Blogs: mošejas un debesskrāpji, ēdiens un briti prātā

Starp dienas pirmajām divām spēlēm un pēdējo maču ar mājinieku līdzdalību ir ievērojami lielāka pauze. Tas tāpēc, ka uz Turcijas spēlēm biļetes jāpērk atsevišķi, bet abas iepriekšējās var vērot par vienu cenu. Pēc uzvaras pār Beļģiju un tai sekojošajiem darba pienākumiem izdevās noskatīties Krievijas un Serbijas mača iztirzājumu un nobeigumu. Nolēmām negaidīt vakara spēli ar Turcijas līdzdalību, bet doties mājup, pa ceļam apmeklējot kādu lielveikalu. Ja dienas laikā Stambulā ir tiešām karsts un saule cepina, tad vakari dažreiz ir pat pavēsi. Šoreiz bija gana silts, lai veiktu pastaigu. Sākumā gan kāds taksists piedāvājās mūs aizvest, taču prasītā cena bija divreiz lielāka nekā maksājam parasti - 30 liras. Uz mūsu smīniem puisis mēģināja taisnoties, ka esot jābrauc desmit kilometri, bet mūs neapmuļķot. Gan jau līdz viesnīcai varēja braukt arī desmit kilometrus, gan jau arī 20 un 30, bet mēs skaidri zinājām, ka optimāli tie ir pieci. Kad atteicām pirmo reizi, bailēs zaudēt klientus, taksists nolaida cenu līdz 20 vietējām naudiņām, bet mēs šādu sevis čakarēšanu nebijām gatavi piedot, turklāt jau bijām iedēstījuši savos prātos domu par pastaigu.

Un labi, ka tā, jo aplūkojām pilsētu mazliet vairāk nekā tikai caur automašīnas logu. Stambula ir milzīga, un arī ēkas te ir milzīgas. Pilsētas arhitektam droši vien darbs Rīgā neatrastos, jo debesis ar betona stabiem te tiek skrāpētas īpaši haotiski, bet savs šarms tam visam ir. Pa ceļam aplūkojām tuvienē arī vienu no mošejām, kurai, starp citu, ielas pretējā pusē, metru 20 attālumā slējās kārtējais debesskrāpis. Un te pēkšņi garām nāk kāds ūsains maza auguma turks, tērpies policijas vestē, ar maisiņu vienā rokā un atvērtu cepumu paciņu otrā. Pašam pilna mute cepumiem, smaida un pienāk katram no mums četriem klāt, lai pacienātu ar savu vakara gardumu. Mums jau katram bērnībā mācīts neņemt saldumus no svešiniekiem, bet šoreiz ļāvāmies kārdinājumam. Nebija tik nenormāli salds, kādi parasti ir turku saldumi (varbūt tāpēc viņš pats negribēja), iespējams, importa.

Ēdiens pēdējās dienās kļuvis par top tēmu šajā čempionātā. Tāpēc, ka virknei spēlētāju - kā Latvijas, tā citās izlasēs - radušās veselības problēmas. Viena no versijām esot tieši saindēšanās ar ēdienu (tiesa, ne vienīgā versija). Sportacentra un f64 četrinieks apmeties triju zvaigžņu viesnīcā aptuveni piecu kilometru attālumā no arēnas. Brokastu piedāvājums šeit nav tas labākais, bet iztikt var - kvalitāte attiecībā pret cenu. Savukārt arēnā mediji tiek baroti divas reizes dienā, savukārt dzērieni (ūdens, sula, kafija, tēja) pieejami nepārtraukti. Lillē pirms diviem gadiem francūži uzstādīja augstu latiņu, līdz kurai turki netiek, bet nav arī tā, ka būtu slikti. Ēdienreizēs izvēle ir pieklājīga, allaž pieejami arī saldumi un augļi. Parasti vairāk par vienu cukura sīrupā izpeldinātu saldumu gan apēst grūti, bet pagaršot jau gribas visu! Tad lieti noder ūdens, ar ko aizskalot salkano pēcgaršu. Par kebabiem pagaidām tikai runājam, bet gan jau kādu dienu arī pierunāsim. Dienu pirms turnīra, kad ieradāmies, mediju ēdināšana vēl nestrādāja, tāpēc izmantojām iespēju ieturēties "Papa John's" picērijā turpat arēnā. Ne tā sliktākā izvēle, un divas picas par vienas cenu noteikti šo produktu padarīja vēl nedaudz garšīgāku.

