Luīze Šepte: "Kad nokļuvu Tampā, biju šokā"

Ventspilnieces ceļš līdz Tampai izvērtās garš, sarežģīts un nogurdinošs. Luīze kļuva par pirmo “South Florida” spēlētāju no Eiropas, kura pēc ierašanās sāka nekavējoties trenēties un spēlēt, martā atzina komandas galvenais treneris Hosē Fernandess (Jose Fernandez).

Pūles un izlietie sviedri atmaksājās – pirmās sezonas noslēguma banketā Luīze nopelnīja “Bulls” vērtīgākās spēlētajas balvu aizsardzībā. Arī valstsvienībā viņa netērē laiku, brīvajos brīžos turpinot studijas – apgūst medicīnas terminus grieķu un latīņu valodās.

Apsveicu ar pirmā studiju gada beigām. Pieļauju, ka par Tevi interesējās daudzas skolas. Kuras izrādīja lielāko interesi?
Sākumā nezināju, vai gribu braukt uz Ameriku. Ilgi šaubījos un izlēmu pēdējā brīdī. Kādā brīdī pavīdēja “Syracuse” variants – Digna interesējās. Nopietnu interesi izrādīja “Butler” no Indianas, “Cincinnati” – arī spēlē “American” līgā – un “Wichita State”.

Trenere Eva Laskovska, kura uz UTEP atveda daudzas latviešu spēlētājas.
Jā, tā bija viņa. Un piektā skola – “South Florida”. Iepazīšanās vizītē aizbraucu tikai uz Tampu.

Teici, ka izvēlējies pēdējā brīdī. Aprīļa beigās?
SAT testu drošības pēc noliku vēl iepriekšējā ziemā. Aprīļa beigās ar vecākiem devos uz “South Florida”, vēl pēc nedēļas kārtoju TOEFL testu.

Pirmajā reizē USF paziņoja, ka viņiem nav pieejama pilna studenta-sportista stipendija. Nākamajā dienā saņēmu ziņu, ka atbrīvojusies viena vieta. Tas pārsteidza – lai gan klusībā gribēju braukt uz Tampu. Iepriekš sazinājos ar Kitiju (Laksu), lai noskaidrotu, kas un kā. Iepatikās, aizbraucu.

Kāda būtu izvēle, ja nebrauktu uz Tampu?
Grūti pateikt. Otro labāko variantu Amerikā neapsvēru. Varbūt paliktu Latvijā.

Augusta sākumā “South Florida” galvenais treneris Hosē Fernandess publicēja trīs ierakstus, kuros uzsvēra, ka TOEFL testa metodika ir negodīga pret ārzemju studentiem. Jo angļu valodas pārbaude neparāda, cik labs students vari būt. Tev nācās pārlikt?
Vairākas reizes. Angļu valoda nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpēc nedaudz baidījos. Tests radīja stresu – četras stundas jābūt pie datora. Mācījos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā ar labām sekmēm – man ir gudra galva.

Biju ļoti bēdīga par testa rezultātiem. Otrajā reizē braucu testu kārtot Viļņā – paliku tur pa nakti, nākamajā rītā mājup. Atkal nekā, taču...pārbaudījumi deva cīņas spēku. No vienas puses šķita, ka nav lemts, bet nolēmu iet uz mērķi un cīnīties.

Beigās – ceturtajā piegājienā – noliku IELTS testu, kurš ir vairāk piemērots eiropiešiem un sakrīt ar 12. klases eksāmena prasībām. Viss no datora, neizmantojot robota ģenerētu programmu. Kad nokļuvu Tampā, biju šokā. Neapjautu, ka esmu beidzot tur nokļuvusi.

Ierodoties Floridā, turpināju cīnīties. Zināju, cik grūti bija tur tikt. Biju pirmā USF basketboliste, kura kārtoja IELTS testu. Tas kalpos par precedentu līdzīgās situācijās nākotnē – tu vari braukt uz turieni, jo neesi stulbs. Pirmajā pusgadā Tampā atbildu visām akadēmiskajām prasībām.

