Butjankovs: "Katram ir prieks saņemt uzaicinājumu un spēlēt par Latviju. Arī man"

Septiņi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi vilki mugurā kreklu ar trim zvaigznēm uz krūtīm (U20 izlases sastāvā 2011. gadā). Ilgi gaidīji šo izsaukumu?
- Nav noslēpums, ka katram spēlētājam saņemt izsaukumu ir gandarījums. Vienmēr prātā ir doma, ka tas būtu pagodinājums nonākt izlasē. Skaidrs, ka ir reizes, kad spēlētāji kaut kādu apstākļu dēļ nevar spēlēt, pat ja ir uzaicināti, bet lielos vilcienos - katram, ko pazīstu, ir nenormāls prieks, ja saņemts izsaukums uz izlasi un var spēlēt par Latviju. Es neesmu izņēmums.

Gaidīji, ka tieši šoreiz tiksi uzaicināts?
- Ja ņem vērā situāciju ar Eirolīgas spēlētājiem, tas laikam ir tikai loģiski. Tas nebija milzīgs pārsteigums, bet tāpat saņemt uzaicinājumu bija patīkami.

Ja uzaicinājums izpaliktu, būtu vilšanās?
- Nē, nebūtu. Tā būtu tikai dubulta motivācija strādāt vēl vairāk.

Gatavošanās process pagaidām sanācis saraustīts. Kādas pirmās atziņas no darba izlases treniņnometnē?
- Lielos vilcienos visus džekus pazīstu, gandrīz ar katru esmu jau iepriekš spēlējis kopā. Domāju, ka šobrīd nevaram neko daudz uztrenēt. Vienkārši jāsaliek visi pa vietām un jāspēlē. Ir tikai daži jaunie, pirmo reizi esam tikai mēs ar [Artūru] Strautiņu, bet centīsimies nesabojāt koncepciju, kas jau izstrādāta (smejas).

Jūties kā debitants?
- Ja godīgi, nē. No VEF esam četri cilvēki, kas ir izlasē, ar viņiem un arī citiem jau esmu spēlējis, visi pazīstami. Ja, piemēram, es būtu Strautiņa vietā, varbūt tad būtu tāda izjūta - tomēr ar lielāko daļu viņš nav spēlējis kopā vai pat nav sveicinājies līdz šim. Varbūt debitanta izjūta piezagsies tad, kad būs pirmā spēle.

Tepat Olimpiskajā centrā treniņus aizvada arī VEF. Kā savienojat abus gatavošanās procesus?
- VEF mūs atdeva izlasei līdz 17. septembrim. Jā, vakar (otrdien) devāmies atkal uz VEF treniņu tikai tāpēc, ka izlasē uz treniņu nebija daudz spēlētāju un, lai nezaudētu savu kondīciju un turpinātu strādāt iepriekšējā ritmā, bijām pie VEF. Tagad esam atpakaļ izlasē uz pilnu laiku.

Kāpēc šovasar piekriti VEF piedāvājumam?
- Jau pagājušogad stāstīju tev intervijā, ka gribu uzspēlēt VTB līgā. Bija piedāvājumi arī no citurienes, tās pašas Krievijas superlīgas, bet šogad devu priekšroku nevis finansiālajai pusei, bet spēles līmenim. Domāju, ka vēl ir laiks un spēks, lai izvēlētos līmeni, nevis finansiālos nosacījumus.

Bet šajā intervijā pirms gada teici, ka VEF tev priekšā ir Mareks [Mejeris]. Arī šosezon viņš būs komandā un kopumā VEF šosezon nokomplektējusi skaitliski plašu sastāvu.
- Esam daudz, jā, bet izrunājām ar treneri un kluba vadību, ka man atradīsies vieta laukumā. Atliek pašam sevi pierādīt. Domāju, ka pa šo sezonu esmu pielicis - gan pārliecībā, gan meistarībā. Šobrīd situācija tomēr ir citādāka.

Varētu būt, ka sezonas laikā spēlēsi ne tikai kā ceturtais, bet arī piektais?
- Jā, jā, noteikti. Spēlēju abās pozīcijās un varu palīdzēt komandai, kā būs vajadzīgs.

Kāda bija pavadītā sezona Krievijas superlīgā?
- Nenormāli forši! Gribētu ieteikt katram basketbolistam izmēģināt spēkus kā leģionāram ārzemēs. Tu pats saproti, kādā līmenī esi, vai esi spējīgs izrauties no komforta zonas un darīt to, ko neesi darījis pirms tam. Vladivostoka gan kā pilsēta, gan klubs - viss bija ļoti labi. Viss notika ļoti profesionāli. Domāju, ka tas palicis no PBL laikiem, kad viņi spēlēja augstākajā līgā pret visiem grandiem. Noteikti var salīdzināt ar VEF un "Ventspili" - šis tas ir labāk, šis tas sliktāk. Par basketbola līmeni runājot, pirmās četras komandas bija labas. Gan budžetu, gan spēlētāju kvalitātes ziņā. Jā, varbūt ārzemnieku nav tik daudz, jo vietējie spēlētāji bieži izvēlas par tādu pašu atalgojumu spēlēt superlīgā, nevis sēdēt uz soliņa kādā VTB līgas komandā. Pirmās četras komandas bija ļoti labas, pārējās - mazliet zemāks līmenis. Pašam sezona laba, vienīgi finālsērijā patraucēja maza traumiņa. Līdz finālam viss bija ideāli.

Esi mērķtiecīgs cilvēks. Ir arī kāds individuālais mērķis, kā debitēt izlasē?
- Domāju, ka tā tas vienmēr ir. Sākumā, protams, domā par komandu, bet zemapziņā ir mazie mērķīši, jo gribas pierādīt sev un pārējiem, ka esi gatavs šim līmenim. Man vienmēr tā ir, varbūt pat vairāk nekā citiem. Mani vienmēr motivē jauni izaicinājumi - mēģināt tos paveikt.

Esi uzlicis sev konkrētu mērķi?
- Labāk neatklāsim tagad. Ja sanāks, tad pateikšu! (smejas)