Dimitris Itudis: "Eiropieši nākotnē trenēs NBA komandas"

Ja nekļūdos, Jūs esat pirmais Grieķijas vīriešu basketbola treneris Turcijā.
Īstenībā esmu otrais vai trešais grieķu treneris Turcijā, taču esmu pirmais vīriešu treneris, kurš ar komandu strādā no sezonas sākuma. Iliass Zuross pārnāca uz “Anadolu Efes” sezonas vidū, savukārt Džordžs Dikeoulakos strādāja ar “Fenerbahce” sieviešu komandu.

Vai tas rada īpašas sajūtas?
Atbildot godīgi, Turcijā nejūtos kā ārzemnieks. Grieķiem un turkiem ir daudz kopēja, mums izveidojušās līdzīgas kultūras un attieksme. Savstarpējās attiecībās bijuši gan labi, gan slikti brīži. Kad notiek labas lietas, spējam kopā priecāties, citreiz esam vienādi noskumuši.

“Banvit” mani pieņēma kā savējo. Neesmu tur svešinieks. Esmu apmierināts ar komandas personālu, spēlētājiem un izveidoto vidi. Nezinu, vai tas ir īpaši, taču viņi zina, kā izturēties pret tevi kā savējo. Tas izceļas.

Vienā no intervijām teicāt, ka vēlaties trenēt klubu ar skaidru plānu un nākotnes redzējumu. “Banvit” piedāvāja jums 2+1 līgumu. Vai klubam ir skaidrs redzējums?
“Banvit” prezidenta Ozkana Kiliča (Özkan Kılıç) un kluba īpašnieku, brāļu Goreneru (Omer Gorener, Erol Turgut Gorener, Ilgi Gorener) pieeja bija pārsteidzoši pozitīva. Viņi man piedāvāja trīs gadu līgumu, kuru noformējām 2+1 formā. Man patīk “Banvit” uzņēmuma darbības veids. Bandirma ir maza pilsēta, bet uzņēmums izaudzis liels. “Banvit” kļuvusi par Turcijā cienītu un atzītu kompāniju, pateicoties brāļiem Goreneriem.

Cenšos organizēt komandu līdzīgi labi pārvaldītam uzņēmumam. “Banvit” pastāv redzējums. Pirmkārt, klubs piesaista cilvēku un mediju uzmanību, rūpējoties par jauniešiem, kuri attīstās tā sistēmā. “Banvit” zāle apvienota ar restorānu un kopmītnēm, kur dzīvo vairāk nekā 30 bērnu. Zāle ir viņu mājas. “Banvit” uzņemas rūpes par bērniem līdz 18 gadu vecumam, nodrošinot visus mācībām nepieciešamos apstākļus, lai viņi kļūtu par sabiedrībai derīgām personībām. Tātad klubs veic nozīmīgu sociālo darbu.

Basketbola komanda šosezon veic labu darbu. Nekas nav beidzies. Var teikt, ka viss tikai sācies un sezonas beigās redzēsim, cik tālu esam tikuši.

Eiropas kauss uzskatāms par svarīgu turnīru. Izteikšu minējumu, ka Turcijas čempionāts varētu būt kluba prioritāte.
Manā prātā, un cenšos to iemācīt maniem spēlētājiem – domāju, ka esam vienā lappusē ar viņiem un kluba menedžmentu – mums nav galvenā turnīra. Mūsu prioritāte ir domāt un rīkoties veselīgi, lai sacenstos augstā līmenī. Šobrīd mums labāk veicas Turcijas čempionātā nekā Eiropas kausā. Esam piedzīvojuši dažus zaudējumus izbraukumos, taču līdz šim brīdim viss atrodas mūsu rokās. Atbraucām uz Rīgu, respektējot VEF, taču, uzskatu, ka mums pietiek kvalitātes, lai tiktu galā ar gaidāmajiem izaicinājumiem.

Mēs – es, spēlētāji un kluba personāls – izvirzām mērķus tikai tuvai nākotnei. Neskatāmies tālu uz priekšu. Tuvā nākotne ir vakara treniņš un nākamā spēle Rīgā. Tālāk būs nākamais brauciens, nākamais treniņš, nākamais izaicinājums.

Žeļko Obradovičs teica, ka viņš uztraucas tikai par nākamo spēli. Tituli viņu neinteresē.
Nākamais treniņš un nākamā spēle – tieši tā to redzam mēs.

Dimitris Itoudis un Žeļko Obradovičs. Foto: AP/Scanpix

”Panathinaikos” treneru emocijas spēlē pret Maskavas CSKA

Eirolīgas pusfinālā

”Banvit” sastāvā esat no 2013. gada jūnija vidus.
Tajā laikā noslēdzām vienošanos.

