Sergejs Panovs: "Vētra bija šokēts par piedāvājumu"

Autobuss ar Ņižņijnovgorodas komandu Rīgas arēnas pagalmā piestāj bez piecām minūtēm sešos. Ir pareizticīgo Ziemassvētku vakars un vienībai priekšā VTB Vienotās līgas spēle ar Rīgas VEF. Ņižņijnovgorodieši Rīgā ieradušies no Tallinas, tālāk jāmēro ceļš uz “EuroChallenge” spēli Spānijā, bet piektdienas vakarā visas domas pievērstas cīņai pret rīdziniekiem. Spēlētāji un komandas vadība ģērbtuvē nozūd uz minūtēm divdesmit.

Brīdi vēlāk Panovs sasveicinās ar tiesnešiem, apstiprinot gatavību sarunai. Leģendārais basketbolists ir atvērts, laipns, patīkams sarunu biedrs un lielisks stāstnieks. Piezīmju lapa paliek neatvērta. Saruna ievelk sevī un Panovs pārsteidz, interesantāko atstājot sarunas pēdējām minūtēm.

Sezona ir pusē. No šodienas skatupunkta, cik veiksmīga bijusi komandas komplektācija un kādi mērķi izvirzīti sezonas turpinājumā?
Ieguvām visus spēlētājus, kurus cerējām redzēt savās rindās. Likām uzsvaru uz jauniem, perspektīviem puišiem, kuri nākotnē var izaugt par augstas klases spēlētājiem. Tas attiecas gan uz krievu, gan ārzemju spēlētājiem. Izņēmumi ir tikai divi – visvairāk pieredzējušie, rūdītie spēlētāji Brēmers un Igņerskis. Abi uzkrājuši ievērojamu pieredzi dažādās komandās, tagad ir galvenie punktu nesēji mūsu vienībā.

Attiecībā uz visiem pārējiem vēlamies, lai mūsu komandā viņi izaugtu par augsta līmeņa spēlētājiem. Tam radīti visi nepieciešamie apstākļi. Labs treneris, kurš var kvalitatīvi strādāt. Liels skaits spēļu ar augsta līmeņa pretiniekiem, kur var parādīt savas labākās un sliktākās īpašības. Šajā ziņā varam būt apmierināti.

Vienīgā kļūda spēlētāju atlases procesā bija Bobans Marjanovičs, no kura esam šķīrušies. Viņš aizbrauca atpakaļ uz Serbiju. Marjanovičs nespēja sastrādāties ar mūsu treneri. Ne tāpēc, ka bija nopietnas prasības. Trūka laika vai vēlēšanās izturēt slodzes treniņprocesā. Sezonas otrajā pusē ceram uz divu savainoto spēlētāju – Artjoma Jakovenko un Valentīna Jurčikova – atgriešanos. Gaidām, ka viņi sāks spēlēt un, iegūstot spēļu pieredzi VTB līgā, PBL un “EuroChallenge” turnīros, sāks to darīt labāk.

Mērķi?
Mūsu mērķi visur ir vienādi – uzvarēt pēc iespējas vairāk spēlēs. Cenšamies spēlēt uz uzvaru, diemžēl, tas ne vienmēr izdodas. Puiši norūda raksturus, iegūst pieredzi. Saglabājot attieksmi, vēlamies spēlēt visu turnīru “play-off” kārtās. Sportā visi vēlas spēlēt “play-off” un finālos. Kā tas izdosies, noteiks darbs, vēlēšanās un puišu meistarība sezonas laikā.

Spēļu sadalījums trīs turnīros un to kalendārs apmierina?
Uzskatu, ka dažas spēles ir liekas. Tomēr puišiem nepietiek laika treniņiem. Dzīvo lidmašīnās. Agrāk dzīvoja ģērbtuvēs un treniņu zālēs, tagad dzīvo lidmašīnās un lidostās. Kam plecos ir lielāka pieredze, tiem ir vieglāk. Taču pierodam un nesūdzamies.

