Blogs: "No Fenerbahce", Stambulas Gada māte, Melnkalnes piespiestie

Droši vien jau pārāk bieži rakstu par satiksmi Stambulā, tomēr arī šoreiz plus mīnus 40 kilometru brauciens no Āzijas un Eiropu izvērtās tik interesants, ka gribas to pavēstīt arī tev, lasītāj. Apzinoties, ka ar parasta izmēra sedanu diezin vai pietiks, lai aizvestu ne tikai mūs četrus, bet arī mūsu lielos koferus, viesnīcas recepcijā palūdzām izsaukt nedaudz lielāku automobili. Atbrauca “Dacia Sandero” ar šoferi, kas izskatījās pēc izbijuša nepatiesi apsūdzēta cietumnieka - lāga cilvēks ar labu sirdi. Nepagāja pat minūte kopš mūsu kopīgā brauciena sākšanās, kad šoferis nolēma uzsmēķēt, taču vispirms, kā jau pieklājīgs cilvēks, piedāvāja pa cīgiņai arī saviem klientiem. Rūpējoties par to, lai pārējie, kas izrādījās nesmēķētāji, tomēr justos komfortabli, vecais vīrs aicināja atvērt automobilim logus - galu galā kurš tad vēlas elpot cigarešu dūmus. Autiņš nebija pirmā svaiguma, bet interesantākā šķita ar parasto līmlenti jeb, latviski sakot, skoču nolīmētā stūre. Tā teikt, lai mīkstāka taurēšana, jo taurēt - tā šeit ir pirmās nepieciešamības darbība.

Braucām ap pusdienlaiku un, saklausoties briesmu stāstus par šausmīgajiem Stambulas sastrēgumiem, baidījāmies, ka brauciens varētu ieilgt. Sastrēgumi bija, taču nekas tik ārprātīgs, ko nevarētu izturēt. Turklāt tos pat neievēro, ja ir laba kompānija un tik kolorīts šoferis. Ieraugot pirmo lielo štoperi, mūsu taksists nolēma nobraukt ceļmalā paņemt ūdeni, jo uz saulē apcepinātās šosejas autiņā ar pieciem pieaugušiem vīriem bija karsts kā ellē. Skaidrs, ka arī ūdens tika piedāvāts klientiem - serviss līmenī! Citā brīdī, radio atskanot mīļākajiem mūzikas ritmiem, arī roka gāja pa gaisu, jo, kā jau minēju vienā no iepriekšējiem ierakstiem, priekš kam gan turēt stūri divās rokās, ja var to darīt ar vienu? Ja uz šosejas vienā virzienā ir piecas joslas, tad sastrēgumu iznīcināšanai tiek lietota arī sestā - tā mazā šaurā ceļmalas josla, kas norobežota ar nepārtrauktu līniju. Citādi jau tās joslas tur nebūtu, ja to nevarētu izmantot, vai ne? Varēt un drīkstēt šeit nozīmē vienu un to pašu.

Angliski mūsu takša vadītājs nesaprata, taču laika gaitā sapratām, ka jārunā ar viņu tāpat, kā viņš runā ar mums - dzimtajā valodā. Viņš turku valodā, mēs latviski, un visi visu saprata - galamērķī nonācām. Gandrīz bez aizķeršanās. Kādā brīdī, kad radio neskanēja ne iemīļota melodija, ne latviešu savstarpējās čalas, šoferis vaicāja, vai esam sportisti. Divi no mums tomēr ir tikai dažus centimetrus zem diviem metriem. Zīmju valodā likām saprast, ka atspoguļojam sportu un konkrēti basketbolu. Ieraudzījis man mugurā pirms pāris dienām iegādāto krekliņu ar “Fenerbahce” logo, kolorītā vīra seju izrotāja plats smaids, kas atklāja retās zobu rindas, un deva man roku, lai uzsistu “pieci”! Tātad man bija palaimējies uzvilkt šī kunga iemīļotās komandas atribūtiku. Vēlāk gan šis krekliņš manā virzienā raidīja arī ne tik atbalstošus skatienus, bet par to mazliet zemāk.

Iepriekš tīmeklī apskatītās kartes prognozēto 45 minūšu laikā ceļā pavadījām stundu, kas tik un tā bija pilnīgi pieņemami. Pa ceļam atkal pārliecinājāmies - izskatās, ka Stambulā ēkas būvē sporta pēc un - jo lielākas, jo labāk. Ir teiciens, ka Rīga nekad nebūs gatava, bet izskatās, ka Stambula TIEŠĀM nekad nebūs gatava.

