Aģenti, politiskās spēlītes vai kļūdas sistēmā. Kāpēc jaunieši palika pēdējā vietā?

Pēteris OZOLIŅŠ (BS „Ogre” galvenais treneris, bijušais Latvijas jauniešu izlašu treneris):

„Basketbolam apkārt salasījušies cilvēki, kuriem patīk paust savu viedokli, taču cilvēkiem, kas iekšā basketbolā, ir skaidrs, kas šādā veidā tiek bīdīts. Ja paraktos dziļāk, tad ieraudzītu savtīgas intereses. Otra lieta – šobrīd daudz tiek runāts par patriotismu. Protams, nav šaubu, ka tas ir svarīgs, bet - kas to veido? Pirmkārt, tā ir ģimene, bet nākamais, kur jaunajam basketbolistam jāsastopas ar patriotismu, ir sporta skola. Diemžēl, ar aizmuguriskām sarunām pārvilinot uz citām sporta skolām, jaunietim tiek iemācīts nodot savu sporta skolu, kurā viņš apguvis spēles pamatus. Tad, kādēļ gan pēc tam esam neizpratnē un bļaujam, ka viņš izvēlas klubu Spānijā, nevis izlasi? Viss sākas no sporta skolām.

Vai mazai valstij ir tik svarīgi izcīnīt medaļas U16 vecumā un pazaudēt četrus spēlētājus, kuri turnīru nospēlējuši uz špricēm? Manuprāt, svarīgākais atskaites punkts ir lielā izlase, vai jaunietis izaugs un dos pienesumu pieaugušo valstsvienībai.

Valde pieņems lēmumus, kas izlems basketbola attīstību un spēlētāju likteņus, bet cik „basketbola cilvēku” ir šajā valdē (Valdis Voins, Guntis Blumbergs, Edgars Jaunups, Guntis Šēnhofs, Žoržs Tikmers – J.F.)? Ir labs piemērs. Mākslīgi tika savākta VEF skolas komanda, kuru uzreiz gribēja iekļaut Jaunatnes līgas 1. divīzijā. Jaunatnes komisijā šo jautājumu izskatīja un lika komandai sākt ceļu no sākuma, nevis uzreiz ielēkt 1. divīzijā. Šo jautājumu aizsūtīja atpakaļ uz valdi, kura nolēma, ka komanda tomēr būs 1. divīzijā, kur spēlēs pret pašas „aptīrītajām” komandām. No malas izskatās, ka basketbolā ienāk politiskās spēlītes.

Ja runājam par U20 un U18 izlašu pēdējām vietām Eiropas čempionātos, tad kādreiz tam bija jānotiek. 1999. gadā dzimušo vidū nebija spilgtu talantu. Ne jau tādēļ vienā gadā pēkšņi kļuvusi slikta jaunatnes sistēma. Arī starp 1997. gadā dzimušajiem nebija spilgtu talantu. Katrs gada gājums nebūs ar labiem spēlētājiem. Turklāt iejauksies arī savainojumi. Ja runājam par plānotajiem sodiem par nespēlēšanu izlasē, tad vēlos atgādināt, ka neesam totalitāra valsts. Savu valsti ir jāiemāca mīlēt, ar varu to izdarīt nevar. Jāveido sistēma, kurā spēlētāji vēlas spēlēt.”

Guntis ŠĒNHOFS (BS „Rīga” direktors un LBS valdes loceklis):

„Neapšaubāmi, ka no emocionālās puses U20 un U18 izlašu rezultāti ir sāpīgi. Pēdējā vieta ir nebijis gadījums Latvijas jauniešu izlašu vēsturē. Taču nebūtu arī pareizi dramatizēt. Pamatā spēlēja 1997. un 1999. gadā dzimušie puiši. Ko lai dara, ja katru gadu nepiedzimst talantīgi spēlētāji? Šis ir vājš gada gājums, to zinājām jau sen. Pirms četriem gadiem U16 čempionātā Kijevā šīgada U20 izlase knapi noturējās augstākajā divīzijā. Arī U18 izlases galvenais treneris Uvis Helmanis izteicās, ka komandā neatradās līdera, kurš varētu kaut ko izdarīt brīžos, kad situācija vēl bija labojama.