Salīdzinot ar laiku pirms piecpadsmit gadiem, režīms kļuvis saspringtāks?
Kad vēl pats spēlēju, CSKA arī piedalījās trīs vai pat četros turnīros. Vienmēr spēlējām Eirolīgā, Eiropas kausos, Krievijas čempionātā. Vairākus gadus iznāca spēlēt VTB līgai līdzīgā turnīrā – Ziemeļeiropas basketbola līgā un Starptautiskajā līgā. Vienīgi tagad mums katru reizi jāpārsēžas, kad no Ņižņijnovgorodas lidojam uz Tallinu, Rīgu un citur. Vieglāk ir komandām, kuras bāzējas Maskavā vai Sanktpēterburgā, jo vienmēr var atrast tiešos savienojumus. Taču nežēlojamies.

Komandā ir kāds spēlētājs no Ņižņijnovgorodas?
Vietējo basketbolistu nav. Krievijas basketbolā vispār tikai daži spēlētāji spēlē pilsētā, kurā uzauguši. Tā ir kopēja problēma. Vēlamies sākt būvēt struktūru, jaunatnes basketbola piramīdu. Šodien nav ar ko lepoties.

Pilsētā ir basketbola skolas?
Ņižņijnovgorodā basketbola tradīciju praktiski nav. Cenšamies strādāt šajā virzienā. Uzcēlām treniņzāli, izveidots internāts, kur var dzīvot basketbolisti. Tas ir iespējams, taču nav vienkārši. Nav tā, ka atbraucot uzreiz kļūsti par basketbolistu. Vajadzīgs laiks un pacietība. Pagaidām mums tās pietiek.

Tas ir labi. Kā vērtējat VTB līgas attīstību?
Mūsu klubam šajā turnīrā spēlēt ir ļoti interesanti. Paveicies, ka mūsu grupā nokļuva praktiski visi Padomju Savienības “zīmoli” - tādi brendi kā “Žalgiris”, VEF, “Budivelnyk”. Ir komanda no Astanas, kura agrāk startēja ar citu nosaukumu, Tallinas “Kalev”. Reģionam tas ir notikums. Interesantas sacensības, kas palīdz piesaistīt uzmanību basketbolam. Grūtības rada lielais spēļu skaits.

Nākotnē Krievijas čempionāta un VTB līgas vietā vēlētos redzēt vienu turnīru. Citādi līdzjutējiem ir grūti saprast, kāpēc divas reizes spēlējām ar Himkiem un abas reizes tas notika izbraukumā. Spēlējām ar Samaru divas reizes un katrā reizē citā turnīrā. Līdzjutēji nesaprot, kas notiek. To ir ļoti grūti paskaidrot. Taču nav tik traki. Nevajag skatīties tabulā, vienkārši jāseko basketbolam. Ir attiecīgā spēle un jājūt līdzi mūsu – vai jūsu – komandai. Tad galvas sāpju nebūs.

Skatītāji vairāk apmeklē PBL vai VTB līgas spēles?
Sportiskā interese lielāka ir par PBL, taču tādās spēlēs kā pret VEF skatītāju netrūkst. Uz spēli ar “Kalev” cilvēku nebija daudz, bet VEF, “Žalgiris” un “Budivelnyk” rada lielāku interesi. Kauņas kluba gadījumā līdzjutēju pieplūdums būs vislielākais.

Tuvojas VTB un PBL apvienošanās. Kādam modelim dodat priekšroku?
Man tuvāka ir ideja par Krievijas atklāto čempionātu. Šajā gadījumā turnīrā varētu piedalīties visas Krievijas līgas komandas. Piemēram, no Baltijas valstīm un Ukrainas līgā spēlē pa 1-2 komandām, mums tādu ir astoņas. Divas komandas tiek upurētas. Runā, ka savus biedrus nevajag atstāt vienus. Tāpēc uzskatu, ka turnīrā būtu jāspēlē desmit Krievijas komandām un visiem interesentiem – latviešiem, lietuviešiem, ukraiņiem, kazahiem. Problēmas var radīt atlase uz Eiropas kausiem.

