Ainars Bagatskis: "Basketbols ir gudrākā komandu sporta spēle"

"Kā visi padomju bērni, gribēju kļūt par milici vai kosmonautu. Vēlāk kādā brīdī sagribēju kļūt par skolotāju. Man šķita, ka tas būtu vareni.

Kad pirmo reizi nokļuvu Latvijas izlasē, kolēģis man teica: “Tu esi tāds ātrs, skrien bez apstājas, turklāt uzvārds sākas ar “Ba”, tāpēc sauksim tevi par Bagiju.” Toreiz biju 16 vai 17 gadus vecs.

Man ir draugi un kolēģi, kuri man zvana un saka “Sveiks, Bagij”. Tiesa, neatceros, ka mani tā nosauktu kāds no maniem spēlētājiem. Lai pamēģina. Viņiem par to nekas nebūs. Vienkārši komanda noskries 8 vai 16 apļus. Atkarībā no mana garastāvokļa.

Basketbols ir pati gudrākā komandu sporta spēle. Spēlētāji apzinās, cik tālu var ielaisties attiecībās ar treneri un, kad jāievēro subordinācija. Tagad citi sporta veidi ļoti apvainosies un metīs uz mani lielus akmeņus. Lūdzu, lai met.

Naudu jānopelna, nevis jāsaņem. Tādā gadījumā tev ir pavisam cita attieksme pret to.

Vienlaikus spēlēju augstākajā līmenī Eiropā un studēju doktorantūrā. Vārdu sakot, biju ļoti skaists un gudrs, taču vienmēr pietrūka kāds sīkums. Ar pašreizējo pieredzi daudzas lietas darītu savādāk. Nesaku, ka klājās slikti. Gāja lieliski, taču atbilstoši manai tābrīža pieredzei, izpratnei, izglītībai un videi.

Kad biju spēlētājs, dusmojos uz pieredzējušiem treneriem. Daži man ieteica nomierināties, jo tā var izdarīt vairāk, nekā ar spēku un nežēlību. Tagad saviem spēlētājiem no pirmās dienas stāstu, ka mūsdienu sportā svarīgākais ir pacietība un miers. Nekur nevajag steigties. Ne velti ir paruna – pasteigsies un ļaudis sasmīdināsi.

Cenšos izdzēst no atmiņas pateikto laikā, kad biju spēlētājs. Tagad man basketbolā ir cita nostāja. Spēlētāja un trenera redzējums dažreiz nonāk pretrunā viens ar otru. Tāpēc cenšos distancēties.

Ainars Zvirgzdiņš, Artūrs Štālbergs un Ainars Bagatskis pirmajā vīriešu izlases treniņā. Foto: Romāns Kokšarovs

Zaudējumi mēdz būt dažādi. Ja, liekot roku uz sirds, varam teikt, ka izdarījām visu, bet pretinieks izrādījās labāks, viss kārtībā. Tur neko neizdarīsi.

Basketbolā nav neizšķirtu. Tas nav futbols, kur komanda ne reizi nevarēja pāriet viduslīniju, taču neļāva iesist savos vārtos. Rezultāts 0:0, deviņdesmit minūšu laikā neviens pat neiesvīda, tomēr visi apmierināti. It kā labi nospēlējām.

Ja basketbolists nav gatavs cīnīties līdz galam un skatās uz pretinieku no piektā stāva, viņš spēlēs slikti. Tas ietekmēs visu komandu un mēs zaudēsim. Un man ar to jābūt apmierinātam?

Saku basketbolistiem: “Puiši, jūs nākat šurp vienu vai divas reizes dienā. Vienkārši izdariet visu ar maksimālu pašatdevi. Pārējā laikā varat darīt, ko gribat.”

Vēlos dzīvos tā, lai pašam nebūtu kauns, ka esmu izdarījis kaut ko nepareizi. Morālu paģiru man nav bijis jau ilgu laiku. Nosacīti dzīvoju ar savu sirdsapziņu. Un tas nemaz nav viegli.

Mana pati lielākā uzvara ir mani bērni.

Vecākais jau ir pats par sevi. Viņš saņēma stipendiju un trīs gadus mācījās ASV. Pabeidza tur vidusskolu. Saprata, ka basketbols nav domāts viņam. Viņš ir pārāk pareizs. Tagad mācās universitātē. Jaunākais dzīvo basketbolā. Viņš zina vairāk NBA spēlētāju nekā es.

Man ir svarīgi, lai bērni nodarbotos ar sportu, jo tā ir disciplīna un rakstura rūdīšana. Uzskatu, ka cilvēkam nepieciešama vismaz kāda aizraušanās.

