Renfro: "Gribu uzvarēt"

Ar Aleksu tiekamies piektdienas pusdienlaikā pēc rīta treniņa. Vakarā gaidāma spēle pret Kedaiņu "Nevežis", un spēlētājs ir noskaņots iet un parādīt lietuviešiem "melno nāvi". Tas arī izdodas – VEF uzvar vairāk nekā pārliecinoši ar 113:61. Alekss sasniedza "triple double", un mēs, kā būtu zinājuši, pieskaramies sarunā arī šai tēmai. Tiesa, nevienā brīdī sarunas laikā nav jūtams, ka Alekss, lai ari nedaudz provocēts, par savu individuālo sniegumu stāstītu ar lielāku aizrautību nekā par komandu un to, kas jāuzlabo, lai tiktu demonstrēts labāks sniegums. Maču pret "Nevežis" Alekss nosauc par "sezonas pagrieziena punktu" – vai tā patiešām būs, rādīs tikai nākotne.

Komanda spēlei [pret "Nevežis"] gatava?
- Jā! šī mums ir ļoti svarīga spēle, esam zaudējuši vairākas spēles pēc kārtas un mums jātiek atpakaļ uz pareizā ceļa. Esam skatījušies video ar viņu spēlēm – viņi daudz izmanto īsas sadarbības vai pat neizmanto tādas vispār, un spēlē ļoti vienkārši. Mūsu lietuviešu puiši komandā pazīst vairākus pretinieku spēlētājus un pastāsta par viņiem.

Kāds noskaņojums komandā valdīja pēc zaudējumu sērijas?
- Ir grūti zaudēt tik daudz spēles un šādos momentos ir ļoti viegli noskaņojumam komandā sabojāties. Pēc pēdējās spēles Turcijā mums bija komandas sanāksme bez treneriem. Runājām par lietām, kas mums neiet un pie kā jāstrādā, par lietām, kas jāpaveic, lai tiktu pāri šai neveiksmju sērijai. Varētu gaidīt, ka noskaņojums ir ļoti slikts, bet mēs saprotam situāciju – spēlēs, kurās zaudējam, sliktu sniegumu parādām tikai kādas piecas sešas minūtes, bet tieši šajās minūtēs arī zaudējām maču... 30 vai vairak minūtes demonstrējam diezgan labu komandas spēli. Tāpēc mēģināsim tikt galā ar atlikušajām minūtēm. Piektdienas mačam jābūt pagrieziena punktam.

Bet kas tieši pietrūkst šajās minūtēs – ne jau fiziskais spēks?
- Nē, nē. To ir pat grūti izskaidrot. Lielākajā daļā spēles var redzēt, ka mums ir viss, kas nepieciešams, lai uzvarētu, bet šīs piecas minūtes mūs nogalina. Tā vairāk ir mentāla problēma, pie kā arī strādājam – cenšamies kā kolektīvs kļūt par labāku komandu, visi viens otru uzmundrinām. Piecas spēles pēc kārtas zaudēt ir grūti, bet šovakar jānotiek pagrieziena punktam mūsu sezonā.

Nav jau tā, ka VEF kā komandai ar jauniem spēlētājiem problēmas būtu tikai aizsardzībā - pret Tartu "Rock" sametāt tikai 55 punktus...
- Jā, atceros, ka puslaikā bijām guvuši tikai 19 punktus... Es pat nezinu, kas notika... Zinu, ka es personīgi aizmetu garām četrus piecus metienus no groza apakšas, vienkāršus metienus, kas normāli būtu jāiemet – tie jau ir astoņi līdz desmit punkti no manis vien. Tā bija slikta spēle kopumā – parasti nespēlējam ļoti labi aizsardzībā, bet ar uzbrukumu varam turēties līdzi pretiniekam, šoreiz nebija ne aizsardzības, ne uzbrukuma.

