Vai sasteigtais trīspunktnieks izšķīra spēli? Kāpēc Šķēle izmeta gala autu?

Latvija - Bosnija: izdzīvošanas prasmes gaļas mašīnā

Pirms mača Rīgā bosniešu treneris Vedrans Bosničs uzsvēra, ka viens no viņa vadītās komandas galvenajiem uzdevumiem ir ierobežot Latvijas izlases ātro pāreju uzbrukumā. Bosniča teiktais mača gaitā attaisnojās pilnībā - Latvijai izrāvieni pārsvarā izdevās brīžos, kad sanāca pārejas uzbrukumi pēc izcīnītas atlēkušās bumbas. Brīžos, kad Bosnijai izdevās piebremzēt mūsējos - vai nu pašiem trāpot savus metienus vai sekmīgāk nospēlējot pārejas aizsardzībā, svaru kausi nosvērās par labu viesiem.

Treneris Štelmahers piekopa aktīvu spēlētāju rotāciju, veicot daudz maiņu jau pirmajā ceturtdaļā. Kā Aigara Šķēles aizvietotājs saspēles vadītāja pozīcijā tika izvēlēts Rinalds Sirsniņš. Varbūt būtu prasījies iesaistīt Artūru Žagaru, īpaši ņemot vērā, ka bosnieši pie divu vīru sadarbībām (“pick’n’roll”) mainījās un provocēja mūsējos spēlēt viens pret vienu, kas šoreiz neizdevās tik labi, kā būtu gribējies. Skrienot notikumiem pa priekšu, otrajā spēlē Žagars apliecināja, ka šajā situācijās var dot labumu, regulāri izprovocējot pretinieku garos uz pārkāpumiem.

Kā gaidīts, Māris Gulbis tika izmantots pārsvarā tikai trešā numura jeb vieglā uzbrucēja pozīcijā (izņēmums spēles izskaņā) - pirmo reizi pieredzējušais debitants nāca laukumā brīdī, kad bosnieši kā vieglo uzbrucēju laukumā laida 205 cm garo Milanu Miloseviču. Uzreiz arī sekoja pirmais Bosnijas uzbrukums tieši caur Miloseviču postā. Milosevičs laukumā pavadīja vien astoņas minūtes, viņa vienaudzis Gulbis - pat mazāk, tiesa, nāca laukumā izšķirošajos brīžos, nomainot Mejeri. Mareks visas spēles garumā paveica lielu darbu, ko apliecina arī statistika - sešas uzbrukuma bumbas, sešas piespēles, bloķēts metiens un vairākas iztraucētas metienu vai piespēļu trajektorijas, kas spēles statistikā neparādās. Tai pašā laikā ļoti krita acīs vairākas epizodes, kad metiena vietā Mareks izvēlējās piespēli - ja spēles sākumā tas deva rezultātu, tad izskaņā pretinieki jau to gaidīja, un tas noveda pie kļūdām vai sasaistītiem uzbrukumiem.

Pārmest kaut ko Marekam gan roka neceļas, jo jāatkārtojas - kopumā mačā viņš paveica ļoti lielu darba apjomu, spēlējot gandrīz bez maiņām un kvalitatīvi cīnoties bosniešu saorganizētajā gaļas mašīnā soda laukumā. Redzējām to, kas brīžiem pietrūka iepriekšējā ciklā - gatavība niknai cīņai soda laukumā. Latvija, kam bija tikai seši divmetrinieki, uzvarēja cīņu par bumbām pret Bosniju, kam sastāvā pierakstīti pat deviņi vīri ar augumu virs diviem metriem. Tiesa, bieži vien lielais darbs, izcīnot atkārtota uzbrukuma iespēju, palika pašu nenovērtēts. Proti, 15 bumbas uzbrukumā izdevās pārvērst tikai sešos otrās iespējas punktos (bosniešiem desmit uzbrukuma bumbas un 11 otrās iespējas punkti).

Latvijai palika lielas rezerves soda laukumā - tika realizēti vien 38,9% divpunktu metieni (Šķēlem 1/7, Atem un Laksam 1/4), kamēr bosnieši atstāja desmit punktus uz soda metienu līnijas (4/14 jeb 28,6%). Bosnieši, rūdījušies balkānu basketbolā, izdzīvošanas prasmes gaļas mašīnā, par kādu dēvējams soda laukums šajā mačā, apguvuši labāk - mēs kopumā soda laukumā guvām par 16 punktiem mazāk nekā ielaidām (22:38) un bosnieši no soda laukuma vai tuvu tam iemeta 61,3% (38 punkti) savu punktu. Pie šādas divpunktu metienu precizitātes droša panākuma izcīnīšanai ar 28,6% realizēto trīspunktnieku ir par maz.

