Labāk motivēti jaunie spēlētāji, nekā nemotivēts Biedriņš

Spānija, Krievija, Francija, Turcija, Lietuva...Latvija!

Latvija ir viena no sešām Eiropas valstīm, kuras sieviešu un vīriešu valstsvienības kvalificējušās pieciem Eiropas čempionāta finālturnīriem pēc kārtas. Pārējās piecas valstis ir Spānija, Lietuva, Krievija, Francija un Turcija. Jā, mums nav medaļu, taču cīnīties par vietu astoņniekā un augstāk varam. Dāmu izlase to ir paveikusi četras reizes pēc kārtas.

Medaļas Madridē un Viļņā

Vienpadsmit no izlases spēlētājiem aiz muguras ir vismaz trīs vasaras Eiropas jaunatnes čempionātos. Lielākā daļa no viņiem šajā laikā nav sēdējuši pie datoriem vai gulējuši pludmalēs, tā vietā lejot sviedrus Latvijas kreklā. Četri ir iekodušies Eiropas medaļās, zina to smagumu un sapņo paveikto atkārtot pieaugušo līmenī.

Viņi zina, kā jācīnās, lai tiktu Eiropas labāko vidū. No 2007. līdz 2012. gadam Latvijas juniori sešas reizes pēc kārtas ir finišējuši Eiropas čempionāta desmitniekā, paveicot to Vara Krūmiņa, Jāņa Rimbenieka, Ziedoņa Jansona, Pētera Ozoliņa un Gunta Endzela vadībā.

Pirmais spilgtais ieraksts 2007. gadā izdevās Varim Krūmiņam, kura trenētā 1989. gadā dzimušo spēlētāju paaudze Madridē nopelnīja Eiropas bronzu. Piecu gadu laikā junioru komandas spēlētāji Dairis Bertāns un Jānis Strēlnieks izauga līdz valstsvienības starta piecniekam. Nākamais gads izlasei deva Mārtiņu Laksu un Oto Ošenieku, 1991. gads Mārtiņu Meieru, 1992. gads Dāvi Bertānu un 1993. gads Kasparu Vecvagaru.

“Darbs sakauj talantu, ja talants smagi nestrādā”. Šos vārdus var attiecināt uz vairākiem izlases basketbolistiem. Jānis Strēlnieks, Mārtiņš Meiers, Artūrs Bērziņš un Mareks Mejeris nav spēlējuši Eiropas U16 čempionātos. Diviem pēdējiem nav arī junioru finālturnīra pieredzes, taču tas netraucēja viņiem daudz strādāt un pierādīt sevi. Tāda atdeve pelna cieņu.

Latvijas valstsvienībās netrūkst spēlētāju, kuri jaunatnes un pieaugušo izlasēs bez pauzēm, brīvprātīgi, spēlējuši daudzus gadus. Brīvprātīgai spēlei par savu valsti pret labākajām pasaules komandām būtu jāpaliek par galveno pievilkšanas spēku. Bez pamudinājumiem no malas, bez brīvprātības piespiedu kārtā pat apstākļos, kad spēlētāju resursi nav lieli. Brīvprātības princips pilnībā var īstenoties brīdī, kad lielākā daļa profesionālo spēlētāju dalību izlasē uzskatīs par prestižu goda lietu. Valstī ar mazu iedzīvotāju skaitu tas nekad nav bijis un nebūs vienkārši.

Uz šī fona pieredzējušu spēlētāju paziņojumi par vēlēšanos izmantot vienas vai divu vasaru pauzi jāuzņem ar sapratni. Vai nemotivēts spēlētājs, kurš uzaicināts pret paša gribu, komandai būs ieguvums vai zaudējums? Vai spēlēšana ar neizārstētu savainojumu ir varonība vai bezatbildīga rīcība? Nav universālu atbilžu uz visiem jautājumiem, taču savstarpēja sapratne un dialogs vienmēr būs labāks par vienvirziena pavēlēm. Pret Jāni Blūmu un Kristapu Janičenoku iebildumu nav, turpretī Andra Biedriņa nevēlēšanās spēlēt izlasē visdrīzāk saistīta ar motivācijas trūkumu. Kāds labums no nemotivēta spēlētāja? Nekāds. Paldies un jauku atpūtu!