Brēka sacelta arī par atteikšanos spēlēt izlasē, taču varu galvot, ka 80% spēlētāju bija objektīvi iemesli, pamatā veselības problēmas. Jā, paliek 20%. Šajā ziņā negatīvi gribu izcelt aģentu Artūru Kalnīti, kura pārstāvētie spēlētāji hroniski nespēlē izlasē. Vēl viena lieta ir jaunatnes izlašu treneru komunikācija ar šiem 20% spēlētāju un viņu aģentiem. [Arnis] Vecvagars un Helmanis paši bijuši zvaigžņoti spēlētāji, tādēļ uzskata, ka tas nav viņu pienākums. Diemžēl tagad ir cita realitāte.

Pret sodu piespriešanu man ir pretrunīga attieksme. Skaidrs, ka kaut kas ir jādara, lai izslēgtu šos 20%, taču es neredzu veidu, kā pilnībā izslēgt spēlētāju atteikšanos pārstāvēt izlasi. Tā ir problēma visās valstīs. No otras puses – [Edgara] Jaunupa doma par turpmāku neaicināšanu uz izlasi atteikuma gadījumā nav zemē metama ideja. Nav jau runa par kategoriskiem lēmumiem, katrs gadījums tiktu izskatīts atsevišķi.

Piemēram, Lietuvā ar jaunajiem spēlētājiem tiek slēgti līgumi. Atsevišķiem izlašu kandidātiem, ar kuriem rēķinās nākotnē, mēnesī uz kontu pārskaita 200 eiro, bet vēl 200 eiro pārskaita sporta skolām, stingri sekojot līdzi, lai šī nauda aiziet tieši konkrētā spēlētāja attīstībai. Saprotams, ka šiem līgumiem ir jābūt abpusēji izdevīgiem, jo kas ar varu nāk, tas ar ļaunu nāk.

Arī Ukrainā šobrīd tiek domāts, kā risināt šo jautājumu. Ir citi laiki, un patriotisms paliek otrajā plānā. Virsroku ņem aģenti. Diemžēl daži no viņiem ir ar zemu kultūras līmeni un domā tikai par savu kabatu. Vissāpīgāk uztveru Anžeja Pasečņika nespēlēšanu izlasē. Labi, varbūt viņam nebūtu tāds pienesums, tomēr viņš būtu noderējis. Kas zina, kad vēl izlase savāksies labākajā sastāvā? Ja šovasar būtu Anžejs, tad mums būtu optimālais sastāvs.”

Guntis ENDZELS ("Latvijas Universitātes" galvenais treneris, LBS Treneru komisijas pārstāvis):

„Brēka vai trauksme nav jāceļ. Simptomi parādījās ne jau tagad. Negribu samelot, bet, ja nebūtu augstākās divīzijas paplašināšanas, tad, šķiet, ka 1994. gadā dzimušie jau būtu izkrituši no elites. Ir tendences, kas liecina, ka mums kaut kas jāmaina savā darbā. Diezgan stipri atšķiramies pat nevis no topa komandām, bet, piemēram, no Somijas un Vācijas, kas strauji virzās uz priekšu. Ja gada gājumā nav supertalanta, tad mums klājas smagi. Nekāds ritenis jau no jaunu nav jāizdomā, taču ir jāpārstrukturizē darbs.

Nedomāju, ka atteikumiem būtu jāpiešķir tāda rezonanse. Ja runājam par U20 izlasi, tad [Rodions] Kurucs ir vienīgā figūra, par kuru vērts diskutēt. Pārējie ziemā spēlēja U18 čempionātā un cīnījās par palikšanu. Tagad piesaukt viņus kā glābējus ir lieki. Jā, protams, atteikumu tendence kā tāda nav patīkama, taču no sportiskā viedokļa tas nebija milzīgs zaudējums.