Iekārtojušies jaunajā apmešanās vietā, mūsu četrinieks nolēma doties Stambulas Eiropas daļas izpētē. Vismaz kādas mazas daļas. Dzirdējuši, ka metro Stambulā ir īstā lieta, devāmies uz tuvāko staciju desmit minūšu gājiena attālumā. Ieraudzījusi četrus pie biļešu automāta apjukušus ārzemniekus, kāda sieviete vērsās pie blakus stāvošā apsarga, lai viņš angļu mēlē mūs apgaismo par biļešu iegādes iespējām. Jaunais cilvēks skaidrā angļu valodā izstāstīja, ka jāiegādājas karte, ko jāuzpilda ar braucieniem - nu gluži kā e-talons Rīgā. Tiesa, katram sava karte šeit nav vajadzīga, šeit vienu karti drīkst izmantot neierobežots skaits pārvietoties gribētāju.

Pamanījis manu krekliņu ar “Fenerbahce” logo, kārtības sargs, saglabājot uz sejas smaidu, pakratīja ar pirkstu: “No Fenerbahce here! Galatasaray!” Stambulā, kā jau Eiropas lielākajai pilsētai pienākas, ir pat septiņas Turcijas virslīgas komandas un katrā rajonā ir savi favorīti. Ar kolēģi Jāni Freimani vēlāk uzdevām sev retorisku jautājumu - vai, piemēram, “Galatasaray” fani jūt līdzi un priecājas par “Fenerbahce” triumfu Eirolīgā? Laiks atkal vērsties pie mana Turcijā strādājošā kolēģa Daniela Suhas, kurš uzskicēja ainu: “Šādā gadījumā lielākā daļa fanu atbalsta pretinieku komandu. Pagājušajā sezonā “Galatasaray” fani līdz pat Eirolīgas finālam atbalstīja visus “Fenerbahce” pretiniekus un tikai uz finālu varbūt kāda puse “Galatasaray” fanu atbalstīja “Fenerbahce”, jo pretī bija “Olympiacos”. Ja pret Turcijas komandu spēlē Grieķijas komanda, tas ir cits stāsts un lielākā daļa tomēr atbalsta turkus, pat ja tā nav viņu komanda.”

Vēlāk Lielajā tirgū jutu savā virzienā vēl vairākus neizpratnes pilnus skatienus, bet viens kungs gados sacīja, ka viņš spēlējot “Bešiktaš”, ar ko droši vien bija domājis, ka jūt līdzi “Bešiktaš”. Pašā tirgū gan bija visu lielo Stambulas klubu karogi un apģērbu gabali, galu galā bizness pāri visam. Tieši tāds iespaids - bizness pāri visam - man palika pirmajā vakarā pēc atgriešanās viesnīcā. Vienos dienā vai 11 vakarā - dzīve kūsā, un iespēju pirkt vai pārdot pulksteņa rādītāji nespēj mainīt.

Ap Stambulas Lielo tirgu.
Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Mūsu mērķis bija Svētās Sofijas katedrāle, kas celta ceturtajā gadsimtā un tiek uzskatīta par vēsturisku arhitektūras brīnumdarbu. Pa ceļam Sultāna Ahmeta rajonā bija arī slavenais “Grand Bazaar” jeb Lielais tirgus un tam paiet garām nevarēja kaut vai intereses pēc, jo nekas īpaši pērkams prātā nebija. Lai no metro stacijas tiktu līdz tirgum, bija jāiziet cauri daudzām šaurām ieliņām, kas turklāt bija piebāztas ar vienu veikalu pēc otra, vienu izliktu paklāju ar precēm pēc otra, vienu somu vai apavu stendu pēc otra. Te bija visas iespējas iegādāties pēc izskata pilnīgi vienādus apavus, izvēloties tikai sev sirdij tuvāko zīmolu - “adidas” vai “Nike”, “Armani” apakšbikses par 1,25 eiro gabalā, “Louis Vuitton“ somiņas 10-15 eiro robežās un citus brīnumlētus "firmīgos" izstrādājumus. Ja Āzijas daļa jau brīžiem šķita mežonīga, tad šie bija Amazones džungļi, un tas mūs šokēja, jo šķita, ka Eiropā būs civilizētāk, bet izrādījās otrādi. Tomēr Stambula ir milzīga un te vari atrast visa veida emocijas, visa veida kultūras un civilizācijas pakāpes. Viens daudzstāvu bloku rajons var būt kluss kā Mežaparks, bet jau nākamais - Centrāltirgus reiz divi.