Eiropas U16 čempionāts 2015. gadā Portugālē: pirmā ceļazīme uz Pasaules U17 kausu. Foto: FIBA

Luīze 2015. gadā Portugālē

Debija Pasaules U17 kausā 2016. gadā Saragosā, Spānijā

Eiropas U18 čempionātā Šopronā latviešu meitenes izcīnīja pirmo ceļazīmi uz Pasaules U19 kausu

Sabīne Dukāte teica, ka IELTS testu Latvijā, ja nemaldos, var kārtot divreiz gadā.
Manuprāt, testu kārtoju rudenī. Pirms tam gāju pie angļu valodas skolotājas. Smējāmies, ka zināšu visus testus. Pēc testa nokārtošanas rezultāti pienāca diezgan vēlu. Nākamie soļi – ASV studentu vīza, lidmašīnas biļetes. Aizbraucu uzreiz pēc Ziemassvētkiem, 26. decembrī.

Paspēji svētkus nosvinēt mājās?
Ģimenes lokā Ventspilī, pēc tam Rīgā satikām radus un devos ceļā.

Ielidoji Tampā un pēc pāris dienām bija jādodas izbraukumā.
Ierados naktī uz 27. decembri. No rīta piecēlos un saņēmu ziņu, ka jāiet uz treniņu. Uzreiz iemeta iekšā, lai gan neko nezināju. Treneri sauca vingrinājumus – mēģināju iesaistīties. Pēc divām dienām sekoja pirmais izbraukums.

Pirmais izbraukums bija uz Batonrūžas pilsētu Luiziānas pavalstī – pret Pīta Marāviča skolu LSU. Nākamajās divās nedēļās – Filadelfijā pret “Temple” un Konektikutā pret “UConn”. Traks režīms!
Pirmās nedēļas vispār bija trakas. Pēc zaudējuma Batonrūžā treneris izdomāja, ka jāmaina treniņi – viss kļuva nopietnāk. Mani iemeta pašā karstumā. Jāizdzīvo! Visi smējās, ka jācīnās no pirmās dienas.

Daudzas skolas “piedāvā” Jaungada dienas treniņu sešos no rīta.
Pirmajā janvārī netrenējāmies, taču pēc atlidošanas no Luiziānas sešos no rīta sekoja treniņš – svari un skriešana. Vienos pa dienu sekoja individuālā nodarbība, astoņos vakarā komandas treniņš. Bija svētku brīvlaiks, komanda parasti rītos netrenējas...

Pēc minētā treniņa sagaidījām Jauno gadu sporta zālē. Laikā starp individuālo un komandas nodarbību Latvijā pienāca Jaunais gads. Beidzām pusdivpadsmitos un gudrojām par braukšanu uz “Downtown” (Tampas centru), lai skatītos uguņošanu, taču realitātē gadu mija pienāca ģērbtuvē.

Piecas USF spēlētājas cita pēc citas izgāja no ierindas ar savainojumiem un veselības problēmām. Pārsteidza, ka tik daudz spēlēji?
Pirms braukšanas baidījos, vai man dos spēlēt. Varbūt gribēs, lai pusgadu nespēlēju. Pati gribēju spēlēt. Treneris deva iespēju, pierādīju sevi un beigās spēlēju pat 40 minūtes.

Trenere Mišela Bakstere-Vudsa teica, ka tev lika segt pretinieču līderes. Biji tam gatava?
Aizsardzība vienmēr bijusi mana stiprā puse. Daudziem patīk mest, bet man viss sākas aizsardzībā. Gribēju pierādīt, ka varu nosegt. Ja labi nostrādāju, varu aizskriet ātrajā uzbrukumā.

Laura Ferreira – USF labākā spēlētāja aizsardzībā – sezonas vidū guva savainojumu. Man jautāja – vai esi gatava? Protams. Sedzu “UConn” spēlētāju Keitiju Lū (Semjuelsoni – WNBA drafta ceturtais numurs) un daudzas saspēles vadītājas. Mazas, ātras spēlētājas. Patika, ka treneris uzticas.