Vai piedalījāties sastāva komplektēšanā?
Komandu izveidojām kopā ar menedžmentu. Ērlu Roulendu zināju no laika, kad “Panathinaikos” Eirolīgā spēlēja pret Malagas “Unicaja”. Pagājušajā gadā – kad atpūtos no aktīvā basketbola – turpināju viņam sekot. Būtībā paliku aktīvs basketbolā, taču netrenēju komandu. Kopā ar Žeļko apmeklējām vairākas treneru klīnikas. Oktobri pavadījām “Detroit Pistons” pirmssezonas nometnē. Tur ieguvām labus draugus, jo iepriekšējos septiņos gados kopā strādājām NBA vasaras līgās.

Brīvajā gadā turpināju sekot daudziem turnīriem, tai skaitā VTB līgai, Eiropas kausam un Īdžejam. Redzēju viņa vārdu aģenta atsūtīto spēlētāju sarakstā. Sāku meklēt iespējas, kā varētu viņam piedāvāt līgumu. Manuprāt, pieņēmām ļoti labu lēmumu. Roulends ir nobriedis spēlētājs, ar nepieciešamajām zināšanām. Viņš strādājis dažādās komandās, iepazinis dažādas kultūras. Izveidojis labu redzējumu par Eiropas basketbolu. Kļuvis par vienu no “Banvit” stūrakmeņiem.

Var teikt, ka viņš veido komandas kodolu.
Roulends ir viens no “Banvit” līderiem. Treneris nenosaka un nerāda ar pirkstu, kurš būs līderis. Tāds gods tiek nopelnīts treniņos, spēlēs. Visā ceļā, kuru iet komanda. Tas kļūst redzams ģērbtuvē. Spēlējot dažādās komandās, viņš pārzina Eiropas basketbolu un sasniedzis vecumu, kad viņu var sadzirdēt gan laukumā, gan ģērbtuvēs.

Kāpēc Roulends nespēlēja pēdējā Turcijas līgas spēlē?
Viņš guva nelielu savainojumu. No rīta skatīsimies, kā viņš jūtas. Ārsts saka, ka savainojums nav smags. Neesmu treneris, kurš spiedīs spēlēt spēlētāju, ja viņš nejūtas labi. Man vajadzīgs 100% vesels spēlētājs gan ķermenī, gan prātā.

Tas ir kopējs lēmums?
Lemsim kopā ar viņiem un ārstu. Kā jau zināt, Īdžejs ir ļoti sīksts puisis. Viņš var spēlēt caur sāpēm. Nav tāds kā daudzi amerikāņi vai ārzemnieki, kuri prasās malā. Ja spēlētājs nevar 100% atdoties laukumā notiekošajam, nav vērts viņu mocīt. Ja Roulends jutīsies gatavs, ieklausīšos viedoklī. Viņš ir svarīgs spēlētājs, kurš var uzņemties.

Par laimi, mūsu sastāvā pulcēti vairāki tādi basketbolisti. Izbraukuma spēle pret Ušaku bija ļoti svarīga. Komandā laukumā izgāja vienota un spējām kompensēt zaudējumus sastāvā.

Trešdien “Banvit” spēli sāks ar 19 punktu priekšrocību. Manuprāt, katrs treneris ir ieinteresēts, lai komanda laukumā iznāktu un spēlētu, neko nezinot par pārsvaru.
Tieši tā. Citādi, ja apsēdīsies un tavā prātā paliks doma par 19 punktu pārsvaru, nekas labs nesanāks. Rīga medī sapni. Tai ir visas tiesības to darīt, spēlējot mājās. Viņiem pulcēti vairāki augstas klases basketbolisti, arī vairāki jaunie spēlētāji. VEF nav nekā, ko zaudēt. Viņi šajā situācijā var tikai iegūt. Mēs to zinām, tāda pieredze ir. Vairāki spēlētāji uzņemsies, taču mēs ārkārtīgi vēlamies uzvarēt. Jā, mums būs priekšrocība, taču spēlēsim, nedomājot par to. Domāsim par pretinieku, VEF plusiem un mīnusiem. Uz to balstās mūsu stratēģija un koncentrēšanās.

Teicāt, ka pagājušajā gadā skatījāties VEF spēles. Ko varat pateikt par komandas pagājušā gada modeli?
Nevēlos tiesāt Rīgas modeli. Tas jautājums būtu uzdodams VEF vadībai un menedžmentam. Ļoti respektēju VEF trenerus. Ar tādu attieksmi sāksim spēli. Divdesmit trīs gadu pieredze trenera darbā pasaka, ka var notikt un notikušas daudzas lietas. Noskaņojamies ļoti nopietni. Ceru, ka būsim pietiekami spēcīgi, lai sacenstos.

