A.Strēlnieks: "Ļoti vajadzētu to vienu lielo uzvaru"
"Man prasās – vairāk sportiskā niknuma, azarta. Salīdzinot ar pagājušo gadu – varbūt tā pat ir visbūtiskākā atšķirība," vērtējot komandas problēmas sezonas pirmajā pusē, niknuma trūkumu kā galveno izceļ Rīgas VEF aizsargs Artūrs Strēlnieks, kurš intervijā "Sporta Avīzei" stāsta par savu līdzšinējo karjeru - desmit gadu laikā no "Rojas" līdz ULEB kausa līmenim.
"Katrā ziņā, tas, ar ko jāsāk – jāatrisina problēmas uzbrukumā. Pagaidām tas pamatīgi klibo, grūti uzvarēt nopietnas komandas, metot 60 punktu. Aizsardzība vēl kaut cik ciešama," izvairījies atbildēt uz jautājumu par leģionāru problēmām, Artūrs norādīja uz visas komandas kopējo problēmu demonstrētajā sniegumā. "Šis nav tas gadījums [kad leģionāri un vietējie komandā būtu atsevišķās nometnēs]. Attiecības ir normālas, neviens nav norobežojies. Kas man šķiet, kā pietrūkst visvairāk – niknuma. No visiem! Varbūt šajos spēlētājos tā vienkārši nav. Taču man prasās – vairāk sportiskā niknuma, azarta. Salīdzinot ar pagājušo gadu – varbūt tā pat ir visbūtiskākā atšķirība."
"Protams! Vis kaut kas ir mēģināts... Visi saprot, visi piekrīt," Strēlnieks atklāj, ka komanda arī tās iekšienē bez kluba vadības un treneriem izrunājusi problēmas. "Nākamajā spēlē situācija uzlabojas un pat ir mirkļi, kad jau šķiet – beidzot būs labi! Taču tad atkal iestājas brīdis, kad komanda apstājas un it kā nolaiž rokas. Tā nedrīkst, jācīnās visas 40 minūtes! Acīmredzot pietrūkst ticības, ka varam. Ļoti vajadzētu to vienu lielo uzvaru, kas parādītu citiem un ļautu mums pašiem noticēt, ka varam. Citādi šobrīd pārliecība nav tajā augstākajā līmenī. Domāju, pat tikai viena nozīmīga uzvara palīdzētu atgūt pazaudētās emocijas, jo šobrīd ar katru zaudējumu mēs turpinām stigt arvien dziļāk."
"Tās 17– 20 minūtes, kas man bijušas dažos pēdējos mačos, – patiesībā, ja patiešām laukumā gribi atdot sevi visu, tas jau ir ļoti daudz. Bojāt dzīvi pretinieku līderiem nav tas vieglākais darbs. Viss atkarīgs no situācijas, dažreiz, kad jūtu – spēki beidzas, tad pats paprasu maiņu," Artūrs ir mierā ar savu lomu komandā. "Esmu pilnveidojies [kopš spēlēšanas "Ventspilī"]. No katra trenera iemācies kaut ko jaunu, katram sava sistēma un knifi. Tāpat no pieredzējušākiem spēlētājiem, kaut vai tā paša Kristapa [Janičenoka]. Protams, ne vienmēr tas nāk viegli, taču tu mācies. Domāju, basketbolā esmu kļuvis gudrāks. Pat, ja laukumā netieku, arī treniņi šādā kompānijā dod ļoti daudz."
"18? 19? Pats jau vairs tik precīzi neatceros... Rojā," vecumu, kad sperti pirmie soļi nopietnajā basketbolā nemāk atcerēties Strēlnieks. "Trenējāmies vienu, dažreiz divas reizes nedēļā. Pat nepateikšu precīzu gadu, bet atceros, ka toziem LBL Zvaigžņu spēle notika Valmierā (2007. gads – aut.) – biju LBL rezultatīvākais spēlētājs (savā debijas sezonā – aut.) – un Endzels mani uzaicināja pievienoties "Ķeizarmežam"[..] Neatlaidība. Tas kaut kā jau no laika
gala – nekad neesmu padevies. Vienmēr cīnījies, lai arī ko es darītu. Kaut vai tā pati nokļūšana VEF – savos 16–17 gados, uzspēlēdams amatieros, nekad dzīvē nebūtu ticējis, ka basketbolā tikšu tik tālu. Nemūžam! Taču, kad pamazām sāc rāpties pa tām trepītēm un ar katru pieveikto pakāpienu saproti, ka vari mēģināt arī to vēl vienu nākamo, beigās izrādās, ka esi ticis jau diezgan augstu. Fiziski jūtos ļoti labi un jūtu, ka varu vēl pakāpties."
Arī pie šobrīd sasniegtā Artūrs nav gatavs apstāties: "Es sev griestus nelieku. Ja godīgi, kādreiz gribētos pamēģināt uzspēlēt arī kaut kur ārpus Latvijas. Tas atkal no sērijas – sevi pārbaudīt. VEF nav tā sliktākā vieta, man ļoti labi te patīk – organizācija laba un arī līmenis augsts. Šogad kļuvu arī par Latvijas čempionu, kas kādreiz šķita pilnīgi nereāli – nekad nebūtu iedomājies, ka tā notiks! Viss te ir. Taču tas būtu jauns izaicinājums."
Plašāka intervija ar Artūru Strēlnieku lasāma jaunajā "Sporta Avīzē".
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
tāds cīņasspars, tas ir apbrīnojami! manuprat, vajadzētu laist viņu vairāk laukumā, pret Triumfu viņš pierādīja, ka var arī iemest!