Par skādi nebūtu nācis arī minūtes pārtraukums pēc bosnieša Vrabaca precīzā caurgājiena, kas pēdējoreiz nosvēra svaru kausus Bosnijas labā. Taču, pēdējo ceturtdaļu sākot ar 0:5, Štelmahers pie 53:51 pieprasīja pirmo pārtraukumu. Pēc tā aina laukumā neuzlabojās, vēl četras minūtes mūsējie nespēja gūt punktus, uz ko viesi atbildēja ar četriem punktiem un pārņēma vadību (53:55), liekot trenerim iztērēt sev pieejamo otro pārtraukumu otrajā puslaikā, bet pēdējo iespēju sasaukt vīrus uz sapulci Štelmahers iztērēja 35 sekundes pirms beigām, rezultātam esot 61:60.

Bulgārija - Latvija: kāpēc Šķēle izmeta gala autu?

Lai arī pamata piecinieks bija nemainīgs, spēlē pret Bulgāriju spēlētāju rotācija bija citādāka un visupirms jau tas sakāms par saspēles vadītāja pozīciju. Pirmajā mačā palicis uz beņķīša, Artūrs Žagars nākamajā spēlē laukumā nāca jau piektajā minūtē. Ņemot vērā, ka bulgāru viens pret vienu aizsardzība bija tikpat agresīva, kādu pirms dažām dienām piedāvāja Bosnija, jādomā, ka šis bija trenera paša kļūdas labojums. Iespējams, Štelmahers pirmajā mačā izvēlējās likt kārti uz pieredzi Rinalda Sirsniņa personā. Jāteic, ka Rinalds pret bosniešiem ar saviem pienākumiem tika galā gana labi un beigās pat kļuva par vienu no galvenajiem varoņiem atspēlēšanās mēģinājumā (6 punkti, efektivitāte +8, +/- rādītājs +6), taču otrajā spēlē Žagars jau no pirmajiem pieskārieniem bumbai apliecināja, ka nebūtu kritis ārā arī pret Bosniju.

Uz bulgāru agresīvo aizsardzību Žagars nekavējoties atbildēja ar sava ķermeņa upurēšanu, laicīgi iestājoties ceļā Kostovam, kurš nopelnīja piezīmi uzbrukumā, sekoja uzbrukuma noslēgums ar saasinājumu un teicamu piespēli groza apakšā Meieram, pēc brīža sarežģītā situācijā nodemonstrēta individuālā meistarība un realizēts pustālais metiens ar pretestību. Nepilnās 29 minūtēs Žagaram fiksēti tikai divi tehniskie brāķi jeb kļūdas, kas ir vēl viens apliecinājums par viņa basketbola meistarības atbilstību valstsvienības līmenim. Cita lieta ir pieredze, kas beigās nospēlēja vienu no izšķirošajām lomām - Artūra izmestais trīspunktnieks pusminūti pirms pamatlaika beigām pie plus septiņi ievadīja neveiksmīgu notikumu virkni, kas vainagojās ar bulgāru izrāvienu un ļāva izvilkt pagarinājumu. Tas notika pārejas uzbrukumā, kad Žagars saņēma bumbu stūrī aiz tālmetiena līnijas, esot pilnīgi brīvs. Šajā brīdī instinkti saka “Met!”, bet pieredze teiktu “Nemet, mums jātērē atlikušās sekundes!” Skaidrs, ka 19 gadus vecam spēlētājam instinkti ņem virsroku pār pieredzi. Tā ir cena, ko jāmaksā, ja vēlamies iesaistīt jaunos spēlētājus valstsvienībā. Filozofijas var būt dažādas, mana - jā, es vēlos redzēt Žagaru valstsvienībā jau šajā brīdī un esmu gatavs maksāt šādu cenu.

Turklāt ne jau Žagars “noraka” spēli - patiesībā pēc Artūra neprecīzā tālmetiena mēs joprojām bijām ļoti labā pozīcijā uzvaras izcīnīšanai (35 sekundes līdz beigām 83:76). Sekoja laba Laksas piezīme (iespējams pat neapzināta, jo cīņā par bumbu), kas neļāva bulgāriem ievadīt pārejas uzbrukumu. Taču turpinājumā sekoja vairāku nesekmīgu un/vai neveiksmīgu darbību virkne. Divi punkti tika zaudēti soda metienu sacensībā - uz bulgāru 4/4 mēs atbildējām ar 2/4, nespējām izmest gala autu piecu sekunžu laikā, neprecīza stāja (pretinieka labā kāja bija ievērojami tuvāk gala līnijai par Mareka kreiso kāju) aizsardzībā pret Kostovu, kas ļāva viņam pa kreiso pusi viegli aiziet pa gala līniju līdz grozam (visticamāk, galvenais uzstādījums bija neļaut izmest trīspunktnieku, tāpēc pārējie spēlētāji bija pārāk cieši klāt saviem sedzamajiem, lai laikus paspētu nolaisties no vājās malas uz palīdzību) un arī veiksmes trūkums. Citādi nosaukt Marinova trako tālmetienu pāri rokām ar atsitienu pret vairogu grūti nosaukt.