Trenējāt 22 gadus bez pārtraukuma. Viss sākās Horvātijā?
Biju spēlētājs, taču nespēlēju tik augstā līmenī, lai pārstāvētu valstsvienību. Pārstāvēju mazu klubu “Hermes” no Trikalas, kas spēlēja vietējā divīzijā. Man bija vēlēšanās palīdzēt bērniem mācīties, tāpēc 1988. gadā izvēlējos braukt uz toreizējo Dienvidslāviju. Devos uz Zagrebu, kur studēju fiziskās kultūras fakultātē. Savā nozarē tā tika un tiek uzskatīta par vienu no labākajām Eiropā.

Toreiz Dienvidslāvijā izveidojās labākais čempionāts Eiropā. Dražens Petrovičs, Gorans Sobins, Tonijs Kukočs, Žeļko Rebrača, Dino Radža, Žarko Paspaļs, Vlade Divacs – varu saukt un saukt spēlētājus, kuri sacentās Dienvidslāvijas čempionātā. Zagreba atradās perfektā vietā – 1989. gadā tur notika Eiropas čempionāts, divus gadus iepriekš risinājās Universiāde. Man paveicās, ka mācījos tādā Universitātē ar ļoti labiem profesoriem. Jau 1989. gadā saņēmu piedāvājumu trenēt “Mladost” jauniešu komandu. Atsaucos uzaicinājumam, turpinājumā strādāju KK “Zagreb”, PAOK un tā joprojām.

1991. gada rudenī Horvātija pēc atdalīšanās karoja pret Dienvidslāviju. Vai tajā laikā basketbola aktivitātes tika pārtrauktas?
Varētu stāstīt par to ilgi. Kad sākās karš, centos noskaidrot, vai Universitāte turpinās darbu. Piezvanīju profesoriem, direktoram. Viņi teica, ka Zagreba turpina funkcionēt kā normāla pilsēta. Tajā pašā laikā 70 kilometrus no Zagrebas notika karadarbība. Protams, apspriedos ar ģimeni, lai pieņemtu lēmumu. Viņi teica, uz kurieni tu brauc? Ziņās redzējām, ka tur notiek karš. Teicu, ka esmu pārrunājis drošības situāciju ar Grieķijas diplomātiskajiem pārstāvjiem. Lidoju uz Zagrebu. Dzirdēju gaisa trauksmes un visu notiekošo, taču Universitāte turpināja strādāt kā parasti. Pabeidzu studijas.

Skatoties atpakaļ, augstu vērtēju pieņemto lēmumu un vecāku atbalstu. Viņi man noticēja. Tajā laikā izveidoju daudzas draudzības. Piemēram, 1989. gada Eiropas čempionātā satiku Dudu – treneri Dušanu Ivkoviču. Ar Žeļko Obradoviču iepazinos 1992. gadā Amsterdamā, kad tur piedalījāmies turnīrā. Pateicos KK “Zagreb” par doto iespēju. Piemēram, Splitas “Jugoplastika” kopā ar Goranu Sobinu (vienīgā komanda, kura, tāpat kā Rīgas ASK, trīs reizes pēc kārtas uzvarēja Čempionu kausa izcīņā) tolaik kļuva par labāko Eiropā. Esmu pateicīgs ģimenei, ka viņi atbalstīja tādu lēmumu.

Teicāt, ka Žeļko satikāt 1992. gadā Amsterdamā.
Iepazīšanās pamatā ir patiess stāsts. Veicu KK “Zagreb” galvenā trenera pienākumus. Žeļko toreiz bija Belgradas “Partizan” spēlētājs. Sanāca tā, ka “Partizan” nevēlējās turpināt sadarbību. Pirms tam, 1991. gadā, viņš Itālijā kļuva par Eiropas čempionu, taču “Partizan” pārtrauca sadarbību ar Žeļko kā basketbolistu. KK “Zagreb” saņēma piedāvājumu iegūt viņu kā spēlētāju. Komandas galvenais treneris Boško Božičs augstu vērtēja Žeļko basketbola prasmes un piedāvāja viņam ierasties Zagrebā. Žeļko pieņēma uzaicinājumu, taču piecas dienas vēlāk pie apvāršņa atkārtoti parādījās “Partizan”, piedāvājot viņam strādāt kā trenerim.

Žeļko vajadzēja pieņemt ļoti grūtu lēmumu, jo viņš tobrīd bija Dienvidslāvijas valstsvienības kapteinis. Pēdējais apvienotās Dienvidslāvijas komandas kapteinis. Jure Zdovcs nespēlēja finālā, jo trīs dienas iepriekš bija sācies karš. Tajā brīdī man radās iespēja trenēt Žeļko kā spēlētāju. Viņš varēja būt mans spēlētājs.

