Freimanis: ''Neērti ar bulgāriem bija pēc tam lidot vienā lidmašīnā''

33 gadus vecais Freimanis savas karjeras laikā spēlējis Spānijā, Itālijā, Ukrainā, Igaunijā, Turcijā un Grieķijā. Pēdējās divās sezonās basketbolists savu arodu pieprot Polijā. Ja iepriekšējā sezonā Freimanis spēlēja Vloclavekas ‘’Anwil’’, tad šosezon spēlētājs pārcēlās uz vienu no spēcīgākajām valsts komandām ‘’Zielona Gora’’. Ātri vien Freimanis kļuva par vienu no vienības līderiem. Vienotajā līgā Freimanis vidēji guvis 19.2 punktus un izcīnījis 5.6 atlēkušās bumbas, kamēr Polijas čempionātā izcēlies vidēji ar 14.6 punktiem un 4.6 atlēkušajām bumbām. Šobrīd komanda uzsākusi Vienotās līgas izslēgšanas spēles pret Kazaņas ‘’Unics’’, pirmajā cīņā piedzīvojot neveiksmi. Pirms tam Freimanis tika atzīts par šī turnīra sezonas labāko sesto spēlētāju, kas ir rets starptautisks apbalvojums kādam latviešu basketbolistam.

- Esi spēlējis vairākās valstīs. Izņemot Igauniju, Polija mentalitātes ziņā ir vistuvāk Latvijai?
- Jā! Lielu atšķirību nejūtu. Es un mana ģimene šeit jūtamies gandrīz kā mājās. Varbūt nav pazīstamu vietu un ir valodas barjera, bet veikali un ēdiens ir līdzīgi Latvijai.

- No visām valstīm, kurās esi bijis, ir kāda, kurā gribētu atgriezties?
- Visur ir bijis patīkami un visās esmu mācējis atrast kaut ko, kas man ir paticis. Nav šobrīd tādas vietas, kurā ļoti gribētu atgrieztos.

- Polijas basketbola līga. Pastāsti, cik spēcīga ir šī līga Eiropas kontekstā?
- Eiropā tā nav top līga, taču pieskaitītu starp kontinenta desmit labākajām. Polijā trūkst lielo klubu, bet vidējais līmenis ir labs. Domāju, ka vidējo komandu līmenis šeit ir tāds pats, kā citu Eiropas līgu vidējiem klubiem. Basketbols šeit ir tendēts uz individuālo spēli. Katrā komandā ir aptuveni četri vai pieci amerikāņu leģionāri. Fizisks, atklāts basketbols, kurā tiesneši ļauj spēlēt diezgan netīri. Budžeti ir ierobežoti, un tāpēc komandas izšķiras par labu amerikānim nevis eiropietim. Rezultātā basketbols ir tāds ''run&gun'', viena piespēle – metiens. Katrā ziņā slikti šeit nav, arī atalgojums ir neslikts. Domāju, ka, ja ir iespēja, latviešu spēlētāji šeit var braukt un spēlēt.

- Ambīciju ziņā ‘’Zielona Gora’’ var uzskatīt par lielāko Polijas basketbola komandu?
- Viennozīmīgi, ar lielu atrāvienu. Klubs ir ar vēsturi – piedalījies Eirolīgā un Eirokausā, kā arī šeit spēlējuši laba līmeņa basketbolisti. Klubs ar vārdu, kuru zina Eiropā.

- Pilsētā ir vēl kādas sporta komandas?
- Spīdvejs

- Basketbols ir populārāks par spīdveju?
- Diezgan vienlīdzīgi. Spīdvejs ar basketbolu iet roku rokā. Zinu, ka daži mani komandas biedri skatās spīdveju. Es no tā neko nesaprotu, bet viņi kārtīgi fano līdz. Pilsētas pašvaldība spīdveja komandu ievērojami atbalsta un pats sporta veids Polijā ir ļoti populārs.

