Vecvagars: "Par Kuruca meistarību un spēju palīdzēt izlasei nešaubos joprojām"
Latvijas Basketbola savienība pēc spēlēm Pasaules kausa kvalifikācijā pret Ukrainu (68:82) un Turciju (79:70) piedāvā interviju ar Latvijas izlases galveno treneri Arni Vecvagaru.
Kādi apsvērumi ietekmēja sastāva izvēli uz šīm spēlēm?
Eirolīgas spēlētāju (ne)pieejamību nav vērts komentēt – protams, uz viņiem cerējām, taču bijām gatavi, ka klubi nepalaidīs ne Jāni Strēlnieku, ne Dairi Bertānu, ne Jāni Timmu. Komandas kodols bija tāds pats kā novembra spēlēs. Mārtiņa Meiera atgriešanās būtiski ietekmēja rotāciju 4. un 5. numura pozīcijās. Diemžēl vairākiem spēlētājiem – Aigaram Šķēlem, Žanim Peineram, Artūram Ausējam – janvārī un februārī bija veselības problēmas, kuru dēļ tika pazaudēts spēļu ritms. Bija jautājumi par viņu kondīciju, tāpēc paplašinājām uzaicināto ārējās līnijas spēlētāju loku, iekļaujot Dāvi Lejasmeieru un Rihardu Lomažu.
Vai tika izskatītas arī OlyBet LBL klubu saspēles vadītāju, tai skaitā Kaspara Vecvagara kandidatūras?
Uzmanības lokā ir visi Latvijas spēlētāji, bet būsim reālisti – Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā spēļu intensitāte un prasības pret aizsardzības kvalitāti ir augstākas. Kasparu vērtēju pēc tādiem pašiem kritērijiem, kā vērtēju jebkuru citu basketbolistu, un līdz šim viņš nav rādījis izlases spēlētāja līmeņa sniegumu. Nav pamata domāt, ka viņš varētu pastiprināt komandu. Kandidātus apspriedām ar maniem palīgiem, un garu diskusiju nebija.
Rodionam Kurucam sezonas laikā nav izdevies nostiprināties “Barcelona” sastāvā un Spānijas līgā Mārtiņam Laksam ir labāka statistika. Kāpēc izvēle par labu Kurucam?
Būtiski atšķiras viņu spēles stils. Neesmu mainījis savas domas – Rodiona augums, universālā meistarība, prasme nospēlēt radoši uzbrukumā un segt dažādu pozīciju spēlētājus var dot būtisku pienesumu komandai, ņemot vērā pašreizējo komplektāciju. Treniņos viņš to apliecināja gan ar sniegumu, gan attieksmi. Konkrētajā situācijā viņš tika plānots kā Žaņa Peinera dublieris, taču treniņos abi produktīvi spēlēja arī kopā.
Vai klubos iekrātā bagāža – nogurums, traumas – sagādāja kādu nepatīkamu pārsteigumu un ietekmēja gatavošanās procesu?
Nē. Par jau minēto spēlētāju problēmām zinājām iepriekš. Arī par Ojāra Siliņa pēdas savainojumu, kā dēļ viņš jau pēc dažām dienām atgriezās kluba rīcībā, lai veiktu rehabilitāciju. Treniņos darbs bija produktīvs, ar katru reizi visi jutās un darbojās labāk. Taču treniņos spēli pilnībā modelēt nevar.
Varbūt noderētu kāda pārbaudes spēle, lai tuvinātos kaujas apstākļiem? Gan novembrī, gan arī tagad komanda iespēlējās pamazām, labāko sniegumu parādot otrā mača otrajā puslaikā…
Noderētu, bet izlašu darbam atvēlētais “logs” ir tik īss, ka praktiski šo ideju grūti īstenot. Pilnā sastāvā bijām tikai otrdien. Vai būtu jēga spēlēt uzreiz, bez vismaz dažiem treniņiem – tas ir liels jautājums. Vasarā un rudenī laika sagatavoties būs vairāk – tad pārbaudes spēles noteikti būs vajadzīgas un tādas arī sarīkosim.
