Buļs: "Pirmās izjūtas bija šokējošas..."

Pēc vēsturiskās publikācijas "Sporta Avīzē" par Edgaru Buļu dzirdams ļoti maz... Ar ko šobrīd nodarbojies?
Jā, kopš 1. oktobra no nopietnas basketbola „menedžēšanas” esmu pagājis malā. Basketbolā esmu palicis vien kā TV komentētājs. Man jau iepriekš bija doma pēc šī cikla beigt strādāt ar izlasēm, un savā dzīvē kaut ko pamainīt. Biju gan domājis aiziet klusi, solīdi un ar paceltu galvu, īsti nesanāca. Šobrīd atpūšos no darbiem, kārtoju privātās lietas, kuras iepriekš tika atstātas novārtā, tai skaitā veselību, daudz sportoju – spēlēju gan basketbolu, gan tenisu, eju uz svaru zāli. Vienmēr paticis aktīvs dzīvesveids, taču, strādājot ar izlasēm, laika tam bija ļoti maz. Cenšos atpūtināt smadzenes no stresa.

Vēlos sakārtot arī savu dzīvi – jāiekārto mājoklis un, galu galā, jāatrod arī sieva (smaida). Kādas vēl bija tās lietas, kas kārtīgam vecim jāizdara - jāizaudzina dēls, jāiestāda ozols un jānosit čūska... Šobrīd no visiem kārtīga vīra darbiem esmu paveicis tikai nevienu. Šķiet, ka sākšu ar čūsku, jo to izdarīt būs visvieglāk (smejas). Domāju, ka līdz jaunajam gadam neko nopietnu neuzsākšu.

Basketbola izlases menedžerim maksā tik daudz, ka vari atļauties dzīvot no iekrājumiem?
Jā, ir šādi tādi iekrājumi, bet tā galīgi nav, ka tagad ilgāku laiku varu labi dzīvot no agrāk saņemtajām menedžera algām. Šo un to nopelnu, komentējot basketbolu, padaru visādas citas lietas, kas nes nelielus ienākumus, pagaidām izdzīvot varu.

Kādas pašam bija izjūtas, kad uzzināji, ka tava atskaite pilnībā tiks publicēta "Sporta Avīzē"?
Izjūtas bija patiešām spēcīgas. Pirmdienas vakarā "sportacentra" forumā izlasīju ziņu, ka rīt visiem jāpērk "Sporta Avīze", jo būšot publicēta Buļa atskaite. Palasīju tur publicētos citātus un sapratu, ka tie tiešām ir mani vārdi. Tajā brīdī mani pārņēma šoks un naktī gulēju ļoti maz. No rīta pamodos, ieskatījos telefonā, kur redzēju kādus septiņus, astoņus neatbildētus zvanus. Sapratu, ka šobrīd ne ar vienu runāt neesmu gatavs un izslēdzu telefonu. Domāju, ka nākamās trīs dienas bija psiholoģiski grūtākās manā mūžā. Nekādi nespēju saprast, kāpēc ar mani notiek tādas lietas un ko tagad vispār darīt. Vēlos teikt paldies tiem cilvēkiem, kuri man palīdzēja pārvarēt šo periodu – mammai, draugiem, draudzenēm. Jā, arī viens LBS valdes loceklis man piezvanīja un izteica atbalstu.

Nolēmu nedaudz aizmukt no visa un devos uz siltajām zemēm – pagulēju saulītē, iedzēru sangriju un atslēdzos no visa. Pēc tam sapratu, ko tur pārdzīvot. Kas noticis, noticis, kas pateikts, pateikts, atpakaļ vārdus vairs nepaņemsi, jādzīvo tālāk. Uztvēru to kā likteni - acīmredzot tieši man bija jābūt tam kretīnam, kurš uzliek to visu uz papīra, savukārt LBS bija jāatrodas nelietim, kas to (atskaiti) nopludina, lai sabiedrība uzzinātu, kas īsti notiek Latvijas basketbola izlasē. Protams, žurnālisti arī rīkojās nekaunīgi, bet es viņus nevainoju. Tas ir viņu darbs. Domāju, viņu vietā arī es tādu materiālu paturēt pie sevis nespētu.

