Jankovs: "Latvieši basketbolā ir talantīgi"

2006. gadā Jūs uzaicināja strādāt ASV valstsvienībā, pastāstiet, kā tas notika!
Sekoju pretiniekiem, un tad, pēc pasaules čempionāta pirmās kārtas visi satikāmies Saitamā, netālu no Tokijas un no tā brīža bijām kopā ar komandu līdz čempionāta beigām. Bijām četri, kas nodarbojās ar izpēti – scouting in advance

Sākām fizisku sadarbību, viņi nolēma iekļaut mani komandā 2006. gada janvārī, īsta sadarbība sākās aprīlī, kad ievācu pirmo informāciju un nosūtīju viņiem. Un tad, pēc čempionāta mums bija vienošanās par darba turpināšanu līdz Pekinas Olimpiskajām spēlēm.

Vai spēsiet apvienot darbu Latvijā un ASV?
Ņemot vērā manu sadarbību ar LBS, neesmu pārliecināts, vai spēšu šai vasarā nodarboties ar ASV nacionālās komandas pretinieku izpēti. Taču man vēl ir laiks izlemt, viņi gaidīs līdz sarunai ar Ojāru par turpmākajiem plāniem darbam ar Latvijas valstsvienībām. Uzsveru, tas nav tikai darbs ar Latvijas vīriešu valstsvienību, bet ar visām valsts izlasēm.

Pirms doties uz ASV, Jūs strādājāt kopā ar tādu pazīstamu treneri kā Božidars Maļkovičs...
Pārtraucu trenera darbu pirms četriem gadiem, kļūstot par skautu. Pirms tam biju treneris 26 gadus, no tiem 15 gadus biju galvenais treneris dažādos līmeņos, vēl 11 gadus strādāju par Božidara Maļkoviča palīgu. Bet! Nestrādāju ar viņu 11 gadus pēc kārtas. Divus gadus strādājām, tad šķīrāmies, trīs gadus strādājām un šķīrāmies, un tā visu laiku. Strādāju ar viņu kopā vienpadsmit gadus piecos dažādos klubos – Jugoplastika Split, Paris Saint Germain, Atēnu Panathinaikos, Barcelona un Malagas „ Unicaja”.

Jūs bijāt tas, pateicoties kuram, NBA draftā nokļuva pirmais Bosnijas spēlētājs – Nedžads Sinanovičs.
Puisis 19 gadu vecumā tika burtiski atrasts uz ielas. Viņš bija ļoti, ļoti garš un armijas uniformā, viņam jau bija deviņpadsmit gadu. Draugs viņam jautāja, kur Tu spēlē? Tajā laikā viņš svēra 92 kilogramus un bija 217 centimetru garš, izskatoties, kā iznācis no Būhenvaldes (nacistu koncentrācijas nometne Otrajā Pasaules karā – eSports.lv). Un draugs vaicāja, kur Tu spēlē. Ko? Vai Tu spēlē basketbolu? Nē. Tik garš un nespēlē basketbolu? Nedaudz spēlēju iepriekšējā skolā.

Un tad, draugs zvanīja man un teica, klausies, redzēju kādu puisi, vismaz 215cm garu. Neticēju tam, jo zināju no iepriekšējas pieredzes, cilvēkiem ir grūti izvērtēt, cik garš kāds ir. Teicu, zini, pirms turpinām sarunu, lūdzu, ej uz veikalu, nopērc mērlenti, ej un izmēri, cik garš tas puisis patiesībā ir, tikai tad piezvani. Gaidīju 205-206cm, viņš teica - ne mazāk par 212cm. Divas stundas vēlāk, viņš zvanīja un teica, paklau, es kļūdījos. Teicu, jā, to jau nojautu, tad 204? Nē, 2 metri un 17 centimetri. Esi pārliecināts?

Pāris dienu vēlāk Sinanovičs ieradās Malagā, redzējām, viņam ir liels potenciāls, bet nepietiek spēka. Tagad, atskatoties atpakaļ, no viņa sanācis tas, ko gaidījām. Vēlējāmies, lai viņš nokļūst NBA, protams, taču noslēgumā bija jāapzinās realitāte un noteikt, ko nozīmē būt reālistam šim puisim. Tagad viņš spēlē ULEB Kausā, dažas nedēļas atpakaļ viņam notika rokas operācija. Iepriekšējā spēlē Ķelnē viņš guva 24 punktus un izcīnīja 13 bumbas zem groziem, taču dažas minūtes pirms spēles beigām viņš nokrita uz grīdas, laužot dažus kreisās rokas kaulus. Notikusi operācija, taču, ja viņš paliks vesels, nebūs jāgaida ilgāk par diviem gadiem līdz viņš būs svarīgs spēlētājs Eirolīgā. Tas ir īss stāsts par Sinanoviču.