Spēlē ar Ukrainas izlasi daudzus pārsteidza pamatsastāvs – pirmkārt, Rodiona Kuruca došanās laukumā no pirmās minūtes. Kāda loma viņam bija paredzēta un – vai nebija pārāk liels risks, ņemot vērā viņa spēļu prakses trūkumu?
Rodionam pamatuzdevums bija aizsardzībā agresīvi spēlēt pret ukraiņu saspēles vadītāju Džeteru, liekot lietā auguma pārsvaru. Kā tas būtu strādājis – tas palika nenoskaidrots, jo pirmajās minūtēs aizsardzībā iekritām uz citām niansēm un vajadzēja veikt korekcijas. Par 0:9 sākumā līdzatbildīgi bija visi spēlētāji, kuri tobrīd bija laukumā, bet individuāli nepareizu darbību Kurucam nebija. Neprecīzu metienu vai uzdriblēšanu uz kājas par kļūdu neuzskatu – spēlē tādas neveiksmes gadās visiem. Palieku pie tā, ko teicu jau novembrī – par Kuruca iespējām palīdzēt komandai es nešaubos un, iespējams, viņam pietrūkst dažu veiksmīgu epizožu, lai pārliecību iegūtu pats un arī komanda.
Kuruca palikšana uz rezervistu soliņa turpmākajā spēles gaitā bija atzīšanās, ka cerības nav attaisnojušā
s?
Bijām iedzinējos un tādā situācijā uzticējāmies tiem, kuri bija veiksmīgi vai kaut cik veiksmīgi iekļāvušies spēlē. Cenšanās atspēlēties par katru cenu pie laba gala bieži nenoved, tāpēc lieki riskēt negribējās. Protams, ar kolēģiem pārspriedām dažādas iespējas, un tagad, zinot rezultātu, var teikt, ka vajadzēja riskēt. Bet teorētiskos variantus pārbaudīt vairs nevaram.
Vēl jautājums par pamatpiecnieku – kāpēc pret atlētisko Kravcovu sāka Pasečņiks, nevis Meiers?
Anžejs ir ātrāks, turklāt aizsardzībā pret Kravcovu bija plānots izmantot double team. Bet – dažās epizodēs netika laikus sadalīti spēlētāji, citā kāds nokavēja. Pietrūka agresivitātes. Arī uzbrukumā, kur spēles saasināšanas vietā tika izvēlēti pustālie un tālie metieni.
Ir uzskats, ka spēle tika zaudēta pirmajās minūtēs – pēc tam pretiniekus panākt neizdevās…
Pirmajās 2-3 minūtēs spēles netiek ne zaudētas, ne uzvarētas. Arī mums izdevās atgūties, un līdz ceturtās ceturtdaļas vidum pretinieku pārsvars nepieauga. Bija arī iespējas to samazināt un likvidēt, kuras netika izmantotas. Taču ne jau tādēļ, ka bija neveiksmes pašā sākumā. Jau nosaucu galvenos iemeslus – svarīgos brīžos pie sava groza nesavācām atlēkušās bumbas un neizmantojām iespējas labas uzbrukumā.
Anžejs Pasečņiks pēc spēles atzina, ka komanda nospēlējusi pārāk “mīksti”. Vainīga nepietiekama noskaņošanās?
Ko nozīmē – noskaņošanās? Spēles svarīgumu saprata visi, tribīnes pilnas līdzjutējiem – kāda vēl motivēšana vajadzīga? Varbūt vaina tur, ka par ukraiņu augumiem un atlētismu, protams, runājām, bet laukumā, saduroties ar pretiniekiem, viņu centimetri un kilogrami radīja pārāk lielu respektu. Tas izpaudās divcīņās – ierastie gājieni nedeva punktus, un parādījās apjukums. Piedevām jau minētās problēmas ar ārējās līnijas spēlētāju sportisko formu. Darbībās pietrūka kādu sīkumu, un bumba, kas novembrī iekrita grozā, tagad izgriezās ārā… Skaidrs, ka tas sita pa smadzenēm – visu it kā izdarām pareizi, bet punktu nav. Diemžēl nav tā, ka mūsu spēlētāji savos klubos būtu izteikti līderi. Jā, daudziem ir svarīga loma un laba statistika, taču izšķirošajos brīžos bumba biežāk ir pie citiem. Te nebija aiz kā paslēpties, un tā bija jauna pieredze. Sāpīga, bet, ceru, noderīga.