Ir jautājums, vai tāda kārtība latviešiem, čehiem un kazahiem būs interesanta. To vajadzēs izlemt jums pašiem. Mūsu komandai ar jums spēlēt būtu interesanti. Mūsu līderiem, nopietnām komandām kā CSKA, “Khimki”, “Unics” nav jābaidās, ka jūs varētu atņemt vietas Eiropas kausos. Savukārt mums varētu pietikt ar 30 spēlēm. Tas ir gadījumā, ja turnīrā piedalītos 16 komandas. Uzskatu, ka pieņemama būtu arī 20 komandu līdzdalība, startējot desmit Krievijas klubiem un desmit ārzemju vienībām. Trīsdesmit astoņas spēles būtu labs skaitlis gan līdzjutējiem, gan spēlētājiem. Taču ne viss notiek, automātiski paņemot skaitļus, tāpēc droši vien būs jāmeklē cits variants.

Minējāt trīs Krievijas grandus. Vai Krievijas basketbolā notiek tā, ka vadošais trio pārsola pārējos, kuri vairs nevar tikt pie labākajiem spēlētājiem?
Agrāk pastāvēja viena problēma. CSKA savāca labākos spēlētājus un pāri nekas nepalika. Tagad situācija ir savādāka. Jūs nosaucāt trīs klubus. Es teiktu, ka arī Krasnodaras “Lokomotiv” un Sanktpēterburgas “Spartak” ir pieskaitāmi šai kategorijai. Kad ir tādi spēcīgi klubi, citiem nekas neatliek, kā stiepties pakaļ un veidot konkurenci. Konkurence ir attīstības dzinējspēks. Žēloties nav jēgas, pašiem jākļūst stiprākiem, lai varētu konkurēt spēlētaju piesaistē. Ja nevar nopirkt, var izaudzināt. Iespēju jūra, tāpēc nav jāsēž, saliekot rokas klēpī, bet jānodarbojas ar lietu.

Kā nokļuvāt no vienas ierakumu puses otrā, sākot vadīt Ņižņijnovgorodas komandu?
2006. gadā noslēdzu spēlētāja karjeru ar uzvaru Eirolīgā. Strādāju CSKA jaunatnes basketbola skolā, cenšoties sagatavot jaunos spēlētājus. Ziniet, Krievijā ir tradīcija. Katru gadu, 31. decembrī, ar draugiem ejam pirtī. Un tieši tādā reizē, 31. decembrī, pirtī, saņēmu piedāvājumu vadīt, pareizāk sakot, izveidot basketbola klubu Ņižņijnovgorodā. Sākumā tas izskatījās smieklīgi, pēc avantūras, taču, par laimi, viss notika. Divu gadu laikā uzvarējām Superlīgā B, tagad jau otro gadu spēlējam augstākajā līmenī. Trīsdesmit pirmajā decembrī ar draugiem jāiet uz pirti!

Kas šogad notika pirtī?
(Smejas) Bija labi! Kas notiks tālāk, parādīs laiks.

Vai CSKA sistēmā iznāca strādāt kopā ar Jevgeņiju Pašutinu?
Žeņa strādāja lielajā komandā, kopā ar Etori Mesinu. Mūs saista profesionālas, draudzīgas attiecības, taču kopā strādājuši vēl neesam.

Kurš no jums pirmais atbrauca uz Sanktpēterburgu?
Žeņa bija pirmais, tas laikam notika 1984. gadā. Es atbraucu, šķiet, 1985. vai pat 1986. gadā.