Ilgtermiņā pārmaiņas nāks par labu

Vai "Sporta Avīze" un tas, kurš nopludināja tavu atskaiti, izdarīja labu vai sliktu Latvijas basketbolam kopumā?
Uzskatu, ka tas ir "koks ar diviem galiem". Īstermiņa periodā tas noteikti nav nekas pozitīvs. Basketbolam šobrīd ir izveidojies ļoti negatīvs tēls. Daudzi potenciālie naudas devēji jau novērsušies, liela daļa vēl novērsīsies un tas iespaidos basketbola turpmāko attīstību. Laikā, kad valstī ir krīze un uzņēmēji rēķina katru latu, kam un cik ziedot, šīs negatīvās ziņas naudas piesaisti tieši basketbolam apgrūtina vēl vairāk. Savukārt, ilgtermiņā tas noteikti nesīs pozitīvas iezīmes. Paies gadi, divi vai trīs, un viss nostāsies uz pareizajām sliedēm. Izlases treneri, menedžeri un arī LBS vadība būs sapratuši, ka šādas lietas, kādas izlasē notika 2009.gada vasarā, atkārtoties nedrīkst, tās jāizskauž jau saknē.

Pašam ir kādas idejas, kā atskaite nokļuva "Sporta Avīzes" rokās?
Man, protams, ir nojausma, bet "netīro veļu" turpināt mazgāt nevēlos, tāpēc nekādus uzvārdus nesaukšu. Atskatoties uz visu, pats vari secināt, kurš cilvēks varētu justies aizvainots par atskaiti, kuram vai kuriem būtu izdevīgi, lai atskaite nonāk publiskai apskatei, un ar tās palīdzību varētu tikt pamatoti pieņemtie lēmumi. Visinteresantākais ir tas, ka LBS vadība neveica nekādu izmeklēšanu, kā "Sporta Avīze" tika pie atskaites. Manuprāt, nopietnās un sevi cienošās organizācijās tas noteikti būtu noticis. Šobrīd viss tikai pastiprina aizdomas, ka, iespējams, LBS vadībai bija izdevīgi, ka atskaite nonāk "Sporta Avīzes" rīcībā, jo vainīgais nemaz netika meklēts.

Kā pats tiki pie žurnāla numura?
No rīta pamodos, ieraudzīju daudzos neatbildētos zvanus un, pirmais, ko izdarīju, aizskrēju uz "Statoil" un nopirku. Labi, ka paspēju, jo, kā dzirdēju no draugiem, pēcpusdienā žurnāls vairs nebija nopērkams. Atvēru „Sporta Avīzi” un - tiešām - mana atskaite vārds vārdā uz septiņiem atvērumiem! Salīdzinājumam, intervija ar izlases galveno treneri tikai uz viena (smejas). Šobrīd uz to jau atskatos ar smaidu, bet pirmās izjūtas bija šokējošas.

Kas tev, pēc visa notikušā, šobrīd ir autoritātes Latvijas basketbolā? Kurus uzskati par krietniem un cienījamiem cilvēkiem?
Ļoti labs jautājums (gara pauze). Vispirms vajadzētu nodefinēt, ko es saprotu ar vārdu autoritāte. Manuprāt, autoritāte ir cilvēks, kuram kaut kādā ziņā vēlētos līdzināties un ir svarīgs viņa viedoklis. Tā kā tagad esmu pagājis malā no basketbola „menedžēšanas” un nezinu, vai kādreiz atgriezīšos, nevaru apgalvot, ka man ir svarīgs kāda viedoklis vai, ka kādam vēlos līdzināties. Neskatoties ne uz ko, vienmēr būšu pateicīgs Kehra kungam par doto iespēju. Lai arī pēdējā laikā attieksme bija tāda, ka neesmu īsti vajadzīgs. Savulaik, lai arī biju ļoti jauns, viņš man uzticējās un deva iespēju strādāt ar labākajām Latvijas basketbola komandām. 27 gadu vecumā esmu bijis četros Eiropas čempionātu finālturnīros – trijos ar sieviešu izlasi, vienā ar vīriešu, esmu piedalījies Olimpiādes kvalifikācijas turnīrā, uz pašu Olimpiādi gan netiku.. Man bijusi iespēja aizbraukt uz Oklendu, tikties ar "Golden State Warriors" kluba vadību un treneriem, uzzināt, kā notiek procesi NBA. Tas devis neatsveramu pieredzi, tagad tikai jāizdomā, kur to likt lietā.

