Pleinics: "Neticu, ka Ventspils varētu pazust no lielās Latvijas basketbola aprites"

Portāla "Delfi" sporta sadaļas MVP raksts līdz maksas sienai:

"Ballīte beigusies..." BK "Ventspils" cīnās ar skarbu realitāti un cer nepazust no Latvijas basketbola kartes

Zaudējumu sērijas, vieta tabulas lejasgalā, un no pašmāju klubiem aizmugurē tikai "Latvijas Universitāte" – desmitkārtējā valsts čempione basketbolā "Ventspils" šobrīd piedzīvo grūtus laikus. Būs nopietni jāpacīnās, lai atlikušajā sezonas daļā sasniegtu Latvijas-Igaunijas līgas izslēgšanas turnīru un arī vieta Latvijas čempionāta pusfinālā, kur kurzemnieki bijuši 28 sezonas pēc kārtas, vairs nebūt nešķiet garantēta. "Tur, kur esam tagad, nekad neesmu bijis..." atzīst ilggadējais "Ventspils" ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics. Kluba nākotne šobrīd krāsojas drūmos toņos.

Pleinics lēš, ka "Ventspils" šīs sezonas budžets ir viens no zemākajiem Latvijas klubu basketbolā – aiz muguras varētu būt tikai "Latvijas Universitāte". Ierobežotā rocība nozīmē arī šauru personāla loku – viņš klubā palicis vienīgais pilna laika darbinieks, kas nozīmē adekvātas sekas. "Ko tādu nevēlas piedzīvot neviens..." vaļsirdīgā sarunā atzīst Ralfs.

Sportacentrs.com saruna ar Ralfu Pleinicu

"Delfi dara savu darbu. Sportaziņas dara savu. Viņi izvelk ārā no konteksta lietas, ko esi teicis, un samētā virsrakstos. Viņi mēģina piekacināt cilvēkus - kuram vajag klikšķus savākt, kuram vajag, lai cilvēks nopērk abonementu. Par to vispār nekādas pretenzijas. Vienīgais ir žēl to cilvēku. Domāju, ka arī tu tāpat kā es, kādreiz barojies no virsrakstiem. Tur nav pretenzijas," saprotot arī sporta atspoguļotāju un mediju kā tādu specifiku, vēlējās iestarpināt Pleinics.

Tas ir skaidrs, ka mūsdienās cilvēku ir jāpievilina ar skaļiem teikumiem. Bet skaļi tika paņemts tas pēdējais teikums pirms maksas sienas, ka esi vienīgais pilna laika darbinieks. No skatītāja pozīcijas redzu, ka spēļu galerijas tiek publicētas un vismaz minimālā publicitātes informācija nāk. Vai šobrīd kluba darbībā iztrūkst kaut kādas lietas, kurām būtu jābūt? Vai arī ar "mazo rūķīšu" papildspēkiem tiek nosegts tas absolūtais minimums, ko būtu vajadzīgs?
Precīzi noformulēji. Kā teici, mēs strādājam ar "mazajiem rūķīšiem". Fotogrāfs - ir. Video - ir. Soctīkli kustās. Ir vēl dažas pozīcijas. Šobrīd basketbola klubs iztiek ar nepilna laika darbiniekiem, kuri velta šim darbam trīs četras stundas dienā. Iepriekš bija pieredze, ka šeit strādāja darbinieki, kuri bija pilnas astoņas darba dienas stundas. Tad tu vari arī veidot dažādus projektus un labāk organizēt darbu. Tādā veidā vari jaudīgāk kustēties uz priekšu. Vai tas pietrūkst? Jā, pietrūkst. Diemžēl, šobrīd basketbola klubs nevar atļauties maksāt tik lielu atalgojumu, kas būtu atbilstošs, lai strādātu tikai vienā darbā. Mums ir šie cilvēki, kas savieno amatus ar darbu citās organizācijās. Vairāk vai mazāk visi mani darbinieki ir saistīti ar izglītības iestādēm. Mēs dienā uz pāris stundām redzamies. Grāmatvede jau kopš Covid pandēmijas strādā attālināti. Nav jau nekāda traģēdija. Vienkārši par to, kas parādās virsrakstā, ka esmu vienīgais darbinieks klubā, ir liela starpība, jo arī tālāk rakstā tas ir uzsvērts, ka esmu vienīgais pilna laika darbinieks. Man vienīgajam nav citu darbu. Tālāk tajā rakstā ir rakstīts, ka varbūt pie mums sporta organizācijas vairāk iet uz tādu amatierisma virzienu. Arī mēs ejam tajā Zviedrijas virzienā, kur basketbola klubā faktiski ir viens cilvēks, kurš dara visu. Viņam attiecīgi ir cilvēki, kas nāk brīvprātīgi palīgā. Bet tur tā brīvprātīgo kultūra ir stipri attīstītāka, nekā tas ir pie mums Latvijā. Mums ir bijuši vairākkārtēji mēģinājumi piesaistīt Ventspils Augstskolas studentus, kuri varētu mārketingā "paplosīties" ar savām idejām. Taču viņiem visiem interesē saņemt naudiņu. Ne prakses kārtā, ne brīvprātīgi, diemžēl, neparakstās. Tas nenozīmē, ka mēs šo virzienu nemēģināsim vēl. Kaut kad zvaigznes sastāsies. Nav jau citu variantu.