Kas bija pamatā lēmumam doties no Serbijas uz ASV?
Atstāju Serbiju pirms 20 gadiem un atgriezos tikai uz diviem gadiem 1994-1996. Visu pārējo laiku strādāju ārzemēs, vienu gadu strādāju Portlendas „Trailblazers”. Galvenais iemesls, kāpēc dabūju darbu „Warriors”. Dažus gadus atpakaļ draugi man jautāja, vai varu palīdzēt sarīkot Eiropas ceļojumu Krisam Mulinam, kurš gatavojās ierasties Eiropā pirmo reizi. Un tad, darīju, kas bija manos spēkos, sarīkojot Krisam labu ceļojumu, ieskaitot Rīgas apmeklējumu. Īsi pēc tam saņēmu darba piedāvājumu. Un, zinot, kas ir Kriss Mulins, domāju apmēram piecas sekundes, sakot jā!

Pagāja piecas sekundes?
Iespējams, nedaudz mazāk par piecām (smejas) un kopš tā laika – tagad ir ceturtā gada beigas – mans līgums beidzas nākamajā gadā, mums ir lieliskas attiecības, tostarp ar Pītu D`Alessandro, kurš ir Mulina labā roka.

Vai Malina Eiropas ceļojums notika tai pašā laikā, kad tika pieņemts lēmums bruģēt NBA ceļu Andrim Biedriņam?
Tobrīd tas bija sarežģīti, jo ceļā uz draftu bija puisis ar slavu, vārdā Pāvels Podkolzins. Visi runāja par viņu, ir mīlas stāsti par viņu, visur! Un tad, esot Trevīzo, kur bija arī Podkolzins, Pīts un Kriss zvanīja man, lai uzrakstu salīdzinājuma materiālu par Biedriņu un Podkolzinu. Tā kā mana angļu valoda nav pietiekami laba rakstīšanai, ir dāma Parīzē, kas ar to nodarbojas. Sagatavoju četru lappušu ziņojumu, īsi pēc tam, kad dāma to uzrakstīja, viņa zvanīja atpakaļ. Pirmkārt, jo zvanīt no Serbijas uz Francijas sanāk dārgāk nekā otrādi.

Viņa zvanīja un teica, klausies, varu ko pajautāt. Un viņa teica, ko šis puisis tev nodarījis, ka tu liec viņam izskatīties tik sliktam. Un tad, atgriežoties pie stāsta, varbūt, tajā laikā pārspīlēju, taču vēlējos būt drošs, lai Pīts un Kriss iegūtu īsto informāciju, ka patiesībā salīdzinājuma nav. Un, kā var redzēt tagad, kur ir Pāvels Podkolzins un kur ir Andris? Kur ir Podkolzins? Nezinu, tiešām nezinu, kaut kur Sibīrijā, strādājot par pārdevēju.

Tam bija galvenā loma darba iegūšanā – rīkojot ceļojumu un sagatavojot ziņojumu.

Informācijas ievākšanā „Warriors” un ASV valstsvienībai, izmantojāt visus iespējamos informācijas avotus?
Visvairāk izmantoju tiešos personiskos kontaktus ar cilvēkiem, kuriem uzticos gadiem. Esam ieguvuši savstarpēju uzticību, abpusēji un vairumu informācijas pārbaudu ar personisku telefonzvanu palīdzību. Ne tikai Eiropā, man ir lieliskas attiecības ar direktoriem un skautiem no citām NBA komandām, esam kontaktā, nepārklājam viens otra intereses, taču dalāmies informācijā un tas palīdz abām pusēm. Tādu cilvēku nav daudz – tikai divas personas, ar kurām ir tiešām labi kontakti, domāju, nesavtīgi, neierobežoti, viņi var jautāt visu, ko vēlas, tāpat es, zinot, tas paliks starp četrām acīm.

Kuros klubos?
Tas paliek starp četrām acīm.