Izlase ir nopietns darbs divu mēnešu garumā

Liekas, ka LBS vadības piešķirtās diskvalifikācijas basketbolistiem bija piešķirtas, balstoties tikai un vienīgi uz tavu atskaiti. Cik, tavuprāt, pamatotas ir šīs diskvalifikācijas?
Uzreiz vēlos pateikt, ka mana doma nebija panākt, lai kāds tiek publiski diskvalificēts. Man grūti komentēt, cik pamatotas bija diskvalifikācijas, jo neesmu līdz galam pārliecināts, ka tās bija vajadzīgas. Es uzskatīju, ka LBS iekšienē bija jāpieņem lēmums konkrētus basketbolistus uz izlasi tuvāko gadu laikā neaicināt. No viņu reakcijas taptu skaidrs, vai viņi vēlāk varētu atgriezties. Ir spēlētāji, kuri vienkārši nav gatavi spēlēt izlasē. Labi, spēlēt varbūt ir gatavi, bet nav gatavi ziedoties kopīgai lietai, nopietnam darbam. Spēlēšana izlasē nenozīmē tikai spēles dienā uzvilkt formu un nospēlēt spēli. Tas ir ļoti nopietns darbs divu mēnešu garumā.

Laikā, kad citi bauda atvaļinājumu, izlases spēlētājiem jānāk uz treniņiem un smagi jāstrādā, tas nav viegli. Ne visi spēlētāji ir gatavi atvaļinājuma laikā ziedoties nopietnam darbam. Un tam nav nekāda sakara ar spēlētāju meistarību. Tas pats Kristaps Valters – paskatieties, kā viņš šobrīd spēlē Spānijā. Ādolfs šobrīd ir Spānijas ACB līgas labākais piespēlētājs. Tas ir nopietns kvalitātes apliecinājums. Lieta ir pavisam cita, viņam tur maksā labu naudu, viņš respektē organizāciju un atdodas darbam par 120 procentiem. Tāpat citi spēlētāji savos klubos strādā ar pilnīgi citu attieksmi. Diemžēl izlasē viņi nav uz pusi tik "savākušies", tiek pieļautas visādas vaļības, un arī rezultāti ir nekādi. Kāpēc tā notiek, tas ir pavisam cits jautājums.

Uzskatu, ka ne vienmēr izlasē jāspēlē 12 valsts labākajiem basketbolistiem. Kāpēc, piemēram, Slovēnijas izlasē nespēlē Saša Vujačičs? Stabils "Lakers" spēlētājs, NBA čempions, lielisks snaiperis. Vienkārši Slovēnijas izlases vadība zina, ka viņš nav izlases spēlētājs, jo ar savu iedomību neiederas kolektīvā. Kāpēc Francijas izlasē spēlē tikai pieci NBA basketbolisti? NBA to ir veseli desmit. Tāpēc, ka pārējie nav spējīgi ziedoties izlasei. Pārkers, Turiafs, Batums var, bet Noā un Pietruss nevar. Līdzīga situācija ir Latvijā, jāsaprot, ka visi nevar spēlēt izlasē. Un tā ir gandrīz visās labākajās izlasēs. Vienīgi spāņiem paveicies, jo visi lielākie talanti ir kārtīgi džeki un īsti valsts patrioti, tāpēc viņiem ir tādi rezultāti.

Vai konkrēti Armands Šķēle bija pelnījis tik lielu diskvalifikāciju?
Kā jau teicu, neesmu pārliecināts par diskvalifikāciju nepieciešamību vispār. Pārlasot atskaiti, secināju, ka ar divu cilvēku novērtēšanu esmu nedaudz pāršāvis pār strīpu. Armands ir viens no viņiem, taču ar vienu piebildi – ja vērtē tikai aizvadīto vasaru. Viņš šovasar bija tiešām saņēmies un trenējās ar ļoti lielu atdevi. Diemžēl ar visu saņemšanos Eiropas čempionātā viņš nospēlēja vāji. Esmu emocionāls cilvēks un ārpus laukuma Armands tāpat nebija perfekts, es viņu novērtēju tā, kā novērtēju. Jebkurā gadījumā bija par traku. Armandam, interneta vidē, esmu personīgi atvainojies, bet ar otru cilvēku līdz šim nav sanācis kontaktēties. Tas ir treneris Igors Miglinieks. Ja par pārējiem treneriem es, manuprāt, izteicos korekti – bija gan labās, gan sliktās lietas, bet kopumā atskaite bija adekvāta, tad vērtējumā par Igoru biju "pāršāvis". Viņa priekšā man ir neērti, jo tomēr nevar salīdzināt viņa un manu pieredzi basketbolā. Ja es būtu 45 gadus vecs, ļoti pieredzējis menedžeris, tad varētu tik bargi kritizēt kādu 27 gadus vecu jauno trenerīti. Nav jau tik traki ar Igoru, kaut ko jau viņš saprot basketbolā. Pie tam mums bija ļoti normāls kontakts. Nezinu, kas ar mani notika, bet arī esmu tikai cilvēks.