Salīdzinot laiku toreiz un tagad, atšķirību daudz?
Īstenībā grūti pateikt. Protams, gribas teikt, ka manā laikā gan dūmi bija biezāki, gan koki zaļāki, taču bija vairāk iespēju pašrealizēties. Uzmanības bija vairāk. Atceros savu pirmo turnīru. Kopā ar Sanktpēterburgas skolēnu komandu braucām uz Baltijas kausu Viļņā. Spēlēja Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Sanktpēterburgas komandas. Tagad pastāv Ziemeļeiropas jaunatnes basketbola līga, taču ne visi tajā piedalās un nav tādas uzmanības. Toreiz katra pilsēta centās rīkot turnīrus.

Tagad profesionālajiem klubiem ir dublieru komandas, taču galvenā likme tiek izdarīta uz leģionāriem. Netiek pievērsta tāda uzmanība jaunajai paaudzei. Savā laikā Sanktpēterburgā šī saite starp profesionālo un jaunatnes komandu bija izteiktāka. Zinājām viens otru, draudzējāmies, tikāmies, runājāmies. Ir svarīgi saglabāt paaudžu saiti.

Vai jaunatnes basketbola attīstība Krievijā notiek pareizajā virzienā?
Krievijā vienmēr bijis un ir ļoti daudz talantu. Viņus atrast nav problēmu, uzdevums ir talantus attīstīt par meistariem. Tas, ko redzējāt Rīgā, Kulagins, viņš pēdējo gadu laikā bijis visās izlasēs. Mēs vēl nebijām sākuši strādāt kopā ar treneri Lukiču, kad viņš spēlēja Krievijas kadetu izlasē. Manuprāt, Kulagins jau 2008. gadā iekļuva Eiropas U16 čempionāta simboliskajā piecniekā. Un tā bijis katru gadu. Pazīstu viņa treneri. Kulaginam ir milzīgs, neprātīgs talants. Priekšā ir uzdevums realizēt sevi vīru basketbolā.

Meklējumu lauks ir paplašinājies. Ja agrāk ar jaunajiem spēlētājiem strādāja Sanktpēterburgā, Samarā un Saratovā, tagad ar to nodarbojas daudzi klubi. Tai skaitā CSKA, Krasnodara.

Problēma ir tajā, ka no talantiem ļoti ātri sāk prasīt rezultātus. Vajadzīgas uzvaras, medaļas un netiek pievērsta uzmanība spēlētāja attīstībai. No puišiem šajā vecumā prasa vairāk nekā var viņiem iedot. Pieaugušo basketbolā viņi nonāk jau iztukšoti. Nepietiek emociju, spēku parādīt, ko viņi varētu. Gribētu, lai jauno sportistu apmācībā sportiskajiem rezultātiem nebūtu tik svarīga loma. Jāattīsta prasmes, jāveido iemaņas, treniņprocess. Tajā pašā laikā sportā bez rezultāta nevar.

Uzskatu, ka pirms pārejas pieaugušo basketbolā, bērniem jau jāspēlē otrajā līgā, lai sāktu sajust spēli pret vīriešiem. Sajust, kā tā atšķiras no spēlēšanas pret saviem vienaudžiem. Likt nopietnākus aizsegus, nošķirt no bumbas, asāk iet uz pārtveršanu. To vajag sajust, nevis sargāt kā zvaigzni un jauno talantu. Kādā brīdī jāsāk spēlēt augstā līmenī un spēlētājs tam nav gatavs. Manuprāt, pārejai nav jānotiek jaunatnes čempionātā, bet otrajā līgā, Krievijas gadījumā Superlīgā. Tai pašā laikā nevar piespiest visus jaunos spēlēt Superlīgā. Tas attiecas uz tiem, kuri cer tikt Profesionālās basketbola līgas klubu pamatsastāvos.