Cik lielas ir atšķirības starp darbu „Warriors” un ASV valstsvienībā?
Pavisam jauna pieredze. Bija labi, ka Kriss Mulins arī ir ASV valstsvienības personāla loceklis. Nevis personāla, kas strādā ar komandu, bet personāla, kas izlemj, kurš būs galvenais treneris, ģenerālmenedžeris. Tātad Kriss ir iesaistīts pat tur un, to es nezinu, bet esmu gluži pārliecināts, ka viņam bijusi sava ietekme manā uzaicinājumā strādāt ASV valstsvienībā. Nekad neesmu to jautājis, viņš neko nav teicis, taču esmu visnotaļ pārliecināts – viņš par mani pateica dažus labus vārdus. Kā jau teicu – pilnīgi atšķirīga pieredze. NBA mana nodarbošanās ir tikai aprakstīt, izvērtēt individuālus spēlētājus, to kvalitāti. ASV valstsvienībā, ieskaitot šo daļu, bija arī daudz cita ziņojama - ar kādiem pretiniekiem viņi spēlē, kā viņi spēlē un, ja man ir kas iesakāms.

Tagad pastāstiet par galvenajiem atradumiem pētot Latvijas basketbolu, cik daudz laika esat tam veltījis?
Kopā, nevaru atbildēt, taču liels daudzums dienu, tādā veidā neskaitu. Zinu, esmu ieguldījis daudz pūļu izpētē, arī dodot padomus. Teicu Ojāram, varu būt, kad nepieciešams. Kopš tā brīža, nezinu, cik tieši daudz laika esmu ieguldījis. Dažkārt ierados vienā dienā un nākamajā devos atpakaļ, atkarībā no paveicamā. Dienas skaitījis neesmu, neesmu biroja darbinieks. Cenšos izlemt visu, kā varu palīdzēt. Ja ir patiesa griba palīdzēt, stundas netiek skaitītas, piemēram, divos pēcpusdienā jāiet mājās. Būšu, cik ilgi nepieciešams.

Kopš pagājušās vasaras, kādi ir galvenie atradumi, kāds ir lietu stāvoklis Latvijas basketbolā?
Nevēlos teikt, cik kas ir labs vai slikts, jauks vai neglīts. Dodu priekšroku runāt par faktiem, lai cilvēki izlemj, tas ir labi vai slikti.

Fakts ir, un vēlos koncentrēties jaunatnes basketbolam, ja viņi tiešām vēlas, lai palīdzu, tad redzu, ka šai ziņā varu palīdzēt vairāk kā jebkur citur. Citās lietās, īpaši ar pieaugušo komandām, varat izmantot jau esošās lietas bez lielas nepieciešamības veikt būtiskas izmaiņas. Tas mums ir, tāpēc izmantosim to iespējami labākajā veidā. Protams, kā to darīju pagājušā vasarā un kā to darīšu nākamajās, tik ilgi, kamēr šeit būšu nepieciešams, darīšu labāko, lai palīdzētu, ieskaitot pieaugušo valstsvienības. Taču, kā teicu iepriekš, dodu priekšroku iedziļināties jaunatnes basketbolā.

Galvenais, ko noskaidroju Latvijā, ticot, esmu pietiekami kompetents, lai to teiktu, ir – Latvijā nav talantu trūkuma. Latvieši basketbolā ir talantīgi. Tad, ja jūs pievienojat iedzīvotāju skaitu, tad ir pat lielāks respekts pret to, cik daudz latviešiem ir talantīgu basketbolistu. Ir viegli teikt, Savienotajās Valstīs ir ļoti talantīgi spēlētāji. Protams, viņi ir starp 300 miljoniem cilvēku, bet šeit, ar 2,2 miljoniem un jums ir liels skaits ļoti talantīgu spēlētāju, tas ir kas īpašs. Tā ir pirmā lieta, ko atklāju.

Pagājušā vasarā notika kārtējie Eiropas U-20, U-18, U-16 čempionāti. Tas nozīmē, ka šajos turnīros spēlēja 1987. gadā dzimuši un jaunāki spēlētāji – līdz 1992. gadā dzimušajiem. Koncentrēsimies uz galvenajām paaudzēm starp U-20 un U-16. Un tad, teiksim tā, 1987. gadā dzimušie, piemēram, ņemsim divus labākos spēlētājus. Nevis labākos, bet vienus no labākajiem – Bellins no Ruānas Francijā, dzimis 1987. gadā, un Tepičs no Belgradas „Partizan”, dzimis 1987. gadā. Bellins spēlē 28-32 minūtes Eirolīgas spēlē. Tepičs Eirolīgā spēlē vidēji 24 minūtes. Salīdzinot ar 1987. gadā dzimušajiem Latvijā – piemēram, Zaķi un Strupoviču. Cik minūtes un kādā turnīrā viņi spēlē?