Lielais tirgus ir vieta, kur pāri pussimtam ieliņu pārvilkts jumts, zem tā - tūkstošiem veikaliņu. Runā, ka ik dienu šo vietu apmeklējot līdz pat pusmiljonam cilvēku. Acu un ausu tests lika noprast, ka lielākā daļa tirgū esošo potenciālo pircēju tomēr ir svešzemnieki, nevis vietējie. Un arī veikalnieku lingvistiskās spējas sniedzas pāri vienas valodas robežām. Te var nopirkt visu, kas vajadzīgs un noteikti arī to, kas nav vajadzīgs, bet ir spīdīgs un mirdzošs. Tā kā mēs neko iekārojuši nebijām, kaulēšanās lekcija pie vietējiem izpalika. Pie ieejas tirgū stāvēja drošībnieks un metāla detektors, kas teorētiski ļautu izvairīties no nepatīkamām situācijām vietā, kur ir tūkstošiem cilvēku vienkopus. Iziet no tirgus vari bez papildus pārbaudēm.

Lielais tirgus.
Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Izejot no tirgus, vēl ik pa brītiņam var redzēt tumsnējus vīrus, kas ieplūduši pūlī meklē upurus. Šajā gadījumā tika piedāvāti “augstākās kvalitātes” džinsi “par ļoti labu cenu”. Varbūt tāpēc, ka mums kājās visiem šorti, kas uz kopējā fona liek izcelties un saprast - mēs esam ārzemnieki, jo kurš muļķis gan rudenī staigā šortos? Attālinoties no “lielā bazāra”, arī ielas kļuva rāmākas, cilvēku mazāk un atkal varēja uzelpot. Piestājām arī pie “YouTube” redzētās saldējuma ēstuves, kurā divi kungi “apstrādā” klientus, kas labprātīgi ļauj sevi muļķot un pazemot, turklāt pēc tam vēl par to samaksājot. Proti, pārdevējs ritmiski elegantā veidā piekrauj vafeles konusiņu ar tavas izvēlētās garšas saldējumu, bet pēc tam ar kabataszagļa veiklību čakarē tevi, it kā dodot saldējumu, bet brīdī, kad centies to satvert, izraujot no rokām. Un tā vairākas reizes. Kad beidzot esi ticis pie noskatītā kāruma, vari doties uz kasi,kur jāsamaksā 12 liras (ap trim eiro) par šo prieku.

Svētās Sofijas katedrāle.
Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Sofijas katedrāli sasniedzām īsi pēc sešiem, kas tomēr izrādījās ne tik īsi, cik vajadzēja, jo burtiski pirms pāris minūtēm katedrāle tika slēgta apmeklētājiem. Pretī uzslieta Sultāna Ahmeta mošeja un kapenes, kas tiek restaurētas. Arī mošejā tikt vairs nebija iespējams, bet skvēriņā pie ieejas uzturēties varēja bez ierobežojuma. Tur arī kādu laiku atpūtinājām savas ekstremitātes no noietajiem kilometriem. Dienas spilgtākā epizode gan bija tās noslēgumā, kad pie Bosfora šauruma krasta spilgtās gaismiņās mirdzēja Stambulas Āzijas daļa, ko ar Eiropu savieno izgaismots tilts. Pāris dienu iepriekš līdzīgi skatījāmies no otra krasta - no Āzijas uz Eiropu.

Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Mājupceļā mūs pārsteidza vēl viens dienas moments - simt metrus no metro stacijas pie luksofora kāda sieviete izpelnījās Stambulas Gada mātes titula kandidatūru. Lai gan tikko bija iededzies sarkanais, pāris ļautiņi turpināja steidzīgā solī skriet pāri ielai, kur jau gāzēja automašīnu pirmā rinda. Un pēdējā brīdī, kad autiņiem sarkano jau bija nomainījis dzeltenais un tie bija palaiduši vaļā sajūgus, kāda sieviete izdomāja ar ratiņiem arī pievienoties skrējēju baram. Bērniņš ar ratiņiem pa priekšu, māte no pakaļas, pietrūka vēl tikai piesegt sevi ar ratiem… Šeit pat gājēju pārejas ir tikai tamdēļ, lai asfalts būtu izskaistināts ar zīmējumiem, nevis lai palaistu gājējus - ja kāds uzdrošinās izmantot gājēju pāreju, tuvojošās automašīnas nevis samazinās ātrumu, bet turpinās jau uzņemtajā, vien pamirkšķinot uz mirkli tālos vai skaļi uztaurējot. Kur nu vēl pie luksofora, kas jau devis starta signālu…