Pēc "Sporta Avīze" iznākšanas daži izteicās, ka diezin vai vienkāršam izlases menedžerim būtu jāvērtē spēlētāju sniegums laukumā vai viņu uzaicināšanas lietderība nākamajos turnīros. Pats neuzskati, ka pārvērtēji savas funkcijas?
Līdzīgas atskaites biju rakstījis jau iepriekš, taču tik plašu analīzi veicu pirmo reizi. Šogad Edgars Šneps uzdeva uzrakstīt visu krietni plašāk, izanalizēt katru spēlētāju un treneri. Īsi pirms atskaites nodošanas Šneps vēl piekodināja, ka atskaitē jāuzraksta pilnīgi viss, kas šovasar izlasē noticis, lai valdei būtu pilnīgs priekšstats par visu. Cik sapratu, treneru iepriekš iesniegtās atskaites bija pārāk virspusējas. Jā, zinot, ka tāpat gatavojos pamest darbu LBS, atskaiti varēju uzrakstīt trīs reizes īsāku, taču arī pašam bija sakrājusies cemme. Visu vasaru tu skrien, strādā un domā, kā tikai nodrošināt visu komandai nepieciešamo, bet beigās nekas nesanāk un rezultāta nav. Mans viedoklis vienmēr ir bijis sekojošs – ja esi pirmais laukumā, tad vari būt pirmais arī bārā. Ja nē, kaut kas jāmaina. Labi atceramies notikumus Lietuvas izlasē pirms pāris gadiem – īsi pirms Eiropas čempionāta Linas Kleiza tika pieķerts, „tusējot” un nokārtojot dabiskās vajadzības Viļņas centrā, bet izlase no čempionāta atgriezās ar bronzas godalgām. Ja mēs būtu tikuši ārā no grupas, arī mana atskaite būtu krietni virspusējāka, taču notika, kā notika. Es vēlējos valdi informēt par reālo situāciju izlasē, lai cilvēki, kas atbild par kārtību valstsvienībā un Latvijas basketbolā vispār, zina, cik izlasē ir liels bardaks un visiem jāstrādā daudz profesionālāk. Lielākajai daļai šķita, ka izlasē viss ir kārtībā - mums taču ir NBA spēlētājs. Jā, ir, bet tas nebūt nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Arī ar NBA spēlētājiem jāveic ļoti nopietns darbs visās jomās. Man pašam tagad grūti atbildēt, vai man vajadzēja vai nevajadzēja to visu rakstīt, bet, kas izdarīts, izdarīts. Vienīgi varu pateikt, ka par manas atskaites kompetenci varētu liecināt tas, ka „Sporta avīze” to uzskatīja par vajadzīgu publicēt vārds vārdā, ziedojot tam septiņus dubultos atvērumus. Tiem, kas ir ļoti kritiski, tā arī iesaku domāt – viņš taču bija tikai vienkāršs menedžeris, ko viņš vispār saprot...