Tālāk skatāmies 1988. gada paaudzi, ja skatāmies Batunu no Francijas un Galināri no Itālijas. 1989. gads, pat sliktāk, Antonijs Diufs no „Le Mans”, kas spēlē 15-16 minūtes Eirolīgā, Francijas līgā pat vairāk. Salīdzinot ar Bertānu, vienīgo, kurš mazliet spēlēja, kamēr puse komandas bija savainota. Tagad viņš atkal sēž uz soliņa. 1990. gadā dzimušie – cik ir tādu spēlētāju Latvijā, kas spēlē starptautiskās sacensībās? Spānijā ir Rikijs Rubio no Badalonas „Joventut”, kuru atzina par labāko spēlētāju cīņā ar Krievijas kausa ieguvējiem „Himki”. Turklāt ULEB Kausa ceturtdaļfinālā „Joventut” izbraukumā Krievijā uzvarēja „Himki” ar 30 punktu pārsvaru. Secinājums – Latvijas jaunajiem spēlētājiem nav pietiekami daudz iespēju spēlēt, tas ir tas, ko atklāju līdz šim brīdim.

Un tad, to ir viegli atklāt, to var jebkurš. Ja vēlies izpētīt, kārtīgi apskaties Internetā un atrodi. Un tad, ja runā ar treneriem, viņi saka, tā ir liela nauda. Viņiem esot jāattaisno tā nauda. Tad jautāju sev, kāpēc klubs ar piecreiz lielāku budžetu kā Latvijas bagātākajam klubam – Malagas „Unicaja” – joprojām dod iespēju jaunajiem spēlētājiem Rūdijam Fernandesam, Kabezasam. Vai Rikijam Rubio 16 gadu vecumā. Ir nozīmīgs skaits jauno spēlētāju ACB līgā un FIBA Kausā. Jautāju sev, kas par lietu? Latvijas nauda ir daudz dārgāka? Latvijas klubu treneri var pamatot, kāpēc jaunajiem spēlētājiem nav pietiekams spēles laiks?

Tie ir tikai daži piemēri, ka Latvijas jauniešiem nav pietiekami daudz iespēju spēlēt augstākajā līmenī. Klubi nevēlas, nav nekā, ko varam iesākt ar šiem klubiem, neko.

Esat atradis savu paņēmienu, kā atrisināt šo problēmu?
Ir vairāki ceļi, kā to pārvarēt. Viens no risinājumiem ir izveidot U-19 komandu Latvijas basketbola federācijas paspārnē. U-19 spēlētu Latvijas basketbola līgas pirmajā divīzijā. Visi jaunie spēlētāji, kuriem nav iespēju spēlēt lielajos klubos, šajā komandā gūs iespēju spēlēt pret visiem pieaugušo klubiem. Tas ir viens no risinājumiem, kā to novērst. Zinu, daudzi tam pretosies, daudzi jau pretojas. Visi, kas protestē, piekrītu viņiem, ja viņi to saka par U-18. Ja Jūs man jautājat, ko atradu, saku, ka Latvijas jaunajiem spēlētājiem nav pietiekami telpas attīstībai.

Trešā lieta, ko konstatēju, un tur nav tikai viena piemēra, runājot arī par vismazākajiem. Daudzi bērni nespēlē pozīcijās, kurās tiem būtu jāspēlē. Nevēlos saukt nevienu vārdā, lai neradītu ienaidniekus, bet cilvēki zinās, par ko ir runa, kurus uzrunāju. Ir piemēri, viens no labākajiem U-19 vecuma spēlētājiem Eiropā, viņš ir ātrs, viņš ir stiprs, taču viņš ir par mazu, lai spēlētu kā uzbrucējs. Dažu iemeslu pēc treneri viņu padarījuši par ceturto numuru. Un viņš ir ļoti labs ceturtais numurs Latvijā. Taču runājam par to, kā iespējami labāk izmantot viņa potenciālu, viņš ir dzimis, lai spēlētu ārējā līnijā. Tagad varbūt ir par vēlu, jo viņam ir astoņpadsmit un šajā vecumā viņš nespēlē ārējā līnijā, tomēr varbūt joprojām iespēja pastāv mainīt pozīcijas.