Ainars Bagatskis preses konferencē

Darbā nemeloju. Man jāsaka, kā ir. Ļoti bieži cilvēkiem nepatīk patiesība un kritika. Man arī. Taču, ja mani kritizēs speciālists, es viņu uzklausīšu.

Šajā pasaulē viss ir subjektīvi. Nav absolūtās patiesības, kas ir labāks.

Trīsdesmit deviņu gadu vecumā izdarīju nepareizu izvēli. “Žalgirī” man piedāvāja pašam ierakstīt līgumā, cik ilgi vēl varu spēlēt. Tobrīd jau septiņus gadus biju projām no mājām. Man šķita, ka es, mana pieredze un zināšanas būs pieprasītas. Pat sieva man teica: “Nebrauc šurp, tev nebūs interesanti.” Kā vienmēr – neklausies sievietē un kļūdīsies.

Divdesmit deviņu gadu vecumā dažas Latvijas komandas man piedāvāja kļūt par treneri. Labi spēlēju, taču visiem šķita, ka jau esmu “miris” basketbolists. Savukārt es tieši sapratu, ka manas kājas un galvas strādā sinhroni – ko gribu, to varu izdarīt. Man nav nekas jāizdomā.

Divdesmit astoņu gadu vecumā sapratu, ka vēlos kļūt par treneri. Man kļuva garlaicīgi dienā neko nedarīt. No malas šķiet, ka sportista-profesionāļa dzīve ir ļoti daudzveidīga. Protams, spēlētāji paši sev piemeklē dažādas problēmas. Parasti mums dienā ir divi treniņi vai spēle. Pārējā laikā ēdi un guli. Un tā katru dienu. Es sāku mācīties. Mani interesēja psiholoģijas teorija un pedagoģija.

Mācījos trīs gadus. Katru rītu septiņos biju zālē, stundu trenējos un braucu uz universitāti, kur apmeklēju četras lekcijas. Pēc atpūtas devos uz vakara treniņu. Vienlaikus spēlēju eirokausos un Latvijas izlasē.

Pēdējos desmit karjeras gados dažreiz izdzēru glāzi vīna. Neēdu kartupeļus, nedzēru kokakolu.

Karjeras pēdējā mēnesī pamanījos iegūt visas Baltijas līgas balvas un kļuvu par zvaigžņu spēles labāko spēlētāju.

Poļu kolēģis man teica: “Spēlē, cik ilgi vari. Tas ir kaifs. Treneris – tas ir pavisam kaut kas cits.” Nekad neuzskatīju, ka strādāju. Tā ir izklaide, ar kuru pelnīju naudu.

LBS prezidents Valdis Voins un Ainars Bagatskis

Visi spēlētāji ir lieli bērni. Pats tāds biju. Basketbolists nekad neuzskata sevi par vainīgu. Ir spēlētāji, kuri jūtas atbildīgi par nepareizi izdarīto un saka: “Trener, atvainojiet”. Parasti – basketbolists atnāk, it kā cenšas, nesanāk, nākamreiz būs labāk. Nekādas vainas. Tā notiek visā pasaulē.

Kolēģis, bijušais Krievijas valstsvienības spēlētājs, teica: “Kad spēlē – nav labu treneru, kad kļūsti par treneri, nav labu spēlētāju.” Es tam nepiekrītu.

Krievijas treneris Staņislavs Jerjomins teica, ka par treneri kļūsti pēc 10 gadu darba. Es strādāju astoto gadu, tā kā man viss vēl priekšā.

Nosirmot sāku, vēl būdams spēlētājs. 26-27 gadu vecumā ļoti jūtīgi uzņēmu visu, kas notika apkārt. Man gribējās būt labam visiem, lai par mani nepadomātu sliktu. Kādā dienā sieva pajautāja – vai man nav apnicis būt par korķi visām pudelēm. Kāda starpība, ko kāds domā un runā? Man ir svarīgs dažu cilvēku viedoklis, taču visiem mīļš nebūsi.

Tā nav mana īstā balss. Tā bija savādāka. Jau aizmirsu, kāda. Man ir tāds darbs – kliegt uz cilvēkiem un censties pārkliegt citus. Kad spēlējam lielās zālēs, kliedzu un pats nedzirdu, ko kliedzu. Ir situācijas, kurās jāpaaugstina balss. Trenerim jāsaglabā miers, taču ar žestiem jāparāda, ka neesi vienaldzīgs. Profesionālajā sportā nevari būt labs speciālists, ja spēlē bez emocijām.

Dažreiz spēļu laikā provocēju. Skatos pēc situācijas. Ir spēlētāji, kurus nepieciešams iekustināt. Citiem tas nav nepieciešams. Viņi paši zina, kas jādara. Nevaru un necentīšos visus izklaidēt. Neko nedaru tāpat vien, Ja kaut ko izdarīju, tā vajadzēja.