Man ir kauns par notikušo manā komandā

Basketbolisti tavas patiesās domas par viņiem pirmoreiz uzzināja no "Sporta Avīzes", vai biji runājis un stāstījis savu viedokli par viņiem jau iepriekš?
Tik spilgti, protams, nevienam neko teicis nebiju. Es biju licis spēlētājiem manīt, ka „ballēties” pirms treniņiem un spēlēm nevajadzētu, bet ne tik konkrēti un skarbi. Nekad neesmu uzskatījis, ka nedrīkst vispār atpūsties, vienkārši jāzina mēra sajūta – to var darīt pirms brīvdienām un bez sekām. Arī galvenais treneris pēc spēles ar Lietuvu un Turcijā teica – šodien atpūšamies. Lieta tāda, ka daži spēlētāji nespēja novilkt robežu, ko var un ko nevar atļauties. Daudzi cilvēki man ir izteikuši uzslavas par atskaitē uzrakstīto, taču es atļaušos viņas noraidīt. Es to visu uztveru nedaudz citādāk. Būtu daudz priecīgāks, ja man izlasē būtu bijusi tāda autoritāte, ka visu uzrakstīto būtu varējis pateikt spēlētājiem sejā un ieviest kārtību komandā, un man nebūtu jāraksta tādas atskaites. To pašu varu teikt par Uvja Helmaņa interviju avīzē – ir jau interesanti palasīt, ko viņš domā par Kristapu Valteru, bet normāli būtu, ja viņš, būdams kapteinis, būtu ieviesis kārtību komandā, visu pasakot Kristapam acīs. Diemžēl tā nenotika. Tā kā, ja kāds uzskata, ka tagad jūtos baigais varonis, tās ir pilnīgas muļķības. Tieši otrādi – man arī kauns, ka kaut kas tāds notika manis "menedžētajā" komandā, un tagad par to zina visa Latvija. Mēs esam rīkojušies īstā latviešu stilā – tā vietā, lai savāktos kopīgam mērķim, visas problēmas atrisinātu ģērbtuvē, un čempionātā izcīnītu lielas uzvaras, dodot prieku mūsu daudzajiem līdzjutējiem, mēs kārtējo reizi izgāžamies un pēc tam vēl viens otru publiski „noliekam”. Labi, man tas sanāca negribot, bet sanāca. Tagad visi par mums smejas. Arī potenciālie naudas devēji. Ar viena uzņēmuma vadītāju vairāk nekā pusgadu veicu sarunas par iespēju atbalstīt izlasi, beigās krīzes iespaidā viņš tomēr atteica. Tagad, protams, viņš par to ir priecīgs. Un pēc tam vēl pasmīn – jūs tur dzerstaties, demolējat viesnīcas un vēl nav kauna tam prasīt naudu...

LBS ir atbildīga par izlases prestižu

Daudz runāts par to, kas ir pamatā visām disciplīnas problēmām. Kāds ir tavs viedoklis?
Vainu jāuzņemas ļoti daudziem – vispirms spēlētāju vecākiem un pirmajiem treneriem, kuri viņus audzināja. Arī Valdim Valteram, kurš nepārtraukti deklarējis, ka izaudzinājis lielāko daļu šīs paaudzes spēlētāju. Viņš bija treneris gandrīz visiem izlases spēlētājiem vecumā no 16 līdz 20 gadiem, ir veidojis šo puišu morālo stāju. Atbildība noteikti jāuzņemas arī izlašu treneriem. Dažādas vaļības tika pieļautas jau Krauliņa laikā. Tas viss turpinājās pie Muižnieka, Trajkoviča un kulmināciju sasniedza šovasar pie Kemzuras. Un, protams, vaina jāuzņemas LBS, kas, pirmkārt, zinot notiekošo izlasē, pieļāvusi, ka tas turpinās. Viss tika nodots treneru rokās (ar domu) - gan jau viņi nodrošinās kārtību. Diemžēl, nenodrošināja. Bija vajadzīga daudz stingrāka kontrole no savienības puses, jo treneri nāk un iet, bet sekas paliek, tieši LBS ir atbildīga par izlases zīmolu un prestižu.

Kāda bija spēlētāju reakcija pēc tam, kad atskaite bija nonākusi publiskai apskatei? Kāds ir zvanījis, runājis, izteicis kādus pārmetumus?
Jāņem vērā, ka zināmu laiku es nebiju sazvanāms, bet kopš dienas, kad atskaite nonāca publiskai apskatei, esmu komunicējis ar kādiem sešiem spēlētājiem. Tikai divi izteikuši kādus pārmetumus. Pats biju gaidījis daudz lielāku "atsaucību". Laikam jau tādēļ, ka nekas izdomāts atskaitē netika, viss bija tīra patiesība. Protams, pasniegta ļoti skarbi. Lielākā daļa atskaites galvenajās lomās esošo spēlētāju ar mani nav mēģinājuši kontaktēties, bet tas ir saprotami. Man ar visiem bija "čomiskas" attiecības, bet te pēkšņi parādās tāds "bestsellers". Domāju, kādu laiku nekontaktēsimies, iespējams, pat ļoti ilgu laiku vai nekad.