Plānoto sodu piespriešanu komentēt nevēlos. Katram ir savs viedoklis – basketbola treneriem viens, politiķiem cits. Kaut kas ir jādara, bet man nav receptes. Uzskatu, ka jāsāk ir ar basketbolistu audzināšanu. Tad būs meistarīgāki spēlētāji un nebūs masveida atteikumu. Sodi neko neatrisinās, jārok dziļāk. Taču skaidrs, ka tā vienkārši noraudzīties uz to nedrīkst. Diemžēl vidējā meistarība Latvijas jauniešu izlasēm nav tik laba. Nedrīkst būt tā, ka bez līdera komandas sniegums tik krasi atšķiras. Par to ir jādomā. Jāceļ sagatavotības līmenis tiem spēlētājiem, kurus ražojam un audzinām.”

Raivo OTERSONS ("Rīga"/DSN treneris, LBS Treneru komisijas pārstāvis):

„Jāatgādina, ka arī tādām valstīm, kā Horvātija, Slovēnija un Izraēla jauniešu izlases spēlē B divīzijā, bet lielajām izlasēm pēdējos gados ir veicies pat labāk nekā mums. 1997. un 1999. gadā dzimušo sporta skolās vispār bijis skaitliski maz, lielu īpatsvaru visās komandās veidojuši gadu jaunākie. Tādēļ šī gada gājuma izlasēm smagas cīņas par vietas saglabāšanu A divīzijā ir realitāte.

Ir tukšāki gadi. 1997. gadā dzimušajiem pirms četriem gadiem jau bija smagas cīņas par vietas saglabāšanu. Arī tolaik 1998. gada dzimušo spēlētāju īpatsvars bija jūtams – piemēram, Kristers Zoriks un Artūrs Strautiņš. Arī Latvijā daudz 1998. gadā dzimušo spēlē pie gadu vecākiem.

Vienlaikus – kad U20 izlase izcīnīja otro vietu, Spānijai nebija trīs spēlētāji, daži no viņiem pēc tam gāja laukumā uz maiņu lielās izlases rindās. Nepiedalījās tie, kuri nākotnē varētu būt lielāki projekti. Piemēram, slovēnis Luka Dončičs vispār nav spēlējis jauniešu čempionātos, bet šogad Bosnijas un Hercegovinas junioru izlasē nespēlēja Džanans Musa, kurš jau spēlē pieaugušo izlasē. Tas skar visas valstis, bet pie vājāka gadu gājuma to jūt izteikti.

Tikmēr mums ir Arturs Kurucs, kurš 17 gadu vecumā jau ir paspējis nospēlēt trīs izlasēs. Jautājums – vai tas ir pareizi? Rodiona Kuruca gadījumi Eiropas ir gana daudz. Arī Kristaps Porziņģis un Anžejs Pasečņiks visās jauniešu izlasēs nespēlēja, bet tagad ir labi projekti. Arī mums jādomā, vai jaunietim ir jāspēlē visās sešās izlasēs – trijās pie sava vecuma un trijās pie gadu vecākiem. Varbūt jāspēlē trijās vai četrās izlasēs. Tiek runāts par sankcijām, bet, ja agrāk būtu iedevuši sodus, tad mums nebūtu Porziņģa U18 izlasē. Tagad visi priecājas. Pēc gada vai diviem valstsvienību papildinās arī Pasečņiks un Kurucs, tas būs simpātisks un ļoti cerīgs basketbols.”

Agris GALVANOVSKIS („Liepāja/Triobet” galvenais treneris, bijušais Latvijas jauniešu izlašu treneris):

„Gribam dzirdēt, ka esam basketbola lielvalsts, taču patiesībā sākam atpalikt. Slovākija, Somija, Vācija varbūt vēl nav noķērušas, bet strauji ķer rokā. Turpretī mēs esam palaiduši garām to, kā vajadzētu strādāt. Viņiem bija mērķis tikt uz A divīziju, bija motivācija strādāt, bet mēs ar nekrišanu laukā no A divīzijas ieslīgām pašapmierinātībā.