Mani ir grūti apmānīt, jo pats ilgu laiku biju spēlētājs. Redzu, kad basketbolists nedara savu darbu par 100%. Tādos brīžos jārīkojas. Dažreiz viena cilvēka dēļ nākas sodīt visu komandu. To es saucu par mēreno diktatūru.

Krievu un angļu valodas ir ļoti bagātas ar lamuvārdiem. Visi tos saprot. Dažreiz šajā ziņa riebjos pats sev. Kamēr nestrādāju Krievijā, aizrādīju basketbolistiem, taču korekti. Kāds ļoti labs manas komandas spēlētājs pienāca man klāt un teica: “Trener, jūs tik labi visu paskaidrojat, taču vai nevarētu mani kārtīgi nolamāt?” Atbildēju, ka bez problēmām. Lai cik tas nebūtu dīvaini, viņš sāka spēlēt labāk.

Latvijas hokeja treneris Oļegs Znaroks man teica, ka normāli ļaudis bez lamuvārdiem nesaprot. Tā nav mana būtība, taču saprotu, ka tā vajag. Cenšos to neizmantot ļaunprātīgi, tāpēc brīžiem tas kļūst smieklīgi. Dažreiz savlaiciga nolamāšanās var ļoti daudz palīdzēt.

Basketbolistiem, kuri kļūst par treneriem, ir jācenšas sevī apglabāt spēlētāju.

Nekad nedalu komandu ārzemniekos un vietējos spēlētājos. Visi darām vienu darbu. Sākumā varu paskatīties caur pirkstiem, ja leģionārs emocijās rīkojies nepareizi vai nokavējis sastrēguma dēļ. Iesaku no mājām izbraukt 15 minūtes ātrāk.

Katra spēle man ir svētki. Nespēju iedomāties, ka varētu būt savādāk.

Apmeklēju Ukrainas Nacionālo operu. Man patika ēka. Vienkārši wow. Tu vari tajā labi justies. Pati opera neatstāja iespaidu.

Latvijā un Lietuvā mani bieži atpazīst uz ielām. Tā noticis arī Kijevā. Ukrainā sports numur viens ir futbols.

Jūtos smieklīgi un nedaudz kaunos, kad mani sauc par leģendu. Nepievēršu tam uzmanību. Jā, spēlēju ilgi un samērā labi. Man bija liels gods 12 gadus pārstāvēt Latvijas valstsvienību. Ar to tiešām lepojos. Nav daudz cilvēku, kuriem ir tāda iespēja kaut ko izdarīt savai valstij un zemei.

Garam būt ir labi. Meitenēm tādi patīk. Kad stāvi blakus Arvīdam Sabonim (augums 221 centimetrs), saproti, ka 198 centimetri ir maz. Esmu viņam līdz plecam. Kad man blakus atrodas kāds, kurš man ir līdz plecam, saproti, ka tas ir daudz.

Mans vectēvs ir polis. Jau pēc mēneša Polijā biju tulks starp treneri un amerikāņiem. Lietuvā jūtos kā mājās. Francijā man nebija laika izbaudīt kultūru, nedaudz izņemot vīna baudīšanu. Tur universitātē aizstāvēju savu diplomdarbu. Krievija un Ukraina man ir ļoti tuvas. Saprotu cilvēku mentalitāti.

Ukraiņi ir emocionālāki par latviešiem. Iespējams, pat agresīvāki. Mēs esam ļoti mierīgi. Kādreiz pat teica “latviešus nedrīkst saniknot, ja tā izdarīsi, viss, cauri”. Tā arī ir. Jūs emociju iespaidā esat gatavi visu noslaucīt savā ceļā. Mēs padomāsim un darīsim pēc tam.

Ja satiktu Dievu, palūgtu piedošanu par visu slikto, ko izdarīju. Tiesa, pats nezinu, ko tieši esmu izdarījis. Neviens nav bez grēka. Viņš zina visu. Galvenais, lai tu pats to saprastu, dzīvotu saskaņā ar sevi un vispārpieņemtajām normām. Dievu neapmānīsi.

Kādreiz ļoti daudz lasīju. Francijā mani sauca par “profesoru”. Lai kur braucām, man vienmēr līdzi bija grāmatas, žurnāli un laikraksti.

Jebkura savienība jebkurai valstij nesola neko labu. Valstij jābūt neatkarīgai ar saviem likumiem, kurus visi ievēro un lepojas, ka ir savas valsts pilsoņi."

Izmantotie resursi:
"В России игрок попросил кричать на него матом....