Kādas šobrīd ir tavas attiecības ar spēlētājiem?
Laikam precīzākais vārds, kā raksturot mūsu attiecības, ir "nekādas". Es pats kontaktu ar viņiem nemeklēju, jo ir neērti. Kā būs turpmāk, nezinu. Ja, vēlāk tiekoties, viņi būs to sagremojuši un vēlēsies ar mani aprunāties, noteikti aprunāsimies, ja nē, tad arī OK. Netaisos nevienam uzbāzties ar savu sabiedrību. Es vēlos uzsvērt, ka man nav nekas pret nevienu spēlētāju personīgi un, rakstot atskaiti, nevērtēju viņu personības, tikai profesionālo darbību izlasē. No savas puses visiem vēlu labāko. Ja nesanāk izlasē, lai izdodas vismaz klubā. Lai izdodas izcīnīt uzvaras, pilnveidot meistarību un, protams, piepildīt bankas kontus. Patīkami dzirdēt, ka Armands beidzot ir atradis klubu un ceru, ka viņam viss izdosies.

Kādas pašam bija priekšnojautas pirms došanās uz Poliju?
Priekšnojautas strauji pasliktinājās turnīrā Turcijā. Tas bija pēdējais turnīrs pirms čempionāta, bet mūsu sniegums bija katastrofāls. Arī spēle pret "Asseco Prokom" nekādu optimismu nedeva. Mums bija jābūt labākajā formā, kamēr Polijas klubs tikai sāka gatavoties sezonai. Es sevi mierināju ar vienu domu, ka komanda sāks spēlēt tieši čempionātā. Tāda pieredze man iepriekš bija bijusi, strādājot ar dāmu izlasi 2007. gadā. No četrpadsmit pārbaudes spēlēm toreiz zaudējām deviņās, bet vēlāk čempionātā iekļuvām labāko četriniekā.

Arī Rīgas "Dinamo" pārbaudes spēlēs apspēlēja visus pēc kārtas, bet sezona kopumā nav izdevusies.
Tieši tā. Cerēju, ka būs pretēji "Dinamo". Neskatoties uz zaudējumiem pārbaudes spēlēs, sāksim spēlēt čempionātā. Diemžēl tā nenotika. Jau spēle ar Krieviju parādīja, kas neesam īsti gatavi, pirmajās desmit spēles minūtēs krievi darīja ar mums, ko vien vēlas. Ķīmija starp spēlētājiem un treneriem parādījās tikai otrajā spēlē pret Franciju. Uzskatu, ka pēdējās divas spēles aizvadījām labi. Pret spēcīgo Franciju pietrūka ļoti maz, Vāciju uzvarējām, bet ne ar īsto punktu starpību. Var jau teikt, ka mums nepaveicās, bet veiksme ir jānopelna un mēs to nebijām pelnījuši.

Biju vainīgs Kambalas lietā

"Plus astoņi / plus deviņi" gadījums bija jau otrais gada laikā - pērn bija arī "Kambalas lieta", kur jau tika konstatēta noteikumu nezināšana. Vai neuzskati, ka šos divus gadījumus var saistīt kopā?
"+8/+9" gadījumā galvenā problēma ir tā, ka FIBA Europe noteikumi bija uzrakstīti ļoti neprecīzi. Pats interesantākais ir tas, ka arī vāciešu treneris Bauermans pēc spēles (ar Latviju) žurnālistiem atzina, ka īsti nezināja, ar kādu pārsvaru viņi drīkst zaudēt. Tāpēc viņi beigās sita sodu pie plus astoņi, lai arī tāds rezultāts viņiem derēja. Tā kā ne tikai mums bija problēmas ar noteikumiem. Paliksim pie tā, ka treneriem bija nodota pareizā informācija, ka jāuzvar ar plus deviņi, cits jautājums, kā līdz tam nonācām. Kā, kurš cilvēks no LBS, rīkojās tajā situācijā, sīki esmu aprakstījis atskaitē, tagad to neiztirzāšu.