No pirmās minūtes bija acīmredzams, ka ukraiņi aizsardzībā “medī” Žani Peineru, kurš novembrī bija mūsu komandas galvenais “motors”. Varēja just, ka pretinieki labi sagatavojuši mājasdarbu?
Protams, viņi bija gatavojušies un pēc tam tikpat cītīgi sedza Jāni Blūmu, bet mūsu kapteinis tik un tā sameta pilnu grozu. Savukārt mēs tikai uz trim punktiem atstājām viņu līderi Gladiru, toties “izšāva” citi. Vispilnīgākais skautings un visprecīzākais spēles plāns neizšķir iznākumu – viss atkarīgs no izpildījuma laukumā. Piemēram, Kravcovs tradicionāli apspēlē sedzēju pa labi, bet pret mums vairākkārt to veiksmīgi izdarīja pa kreisi… Lielākā atšķirība – Ukrainas izlases līderiem atradās palīgi, kuri svarīgos brīžos uzņēmās iniciatīvu un neļāva mums pietuvoties. Mums tovakar veiksminieku saraksts bija pārāk īss. Lai uzvarētu, 6-7 spēlētājiem jāgūst ap 10 punktiem, kā tas izdevās pret Turciju.
Kas tika darīts, lai atjaunotu komandas cīņasgaru pirms mača ar Turciju?
Stāstu par īpašiem komandas saliedēšanas pasākumiem vai brīnumreceptēm nebūs. Spēlētāji ir profesionāļi, kuri ļoti labi saprata, kādā situācijā esam nonākuši, un katrs bija izdarījis secinājumus. Pie mentālā spēka izkopšanas jāstrādā katram pašam un ne mazāk, kā pie kustībām, metiena vai citu basketbola elementu slīpēšanas. Tādās reizēs ir svarīgi sākt no sevis, nevis meklēt vainu partneros, un tas arī tika izdarīts. Piedevām paskatījāmies video un redzējām savas kļūdas, kā arī mērķtiecīgi gatavojāmies mačam ar Turciju.
Kādi bija galvenie taktiskie akcenti cīņai ar Turcijas izlasi?
Pamainījām akcentus aizsardzībā – mūsu ceturtās pozīcijas spēlētājs sedza pretinieku centru, bet centrs – turku spēka uzbrucēju. Bija svarīgi maksimāli apgrūtināt pretinieku pick n’roll sadarbības un provocēt turku ārējās līnijas spēlētājus uz caurgājieniem, kuros viņi nav tik bīstami kā tālmetienos. Pašā sākumā Ali Muhameds atrada vairākas metienu iespējas, tomēr kopumā mūsu taktika deva rezultātu. Agresīvi sedzot pretiniekus, viņi tika nogurdināti, un ceturtajā ceturtdaļā tas pats Muhameds netrāpīja svarīgus metienus.
Tomēr otrās ceturtdaļas sākumā uz tablo bija 14:25 un šķita, ka atkārtojas iepriekšējā mačā piedzīvotā krīze uzbrukumā…
Basketbolā tādi brīži ir pietiekami bieži. Kā robežšķirtnes – komanda var salūzt pavisam, bet var arī pārvarēt sevi un panākt lūzumu. Tādās reizēs ir svarīgi tikt pie kāda enerģijas lādiņa. Kādam jāizdara vairāk, nekā viņš dara parasti – jāizrauj bumba pretiniekam no nagiem, jātrāpa sarežģīts metiens. Un katram jāatrod savas slēpās rezerves, cīnītāja gars un vīrišķība.
Jāizkaujas?