Tavā minētajā Zviedrijas piemērā laikam jau tā starpība ir tā, ka dzīves līmenis tur ir augstāks un savā pamatdarbā tiek sapelnīts tik daudz, ka paliek arī iedvesma darīt tās brīvprātīgās lietas.
Mēs nevaram no viena basketbola kluba izmainīt valsts domāšanu. Tajā pašā rakstā arī no maniem vārdiem nāk, ka mums tā sabiedrība ir tāda, ka bagātie cilvēki, kuri pelna daudz naudas, labāk izvēlas nopirkt un ielikt garāžā sev kārtējo mašīnu. Protams, tie nav visi. Ir arī cilvēki, kas izvēlās nodarboties ar sabiedrībai svarīgām lietām, piemēram, ziedot teātriem, atjauno baznīcas vai vēl kaut ko. Cepuri nost tādiem cilvēkiem, bet absolūts vairums izvēlās vairot savu personīgo labklājību un iegādāties sev tīkamas mantas, nevis atbalstīt kādu sociālo funkciju. Grozi kā gribi, ja mēs sevi uzliekam uz Eiropas kartes, tad esam stipri par maz, lai ar akciju instrumentiem sportā spētu nodrošināt savus budžetus. Jāskatās kā kurā pilsētā, bet varbūt vienu komandu valstī varam uzlikt uz Eiropas kartes, kas pie kaut kādiem apstākļiem var būt konkurētspējīga. Kopumā katrā pilsētā nevaram uztaisīt komandu, kas būtu konkurētspējīga Eiropas līmenī.

Otra atslēgas frāze līdz maksas sienai ir "nākotne krāsojas drūmos toņos". Es pieņemu, ka tālāk tekstā tur arī ir iekļauts tas, ka tas ir salīdzinoši ar to, kā ir bijis. Svarīgais jautājums šobrīd ir par to, vai ar pašreizējo Ventspils pašvaldības atbalstu un tiem sponsoriem, kas ir, ir pietiekami stabila situācija, lai kaut vai šādā mazbudžeta līmenī BK "Ventspils" varētu turpināt pastāvēt? Vai tomēr ir jābūt satraukumam, ka Ventspils no Latvijas basketbola kartes var pēkšņi pazust?
Domāju, ka savā ziņā tādam uztraukumam ir jābūt katrai komandai, kurai pietiekami nozīmīgs ir savas pašvaldības atbalsts. Tur ir cilvēki, kas uzskata par vajadzīgu atbalstīt vienu vai otru nodarbi. Var gadīties, ka šos cilvēkus nāk un nomaina kādi citi, kuriem tas vairs nebūs interesanti. Tā var notikt jebkurā pašvaldībā.

Jēkabpils... Vienā brīdī bija atbalsts basketbolam un tad vairs nē.
Perfekti! Atradi precīzu precedentu. Ir jābūt pašvaldības atbalstam, valsts atbalstam vai kādam lobiju atbalstam. Ir jāatver acis un jāsauc lietas īstajos vārtos. Kādā veidā sports Latvijā dzīvo? Ar mārketinga aktivitātēm nevar nodrošināt budžetu, īpaši ja esi tendēts uz izaugsmi un uz konkurenci Eiropas klubu sportā. Ir vajadzīgs šis pašvaldības atbalsts vai lielāka nauda. Varbūt futbolā kādreiz šīs naudas no malas parādās. Lai gan tu jau tagad ļoti labi zini, redzot, kas notiek ar "Valmieras" futbolu.