Kodols

“Briesmas no Ogres” - spēka uzbrucējs Kaspars Bērziņš aizvadīja lielisku kvalifikācijas turnīru, kļūstot par vienu no komandas līderiem. Bērzs bija nobriedušāks, labāks un produktīvāks nekā jebkad iepriekš, pat salīdzinot ar 2008. gada vasaru, kad spēlēja kopā ar motivētu Andri Biedriņu. Par labu nākusi gan Ramūna Butauta skola “VEF Rīga” rindās, gan kopējā apņēmības un darba gaisotne, kura valdīja izlasē.

Pēc pārliecinošajām uzvarām pār Rumāniju un Bosniju-Hercegovinu nekādas svinības nenotika. Spēlētāji ātri devās uz ģērbtuvēm, lai atpūstos, atjaunotos un gatavotos nākamajām spēlēm. Rezultāts neizpalika – uzvarēta Nīderlande, ar bilanci 4-2 praktiski divas spēles pirms kvalifikācijas beigām izpildot minimālās prasības iekļūšanai finālturnīrā. Kā rādīja kvalifikācijas rezultāti, komandas, kuras palika uzreiz aiz finālturnīra sliekšņa – Bulgārija (4-4, koeficients 1.034), Azerbaidžāna (4-4 un 0.997), Austrija (3-5 un 1.020) – Latvijas tobrīd sasniegtajiem rādītājiem pietuvoties nespēja.

Četri mazāk ielaisti punkti pret Gruziju un... Latvijai būtu piecas uzvaras pēc kārtas, kā arī pirmā vieta D grupā. Taču tā rēķināt nevar. Bija jācīnās par uzvaru katrā atsevišķā spēlē un puiši to arī darīja.

Par vienu no izlases asīm kļuva eksplozīvais aizsargu pāris - "Kurzemes ekspresis" Jānis Strēlnieks un "Latvijas raķete" Dairis Bertāns. Kopā vai viens pret otru spēlējuši no Madrides laikiem, abi izvirzījās izlases uzbrukuma priekšgalā, ar straujiem garāmgājieniem, trāpīgām piespēlēm vai tālmetienu sērijām iedragājot pretinieku aizsardzību. Pagājušās sezonas otrā puse abiem bija sarežģīta. Dairis guva nopietnu savainojumu, Jāni no ierindas izsita vēdera erozija, taču neviens nemeklēja atrunas, tā vietā nopietni gatavojoties. Neforsējot notikumus, abi kāpināja apgriezienus un kvalifikācijā kļuva par ievērojamu vilcējspēku. Pietrūka pēdējā uzbrukuma noslēguma spēlē pret Gruziju, taču minētais duets pieder pie spēlētājiem, kuriem var uzticēt izšķirošos metienus. Viņi grib, var un izdara.

Līdzās Kasparam Bērziņam par patīkamāko pārsteigumu priekšējā līnijā kļuva centra spēlētāja Mārtiņa Meiera sniegums. Labi parādījis sevi spēlēs pret Bosniju, tai skaitā sedzot pretinieku līderus, BK “Ventspils” spēlētājs nopelnīja galvenā trenera uzticību un ieguva lielāku spēles laiku. Uzbrukumā Meiers sasniedza labāko divpunktu metienu precizitāti komandā, ar 63,6% realizēto metienu ierindojoties devītajā vietā visā turnīrā.

Savā līmenī nospēlēja uzbrucējs Rihards Kuksiks, daudzkārt izmantojot savu spēcīgāko ieroci – tālmetienu, taču aizsardzībā vēl ir caurumi, kurus spēcīgi sāncenši nekavējas izmantot. Progresēt turpina Dāvis Bertāns, aizsardzībā noturot pretiniekus gan viens pret vienu, gan liekot tiem ātrāk atbrīvoties no bumbas. Efektīvi bumbas triecieni grozā no augšas, spēja uzņemties garāmgājienus, bloki, tālmetieni lēcienā no visām pozīcijām – šos trumpjus Bertāns jaunākais liek lietā arī izlasē, piecās spēlēs pretinieku grozā sametot pa 10 un vairāk punktiem.

Pārējo spēlētāju laiks un ieguldījums laukumā bija mazāks, taču viss nav mērāms punktos un minūtēs. Izlase treniņos, nometnēs un pārbraucienos kopā ir divus mēnešus, nevis piecarpus stundas. Saliedētā komandā divpadsmitā spēlētāja loma būs lielāka nekā statistikas ieraksts DNP (nav spēlējis). Kvalifikācijas laikā bija sajūta, ka komanda nebeidzas ar divpadsmit spēlētājiem laukumā un uz soliņa. Turpat, dažu metru attālumā, visās mājas spēles notiekošajam uzmanīgi sekoja Armands Šķēle.

Spēlētāji 2011. un 2012. gadā