Iepriekšējos čempionātos un arī pagājušajā vasarā olimpiskajā kvalifikācijā Belgradā mūsējiem pirms mača pret Puertoriko tika iedota pilnībā brīva diena. Uz pusfināla maču latvieši iznāca nepietiekami gatavi un kā uz vienu no kļūdām tika norādīta tieši šī pilnīgi brīvā diena, kas lielākoties tika pavadīta viesnīcā. Lai arī tāda vai līdzīga prakse bijusi arī iepriekšējos čempionātos, šoreiz nolemts plānu pamainīt. “Ford” dibinātājs Henrijs Fords savulaik sacījis: “Ja tu vienmēr dari, ko vienmēr esi darījis, tu vienmēr iegūsi, ko vienmēr esi ieguvis.” Mums šoreiz gribas vairāk, nekā parasti.

Treneris Bagatskis vilka paralēles starp Lielbritānijas un Beļģijas komandām - esot garie spēlētāji, kas var precīzi uzbrukt no tālienes. Spānijā klubu karjeru veidojušais un tur joprojām spēlējošais Daniels Klārks. 208 centimetrus garais spēka uzbrucējs mīl atrasties aiz tālmetienu līnijas un pirmajos divos mačos vairāk izmeta trejačus (4/8, 2/8), nekā metienus divu punktu vērtībā (4/7, 1/6). Viņš arī stabili bīstamākais britu spēlētājs, kurš ikdienā jau gadiem spēlējis labā līmenī.

D grupas pirmajā spēlē piektdienas pēcpusdienā briti centās izteikti nospēlēt uz groza apakšu. Itālijā spēlējušais centrs Olaseni, kurš jaunajā sezonā būs Rolanda Šmita komandas biedrs Fuenlabradā, soda laukumu atstāj reti, jo ārpus tā vienkārši nav bīstams. Pagaidām tikai vienu tālmetienu turnīrā veicis 208 centimetrus garais skotu spēka uzbrucējs Ačara, kurš gan Britu līgā pagājušajā sezonā vidēji mačā izmeta vairāk nekā trīs tālos un trāpīja nepilnus 39%. Viņa komandas biedrs Glāzgovas “Rocks” komandā Garets Marejs, vieglais uzbrucējs, sezonā trīnīšus meta pat ar 40,3% precizitāti, bet Eiropas čempionātā pagaidām garām aizmesti visi četri tālie.

Abi pieminētie spēka uzbrucēji gan ir prasmīgi arī spēlē ar muguru pret grozu, un pret Beļģiju briti sākotnēji diezgan izteikti mēģināja spiest uz apakšu. Puslaikā pat 67% metienu tika veikti no soda laukuma un 80% no tiem arī trāpīti. 12 no 20 šādiem metieniem izdarīja garie spēlētāji - Olaseni (6/6), Ačara (3/3) un Klārks (2/3). Protams, Eiropas čempionāts nav zinātniskā fantastika un 79% precizitāti metienos no spēles, kas tika fiksēta pirmajā puslaikā pret Beļģiju, nav iespējams noturēt visa mača garumā. Līdz ar to nav jāplēš mati, ja spēles pirmajā daļā rezultāts mēdz augt līdzīgi - ja britiem uzkrīt, tad tas ir reāli iespējams, bet uzkrist var arī dubultamatierim. Liela meistara pazīme ir spēja noturēt savu līmeni (sportisko, fizisko, mentālo, garīgo) ilgtermiņā, un te nu nevienam nevajadzētu apšaubīt Latvijas basketbolistus. Un viņiem nevajadzētu dot arī pamatu mums to darīt.

Beļģiem pret britiem izdevās gūt daudz “transition” punktus jeb izmantot pārejas uzbrukumus. Britiem šādā spēlē mēdza pajukt aizsardzība, spēlētāji mainījās pie blokiem, bet bieži sajauca vai nenokomunicēja līdz galam, un tas deva beļģiem brīvu metienu iespējas. Metienu precizitātes kritums, kļūdas pārejas aizsardzībā un lēnās rotācijas pret ātru bumbas kustību pēc saasinājumiem neļāva britiem nopietni pacīkstēties ar beļģiem. Bieži britiem laukumā ir divi tā saucamie “playmaker” jeb saspēles veidotāji vienlaikus, kas var paātrināt spēli. Lielos vilcienos gan viss iepriekšējās četrās rindkopās rakstītais ir pupu mizas - latvieši vienkārši ir vismaz klasi augstāki spēlētāji gan individuāli, gan kā komanda - jāiziet laukumā un tas jāpierāda, nedodot atlaides ne sev, ne vēl mazāk pretiniekiem.