Runājām par Pašutinu. Kuri cilvēki vēl bijuši kopā ar jums karjeras laikā un atstājuši iespaidu?
Ļoti patīkami teikt, ka manu basketbola draugu kolekcijā palicis Gundars Vētra. Nesen tikāmies jau kā cilvēki uzvalkos (smejas). Esam izauguši no šortiem un krekliem, tiekamies kā pretinieki lietišķos kostīmos. Ceru, kādā brīdī izdosies strādāt kopā. Vēl Valērijs Tihoņenko, priecē, ka viņam izdevies izveidot komandu Astanā. Vasilijs Karasjovs strādā ar “Triumph” komandu. Daudzi no mums izauguši no īsbiksēm līdz uzvalkiem, paliekot mīļajā darbā un pieprasīti. Tas ir patīkami!

Vai 2007. gadā palīdzējāt Gundaram Vētram nonākt sieviešu basketbolā?
Nedaudz. Mazliet, mazliet. Lai viņš pats kādreiz pastāsta. Domāju, ka viņš par savu iespējamo darbu pirmo reizi uzzināja no manis. Bija nedaudz pārsteigts, šokēts, taču iedzīvojās uz vairākiem gadiem. Četri gadi, ļoti normāli!

Par savas karjeras klubu uzskatāt CSKA?
Kā spēlētājs par savu klubu varu nosaukt Maskavas CSKA. Taču lepojos, ka spēlēju Permas “Ural Great” un apspēlējām CSKA. Vairāk nevienam citam nekas līdzīgs nav izdevies.

Interesants brīdis. 2000. gads, Kušenko un province.
Bija parasta interese. Kļuva garlaicīgi uzvarēt kopā ar CSKA. Krievijā uzvarējām visus, ko varēja uzvarēt. Kā sportistiem gribējās adrenalīnu. Bija skaidrs, ka trenera Belova – Olimpiskā čempiona, cilvēka ar izcilu harizmu – kluba pārvaldnieka Sergeja Kušenko un Mišas Mihailova apvienojums nesīs rezultātu, tāpēc papildus visam nolēmu pāriet uz “Ural Great”. Visi runāja, ka CSKA apspēlēt nav iespējams, taču mēs nospriedām, ka to var izdarīt. Lai nepaliktu jautājumu, nolēmām to izdarīt arī otro reizi (smiekli laužas ārā). Jā, citi var mēģināt uzvarēt Krievijas čempionātā, taču jāmēģina to paveikt divus gadus pēc kārtas.

Principa lieta.
Jā.

Eiropas vicečempions Vācijā, Pasaules vicečempions Kanādā un Grieķijā, Eirolīgas čempions. Visi panākumi dārgi vai kādu var īpaši izcelt?
Kā teica Štirlics kādā pazīstamā filmā (“Septiņpadsmit pavasara mirkļi”), atmiņā paliek pēdējais (abi smejamies). Triumfs paliek triumfs, uzvara ir uzvara. Sudraba medaļas ir tikai sudraba medaļas, pat uzvara pār amerikāņiem ar atmiņā palikušu metienu, taču uzvara spēcīgākajā čempionātā ir cita lieta. Domāju, ka Eiropas un pasaules čempionātos komandas līmeņa un meistarības ziņā ir vājākas kā Eirolīgas vadošie klubi. Tādas komandas kā “Maccabi” 2006. gada modelis, “Barcelona” - šie klubi spētu cīnīties ar nacionālajām valstsvienībām. Tāpēc, kā teica Štirlics, atmiņā paliek pēdējais.

Vai triumfa brīdī bija skaidrs, ka karjerai jāpieliek punkts?
Daudz par to domāju. Ir bijuši labi piemēri, kad cilvēki aiziet no sporta, būdami slavas virsotnē. Un ir citi piemēri, kad cilvēki turpina spēlēt naudas dēļ. Visu naudu nekad nenopelnīsi, taču imidžs paliek. Pieņēmu lēmumu aiziet brīdī, kad uzvarējām visos turnīros. Izcīnījām Krievijas kausu, uzvarējām Eirolīgā un Krievijas čempionātā. Atkārtot? Lai atkārto tas, kurš var!