Ja nerīkojamies tagad, tad atkārtosim situācijas, kurās nokļūstam ļoti bieži. Situācijas, kurās daudzi bērni spēlē neatbilstošās pozīcijās. Tas ir otrs atradums. 1997. gadā man bija septiņu dienu klīnika Rumānijā, pirmo reizi pasniedzu Rumānijā un bija liels pārsteigums redzēt, ka treneru vidējais vecums ir 50-55 gadi. Un tad, kad ierados šeit, ieraudzīju vairāk vai mazāk to pašu situāciju.

Protams, tas nenozīmē, ka tagad jāatlaiž visi treneri, vai, piemēram, es nevaru trenēt. Ja tā teiktu, vispirms pašam jāaiziet. Nav pietiekami daudz svaigu asiņu uz un pie soliņiem. Nerunāju par pieaugušajiem, bet jaunatnes komandām, treneriem, kam jāattīstās, lai spēlētāji sevi attīstītu. Tas ir tas, ko jādara federācijai, lai labotu situāciju. Ticu, ka man ir dažas – ne visas! – īstās idejas, kā to labot. To pašu, ko teicu par tiesnešiem, es to nepētīju, droši vien var teikt par tiesnešiem, taču, ko esmu dzirdējis no cilvēkiem federācijā, tiesnešu nepietiek, jaunatnes treneru nepietiek. Esot jauna puiša tēvs, dodoties uz treniņu, kur viņam netiek iemācīts pienācīgi driblēt, mest, iedot precīzu piespēli, jautāju sev - ko Jūs te darāt? Kāpēc neiemācāt viņam? Neesmu liepratējs tiesnešu jautājumos, bet treneru ir par maz. Tas jādara soli pa solim un tiešām vēlos, lai kāds iebilst.

Un tad viņš saka, nē, jūsu idejas nav pietiekami labas, mana ir labāka. Treneri, spēlētāju pozīcijas un spēles laiks.

Nākamais ir meklēt risinājumus, kā sagatavot spēlētājus citās pozīcijās?
Dažus gadus atpakaļ FIBA World un FIBA Europe izveidoja komisiju jauno spēlētāju attīstībai. Un tad cilvēki no FIBA jautāja man kā trenerim, kurš bija 25 gadus strādājis ar jaunajiem spēlētājiem, pēc padoma, ko varu ieteikt. Atradām secinājumus, dažus universālus secinājumus, kurus var piemērot jebkurā valstī. Daži secinājumi, kurus varat ņemt vērā.

Viens ļoti universāls secinājums ir – ja vēlaties veikt tiešām nozīmīgas pārmaiņas, jāmaina spēlētāju vecuma limits zemākajās līgās. Vēl viens universāls secinājums – jāpēta katrā atsevišķi ņemtā valstī, ko tai tiešām vajag, un kas ir iemesls, kāpēc viņi nevar panākt to, ko viņiem vajag. Atgriežoties pie trīs augstākminētajiem jautājumiem. Viktors Zujevs un es ļoti rūpīgi pētījām, ceļojām apkārt, runājāmies ar cilvēkiem. Lielais vairums norādīja uz tiem pašiem jautājumiem. Līdz ar to ir iemesls domāt, ka zinām, kuros virzienos jāstrādā situācijas labošanai.

Mums nav pietiekami daudz treneru. Piemērs, tikai piemērs. Pārceļamies 2013. gadā un mana ideja ir ieviest vecuma ierobežojumus otrās un trešās divīzijas komandām. Pieņemsim, trešajā divīzijā ir 20 komandu. Un katrā no šīm 20 komandām būs vismaz divi spēlētāji, kas pārtrauks spēlēt 19 gadu vecumā. Iegūstam 40 jauniešus, kas iemīlējušies basketbolā, bet vairs nevar spēlēt, jo ir par vecu šai līgai. Labi, viņi ir par vecu trešajai līgai, dodas uz otro līgu, kurā var spēlēt līdz 23 gadu vecumam. Tātad mums ir 40 spēlētāju, gatavi pārejai uz otro līgu. Taču 20 no šiem 40 spēlētājiem nav pietiekami labi otrajai līgai, viņi ir iemīlējušies basketbolā, viņi vēlas sasniegumus, taču ticu, pāris no viņiem kļūs par tiesnešiem, daži par treneriem. Un tad, gadu no gada atkārtojoties šai situācijai, iegūsim lielāku skaitu treneru, tiesnešu. Pat šai situācijai ir risinājums, katra vecuma komandai ir galvenais treneris. Nākamajā gadā viņš ir galvenā trenera palīgs, neesmu pietiekami labs, lai spēlētu otrajā līgā, Viktors ir mans galvenais treneris un saka, vēlos, lai esi mans palīgs.