Zini, ka viņnedēļ biji iekļauts VTB līgas simboliskajā pieciniekā?
- Patiesībā mani komandas biedri mani par to informēja, pašam nebija par to ne jausmas. Tas vienmēr ir liels gods – tikt iekļautam šādās izlasēs. Tomēr neko tādu nevar sasniegt viens pats bez komandas biedriem. Daudzi man palīdzēja, lai es pie tādas tiktu. Saņemt šādu atzinību vienmēr rada labas izjūtas, bet nevaru būt patiesi priecīgs par to, jo beigu beigās galvenais ir uzvara. Man vai kādam citam var būt lieliska spēle individuāli, bet, ja tu zaudē, tad tas ir vien tāds niecīgs mierinājums. Ja vairāk uzvarēsim, jo vairāk komandai būs arī šādu atzinību.

Pats sezonu iesāki visai palēni... Bija problēmas ar pielāgošanos Eiropas basketbolam?
- Zini, kaut kādu iemeslu dēļ man vienmēr paiet laiks, kamēr ieskrienos sezonas sākumos. Arī koledžā un pat vidusskolā vienmēr sāku palēni, bet ap novembri decembri viss pamazām mainās un, cerams, uz sezonas otru pusi jau būšu sasniedzis pilnībā savu labāko formu. Protams, katru dienu es iemācos arvien jaunu par Eiropas basketbolu, tapat pamazām iedzīvojos jaunajos apstākļos. Sāku saprast, kāda ir mana loma komandā – šķiet, mēs visi to pamazām sākam apzināties. Ir normāli, ka tu progresē sezonas gaitā.

Kā tev patīk Rīga?
- Ir jauki. Pašā sākumā bija mazliet grūti, jo pirmo reizi biju prom no mājām, bet man šeit patiešām sāk iepatikties. Pilsēta ir ļoti skaista, cilvēki apkārt ir ļoti draudzīgi, izejam ar komandas biedriem paēst vai uz kādu filmu, tā kā viss ir kārtībā. Klubs man īrē dzīvokli Purvciemā, komandas biedri dzīvo man apkārt, līdz ar to ir vieglāk satikties.

Ir bijuši arī kādi interesanti atgadījumi?
- Ļauj padomāt... Patiesībā nesen Turcijā biju slims. Nezinu, vai tas bija ēdiena dēļ vai kā cita, bet spēles laikā man bija jāiket uz tualeti, jo man bija patiešām slikti. Tā bija smaga diena. Un tagad tas izklausīsies smieklīgu, bet es pilnā nopietnību pie sevis domāju "Varbūt man pieturēties pie pārtikas, ko pazīstu – "McDonalds"?" (smejas) Citi man teica "tas ir dīvaini – ja tu ēd burgerus, viss ir kārtībā, bet, kad ēd īstu pārtiku, tev paliek slikti." (smejas)

Cik daudz zināji par Eiropu pirms atbraukšanas?
- Neko daudz. Agrāk spēlēju ar vairākiem draugiem, kas bijuši Eiropā un spēlējuši šeit, mans tēvs bija militārists un daudz ceļojis, tai skaitā Eiropā. Nedaudz šo un to zināju, bet nekas nav labāks par paša pieredzi. Zināju, ko varu sagaidīt šeit, bet izrādījās pavisam citādāk.

Ja jau prom no mājām un amerikāņu basketbola pirmo reizi, tad nevar nejautāt par to, kā tiec galā ar pielāgošanos Eiropas basketbolam?
- Lielākā atšķirība starp Eiropas un Amerikas basketbolu ir... to ir ļoti grūti izskaidrot... Šeit es varu apspēlēt savu pretspēlētāju, bet vienmēr kāds būs priekšā. Viss – gan aizsardzība, gan uzbrukums – šeit ir vairāk orientēts uz komandu nevis individuālajām spējām. Spēle ir arī krietni fiziskāka, tiesneši ļauj spēlēt fiziski, pagrūstīties. Protams, vieglāk būtu centram vai uzbrucējam pielāgoties, jo man kā saspēles vadītājam tomēr ir ļoti daudz jākontrolē bumba un jāvada spēle.

