Vilsons: "Absolūti ienīstu zaudēt"

Nākamā spēle pret "Baronu". Vai komanda ir pietiekami labi sagatavojusies?

- Jā, esam gatavi. Mums bija brīvdiena no treniņiem, bet skatījāmies video par "Baronu" un domāju, ka mums ir labas izredzes viņus <i>paņemt</i>. Ir vairākas lietas, ko jāpaveic, un tad varam uzvarēt. Pirmkārt, mums solīdi jādarbojas aizsardzībā un nedrīkstam zaudēt atlēkušās bumbas. Viņiem ir jauna un atlētiska komanda, mēs nedrīkstam viņiem ļaut mest pa grozu biežāk nekā reizi uzbrukumā, tātad nedrīkst ļaut viņiem izcīnīt uzbrukuma bumbas. Otrkārt, mums jāspēlē agresīvs, bet tai pat laikā gudrs uzbrukums – jātiek pie brīviem un labiem metieniem. Visbeidzot, mums visiem jāspēlē kopā, kā komandai un jāuzticas kā ģimenes locekļiem. Ja izdarīsim šīs trīs lietas, uzvarēsim.

Nesen biji guvis savainojumu. Kas tur īsti bija un vai tagad esi vesels?

- Man bija cirkšņa savainojums, un tie ir tādi, kas var ievilkties visas sezonas garumā, ja pienācīgi neatpūties un nesadziedē jau sākumā. Tieši tāpēc treneris vēlējās, lai izlaižu spēli un atkal esmu par 100 procentiem gatavs doties laukumā. Savainojos spēles laikā pagājušajā piektdienā, pēc tam kādu laiku nevarēju kārtīgi paskriet.

Tu esi pirmais ārzemnieks "Zemgales" kluba vēsturē. Vai tas kaut kādā veidā ir jūtams?

- Jā, zināju šo faktu un esmu pagodināts, ka varu būt pirmais ārzemnieks šī kluba vēsturē. Organizācija ir labā līmenī un pēc tās nekad nepateiktu, ka viņiem komandā nav bijuši ārzemnieki iepriekš. Klubs ir parūpējies par visu, lai es justos ērti šeit, lai varētu dzīvot Jelgavā, lai gan esmu bez ģimenes un draugiem. Klubs ir kā mana ģimene šeit. Man te patīk.

Kādu iespaidu atstāji treneris Varis Krūmiņš?

- Treneris Krūmiņs ir lielisks, viņš tiešām ļoti labi pārzina basketbolu. Ļoti inteliģents cilvēks, prot arī pajokot. Pat ja nespējam laukumā parādīt labāko sniegumu, viņs vienmēr pret mums attiecas kā pret pieaugušiem cilvēkiem. Kad skatāmies video, allaž pasaka, kādas kuram ir kļūdas un izaicina mūs tās labot nākamajā spēlē. Tas man viņā ļoti patīk. Viņš ir ļoti pacietīgs darbā ar komandu, kas ilgtermiņā noteikti atmaksāsies.

Vai esi runājis ar treneri par to, ko viņš sagaida no tevis laukumā?

