Blogs: Bilde ar haizivi, pelde Marmora jūrā, no Ķīnas par Slovēniju
Pēc uzvaras astotdaļfinālā pār Melnkalni Latvijas valstsvienība turpināja ierastajā ritmā - no spēlēm brīvajā dienā atkal treniņnodarbība un šoreiz tā pielāgota ceturtdaļfināla spēles sākuma laikam - 21:30. Laiku līdz treniņam izmantojām tālākai Stambulas apskatei.
Nolēmām doties uz Stambulas akvāriju, ko paši turki sauc par pasaulē lielāko tematisko akvāriju. 1,2 kilometru garā pastaigā šeit iespējams iepazīties ar 17 dažādām tēmām un lietus meža simulāciju, ienirstot no Melnās jūras līdz Klusā okeāna dzīlēm. Aptuveni 1500 dažādu sugu, 17 000 sauszemes un jūras iemītnieku 22 000 kvadrāmetros.
Nesākšu uzskaitīt dažādas zivis un citas jūras radības, kas šeit bija apskatāmas, jo nemaz nezinu tām nosaukumus, bet šķita, ka te ir viss - no baismīga paskata radījumiem, kas izskatās pēc izbāztām zivīm, bet pēkšņi pārsteidz, zibenīgā ātrumā mainot savu lokācijas vietu, līdz multeņu paskata krāsainām zivtelēm un haizivīm, kas peldas kopā ar pārējiem un pārbarošanas rezultātā vairs nepakļaujas saviem instinktiem apēst pa ceļam visu, kas kustās, bet veic savu vienīgo atlikušo pienākumu - izskatīties biedējošām un rādīt savus atņirgtos zobus foto objektīviem.
Kopumā par pasākumu 15 samaksātie eiro bija tā vērti. Varēja pirkt arī dārgākas biļetes ar iespēju palidināties 5D helikopetrī, lai digitāli aplūkotu Turcijas skaistākās vēsturiskās vietas vai drosmīgākajiem adrenalīna atkarīgajiem - pavisam reāli ienirt ar akvalangu pie haizivīm. Līdzās akvārijam ir arī milzu lielveikals, un tas pavēra burvīgu iespēju sagaidīt saulrietu uz trepītēm ar skatu uz Marmora jūru. Atveldzējušies ar saldējuma kokteili un sagaidījuši, kad saule ieslīd jūras dzelmē, nolēmām, ka jāizmanto iespēja siltā vakarā iebrist ūdenī arī pašiem.
Sportacentrs.com komanda un miermīlīga zivtiņa.
Aiz objektīva: Romāns Kokšarovs (Sporta Avīze, f64)
Par lielu pārsteigumu un dažam labam peldēšanas entuziastam pat šoku no tālienes iekārotā skaistā pludmale izrādījās slēgta. Smilšu pludmale ar atpūtas krēsliem apvīta ar cietuma paskata drāts žogu un pieejama tikai restorāna apmeklētājiem. Pat, ja mēs būtu gatavi doties uz restorānu, lai tiktu pie pludmales, tāda iespēja palaista garām - darba laiks jau bija beidzies. Taču apsargs mūs aizsūtīja desmit minūtes tālāk, solot, ka tur pieejama “pipl bič” (“publiska pludmale” - no angļu val.). Nespējot samierināties ar domu, ka paliksim bez vakara peldes, ticējām uz vārda un labi, ka tā - pa šauru taciņu gar automašīnu piepildītas šosejas malu nonācām visiem gribētājiem pieejamā parkā pie jūras. Akmeņainajā krastā visu vecumu turki pirmdienas vakaru vadīja, līdzi paņemtajās krāsniņās kurot uguni, lai vārītu tēju un pie reizes sasildītos, ja kļūst vēsi.
Mums silti bija tāpat, tāpēc devāmies tālāk un jau pēc pārdesmit metriem mūsu skatam pavērās “pipl bič”. Pēc saulrieta bija pagājušas vien padsmit minūtes, bet tumsa jau bija pārņēmusi zemes virsu un bez vairāku desmitu metru attālumā šosejas malā mirdzošajiem restorānu spīdekļiem gaismu nodrošināja arī mēness, nepārtraukti no un uz tuvumā esošo lidostu kursējošie gaisa kuģi un jūrā peldošās laiviņas. Tad nu metāmies pliki un bridām ūdenī, lai varētu atzīmēt savos plānotājos ķeksīti iepretim ierakstam “Pelde Marmora jūrā”.
