, bija mums ļoti liels sitiens. Viņš bija domāts kā mūsu komandas stūrakmens. Nesanāca… Artūrs var spēlēt gan 4., gan arī 5. pozīcijā, īpaši Latvijas līgā, kur var spēlēt ar īsāku piecinieku. Ilgi mēģinājām spēlēt bez tāda kārtīga 4.pozīcijas spēlētāja. Mazliet žēl, ka Bleiks Hamiltons, kurš varēja spēlēt trīs pozīcijās, un mēs redzējām, ka viņš ir atlētisks un spēcīgs spēlētājs, tā arī savu spēli mūsu komandā nav atradis. Atbrauca jau pie mums negatavs, un šobrīd par sevi liek manīt veca trauma. Gaidījām arī, kad Lomažs varēs sākt spēlēt. Bija jāpaiet laikam, kamēr mēs varējām teikt, ka Rihards ir atgriezies. Tagad viņš ir atpakaļ spēlē un gan mēs, gan skatītāji ir priecīgi par viņa sniegumu. Vēl traumas pa ceļam – Gulbis, tad Jucikas, Bruševics salauž degunu, Šķēle izkrīt uz pašām izšķirošām spēlēm. Mums sanāca visu laiku kādam kādu aizvietot, ielēkt viņa pamata pozīcijā un darīt darbu arī par komandas biedriem. Turklāt visas tās traumas radās kaut kādās spēles cīņas epizodēs, kur grūti kaut ko saglābt. No tādām traumām ir grūti izvairīties. Piemēram, Jakovičs. Kritiens izrādījās daudz smagāks nekā sākumā domājām, tagad viņam jāatgūstas. Ļoti viņš mums pietrūka spēlē pret dāņiem. Jā, mums visa šī sezona līdz šim, pagājusi lipinot kopā komandas puzli.

Par kuru spēli Eiropas turnīros Tev pašam ir vislielākais gandarījums?
- Visas tās uzvarētās spēles, jo viņas bija caur asinīm un milzīgu darbu. Spilgti atmiņā ir spēle pret Franciju izbraukumā. Pirmās spēles minūtes, un mums izkrīt Juciks. Tikai pāris dienas pie mums ir Freimanis, sūtīju laukumā, todien viņš izdarīja labu darbu. Mums sanāca viņu viegli ierotēt spēlē. Arī spēle izbraukumā pret Tenerifi. Bijām jau viņus uzvarējuši mājās, kurš gan ticēja, izņemot mūs, ka mēs uzvarēsim viņus izbraukumā? Laba spēle bija! Šobrīd mūsdienu basketbolā viss tik ātri mainās, ir strauja, dinamiska spēle, kur no + 10 pēc pāris minūtēm tu jau vari nonākt iedzinējos ar -15.

Tas ir tas, ko mēs redzējām spēlē pret Dānijas komandu.
- Jā, tā bija pret dāņiem. Mēs bijām priekšā mājas spēlē ar sešiem punktiem, bet tad pārtvertas piespēles, kas pārvēršas punktos, rokas nolaižas, aizmirst, ka priekšā ir vēl viena spēle, divi minūtes pārtraukumi, mēģinām dabūt puišus atpakaļ spēlē…. Neizdevās! Vēl tie bumbas triecieni grozā viens pēc otra mūsu pašu zālē. Viņi ir ļoti atlētiska komanda, līdzīga bija arī Vācijas komanda “MHP Reisen”. Vāciešiem viennozīmīgi bija augstākas klases basketbolisti, bet mēs tik daudz viņiem nezaudējām kā dāņiem. Kaut kā viņiem tā spēle aizgāja. Izskatījās, ka viņi atbrauca paskatīties kā tā spēle ies, viss aizgāja un vairs nebija apturami. Jāatzīst, ka arī mēs paši neizmantojām situācijas, ko viņi mums deva. Pierādījām atbildes spēlē, ka mēs varam ar viņiem spēlēt un uzvarēt. Diemžēl ir palikusi sajūta, ka visu neizdarījām uz 100 procentiem, varējām nospēlēt labāk, pārliecinošāk, un Eiropas sezona būtu vēl turpinājusies.

Kā Tava komanda ceļas no šādiem zaudējumiem?
- Zini, Dānijā, neskatoties uz to, ka neturpinām Eiropas sezonu, tomēr komandā sajutu pozitīvu noskaņojumu. Tas skaidrojams ar to, ka mums izdevās uzvarēt atbildes spēli. Mums tas bija ļoti svarīgi. Spēles beigās, kad rezultāts bija līdzīgs, es spēlētājiem teicu: “Džeki, mums jāuzvar tik un tā. Labi, nedabūsim tos 20 punktus atpakaļ, bet mums jāuzvar!” Godīgi sakot, mēs pirms spēles visi ticējām, ka atspēlēsim tos 20 punktus. Dānijas izbraukums komandu saliedēja. Liekas, ka mēs visi forši sapratāmies un dabūjām komandas otro elpu. Atbraucot atpakaļ, bija tāda pozitīva sajūta. Vēl pēc uzvaras Tenerifē teicu komandai, ka tagad viss forši, bet kā būs, kad piedzīvosim zaudējumus, vai tiksim pāri? Uz brīdi mums bija neliels lūziens komandā, bet pēc Dānijas, varu apgalvot, ka viss ir kārtībā. Jā, žēl, ka beidzās turnīrs, bet nolēmām paņemt no aizvadītām spēlēm tikai labāko pieredzi un turpināt cīņu Latvijas čempionātā. Domāju, ka spēlētāji ir noskaņojušies gaidāmajām cīņām ar visaugstāko atbildības sajūtu. Viegli nebūs, jo šobrīd pirmās četras komandas turnīra tabulā visas ir spēcīgas. Mums būs ļoti jācīnās, lai tiktu katru nākamo soli uz priekšu.

Aizvadīsim spēli pret VEF. Neesam ar viņiem tikušies kopš 18. novembra. Kā komandas ir mainījušās kopš tā laika?
- Liekas, ka 18.novembrī visi domāja, ka VEF uzvarēs, bet uzvarējām mēs. Šobrīd atkal ir sajūta, ka visi gaida tikai un vienīgi VEF uzvaru. Viņi ir uzņēmuši labus apgriezienus, aizvada labas spēles, bet mēs nespēlējam sliktāk. Domāju, ka būs interesanta spēle. Mums vajadzētu savās mājās aizvadīt labu spēli un parādīt skaistu sniegumu skatītājiem, viņi ir to pelnījuši.

Kas ir tā viena lieta, ko Tu pieliktu klāt savai komandai, lai šīs sezonas beigās mēs varētu izcīnītu Latvijas čempiona titulu?
- Es domāju, ka mums beidzot visiem vajadzētu uzspēlēt kopā. Visi spēlētāji būtu ierindā, visi būtu savās pozīcijās un darītu savu darbu. Mums ir laba komanda, un mēs soli pa solim varam aizkļūt līdz čempiona titulam.

Izmantotie resursi:
BK Ventspils