- Kad atbraucu, viņš izstāstīja, ko vēlas, lai es darītu un pagaidām izskatās, ka gan viņš, gan viss klubs ir apmierināts ar to, ko esmu parādījis, tā kā laikam viss kārtībā. Mēs strādājam visi kopā, lai šo komandu padarītu par čempionu cienīgu. Zinu, ka "Zemgalei" nav gājis tik labi iepriekš, pagājušajā sezonā tika izcīnītas vien trīs vai četras uzvaras, bet mani pagātne neinteresē. Šeit nonācu, lai palīdzētu komandai izcīnīt uzvaras, un to arī darīšu. Es absolūti ienīstu zaudēt. Es nevaru panest zaudēšanu – nevaru aizmigt pēc spēlēm, negribu ēst, un tas jādara ar piespiešanos. Tas man nomāc līdz nākamajai reizei, kad dodos laukumā. Vēlos šai komandai izveidot tēlu, ienest pārliecību, ka varam izcīnīt daudz uzvaras un mums tas jāizdara, gan Latvijas, gan Baltijas līgā. Domāju, ka mums bija jābūt piecām uzvarām sešās spēlēs LBL un divām uzvarām abās Baltijas līgas spēlēs, un esmu pavisam nopietns. Tā vietā negājām laukumā ar "slepkavas instinktu", ka sir nepieciešams, lai kļūtu par lielisku komandu. Spēlējām nedroši un gausi. Kad uzlabosim šo "slepkavas instinktu", uz spēlēm pret "Zemgali" vairs neviens neskatīsies, kā uz vieglajām spēlēm. Pretiniekiem būs jāparāda sava A līmeņa spēle, pretējā gadījumā viņi tiks sakauti.

No tevis nāk milzu pārliecība. Ka tu vispār nokļuvi līdz basketbola spēlēšanai Jelgavā? Zināji kaut ko par šejienes basketbolu un valsti kā tādu?

- Pārāk neizplūstot, jāsaka, ka notika ļoti daudz dažādu lietu, kuru rezultātā nonācu šeit. Vienkāršāk – aģents ar mani sazinājās un pastāstīja, ka ir viena komanda Latvijā, kas vēlas parakstīt līgumu ar amerikāni pirmo reizi kluba vēsturē, un jautāja, vai es būtu ieinteresēts. Es teicu jā, un tagad esmu te. Būšu godīgs – iepriekš pat nebiju dzirdējis par šādu valsti, bet ātri sāku interesēties un meklēt informāciju. Sapratu, ka līga tiek augstu vērtēta basketbola pasaulē un bieži palīdz spēlētājiem nonākt vel augstākā līmenī.

Pagājušajā sezonā spēlēji Kazahstānā. Kā tev tur veicās un kā gāja komandai?

- Esmu ļoti pateicīgs, ka man izdevā suzspēlēt tik labā organizācijā kā Astanas "Tigers", kur bija patiešām labas klases spēlētāji. "Zemgale" atgādina Astanas organizāciju, arī tur bija patīkami, labi cilvēki apkārt. Ierados tur sezonas otrā pusē un palīdzēju komandai izslēgšanas spēlēs. Kļuvām par Kazahstānas čempioniem, par ko esmu ļoti priecīgs. Tiku pie lielas zelta medaļas.

Zinu, ka salīdzināt līgas ir grūti, bet tomēr – jā būtu jāsalīdzina spēles līmenis šeit LBL un BBL, un Kazahstānā...

- Latvijas un Baltijas līgās ir līdzvērtīgākas komandas. Domāju, ka Astanas komanda arī varētu spēlēt šajās līgās, bet pārējās komandas Kazahstānā nebija īsti pienācīgā līmenī. Laikam jau teikšu, ka LBL un BBL ir augstāks līmenis.

Kādi vispār ir tavi iespaidi par Latviju un Jelgavu?

- Man ļoti patīk Jelgava, tā atgādina mazo pilsētiņu no kuras esmu nācis pats – Midltaunas, kas atrodas Ohaio štatā. Cilvēki man visai bieži ir prasījuši, kas man šeit tik ļoti patīk. Jaunieši, ar kuriem esmu runājis, saka, ka vēla spamest šo briesmīgo vietu, viņiem šeit ir par šauru un viņiem te nepatīk (smejas). Viņi nevar saprast, kāpēc man šeit patīk. Pirmajā nedēļā, kad ierados, man izrādīja pilsētu. Pāris dienas vēlāk nolēmu pats doties pastaigā, lai apgūtu ielas. Uz mirkli biju nomaldījies, bet vēlāk atradu ceļu mājup, tas bija diezgan interesanti (smejas).

Vai vari teikt, ka spēlēšana "Zemgalē' ir pakāpiens uz augšu tavā karjerā?