Sistēmas nav, katrs strādā kā māk, pa savam. Biju pieredzes apmaiņā Serbijā - viņiem Ivkovičs ir pateicis, kā jāstrādā, un visi pēc šīs sistēmas strādā. Arī mums vajadzīgs cilvēks, kas noteiks, pēc kādas sistēmas sporta skolās ir jāstrādā. Iespējams, ka daudzās sporta skolās treneri nemaz nezina kā mūsdienās jāstrādā. Tā nav viņu vaina, trenerus vienkārši vajag apmācīt.

Kas attiecas uz U20 un U18 izlasēm, tad man acīs dūrās tas, cik vājā līmenī bija spēlētāju fiziskā un tehniskā gatavība. Treneri Vecvagars un Helmanis centās to kompensēt ar taktiskajiem risinājumiem. Visas komandas tika pamatīgi skautotas, taču izpalika ātrs un skaists basketbols. Laukumā bija nemitīga feikošana. Centieni taktiski apmānīt, lai tikai pretinieks nevarētu iemest vairāk. Ne velti U20 izlase ar vidēji spēlē iemestiem 59,0 punktiem bija pēdējā visā turnīrā, bet U18 izlase ar 67,0 punktiem vidēji mačā bija 14. vietā no 16.

Daudzās sporta skolās, šķiet, nemaz nezina, kas ir svaru stienis. Ar to tiek strādāts tikai vasarā, bet sezonas laikā tikai spēlē basketbolu. Tādēļ jauniešu izlasēs no fiziskās sagatavotības trenera nav jēgas. Mēneša laikā nevienu uzkačāt nevar? Izlasē būtu jāstrādā pie basketbola fiziskās sagatavotības, bet sezonas laikā šim trenerim jābraukā pa sporta skolām un jāapmāca vietējie treneri.

Arī pasaules U19 čempionātā meitenēm Latvijas izlases spēlētājām nebija jaudas. Pretinieces izskatījās ātrākas un veiklākas. Caurgājienos meitenes spolēja uz vietas. Labi, kāds attīstās ātrāk, cits vēlāk, bet tehniku taču visiem var iemācīt. Bet visiem skaidrs - jo labāk būs attīstīts fiziski, jo tehniku iemācīt būs vieglāk.

Protams, nav patīkami, ka spēlētāji atsaka. Patriotisms vairs nav primārais, galvenais ir līgumi un algas. Daži izvēlas sakārtot finansiālo pusi, lai pēc tam steigtos palīgā. Bet, ja nu to neizdodas izdarīt? Principā Latvijas basketbolā masveidības netrūkst. Ja mēs sagatavotu fiziski un tehniski labus spēlētājus, tad to vajadzētu pietikt pat divām izlasēm. Tad nebūtu jāsatraucas par atteikumiem. Taču tagad viens vai divi spēlētāji nobirst un rodas lielas problēmas. Ja neizdodas savākt pat vienu izlasi, tad tā ir sistēmas vaina.

Manuprāt, līdzās jābūt arī čempionu trenerim. Ja tas netiek uzskatīts par gana atbilstošu galvenā trenera amatam, tad tam jābūt izlasē vismaz asistenta statusā. Aigars Brigmanis savulaik bija klāt daudzām izlasēm, jo viņš diendienā redzēja šos spēlētājus, pazina viņus.

Ir pienācis laiks draudzīgi apsēsties pie galda - gan treneriem, gan LBS, un izdomāt, kā paaugstināt ne tikai taktiskās, bet arī fiziskās un tehniskās sagatavotības līmeni. Ar savām zināšanām jādalās, nevis tās jāslēpj. Ja dalīsimies, tad nevarēs viens otru apspēlēt tikai ar taktiku, vajadzēs arī fizisko un tehnisko arsenālu. Ko tur šobrīd zākāt latvietim latvieti? Ir viens otram jāpalīdz.”