Nodzīvojot Stambulā desmit dienas, nav kļuvis līdz galam skaidrs, pēc kādas sistēmas pilsētā izvietotajos skaļruņos atskan lūgšanu dziesmas. Un vai vispār ir kāda sistēma, kurā būtu noteikts konkrēts laiks. Āzijas pusē viesnīcai blakus bija viena no baznīcām, taču no tās retu reizi dzirdējām atskanam gaudenos meldiņus. Pirmā nakts Eiropas daļā nesa šokējošu pārsteigumu. Pareizāk gan to būtu saukt par rītu, jo ap 5:30 man no miega stāvokļa vienā momentā acis bija platas kā apakštasītes - šķita, ka tepat no pretējā balkona skaļrunī kāds sāk lūgšanu dziesmu, ik pa laikam kaut kur no tālākas vietas pievienojās vēl kāds, vēl pēc brīža dziesma jau tika atskaņota unisonā. Tikko miega iztraucētam, šie gaudenie meldiņi nebūt nemotivēja ar prieku celties jaunai dienai, bet vilka uz to, ka viss finišēs ar kādu sprādzienu. Tādas ir tās mūsu ar ziņām un popkultūru samaitātās prāta atmiņu šūnas.

Un tagad nedaudz pie basketbola. Šoreiz par Melnkalnes izlasi, pret ko mūsējiem jāsitas astotdaļfinālā. Melnkalnei kā neatkarīgai valstij ir tikai 11 gadu, bet vēsturiskais Balkānu basketbola mantojums jau nekavējoties ļāva groza bumbas tirgū tai izcelties ar ievērojamu pienesumu. Skaļākie vārdi šobrīd ir Nikolā Vučevičs, kurš pārstāv Orlando “Magic” un ir viens no NBA stabilākajiem nosacīti klasiskajiem centriem. Būs interesanti pavērot Porziņģa un Vučeviča dueli. Bojans Dubļevičs jau gadiem spēlē “Valencia”, tās sastāvā ciemojies arī Arēnā Rīga pie VEF un ir pieskaitāms labākajiem Eiropā spēlējošajiem spēka uzbrucējiem.

Basketbola sekotāji noteikti būs dzirdējuši Timmas un Bertāna vienaudža, Bilbao un Himkos spēlējušā Marko Todoroviča vārdu, tiesa, viņš spēlējis visai maz. Vairāk laukumā ticis 207 centimetrus garais Filips Barovičs, kuru man izdevies iepazīt arī personīgi. Kad februārī braucu pie sava brāļa uz Bonnu, Filipu satiku pat ātrāk nekā brāli, jo pie viņa Ojārs bija atstājis dzīvokļa atslēgas, kamēr pats bija devies izbraukuma spēlē, bet Filips ārstēja savainojumu. Interesanti, ka sākotnēji Barovičs nebija noskaņots spēlēt valstsvienībā, bet federācijas vadība draudēja diskvalificēt no izlases uz mūžu, un tā nu viņš ir Eiropas čempionātā, turklāt spēlē diezgan daudz.

Bez maz piespiedu kārtā Melnkalnes izlasē atgriezies arī amerikānis Tairīss Raiss. Pēc tam, kad 2013. gada vasarā Raiss bez jautājumiem piekrita Melnkalnes pilsonības piedāvājumam un nospēlēja vienu finālturnīru (tajā Melnkalne zaudēja Latvijai - paldies Janičenoka pēdējo sekunžu metienam!), bet pēc tam par savu jauno “tēvzemi” aizmirsa. Šovasar Melnkalnes federācija vērsās pie Raisa darba devējas “Barcelona” ar draudiem atņemt basketbolistam Eiropas pilsoņa statusu, ja viņš atkal neatsauksies izlases aicinājumam. Nav zināms, kādām metodēm Barselonas klubs piespieda Raisu, jo it kā runā, ka katalāņi nemaz nevēloties paturēt amerikāni uz nākamo sezonu (it kā esot pat gatavi sūtīt uz fārmklubu otrajā līgā, ja neizdosies vienoties par līguma laušanu) un tādā gadījumā viņiem, visdrīzāk, būtu nospļauties par to, vai Raisam ir Eiropas pilsonība vai nav (neeiropiešiem ir ierobežots vietu skaits Spānijas čempionātā).

Lai nu kā, Raiss ir klāt un demonstrē pieklājīgu sniegumu, bet ne vairāk - 10,8 punkti, 2,5 piespēles, 40% trāpīti trejaču. Cita lieta - cik viņš ir ieinteresēts piedalīties komandas aktivitātēs. Treniņā, ko apmeklēju, Raiss, kurš izlaida pēdējo grupas maču pret Rumāniju, jau minūtes desmit pirms beigām sēdēja soliņa tālākajā galā viens pats, ar ledu aptītu ap ceļgaliem un potītēm. 30 gadus vecais spēlētājs knapi piecēlās un aizkliboja uz komandas roku salikšanu treniņa noslēgumā. Nav gan pazīmes, kas liecinātu, ka Raiss nespēlēs - parasta veterāna procedūra un gan jau šodien būs svaigs kā gurķītis.