Grūtāk būt komandas līderim vai ģenerālmenedžerim?
Man grūtāk ir būt menedžerim, jo komandas līderis biju garā un raksturā. Administratīvais darbs ir cits līmenis, jo jāmotivē ne tikai spēlētājus, arī kluba darbiniekus. Kopīgi jāuzņemas atbildība, tai skaitā par tiesāšanu. Ļoti svarīgi ir paskaidrot visu cilvēkiem, kuri dod naudu. Ne pārāk labi orientējas basketbolā, taču ambīciju netrūkst. Jāmāk ar viņiem veidot dialogu un cilvēciskas attiecības – tas laikam ir viens no grūtākajiem uzdevumiem manā pašreizējā darbā. Būt spēlētājam un komandas līderim ir daudz vienkāršāk, bet ģenerālmenedžerim – daudz lietderīgāk.

Trīs pilsētas

Sanktpēterburga
Pilsēta, kur spēru pirmos soļus lielajā basketbolā. Vieta, kas asociējas ar vienu cilvēku. Vladimirs Petrovičs Kondrašins mani personīgi uzaicināja uz Sanktpēterburgu. Astotajā martā – viss sakrita – viņš piezvanīja manai mammai un izteica piedāvājumu. Tas ir atslēgas cilvēks manā karjerā un tieši viņam esmu pateicīgs par otro atbraukšanu uz Sanktpēterburgu. Savukārt par darbu sporta internātā esmu pateicīgs Anatolijam Šteinbokam. Lūk, divi cilvēki, kuri Sanktpēterburgā deva man grūdienu kļūt par profesionālu basketbolistu. Pateicoties viņu darbībām un rīcībai, kļuvu par tāda līmeņa profesionāli.

Atēnas
Atmiņā palikuši divi notikumi. Pirmais notika 1995. gadā, kad kopā ar CSKA nokļuvām slimnīcā pirms “play-off” spēles ar “Olympiacos”. Saindēšanās bija dzīvībai bīstama, baidījos par savu stāvokli. Vēlāk varu memuāros uzrakstīt, kādi pieņēmumi radās. Tiešu pierādījumu, kurš un kāpēc to izdarīja, nav.

Otrs notikums ir metiens 1998. gada Pasaules čempionāta pusfināla spēlē ar amerikāņiem. Metiens, kuru atceries visu mūžu.

Prāga
Ziniet, ko es jums teikšu. Man ir pazīstams draugs, makšķernieks. Viņš teica, paņemsi līdzi kaltētu zivi – voblu. Paņemsiet alu, uzvarēsiet vai zaudēsiet, nav svarīgi, taču tev šī zivs noderēs! Paņēmu zivi līdzi lidmašīnā, viesnīcas numurā. Radās vēlēšanās ātrāk tikt ar viņu galā. Pēc uzvaras pusfinālā pār “Barcelona” valdīja eiforija, jo pirmo reizi iekļuvām Eirolīgas finālā. Ceturto gadu pēc kārtas spēlējām “Četru Finālā”, taču finālā vēl nebijām tikuši. Atnāca draugi – līdzjutēji, kuri komandai veltījuši savu dzīvi. Zivi atvērām lepnas četrzvaigžņu viesnīcas lobijā. Visiem redzot, paņēmām pa kausam alus, izklājām zivi uz laikraksta “Sport Express”. Kad garām devās mūsu fināla pretinieku “Maccabi” galvenais treneris Pini Geršons, draugi teica – pats viņu nepamanīju, ka ieskatījušies viņa acīs. Šī zivs, alus, smaka, taukainie pirksti un trenera acīs varēja redzēt, ka viņš ir padevies. Mūsu draugi saprata, ka CSKA finālā uzvarēs, jo ar zivi Geršonu jau bijām sakāvuši.