Par gala autu:
1) visu cieņu tiesnešiem - piecas sekundes tika nomērītas ar Šveices pulksteņa precizitāti, turklāt brīdī, kad bumba tomēr atstāja Šķēles rokas un devās pie Žagara, jauno latvieti pretinieks manāmi pieturēja;
2) kāpēc Šķēle devās izpildīt gala autu, laukumā esot arī Meieram, Mejerim, Laksam un Žagaram?

Soda metienu precizitāte spēlē: Šķēle 1/2, Žagars 3/4, Laksa 1/1, Mejeris 2/4, Meiers 11/17; soda metienu precizitāte šosezon klubos: Šķēle 82,6%, Žagars 66,7%, Laksa 86,7%, Mejeris 66,7%, Meiers 82,6%.

Man būtu prasījies, ka gala autu, zinot, ka pretinieki, visticamāk, mēģinās sist sodu, izmet Mejeris, kamēr Žagars un Šķēle būtu divi mazie, kuru ikdienas pienākumos ir izraustīt pretiniekus par bumbas saņemšanu.

Kopsavilkums

Otrajā spēlē pieļauta 21 tehniskā kļūda - krietni par daudz, lai uzbrukumu nosauktu par kvalitatīvu, pat ar visu to, ka guvām 104 punktus (pamatlaikā 18 kļūdas un 85 punkti), jo šoreiz glāba tas, kas traucēja pirmajā spēlē jeb precizitāte metienos no spēles - 59% divpunktnieku, 40% trīspunktnieku. Toties neglāba soda metienu precizitāte - trāpīti tikai 22 no 36 jeb 61,1%. Arī šajā rādītājā varam atrast zaudējuma iemeslu, bet skaidrs, ka, tāpat kā nav vainīgs viens spēlētājs vai treneris, vainīgs nav arī tikai viens spēles elements. Mūsu uzbrukums kopumā bija visai sasaistīts, bija jūtams sapratnes trūkums, bieži uzbrukums apstājās, sekoja piespēles uz vietu, kur komandas biedrs neatrodas, bija daudz spēles viens pret vienu (ko gan provocēja pretinieku aizsardzības), taču darbības bieži notika lēni.

Būtu gribējies vairāk vienlaikus laukumā redzēt Šķēli un vēl vienu saspēles vadītāju, jo Aigars pēc savas dabiskās pozīcijas tomēr vairāk ir otrais numurs, un tieši tajā varētu būt efektīvāks. Var teikt, ka mūsdienās pirmā un otrā numura pozīcijas ir saplūdušas, bet šeit labi redzējām, ka tomēr ir jūtama atšķirība. Rinalds Sirsniņš apliecināja, ka ir gatavs novadīt saspēli nepieciešamības gadījumā un varētu kopā ar Žagaru veidot mūsu saspēles vadītāju pozīciju (vasarā gribētos redzēt izlasei pārbaudām arī Tomu Leimani). Šķēle un Kurucs spēlētu kā otrie, Laksa un Ate kā trešie numuri.

Par Mārtiņu Laksu tiešām prieks - iepriekš valstsvienības kontekstā ne līdz galam novērtēts, ne līdz galam saņēmis iespējas. Tagad, kad iespēja tika dota, uzreiz deva jūtamu pienesumu - realizēja metienus, bija tiešām nozīmīgs palīgs cīņā par bumbām, aizsardzībā ar pienākumiem tika galā gana labi. Pilnai laimei būtu gribējies, lai iekrīt metieni arī izšķirošajos brīžos.

Problēmas ar komandas saspēlētību uzbrukumā it kā bija gaidāmas, un kopš ieviesta jaunā kvalifikācijas sistēma tas nereti pamatots ar retoriku par laika trūkumu. Tas nemainīsies. Tā būs aktuāla problēma arī nākamajos sasaukumos, tā būs aktuāla problēma visām izlasēm, un priekšrocība būs tām komandām, kam mazākas izmaiņas sastāvos un retāk mainīsies galvenie treneri. Tāpēc to atkārtot ir lieki, un nonākam līdz tam, kādu pienesumu mums spēj dot vietējais čempionāts, tai skaitā saražot spēlētājus nākamajiem karjeras pakāpieniem ārpus Latvijas. Kādā spēles un lēmumu pieņemšanas ātrumā spēlētāji vietējā mērogā ir pieraduši darboties.