Jā, ļoti labi saprotu. Vienā brīdī "lielais onkulis" visu dod, bet pēc brīža savas ambīcijas jau ir piepildījis un meklē citu mantiņu, šo atstājot novārtā.
Pašvaldība ir tas, kas dod stabilitāti. Pateicoties tam, vari kaut ko plānot un realizēt ilgtermiņā. Tu vairs nedzīvo vienai sezonai, bet vari domāt par vairākām sezonām. Salīdzinot ar tām mūsu lielajām sezonām, mums šobrīd iztrūkst tas privātā un valsts sektora atbalsts. Pašvaldība dara visu, ko var. Milzīgs paldies viņiem par to! Tikko nomainās cilvēki, un ja šie cilvēki nav tendēti atbalstīt šajā gadījumā konkrēti basketbolu, tad var būt bēdīgi.

No sava personīgā izaicinājuma skatpunkta, no vienas puses var jau sūdzēties, ka naudiņa ir mazāk un vairs neesat tajā ierastajā top 2. Arī raksta pirmajās rindkopās ir minēts, ka no Latvijas klubiem pēc budžeta tagad visticamāk esat sestajā vietā...
To es nevaru apgalvot. Ir grūti spriest, ar kādu algu budžetu spēlētājiem un treneriem katra komanda operē. Tur var samērīties ar to, kādu darbu esam veikuši komplektējot komandu un ko esam izspieduši no tiem spēlētājiem.

Tev pašam šajā situācijā ir vairāk "izdzīvošanas režīms" vai varbūt spēja pierādīt, ka saprašana par basīti un tas ņuhs par spēlētājiem ir pietiekami liels, lai arī šādā mazbudžeta kluba variantā spētu uzlikt uz laukuma skatītājiem interesantu produktu? Vai kā ģenerālmenedžerim šie apstākļi arī ir zināms pozitīvs izaicinājums, nevis tikai drūmi skatīties?
Pats sev un visiem pārējiem jau pateicu, ka tā ir pēdējā intervija, ko runāju tādā toņkārtā. Es nezinu, vai man vēl kādam ir kaut kas jāpierāda, ko es varu un ko nevaru izdarīt. Basketbola komandas sastāva veidošana ir pietiekami sarežģīts process. Man ir kaut kādas savas firmas lietas, kuras daru atšķirīgi no citiem. Par to detalizētāk varēšu pastāstīt tad, kad to beigšu darīt. Īpaši pēdējos gados esmu sapratis, ka ir šausmīgi liela nozīme tam, kādus cilvēkus tu paņem komandā. Kā viņi jutīsies un kā viņi saies kopā. Tie ir tie lielie izaicinājumi. Cenas spēlētājiem var mainīties, bet cilvēks jau nemainās. Spēlētāja personība un viņa tā saucamais skills [prasmes - no angļu val.] ir daudzšķautņaina. Jā, varēji samest tādas vidējās cenas spēlētājus groziņā un kratīt kamēr viņi pieslīpējas. Tu zināji, ka no desmit lietām basketbolā viņš deviņas lietas tiešām dara labi. Tad pie tās vienas lietas piestrādā. Tagad ir tā, ka ņem spēlētāju un no desmit lietām basketbolā viņš piecas dara un piecas nedara. Pie tām piecām vēl ir jāstrādā. Izaicinājums ir saprast, cik viņš var. Kuras ir tās pogas, kuras var spiest un kur ir limiti, cik tālu varam viņu pušot [grūst] uz priekšu. Vai mēs ar šo sastāvu varam palikt labāki? Tad vēl nāk klāt tāds faktors kā traumas. Sastāvs jau tā nav baigi dziļš un no tā cieš treniņprocess, kas arī vairs nav pilnvērtīgs, ja mēs runājam par komandas saspēles veidošanu. Vienmēr vari strādāt pie individuālām lietām, bet nevari strādāt pie saspēles, ja tev nav desmit cilvēki. Ja paņem vēl sporta skolas čaļus, kur mums pēdējos gados iet kā iet, lai gan pa kādam arī esam izvilkuši ārā. Jauno dēļ bremzējas treniņprocess, jo viņiem ir jāstāsta un vēl jāmāca visas šīs lietas. Tad nevari panākt to piecu lietu attīstību čalim, kuram vēl tās savas lietas ir jāslīpē. Tas ir tas, uz ko mēs liekam. Paņemam potenciāli labus puišus un ceram uz kvalitatīvu treniņu procesu. Beigās - vai nu tas saiet vai arī nesaiet. Protams, mums arī ir komandā meistarīgi spēlētāji, kuri satur ģērbtuvi un visu saprot, kuri jau ir veterāni. Tam visam komandā ir jābūt. Rezultāts izriet no tā, kā viņi pierīvēsies. Ja prasi par izaicinājumiem, tad varu teikt, ka ir vienlīdz interesanti strādāt kā tad, tā tagad. Tikai tad tu gāji uz katru maču kā favorīts un domāji, kurš tad šodien uz maču "neatnāks" un kurš būs tas, kurš pavilks. Tagad uz gandrīz katru spēli ej kā underdogs un lūdz Dieviņu, lai visi džeki nospēlē tuvu 100%, jo tikai tā vari vinnēt.