- Gan jā, gan nē. Tā kā esmu spēlējis Ukrainā savā pirmajā profesionāļa gadā, jāsaka, ka tā bija labākā līga, kurā līdz šim izdevies uzspēlēt. Bet, tā kā tur nepaliku visu sezonu, to varētu neskaitīt. Ja tā, tad Latvijas un Baltijas līgas noteikti ir labākās, kurās esmu spēlējis līdz šim.

Kāda bijusi tava līdzšinējā karjera?

- Pirmo profesionāļa sezonu sāku Ukrainā, bet nenospēlēju līdz beigām. Komanda kļuva par čempioni vēlāk. Tad atgriezos Amerikā un uzspēlēju CBA līgā, kur tikām līdz finālam, bet tajā zaudējām. Tad sekoja gads Kazahstānā un čempiontituls. Šajā vasarā devos misijā uz Ķīnu, kur kā apvienotā koledžu spēlētāju un profesionāļu ASV komanda spēlējām pret labākajām ķīniešu komandām. Uzvarējām visās astoņās spēlēs. Tagad esmu "Zemgalē". Kā redzi, esmu pieradis uzvarēt, un tiesi to arī sagaidu šeit.

Vērtējot ar vēsu prātu – uz ko "Zemgale' ir spējīga šosezon?

- Kā jau teicu iepriekš, manas domas ir tikai par čempiontitulu. Ikvienā komandā, kurā esmu spēlējis, esmu cīnījies par čempiontitulu, un šis gads nebūs izņēmums. Ja man būs jāvelk lielākais vezums, tad es arī to darīšu, un mēs cīnīsimies par čempiontitulu! Pats vēlos izdarīt visu iespējamo, lai padarītu šo komandu tik labu, cik tā patiešām spēj būt. Ja tas nozīmēs gūt pa 20 vai 30 punktiem un izcīnīt pa 12 bumbām mačā, lai tā būtu. Darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai mēs uzvarētu.

Vai tev ir kāds konkrēts mērķis, ko pats vēlies sasniegt?

- Vēlos būt labākais. Nespēlēju šo spēli hobija vai naudas dēļ, lai gan ar man jāuztur sava ģimene Amerikā. Spēlēju, lai katru dienu kļūtu arvien labāks un beigu beigās kļūtu par labāko spēlētāju, kāds spēju būt. Neesmu ne talantīgākais, ne apdāvinātākais spēlētājs pasaulē, bet zināmas dotības man ir. Savienojot tās ar smagu darbu, rezultāts neizpaliks. Ir jāstrādā vairāk nekā tam, kuram, iespējams, ir vairāk talanta. Gribu, lai mani atceras kā cilvēku, kurš no savām dotībām panāca visvairāk, ieliekot basketbolā sirdi un dvēseli. Ja man tas neizdosies, lai tā būtu, bet ļaudis zinās, ka tas nenotika tāpēc, ka es nebūtu pūlējies pietiekami. Tas ir tas, ko vēlos sasniegt kā basketbolists.

Esmu dzirdējis, ka tu nelietojot alkoholu itin nemaz. Tā ir taisnība?

- Tā ir taisnība, jā (smejas). Tas laikam ir kaut kas īpašs, jo cilvēki par to brīnos un ne tikai Jelgavā, bet arī mājās Amerikā. Tam ir ļoti nopietns iemesls. Kad biju mazs bērns, mans vectēvs bija alkoholiķis. Tas viņu padarīja par sliktu vīru sievai, sliktu tēvu saviem bērniem un vectēvu mazbērniem, viņs vienkārši bija kļuvis par sliktu cilvēku. Viņš dzēra katru dienu visu dienu, aknas neizturēja, un viņš nomira. Man tolaik bija 12 gadu. Tajā brīdi apsolīju sev, ka nesākšu lietot alkoholu, lai izslēgtu vismazāko iespēju kļūt par tādu, kāds bija viņš...