Kad tiek rakstītas likteņa lappuses – to var saukt par karmu vai kā citādi – mēs tikāmies pēc tam un daudzus gadus strādājām kopā. Izveidojām lieliskas attiecības. Netikāmies kā treneris un spēlētājs, taču strādājām kā treneris ar treneri. Satikāmies 1992. gada Ziemassvētku turnīrā. Laikā, kad viņš bija kopā ar “Joventut Badalona” un es strādāju KK “Zagreb”. Runājām un apmainījāmies ar telefona numuriem. Faktiski mūsu pirmā tikšanās notika, pateicoties Dudam. Viņš iepazīstināja mani ar Žeļko un tā sākās mūsu draudzība.

Pabeidzot studijas, KK “Zagreb”, PAOK, “Milano” un Seviļas “Caja San Fernando” spēlēja vienā grupā Korāča kausā. PAOK sāka izrādīt interesi par mani, zvanīja. Teicu, ka man vispirms jāpabeidz mācības. Nākamajā gadā kļuvu par komandas otro treneri. Trāpījos treneru maiņas laikā, tāpēc man vajadzēja novadīt vienu Eirokausu spēli. Tajā brīdī biju jaunākais treneris Eiropas kausā, jo man bija 25 gadi. Vēlāk PAOK galvenais treneris Žeļko Lukajičs tika atlaists un pēdējos divos mēnešos man vajadzēja vadīt komandu izslēgšanas spēlēs. Turpinājumā strādāju Atēnu “Panionios” un Grieķijas otrajā divizījā.

1999. gada vasarā, kad veicu pārrunas ar vairākām komandām, man piezvanīja Žeļko. Tobrīd viņš kopā ar Dienvidslāvijas valstsvienību uzturējās Salonikos. Izlase nedrīkstēja piedalīties starptautiskos turnīros pēc Kosovas kara Dienvidslāvijai noteikto sankciju dēļ. Saloniku pašvaldība piedāvāja komandai zāli treniņiem. Žeļko uzaicināja mani ierasties treniņos. Pārrunājām viņam izteiktos piedāvājumus. Žeļko uzaicināja strādāt kopā un es, protams, piekritu. Viņš saņēma “Pao” piedāvājumu un jūnijā sākās mūsu gaitas Atēnās.

Un pārējais pieder vēsturei.
“Panathinaikos” strādājām līdz 2012. gada jūnijam.

2009. gada maijs, O2 arēna Berlīnē. “Panathinaikos” Obradoviča un Ituda vadībā ceturto reizi triumfē Eirolīgā

Eirolīgas Čempioni! Foto: AFP/Scanpix

”Panathinaikos” komanda 2011. gadā

I feel Devotion

Devāties projām vienlaicīgi?
Tā notika. Tas ir atsevišķs stāsts, taču gada pauze nāca par labu. Viena lieta mūsu darbā uzskatāma par sarežģītu. Bērni aug un tu viņus pa īstam neredzi. Žeļko palīdzēja man, es palīdzēju viņam. Žeļko visu laiku strādāja spiediena apstākļos – ar komandām, kurām bija jāuzvar (must win). Nav viegli būt tādā pozīcijā.

Teicāt, ka septiņus gadus sadarbojāties ar “Detroit Pistons”.
Esmu ļoti lepns par izveidoto draudzību ar Džo Dumarsu (Joe Dumars), Džordžu Deividu un pārējiem Detroitas pārstāvjiem. Kopā ar viņiem trīs reizes strādāju NBA vasaras līgās, uz visām no tām nevarēju tikt. Sadarbība sākās ar Džordžu Deividu, kurš ir ģenerālmenedžera palīgs. Apmainījāmies idejām, daudzas reizes braucu uz Detroitu. Pagājušā gada oktobrī ieguvām laiku uzturēties “Pistons” pirmssezonas nometnē.

Uzskatu, ka labāko Eiropas treneru nokļūšana NBA ir tuvas nākotnes jautājums. NBA to zina tāpat. Nevaru paredzēt, kurā gadā tas notiks, taču ticu, ka tā būs.

Varat izcelt kādu uzvaru ar “Panathinaikos”?
Esmu ļoti lepns par šo karjeras posmu, kurā varēju strādāt ar Žeļko un brāļiem Janakopulos (Giannokopoulos). Man izveidojās teicamas attiecības ar “Panathinaikos” vadību un daudziem faniem. Emocionālu brīžu bija ļoti daudz. Izveidojām komandu, kura paliks atmiņā daudzus gadus. Lepojos, ka kļuvu par panākumu sastāvdaļu un izdzīvoju unikālus brīžus. Ne tikai svinības, arī sakāves. Ja vēlies izbraudīt visu ceļojumu, tas ir svarīgi. Iespējams, ka kādreiz zaudē izšķirošajā spēlē vai netiec “Četru Finālā”. Prasības nerimās – vēl vienu finālu, vēl vienu kausu, vēl vienu “Četru Finālu”! Tas nav tik vienkārši. Mums pretī nāca citas iespaidīgas komandas, treneri un spēlētāji.