Pirmsezonas pārbaudes spēlē trauma no ierindas izsita Renāru Birkānu. Foto: Dāvis Lejasmeiers

Atverot apvienotās līgas spēļu kalendāru, redzu, ka tur ir divas uzvaras, tad atkal divi līdz četri zaudējumi. Tiek vēlreiz izcīnītas divas uzvaras un tad atkal zaudējumu sērija. Vai pēc šīs pēdējās uzvaras Valmierā, tiekot līdz Latvijas kausa pusfināla stadijai, pamanīji laukumā iezīmes, kas ļauj cerēt, ka uz pavasari "Ventspils" komanda būs pietiekami ciets rieksts visiem pārējiem?
Jebkura uzvara ir solis augšup, un šajā gadījumā pārvarēts Latvijas kausa ceturtdaļfināls dod zināmu gandarījumu. Arī tas dod kaut kādu optimismu, tur ir pilnīgi taisnība. Es gribētu, lai rotācija mums ir lielāka. Pagājušais gads mums pierādīja, ka izkrītot vienam diviem atslēgas spēlētājiem, izšķirošajās spēlēs ir grūti. Sezonas laikā vēl kāda komanda var atnākt nenomobilizējusies un vari viņus vinnēt dažreiz uz vienas kājas vai bez pāris spēlētājiem. Play-off stadijā ir jābūt pašā labākajā formā. Tur fokuss ir cits, un neviens vaļības neatļaujas. Tev neviens uz laukuma nedod brīvu vietu elpot, un tad paliek aizvien grūtāk un grūtāk. Nezinu, kā mums veiksies no šī brīža uz priekšu, bet es ļoti ceru, ka vēl vienu spēlētāju izdosies pielikt klāt.

Par tām divām publiski pieejamajām rindkopām no savas puses es esmu tevi izjautājis. Vai vēl ir kas tāds, ko cilvēkiem par "Ventspils" basketbolu vajadzētu zināt?
Es gribētu pateikt, ka lai cilvēki neizdara secinājumus par lietām, lasot tikai virsrakstus. Ja grib zināt, ko cilvēks ir teicis, ir iespēja pazvanīt man un noprecizēt. Protams, visi nepiezvanīs, bet nopērciet to abonementu un izlasiet visu informāciju. Pēdējās dienās pēc šī intervijas un virsrakstiem ir sanākuši visādi kuriozi, par kuriem man ir bijis jāsmejās. Es gribu pateikt lielu paldies Ventspils pilsētas pašvaldībai, kura mūs turpina atbalstīt. Esmu pateicīgs ikvienam ventspilniekam, kurš iestājas par basketbolu, un savam treneru korpusam par izdarīto darbu. Protams, arī čaļiem. Tik tālu mēs esam tikuši. Ceru, ka viņi ir noticējuši paši sev. Es viņiem stāstu, ka Valmierā mēs redzējām, ka arī aizsardzībā varam pieklājīgi nospēlēt. Paldies visiem tiem, kas tic. Es tā vienkārši neticu, ka Ventspils pazudīs no lielās Latvijas basketbola aprites vismaz tajā līmenī, kurā mēs esam. Tas nebūs momentāls vai vienas dienas lēmums. Ja uz to vilks, tad iespējams valstī būs noticis kas ārkārtējs. Es domāju, ka jebkurā gadījumā Ventspilī basītis ir, un gribu ticēt, ka arī būs.