Labi, gadu esmu Viktora palīgs. Un tad, varam izvirzīt šo nosacījumu, palīdzot Viktoram, bet gadu vēlāk jāatbrīvo vieta vēl vienam jaunam trenera palīgam. Viktors saka, tagad Tev jāiet uz šīm divām skolām atlases veikšanai starp astoņus gadus veciem bērniem. Sāku jaunu atlasi, cits treneris nāk manā vietā par Viktora palīgu, bet nākamajā gadā viņš būs tas, kurš veiks jauno atlasi starp astoņgadīgajiem. Un tā joprojām. Lielā šīs sistēmas priekšrocība – deviņpadsmitgadīgais necer uz lielu algu, naudu, viņi beidz vidusskolu, tas ir lielais izaicinājums viņu dzīvē. Esmu pārliecināts, ikviens klubs atradīs vismaz vienu jaunieti, kam būs griba to darīt. Un tad, ja nebūs vecuma ierobežojumu, kā lai šo jaunieti sameklējam? Kur atrast? Tad jāpiekrīt klubu galvenajiem treneriem, šī programma ir jauka, bet treneru nepietiek, jauki! Neticu paaudzēm, neticu veiksmīgam gadījumam. Ticu šai sistēmai, jo ātrāk sākam celt, ātrāk saņemsim atpakaļ. Un atkal, to nevar paveikt dažos mēnešos, tam vajadzīgi vismaz četri gadi, varbūt pieci, seši, septiņi. Taču vismaz zinām, ka esam tai pašā laivā un dodamies vienā virzienā. Tas ir īsos un vienkāršos vārdos, manuprāt, kā to labot.

Tas bija par treneriem, bet minējāt vēl divas problēmas. Kā palielināt telpu jauniem spēlētājiem, lai iegūtu iespējas spēlēt.
Reālā pasaulē, ko Jūs liekat priekšā vispirms? Nevis cilvēkus. Jauns treneris, sākot izglītot sevi, nevis no telefongrāmatām, no 40 DVD un 40 grāmatām. Jauni treneri, kuriem federācija apmaksā 15 dienu ceļojumu uz Savienotajām Valstīm, ceļo apkārt un uzzina. Vai doties pieredzes iegūšanas braucienā pie labākajiem Eiropas treneriem. Tad, laiku pa laikam, lietas mainīsies. Nevis diktēt, nevis apgriezt lietas kājām gaisā, bet iesaistīt jaunus cilvēkus, svaigas asinis. Cilvēki, kuriem ir stāvoklis, darīs visu, lai saglabātu savas pozīcijas. Viņi nepretosies idejām, ticot, ka tās ir sliktas. Viņi pretosies, jo baidīsies zaudēt dažas privilēģijas, kuras viņiem ir. Nebaidos to teikt. Viktors to zina, devāmies uz kādu pilsētu, pie 20 bērniem, sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā. Neviens nevarēja parādīt precīzi jebkuru basketbola elementu. Un ir citi piemēri, Ogrē, pavisam citādi, tas dod iedvesmu turpināt. Ir, kas vēlas.

Kā vērtējat pašreizējo sistēmu jaunatnes basketbolā, kurā komandas tiek sadalītas nevis pēc spēka, bet sporta skolu ranga?
Gandrīz visi cilvēki, ar kuriem runāju, uzsvēra šo problēmu. No otras puses, opozīcijā ir lielās skolas. Viņi nevēlas izmaiņas, vēlas saglabāt priekšrocības. Mazās skolas vēlas veicināt pašreizējo audzēkņu paaudzi. Vienīgā iespēja atrisināt problēmu ir atcelt priekšrocību sistēmu. Jautājums tikai, kurš lems – piemēram, ja skola rangā ir augstu, bet attiecīgā paaudze nav pelnījusi vietu pirmajā divīzijā. Vienīgā iespēja – atcelt ierobežojumus un spēlēt vienam ar otru. Jārada apstākļi, lai šīs iespējas būtu un komandas vadītu dažādi treneri. Citādi spēļu kalendārs un slodzes sanāks neproporcionālas. Ja jaunajiem spēlētājiem nav pienācīga līmeņa spēļu prakses, nav pietiekoša spēles laika, sistēmā nepieciešamas izmaiņas. Protams, tas nenotiks dažos mēnešos.

Kad varētu tikt izveidota komanda LBS paspārnē?
Šobrīd to varu tikai vēlēties un cerēt.