Bija pienācis laiks, lai dotos 30 liru takša brauciena attālumā uz spēļu arēnu, kur treniņnodarbību aizvadīja Slovēnijas un Latvijas komandas. Pēc slovēņu treniņa kārojām iegūt Eirolīgas leģendas Jakas Lakoviča komentāru - viņš strādājis Barselonas klubā ar Rodionu Kurucu, bet šoruden ir arī Slovēnijas izlases trenera asistents. Diemžēl pie komentāra netikām - pēc vakara treniņa viņu vispirms kāds slovēņu žurnālists izprašņāja tik ilgi, ka pēc tam Jakam jau bija jāskrien uz komandas autobusu, lai tas neaizbrauc bez trenera, savukārt spēles dienā pēc rīta treniņa Slovēnijas komandas preses cilvēks sākotnēji piekrita atvest Lakoviču, bet, uzzinājis, ka komentāru vēlas latviešu medijs, atteica sarunu. Ko darīt - katra nianse svarīga un, ja viņi uzskata, ka tas viņiem palīdzēs, lai tā būtu. Tas tikai liek atcerēties trenera Bagatska pēdējos gados piekopto retoriku preses konferencēs pirms sagatavošanās sākuma - ka mēs visi - spēlētāji, treneri, mediji, līdzjutēji - darām vienu darbu, strādājam viena mērķa vārdā. Acīmredzot, slovēņi uzskata tāpat.
Ja jau esam pieskārušies līdzībām starp abām šī vakara pretiniecēm, tad paturpināsim. Tā kā Slovēnijas spēles pašam vēl nav bijusi izdevība šajā čempionātā redzēt, palīdzīgu roku pretinieku izpētē sniedza treneris, /abouthegame.com bloga aizsācējs Kristians Broks - saldenieks, kurš trenera gaitu sākumā ar panākumiem vadīja Saldus jaunatnes komandas, bet nu jau divarpus gadus veiksmīgi strādā Ķīnā un divu gadu laikā no mazu bērnu trenēšanas ticis līdz Ķīnas augstākās līgas (CBA) spēlētāju individuālajai sagatavošanai. Globalizācija: latviešu treneris no Ķīnas seko Eiropas čempionātam Turcijā un stāsta par Slovēnijas izlasi.
“Slovēnijas spēles stils ir ātrs, komanda izteikti ātri pāriet no aizsardzības uzbrukumā. Gorans Dragičs, tikko saņemot bumbu, vienmēr meklē piespēli vai vēl biežāk mēģina iet cauri līdz apakšai un gūt ātrus punktus pats. Ja tas neizdodas, slovēņi spēlē pārejas divu vīru sadarbību (transition pick-and-roll),” šī vakara pretinieces spēles stilu raksturo Broks. “Latvija nedrīkst pieļaut paviršības, jo par vienkāršām kļūdām var nākties maksāt ļoti augstu cenu.”
“Pozicionālā basketbolā slovēņi spēlē īsas sadarbības ar galveno domu - nogādāt bumbu Dragičam vai [Lukam] Dončičam, kuri efektīvi spēlē pick-n-roll sadarbības. Dragičam ir laba saikne ar [centru Gašperu] Vidmaru, kurš šajā turnīrā ir efektīvs, sekmīgi darot melno darbu. Savukārt groza apakšā bumbu spēlei ar muguru pret grozu slovēņi nogādā reti - pārsvarā tikai tad, ja ir izveidojies pārsvars pēc spēlētāju pozīcijām,” turpina Kristians. “Kaut kādas radnieciskas saites spēles stilos ar Latviju var atrast, taču Slovēnijai līderi ir cita tipa spēlētāji.”
Līdzības mēdz būt faktā, ka abām komandām patīk svilināt tīkliņus ar metieniem no tālienes - slovēņi līdzšinējos mačos izmetuši tikai par vienu trīspunktu metienu mazāk nekā latvieši (152:151), tiesa, ar precizitāti mūsu šī vakara pretinieki nevar lepoties. Trāpītie 31,8% tālmetienu ir tikai 17. rādītājs čempionātā, kamēr Latvija ar 41,4% ir otrā letālākā snaipere visā čempionātā, par nieka tiesu piekāpjoties vien Spānijai (42,5%).
Slovēnijas izlasi vada serbu speciālists Igors Kokoškovs, kurš klubu sezonas laikā jau gadiem strādājis NBA komandās kā asistents un šobrīd ir Kvina Snaidera treneru štābā Jūtas “Jazz” vienībā. Broks norāda uz jūtamo NBA basketbola ietekmi Slovēnijas spēles stilā: “Slovēnija spēlē ātru, modernu un relatīvi vienkāršu basketbolu, paļaujoties uz Dragiča un Dončiča individuālo talantu izkārtot metienu sev vai komandas biedriem.”
Kristians uzskata, ka Slovēnijai, iespējams, ir īsāks soliņš un pienesumu var dot mazāk spēlētāju nekā Latvijai: “Klemens Prepeličs un Jaka Blažičs var būt bīstami uzbrukumā. Protams, ir arī Entonijs Rendolfs - pēc kustībām nedaudz līdzīgs Dāvim Bertānam, taču ar citādāku spēles stilu. Pārējie varētu nest mazāku pienesumu un pēc šiem sešiem minētajiem spēlētājiem slovēņiem var rasties problēmas.”