Basketbols nav hokejs, bet arī mums gadās asumi, un šādas epizodes dod efektu. Galvenais – emocijas nedrīkst nomākt prātu. Blūma nepiekāpība, Šmita enerģiskais danks – šādas epizodes deva nepieciešamo adrenalīnu. Pēc šīm veiksmēm mēs sākām darīt to, ko gribējām darīt jau mačā ar Ukrainu – spēlēt no “pirmā numura” pozīcijām. Spēlējām tā, kā gribējām, noticējām, ka esam labāki. Pašam jānotic, ka esi labāks par Muhamedu, – un būsi. Un otrajā puslaikā uz tablo jau varēja redzēt, ka patiešām esam.
Vai Riharda Lomaža iesaistīšanās spēlē bija plānota iepriekš?
Ar Rihardu esmu strādājis U18 un U20 izlasēs, kur viņš bija līderis. Labi zinu gan viņa meistarības līmeni, gan raksturu. Jā, smagais savainojums uz gadu viņu izsita no ierindas, taču jau janvārī spēles BK “Ventspils” sastāvā parādīja, ka viņš ir atguvies. Ātruma un nepiekāpības dēļ viņš ir ļoti neērts pretspēlētājs pretinieku līderiem – tas, kas bija vajadzīgs konkrētajā spēles epizodē. Uzbrukumā uz Lomažu īpašas sadarbības netika veidotas, bet nevienam neesmu aizliedzis mest no labas pozīcijas, un, kad bumba pēc labām izspēlēm, nonāca pie Riharda, viņš savas iespējas izmantoja. Tai skaitā ļoti aukstasinīgi, precīzi un kvalitatīvi izpildīja uzdevumu un izvirzīja svarīgam metienam Mārtiņu Meieru brīdī, kad turki bija saasinājuši intrigu. No meistarības viedokļa viņa devums nebija pārsteigums, jo tā viņš spēlējis arī iepriekš. No psiholoģijas viedokļa – tāds sniegums debija reizē liecina par spēlētāja raksturu. Tas nenozīmē, ka turpinājums būs tikpat lielisks, taču Lomažs noteikti būs noderīgs palīgs komandai.
Vai spēles beigās bija uzdevums izlīdzināt bilanci divu spēļu summā – panākt plus 12?
Protams. Žēl, ka pēdējā aizsardzības epizodē viss tika izdarīts pareizi gandrīz līdz galam, taču pēdējā brīdī nenokontrolējām turku garā spēlētāja ieraušanos soda laukumā un no +11 palika +9. Pēc tam bija minūtes pārtraukums un mērķtiecīgi spēlējām uz trīspunktnieku, kas diemžēl nebija precīzs.
Nākamās divas spēles būs izbraukumā, un īpaša nozīme varētu būt komandas psiholoģiskajam spēkam…
Protams. Ir pamatota cerība, ka varēs palīdzēt Eirolīgas klubu spēlētāji, bet nedrīkstam paļauties, ka atnāks Jāņi, Dairis, varbūt arī Dāvis un viss nostāsies savās vietās. Esam pierādījuši, ka varam labi spēlēt arī šādā sastāvā, un nedrīkstam pazaudēt sajūtu, ka par iznākumu ir atbildīgs katrs, nevis tikai daži līderi. Svarīgi, lai katrs arī ikdienā izkoptu līdera īpašības un prasmi uzņemties iniciatīvu. Lai notic savai zvaigznei, nevis ļauj spīdēt citiem.
Vai darba plāns vasarai jau skaidrs?
Detaļās vēl nē. Meklējam partnerus pārbaudes spēlēm, bet treniņplāns būs atkarīgs no tā, cik ilgi atsevišķi spēlētāji būs aizņemti savos klubos.
2016. gada vasarā, kad olimpiskais kvalifikācijas turnīrs notika jūlija sākumā, spēlētāju atšķirīgā kondīcija radīja problēmas – vieni bija pārguruši, citi pazaudējuši no sportiskās formas…
Ņemsim vērā arī šo pieredzi. Neatkarīgi no koptreniņu grafika visiem būs iespēja gan trenēties, gan izmantot mediķu pakalpojumus rehabilitācijai. Par spēļu svarīgumu nevienam nekas nav jāstāsta – katra uzvara būs zelta vērtībā.
Izmantotie resursi:
Vecvagars: “Otrajā puslaikā ar Turciju sākām...
[+] [-]