- Cik sāpīgs vadībai un pašai komandai bija zaudējums Polijas līgas finālā?
- Nenoliegšu, bija nepatīkams. Kad beidzās regulārā sezona, mēs bijām pārliecinoši pirmajā vietā. Pirmo izslēgšanas kārtu nospēlēja kā parasti ar spēlēm izbraukumā un mājās. Pēc tam Polijā pasliktinājās situācija ar Covid-19, un līga satraucās, ka čempionātu var nākties pārtraukt. Viņi lēma atlikušās spēles organizēt burbulī, un piedāvāja sabraukuma rīkošanu atsevišķiem klubiem. Ostrova, kura ir mūsu lielākā konkurente, lēma to organizēt. Spēlējām viņu mājas zālē. Protams, tas ir attaisnojums, taču situācija un apstākļi mums sakrita neparocīgi. Laukumā viņi mūs tāpat apspēlēja, taču, ja spēlētu ar mačiem mājās un izbraukumā, rezultāts būtu cits. Ļoti žēl, jo gribējām Polijas titulu.

- Cik ļoti jums mainījās spēle pēc Gabriela Lundberga aiziešanas? Ja nemaldos, viņa sākotnējais aizvietotājs jau pirmajā spēlē guva nopietnu savainojumu..
- Jā, viņš dabūja traumu, kas mūs arī ietekmēja. Mēs uzvarējām Polijas kausu un tad Lundbergs pārgāja uz CSKA. Vēl uz inerci vairākās spēlēs uzvarējām, taču mūsu lokomotīve jau gāja uz leju. Vēlāk sākās realitāte. Spēlē bija daudz kas jāpārkārto, taču sezonas beigās to paveikt ir ļoti grūti. Nāca jauni spēlētāji, kuri uzreiz nesaprata Žana Tabaka sistēmu. Arī mēs paši līdz galam nesapratām, jo līdz Lundberga aiziešanai viņš bija līderis, un mēs pārējie ap viņu. Vairs ne līdz galam varējām izpildīt to, ko no mums vēlējās treneris.

- Kā pie visām izmaiņām mainījās tava loma?
- Kardināli nemainījās. Varēju izmest vairāk metienu, bet gūt punktus man bija vieglāk, kad komandā bija Lundbergs. Visa uzmanība bija uz viņu, kamēr man bija brīvas rokas. Tagad lielāku uzmanību velta man, līdz ar to grūtāk ieiet spēlē. Vieglo punktu vairs nav – pašam jāveido sev situācijas. Dažreiz sanāk, bet dažreiz nē.

- Apsveicu ar sestā spēlētāja titulu Vienotajā līgā! Vai vari šo atzinību saukt par savu augstāko lidojumu karjerā?
- Nevaru teikt, ka augstākais, taču, godīgi sakot, šādu atzinību katru dienu nesaņem. Tas ir sasniegums man pašam un to vērtēju ļoti augstu. Kad sapratu, ka mana loma būs iesaistīties no rezervistu soliņa, klusībā uzliku šo atzinības iegūšanu kā savu mērķi. Spēle gāja no rokas un man sanāca arvien labāk. Kad redzēju balvas kandidātus un sevis iespēto, domāju, ka pēc statistikas man jāpiešķir. Paldies Vienotajai līgai, ka izvēlējās mani! Mans vārds ieies vēstures grāmatās. To man neviens vairs neatņems. Mani bērni, ja arī neredzēs, kā es spēlēju, tad vismaz redzēs tēva vārdu kaut kur ierakstītu, kas arī ir patīkami.

- Balvu esi saņēmis?
- Vēl neesmu. Nezinu, kad saņemšu. Man pietiek ar to, ka esmu izvēlēts.

- Individuāli šo uzskati par savu veiksmīgāko sezonu karjerā?
- Jā, noteikti! Tīri statistiski, stabili labākā sezona.

- Pirms vairākiem gadiem Latvijā no daudziem biji praktiski norakstīts. Kuri ir tie faktori, kas ļāvuši šosezon tev demonstrēt tik labu sniegumu?
- Pirmkārt, gribētu zināt tos cilvēkus, kuri mani norakstīja. Visu karjeru esmu spēlējis ārzemēs un ne tajā sliktākajā līmenī. Žēl, ka viņi tā domā, un šī sezona pierādījusi, ka viņi ir kļūdījušies. Ģimene mani atbalsta un dzen uz priekšu. Viņi katru dienu stumj mani kļūt labākam. Neļauj atslābt un iekrist kādā eiforijā. Protams, arī trenera faktors.