Šosezon esi spēlējis arī otrā numura pozīcijā.
- Es varu to darīt un esmu to darījis arī iepriekš, bet tā noteikti nav mana dabiskā pozīcija. Domāju, ka varu pielāgoties un iejusties spēlēt tajā pozīcijā, kurā grib treneris.

Palūkojos tavā koledžas laika statistikā, kas bijusi pat ļoti laba, bet "triple double" tā arī nebija izdevies. Tu atbrauc uz Eiropu un bez maz vai primajā spēlē jau savāc "triple double"...
- (Smejas) Patiesībā tad, kad man tas izdevās, es piezvanīju vairākiem saviem draugiem un pastāstīju, un viņi teica "Beidzot!" (smejas) Tik ļoti bieži esmu bijis ļoti tuvu tam, arī vidusskolā, bet nekad man tas nebija izdevies. Vienā no sezonas pēdējām spēlēm pagājušajā gadā man pietrūka viens punkts, un es atceros, ka toreiz aizmetu garām no groza apakšas vairākas reizes. Beidzot šosezon savācu "triple double" un ceru, ka tādi būs vēl daudzi (kā reizi, mačā pret "Nevežis" piektdienas vakarā Aleksam izdevās – 16 punkti, 12 bumbas un 12 piespēles - A.S.).

Pievērs lielu uzmanību savai statistikai?
- Neesmu īpaši orientēts uz savu statistiku. Spēles laikā nekad neesmu zinājis, kādi cipari man ir konkrētās statistikas ailēs. Visu izšķir uzvaras un zaudējumi – ja tu zaudē, personīgā statistika nedod nekādu gandarījumu. Tai pašā laikā – arī ja uzvari, statistikai nav īpašas nozīmes (smejas). Pats svarīgākais ir uzvaras. Ši ir komandas spēle un nevari teikt, ka pats spēlē labi, bet komanda zaudē vai arī pats spēlē slikti, bet komanda uzvar. Uzvarēt ir labi, zaudēt – slikti, tas arī visu izsaka.

Eiropā ir izveidojies stereotips, ka viss, par ko viesspēlētāji, īpaši amerikāņi, interesējas, ir pašu statistika un komandas sniegums viņiem nemaz neinteresē. Tas izveidojies tāpēc, ka klubiem bijusi šāda negatīva pieredze...
- Es varu saprast, ka cilvēki par to [šādiem spēlētājiem] uztraucas. Domāju, ka vienmēr būs kādi spēlētāji, nav svarīgi – amerikānis vai eiropietis, kuriem interesēs tikai personīgā statistika. Domāju, ka, esot saspēles vadītājam, ir ļoti grūti uztraukties par savu statistiku un kļūt par veiksmīgu spēlētāju. Ja esi pirmais numurs, tev ir jādala bumba partneriem, jāvada spēle. Ja tu esi saspēles vadītājs un tava komanda uzvar, tātad tu esi labs saspēles vadītājs. Ir patīkami arī pašam gūt punktus, bet pats galvenais ir uzvara.

Kādi ir tavi personīgie mērķi? Ar VEF tev ir vairāku gadu līgums.
- Ja nemaldos, man ir viena gada līgums ar iespēju pagarināt vēl uz vienu, bet es īsti nezinu, tas jājautā aģentam. Esmu jauns profesionāls basketbolists un jāskatās, kā viss notiks. Pirms sezonas aģents teica par citām vietām, kur varētu spēlēt, bet es nemaz neprasīju sīkākas detaļas. Kad VEF piedāvāja līgumu, viņš teica, ka šī ir lieliska iespēja un pareizā vieta man. Gribu uzvarēt. Šobrīd galvenais, lai mēs vēl vairāk satuvinātos kā komanda, atbalstītu viens otru un turpinātu strādāt pareizajā veidā. Ar katru spēli mums jāsper solis pareizajā virzienā.