"Kambalas lietā" es, protams, biju vainīgs, jo nedrīkstēju ļaut viņam sēdēt uz soliņa, par ko arī saņēmu sodu. Gribu tikai uzsvērt, ka mans vienīgais mērķis bija palīdzēt Kasparam atgriezties basketbolā. Dot viņam atbalstu no izlases, lai pēc gada viņš atmaksātu izlasei ar labu sniegumu laukumā. Viņam dzīvē tad bija ļoti sarežģīts posms, un bija nepieciešama palīdzība. Plāns izdevās, jo Kaspars atgriezās izlasē un aizvadītajā čempionātā bija viens no komandas līderiem. Tāds bija mans vienīgais nodoms. Bet daudzviet viss tika pasniegts tā, ka gandrīz atbalstu narkomāniju. Pilnīgs sviests! Jāatzīst, ka pēdējos divos gados papildus šīm abām lietām man bijuši vēl pāris incidenti profesionālajā sfērā. Laikam jāsecina, ka kaut ko darīju nepareizi. Tieši tāpēc bija nepieciešama šī pauze. Jāpaskatās uz visu no malas, jāizdara secinājumi. Iespējams, ka, lai arī cik ļoti man patiktu basketbols, man nemaz nevajag strādāt šī sporta veida menedžmentā. Vismaz Latvijā nē.

Izlase šobrīd ir jauna galvenā trenera meklējumos. Pats tuvākajā apkaimē redzi iespējami labu izlases galveno treneri?
No vietējiem treneriem, manuprāt, labākās būtu divas kandidatūras. Pirmais būtu Ainars Zvirgzdiņš. Viņam noteikti ir talants panākt komandā ļoti augstu gatavības pakāpi kādā noteiktā brīdī. Protams, viņam ir savi mīnusi, kas, iespējams, neļāva sasniegt ar sieviešu izlasi vēl vairāk. Man būtu interesanti pavērot, kā viņš ar savu autoritatīvo vadības stilu tiktu galā ar večiem. Manuprāt, tieši Zvirgzdiņš būtu visinteresantākā kandidatūra. Otrais būtu Gundars Vētra, kurš man vienmēr ir simpatizējis. Gan kā profesionālis, gan kā personība. Viņš vienmēr lietām pieiet ļoti profesionāli un ir ļoti solīds. Ne par velti tieši viņš šobrīd ir vislabāk apmaksātais Latvijas treneris. Protams, ir zināms risks, ka abi šie treneri šobrīd strādā ar sieviešu komandām, Zvirgzdiņš vispār profesionālu vīriešu komandu pēdējo reizi vadīja pirms vairāk nekā desmit gadiem. Bet mūsdienās tam vairs nav tik lielas nozīmes. Iepriekšējie izlases treneri ir pievēruši acis uz lielākām vai mazākām vaļībām, bet šobrīd komandai ir nepieciešams tāds treneris, kurš nepiever acis ne uz ko. Tāds kā Starkovs futbola izlasē. Ir vajadzīgs treneris, kurš jau pirmajā dienā spēlētājiem dotu tiešu vai netiešu signālu – man vienalga, cik labi jūs katrs spēlējat, bet, ja neuzvedīsieties normāli, tiksiet nekavējoties izslēgti. Un tieši Zvirgzdiņš un Vētra, manuprāt, ir tie divi treneri, kuri varētu saturēt komandu. Protams, ar viņiem ir jārunā. Lai noskaidrotu, kādi ir viņu nosacījumi, varbūt viņi nemaz nevēlas. Tāpat sarunās būtu jānoskaidro, ko Zvirgzdiņš secinājis pēc darba ar sieviešu izlasi, kā viņš plāno izvairīties no tām negatīvajām lietām, kas traucēja dāmu izlasē. Arī tāds ir federācijas darbs – pieskatīt izlašu trenerus, nevis dot viņiem pilnīgu patvaļu.

Kā, tavuprāt, vīriešu basketbola izlase izskatīsies nākamajā ciklā?
Komanda noteikti izskatīsies neparasti, jo trūks vairāku ierasto spēlētāju, bet būs ļoti interesanti pavērot, kā izlasē izskatīsies Bertāns, Strēlnieks, Jurevičus, Zaķis u.c. Ceru, ka beidzot kādam no treneriem izdosies savākt Zaķi. Jaunajam izlases trenerim noteikti būs interesanti izaicinājumi.