- Kādas vari raksturot savas attiecības ar Žanu Tabaku? Pieļauju, ka tās nav parastas spēlētāja – trenera attiecības..
- Kā vīram ar sievu. Mums ir ļoti savdabīga komunikācija - varam viens uz otru palamāties, taču tajā pašā laikā arī attiecamies nopietni. Labs piemērs, kurš raksturo mūsu attiecības - vienā no spēlēm viņš mani izdzina no zāles. Polijas līgā bija spēle Glivicē. Pirmajā ceturtdaļā viņš mani nelaida laukumā. Sēdēju uz rezervistu soliņa un pats sevi uzkurināju. Viņš mani uzlaiž, un pretinieki uzreiz pret mani iemet divus trīspunktniekus, pēc kā tiku nomainīts. Es kaut ko pateicu trenerim, un viņš mani nosūtīja uz ģērbtuvēm. Sākumā biju šokā. Sēdēju ģērbtuvē, un domāju – iet mazgāties vai nē. Pagaidīju puslaiku. Viņš atnāca atpakaļ, paprasīja, vai esmu gatavs spēlēt. Atbildēju apstiprinoši. Izrunājāmies, nospēlēju visu otro puslaiku, mēs uzvarējām un viss bija kārtībā. Pēc tās spēles aprunājāmies. Viņš teica, ka esmu bijis vainīgs, un es viņam atvainojos.

- Iekļūšana Vienotās līgas izslēgšanas spēlēs bija komandas mērķis? Kopumā daudzi to uzskata par zināmu pārsteigumu.
- Tas bija klusais mērķis. Iesākām sezonu diezgan slikti, ja nemaldos, ar pieciem zaudējumiem. Pievienojos es un Kriss Ričardss, spēle pamainījās un sākām uzvarēt. Lundbergs bija karstākais Vienotās līgas spēlētājs. Viņš pavilka mūs un mēs pavilkāmies viņam līdz. Vēlējamies regulāro sezonu noslēgt ceturtajā vietā un iegūt mājas spēļu priekšrocību, taču piedzīvojām vairākus nevajadzīgus zaudējumus. Kopumā sezona ir izdevusies. Redzēs, kā mums veiksies izslēgšanas spēlēs.

- Spēlēsiet pret Kazaņas ‘’Unics’’, kas ir tava bijusī komanda. Kādas emocijas ir pašam – par pavadīto laiku Kazaņā ir zināmas mieles vai tomēr tā ir priecīga atgriešanās?
- Lielu emociju nav. Kā sanāca tā sanāca. Arī pats biju vainīgs. Varēju pieņemt citu lēmumu, jo bija vairākas iespējas, kur tobrīd turpināt karjeru. Kaut kādā ziņā papildus motivācija man tā ir. ‘’Unics’’ ir ļoti spēcīga komanda. Mums jāparāda savs labākais sniegums, lai varētu viņus uzvarēt. Sērija ir līdz divām uzvarām, tā kā nekas nav neiespējams.

- Lai veicas izslēgšanas spēlēs, taču tuvojas arī vasara ar izlases spēlēm Pasaules kausa priekškvalifikācijā. Vispirms gan – cik daudz esi domājis par neveiksmīgo Bulgārijas spēli?
- Sākumā bija grūti. Tas bija liels pārdzīvojums. Tā spēle bija notikums, par kuru nedomāji, ka varētu notikt, taču notika. Pie tam, stulbākajā brīdī – manā 100. spēlē! Tas man bija ļoti sāpīgi, jo uzskatu, ka 100 spēles izlasē ir liels sasniegums. Šis zaudējums sabojāja visu pēcgaršu par šo notikumu, jo zuda gandarījums par padarīto Latvijas izlases labā. Tā sajūta joprojām ir slikta, viņa nav sevišķi mainījusies. Esmu analizējis, domājis, ko vajadzēja labāk. Tas ir apkaunojums. Tā nav mūsu vieta.