Tā ir lieta, par ko rakstīju jau pirms vairākiem gadiem - jaunajā sistēmā izlases spēks zināmā mērā būs atkarīgs arī no tā, cik spēcīgas būs vietējās komandas. LBS jādara viss iespējamais, lai klubiem būtu vairāk naudas. Skaidrs, ka to nevar izzīst no pirksta un klubiem pašiem jānodarbojas ar finanšu piesaisti, bet LBS jādara viss iespējamais, lai būtu labvēlīga vide naudas piesaistei. Jābūt mērķim radīt labvēlīgu vidi klubu basketbola attīstībai valstī, kas celtu vietējo sportisko līmeni. Dzīvē noticis tieši pretējais. Protams, tā nav tikai basketbola, bet visa Latvijas profesionālā sporta problēma, kas jārisina valstiskā līmenī. Pie amatiem federācijās nonākot politikas aprindās rūdītiem profesionāļiem, profesionālā sporta sabiedrībai būtu jāpieprasa šī jautājuma risināšanu nolikt kā vienu no prioritātēm.

Par tiesāšanu šajā sabraukumā arī varētu runāt un runāt. Nē, ne tiesāšanas dēļ mēs zaudējām, bet, kā jau iepriekš minēju, zaudējuma iemeslus veido lietu kopums, un viena no šīm lietām bija arī tiesāšanas kvalitāte un (ne)konsekvence pat vienas spēles ietvaros. Pirmajā mačā Rīgā ļāva “sisties” līdz asinīm, otrajā mačā, kur komandas, izpētot iepriekšējo maču ierakstus, loģiskā kārtā turpināja agresīvu segšanu, svilpe atskanēja teju pie katra stiprāka pieskāriena. Bet ne vienmēr - brīdī, kad Žagars, pretiniekiem pie aizsegiem mainoties, sāka skolot pretinieku garos un pelnīja viņiem piezīmes, tiesneši vienā no pārejas uzbrukumiem tomēr nenosvilpa divtūkstoš kilometru tālumā caur TV ekrānu uzskatāmu piezīmi pret jauno latvieti. Apjuka arī spēlētāji laukumā - bulgārs cēla roku, atzīstot vainu, Žagars jau atslāba un pabeidza uzbrukumu ar nesagatavotu metienu. Izrādījās, ka nekas nav noticis un spēlei jāturpinās. Padsmit minūtes vēlāk - Mejerim piektā piezīme piezīme fiksēta par izcili bloķētu metienu... Šīs lietas nevajag atstāt bez turpinājuma, jāvēršas pie atbildīgajiem FIBA organizācijā, jāturpina viņus strostēt par šādiem gadījumiem, kas turpinās jau gadiem un kaitē basketbolam.

Tas, ka cilvēki tik ļoti pārdzīvo par basketbolu, nav slikti, tas ir pat labi - tas nozīmē, ka nav vienalga. To redzējām arī Arēnā Rīga, kur uz maču, kurā nepiedalījās neviena lielākā valsts groza bumbas zvaigzne, ieradās vairāk nekā desmit tūkstoši līdzjutēju.

Gribu aicināt LBS nestāvēt malā un varbūt pat būt iniciatorei, lai apvienotu visas neapmierinātās federācijas un vērstos pie FIBA un Eirolīgas. Izlašu logi nebūt nav sliktākā sistēma kvalifikācijas turnīriem, pat otrādi - Latvijā pierādījies, ka pārdot izlases spēles sezonas laikā ir pat izdevīgi. Atzīstu savu kļūdu, savulaik prognozējot, ka jaunā sistēma mazinās interesi un spēles būs jārīko mazākās pilsētās, mazākās arēnās. Jā, daudzviet Eiropā tas tiešām tā ir, bet Latvija ir starp tām dažām izlasēm, kur izlašu spēles klubu sezonas laikā spēj radīt intrigu un ažiotāžu. Tāpēc vēl jo vairāk tas, ka šajos logos nevar spēlēt visi labākie, ir nonsenss. Patiesībā runa pat nav par VISIEM labākajiem, jo, lai sezonas laikā uz izlasi dabūtu tos, kas spēlē aiz okeāna, Eiropas basketbola finansiālais pamatojums tiešām ir pārāk šķidrs, bet tepat Vecajā kontinentā spēlējošajiem būtu jābūt iespējai pārstāvēt savas izlases bez bailēm par klubu sankcijām. Arī LBS būtu jābūt proaktīvai šī jautājuma risināšanā, citādi paaudze ar visu laiku izcilāko Latvijas basketbolistu viņa brieduma gados var palikt vispār bez lielajiem turnīriem.