CSKA kapteinis Sergejs Panovs 2006. gada ULEB Eirolīgas finālā Prāgā. Foto: cskabasket.com

Etore Mesina savā pirmajā sezonā ar CSKA uzvarēja visos turnīros, taču triumfs Prāgā bija lielākais no visiem

Laimīgais Mesina ar CSKA spēlētājiem

Sergejs Panovs ar Eirolīgas kausu

SERGEJS PANOVS

+Dzimis 1970. gada 30. jūnijā Rjazaņā
+Uzbrucējs, augums 205cm
+Precējies, bērni Jegors un Poļina
+Tēvs Jurijs Panovs nodarbojās ar volejbolu, taču militārā dienesta laika Baku ar pavēli tika piesaistīts basketbolam un vairākus gadus pārstāvēja Azerbaidžānas kara apgabala izlasi, bet Smoļenskas fiziskās kultūras un sporta institūtā ieguva basketbola trenera specialitāti
+1985. gadā Panovs devās uz Sanktpēterburgu, kur trenējās kopā ar Jevgeņiju Pašutinu, bet, neticis “Spartak” rindās, divus gadus spēlēja Čerepovecas komandā
+Otro reizi uz Ņevas krastiem Panovu uzaicināja slavenais treneris Vladimirs Kondrašins, kura audzēkņu vidū bija leģendārais Aleksandrs Belovs
+Panova debijas sezonā “Spartak” uzvarēja pirmajā un vienīgajā NVS čempionātā, bet Krievijas čempionātā ierindojās otrajā vietā. Vasarā sekoja debija 25. Olimpiādes spēlēs Barselonā, spēlējot NVS komandas sastāvā
+Jaunizveidotajai Krievijas izlasei izcīnot otro vietu 1993. gada Eiropas čempionātā, Panovs saņēma piedāvājumu no Turcijas kluba “Ildirimspor”, kura sastāvā aizvadīja vienu sezonu
+1994. gadā Staņislavs Jerjomins uzaicināja spēlētāju pievienoties CSKA
+Nākamo divpadsmit gadu laikā Panovs divu dažādu komandu sastāvos 12 reižu pēc kārtas uzvarēja Krievijas čempionātā
+2000. gada septembrī spēlētājs pārgāja uz Permas klubu “Ural Great”, lai pierādītu, ka sportistam motivācija var būt svarīgāka par naudu un līgumā piedāvātiem labumiem. Kad kluba prezidenta Aleksandra Gomeļska klātbūtnē Panovs par savu nodomu pastāstīja toreizējam CSKA priekšniekam Mihailam Mamiašvili, viņš saņēma neizpratni. “Uz mani paskatījās kā uz idiotu. Teica, ka tas nav iespējams. Atbildēju, ka esmu gatavs to pierādīt. Un tad Mamiašvili parakstīja rīkojumu par manu atlaišanu.”
+Krievijas valstsvienības sastāvā Panovs kļuva par divkārtēju Pasaules vicečempionu (Toronto 1994, Atēnas 1998), pārstāvēja izlasi 27. Olimpiādes spēlēs Sidnejā un Krievijas basketbola federācijas vērtējumā tika atzīts par 20. gadsimta pēdējās desmitgades labāko Krievijas basketbolistu
+No 2002. līdz 2005. gadam CSKA jaunā trenera Dušana Ivkoviča vadībā trīs gadus pēc kārtas iekļuva ULEB Eirolīgas “Četru Finālā”
+2006. gada sezonā CSKA sāka vadīt itāliešu treneris Etore Mesina, kura vadībā klubs izcīnīja “triple crown”, uzvarot Eirolīgā, Krievijas čempionātā un Krievijas kausā. Vienā no intervijām Mesina salīdzināja CSKA kapteini Panovu ar leģendāro Dino Meneginu
+Divkārtējs Ziemeļeiropas basketbola līgas uzvarētājs (CSKA 2000, Ural Great 2001)
+"Nizhny Novgorod" ģenerālmenedžeris no 2008. gada septembra

Autors pateicas basketbola klubam "VEF Rīga" par sadarbību intervijas tapšanā, īpaši Lailai Spaliņai, Harijam Hanzenam un Emīlam Tomam