- Spēlētāji un tu pats personīgi saprati tās daudzās maiņas spēles laikā no treneru puses?
- Gribu pateikt vienu lietu – treneris Štelmahers nav vainīgs. Lai kā visi tā teiktu, viņš nav vainīgs pie šī zaudējuma. Jā, bija daudz maiņas, bet tā ir Latvijas izlase. Tu spēlē tik, cik tev dod, izdari savu darbu un nāk nākamais. Tāds bija viņa plāns. Tas, iespējams, nenostrādāja. Mēs, spēlētāji, esam vainīgi. Mums bija pietiekami daudz talanta un meistarības, lai arī, šādi spēlējot, prastu novest spēli līdz uzvarai. Ja katrs izdarītu savu darbu sev atvēlētajās 10 vai 15 minūtēs, tad ar to būtu pieticis. Cits stāsts, ka mums neatradās līderis, kurš izšķirošajos brīžos paņemtu bumbu savās rokās. Pie tā vainīgi esam paši, jo ģērbtuvē nebijām to noteikuši. Ārpus spēlēm visi bijām draudzīgi un viens otram draugi, bet, uzejot laukumā, tas beidzās. Paši esam vainīgi, ka neatradām vienu līderi, kuram pateicām: ‘’Tu esi līderis, un mēs visi ejam aiz tevis’’. Mums bija tā, ka visi kaut ko mēģināja.

- Visiem atmiņā palicis tavs komentārs uzreiz pēc spēles, kurā bulgārus nosauci par ‘’zemniekiem’’. Pateiktais folklorizējies sporta līdzjutējos, bet varbūt paskaidro, ko ar to biji domājis?
- To teicu ar domu, ka viņi to uzvaru izkapāja. Viņiem nebija liels talants, taču viņi atnāca, ēda zemi un uzvarēja. Tas nebija apvainojums viņu virzienā, kaut arī lielākā daļa to tā ir sapratusi. Smieklīgākais, ka ar Jāni Bērziņu pēc tam kopā ar bulgāriem lidojām no Rīgas vienā lidmašīnā. Lūk, tas bija neērti, jo viņi zināja, kā biju viņus nosaucis.

- Vai savu karjeru izlasē vēl turpināsi?
- Tad jau redzēs. Luka Banki man ir zvanījis, kas bija patīkami un par ko biju pārsteigts. Viņš vēlējās ar sevi iepazīstināt un jautāja, vai vēlos spēlēt izlasē. Nekad neesmu teicis nē un aicinājumam atsaucos. Treneris atstāja pozitīvu iespaidu. Varēja just, ka viņš zina, ko vēlas izdarīt un ir pārliecināts pār sevi.

- Ko tu zināji par Luku Banki pirms iecelšanas amatā un vai, tavuprāt, tā ir laba izvēle?
- Vai tā ir laba izvēle, parādīs rezultāti. Viennozīmīgi pārmaiņas bija nepieciešamas. Šoreiz izvēlējās ārzemju treneri. Šis ceļš jau ir mēģināts un līdz šim īsti sanācis nav. Banki ir strādājis labās komandās un sasniedzis augstvērtīgus rezultātus. Prasīgs treneris, kurš zina, kā jāspēlē basketbols. Jautājums, vai spēlētāji pratīs izpildīt to, ko viņš pieprasīs. Skaidrs, ka Banki ir autoritāte un es ļoti ceru, ka kopā ar saviem asistentiem tiks veikts godīgs un bez aizspriedumiem darbs attiecībā pret spēlētāju selekciju.

- Cik ilgi vēl plāno turpināt basketbola karjeru?
- Tā, lai mani dēli varētu redzēt, kā es iedankoju, tā kā vēl kādu laiciņu (smejas). Ja godīgi, spēlēšu tik ilgi, cik ļaus veselība. Varbūt mani brieduma gadi ir pēc 30.

View this post on Instagram

A post shared by Rolands Freimanis (@rolandsfreimanis)