Noslēgumā vēlētos dzirdēt tevis kā basketbola komentētāja viedokli par iespējamajiem uzvarētājiem trijās līgās – LBL, Eirolīgā un NBA.
LBL šogad uzvarēs „Vefiņš”. Valdim Valteram ir spēja noskaņot komandu uz svarīgākajām spēlēm un, domāju, ka pavasarī tas būs izšķiroši, jo VEF, Ventspils un „Barons” ir spēkos diezgan līdzīgi. Atcerēsimies "broču" laikus, kad Valdis spēja komandu noskaņot tieši fināliem. Eirolīgas "Final Four" šosezon spēlēs divi spāņu un divi grieķu klubi - "Barcelona", "Madrides Real", "Panathinaikos" un "Olympiacos". Lielākās izredzes uzvarēt šogad ir "Barcelona", Rikijs Rubio ir dzimis uzvarētājs, un domāju, ka Barsa šogad uzvarēs visur, kur piedalīsies. NBA finālā atkal spēlēs "Lakers" pret "Celtics". Bostonā atpakaļ ir Gārnets, pievienojies Rašīds Voless, un tā jau ir pavisam cita komanda, savukārt "Lakers" sastāvs ir vienkārši "briesmīgs" – Braients, Gazols, Bainams, Odoms, Fišers un tagad arī Ārtests.

Kā ies "Cavaliers"?
Nedomāju, ka viņi tiks Austrumu konferences finālā, kur, manuprāt, spēlēs Bostona un Orlando. Komandai pievienojies Šaks, kas, iespējams, ir NBA harizmātiskākā personība, taču gadu viņam nepaliek mazāk un pēdējā laikā nekļūst skaidrs, vai viņš laukumā komandai dod vairāk labuma vai tieši pretēji. Protams, viņš ir zināms spēks soda laukumā gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, bet ar viņu laukumā aizsardzība pret "pick and roll" sadarbībām vienkārši pajūk.

Andrim Biedriņam un "Warriors" izdosies iekļūt izslēgšanas spēlēs?
Viennozīmīgi neizdosies un sezonas sākums to jau apliecina. Negribu apbēdināt "Warriors" fanus Latvijā, bet, kamēr komandu vadīs Dons Nelsons, tur nekā prātīga nebūs. Nelsonam patīk "run & gun" basketbols, kas daudziem ir acij tīkams, jo ir ļoti lieli ātrumi un tiek gūti daudzi punkti, taču ar tādu basketbolu nevar izcīnīt regulāras uzvaras. Lai uzvarētu ar "run & gun", ir vajadzīgs sastāvs kā Fīniksai ar ļoti labu saspēles vadītāju kā Nešs, kurš dzītu visu komandu uz priekšu, ar lieliskām piespēlēm sameklētu savus partnerus. Šķiet, ka Nelsonam basketbolā ir svarīgāk labi pavadīt laiku, uzvara paliek otršķirīga. Tas atstāj iespaidu arī uz Andri. Ja Andris spēlētu Sanantonio vai Bostonā, tad viņam noteikti būtu pavisam cits redzējums uz spēli, bet tad viņš tiktu laukumā labi ja uz desmit minūtēm. Jāpateicas Nelsonam par to, ka viņš savulaik uzticējās Biedriņam, deva viņam lielu spēles laiku, iespēju progresēt un nopelnīt iespaidīgu līgumu. Bet šobrīd Andrim, lai turpinātu progresēt, ir nepieciešamas pārmaiņas. Vai nu jānonāk kādā spēcīgākā komandā vai arī karjeru "Warriors" jābeidz Nelsonam. Tas varētu tik drīz nenotikt, jo "Warriors" vadība pilnībā viņu atbalsta. Vienīgais, kas Goldensteitā spēja oponēt Nelsonam un kaut ko saprata no nopietna basketbola, bija Kriss Malins. Tieši viņš izveidoja to komandu, kas 2006./2007.gada sezonā iekļuva rietumu pusfinālā, skaistā spēlē pārspējot Dalasu. Malins nepiekrita vairākiem lēmumiem, piemēram, atteikties no Deivisa un Ričardsona. Tas viss beidzās ar to, ka Nellijs viltīgā veidā atbrīvojās no paša Malina, un šobrīd visi basketbola lēmumi ir pilnīgā viņa ziņā. Jaunais ģenerālmenedžeris Larijs Railijs ir viņa cilvēks. Ja Andris turpinās spēlēt "Warriors", tad, visticamāk, lielas uzvaras NBA viņam nebūs.