Ceļazīme uz Pasaules U19 kausu tika rezervēta, uzvarot ļoti spēcīgo Beļģijas izlasi. Foto: FIBA

Latvijas U18 izlase trenera Aināra Čukstes vadībā izcīnīja vēsturisku ceļazīmi uz Pasaules U19 kausu

Pasaules U17 kausā Saragosā latvietes izcīnīja desmito vietu

Pasaules U17 kausa astotdaļfinālā pret Ķīnu

Pozīcijas mainījās?
Visu laiku paliku ārpusē. Būt par centru nekad nav paticis. Pa āru – divi, trīs – cita lieta. Treneris ļāva mest, bet redzēja, ka man labāk izdodas “draivi” – garāmgājieni – strādāju uz tiem.

Kā šajā karstumā gāja ar individuālo darbu?
Neskaitot komandas treniņus, gāju pie “Coach B” – Mišelas Baksteres-Vudsas. Viņa strādā ar uzbrucējām. Divatā, trijatā, izmantojot konusus. Sākumā tikai metieni, bet zināju, ka vajag uzlabot dribla tehniku. Pateicu un sākām piestrādāt. Kad gribēju, rakstīju trenerei vai pati gāju mētāt. Liels pluss, ka zālē var tikt jebkurā brīdī.

Kas notika aprīlī?
Pēc sezonas beigām komandas treniņi nenotika, bet trīs reizes nedēļā bija jāiet uz svariem. Sākumā bija bail – svari, īpaši rokām, nekad nav patikuši. Garas rokas, taču vājas. Sezonā viss notiek ātri, pēcsezonā esi viens pats. Treneri vairāk nav stresā – man tas patika. Pamanīja – o, tev patīk nākt uz svariem. Jutu, ka kļūstu spēcīgāka. Izbraucu ar ričuku vai gāju mētāt.

Vasaras treniņi komandai sākās 13. maijā – tajos darbojas visas spēlētājas, izņemot eiropietes, kurām priekšā čempionāti. Mani aicināja, bet, uzzinot par valstsvienību, atļāva braukt mājās.

Tu aizbrauci uz Ameriku starp semestriem. Kad sākās skola?
Nebiju vienīgā, kam skola sākās janvārī. Citos sporta veidos ienāca vēl sešas jaunas meitenes. Mums bija ievirzīšana (orienteering) – izvadāja pa kampusu, mācību ēkām. Ņemot vērā, ka mācības notiek pa semestriem, nevis gadiem, un jāvāc kredītpunkti, neko neiekavēju.

Lai savāktu kredītpunktus, vasarā paņēmu “online” klases. Ja pirmajā semestrī bija ievadklases, tagad izvēlējos padziļinātu novirzienu (major) “Biomedical health science” (biomedicīniskā veselības zinātne) – bioloģija, ķīmija, medicīna.

Izlases treniņnometnes laikā mācos medicīnas terminoloģiju – grieķiski un latīniski. Klase aizņem sešas nedēļas, jāpilda gandrīz katru dienu. Pēc rīta treniņa paēdu, paguļu. Pieceļos, izpildu “kviziņus” (quiz – viktorīna) un braucu uz vakara nodarbību.

Mācīšanās ir labs veids, kā aizmirst par basketbolu?
Domāju, ka jā. Mācības novērš rutīnu – ēd, guli, trenējies. Ja velti laiku mācībām, sasprindzinies un aizmirsti par pārējo. Patīk pakustināt smadzenes. Patīk mācīties.

Eiropas U18 čempionāta spēlē Luīze satrieca Beļģijas aizsardzību

Eiropas U18 čempionātā 2017. gadā Šopronā tika nosargāta vieta A divīzijā

Tikšanās ar mājiniecēm ungārietēm

Luīze izdzīvošanas spēlē pret Lietuvu

”TTT juniores” 2018. gadā nopelnīja pirmo bronzu Latvijas-Igaunijas līgā, Luī simboliskajā pieciniekā

Kampusa rietumu galā ir medicīnas ēku korpusi. Izvēlējies biomedicīnu pēc tam, kad redzēji, kas tur ir?
Virzienu izvēlējos jau iepriekš. Zinu arī, ka medicīnu grūti savienot ar basketbolu. Ja paliktu Latvijā, ietu uz Stradiņiem un mācītos. “South Florida” piedāvāja nosacīti līdzīgu virzienu. Pirmajā pusgadā man bija “undecided major”, taču zināju, ka negribu biznesu un ekonomiku.

Zināju, ka vēlos darbu ar cilvēkiem, piemēram, medicīnā vai fizioterapijā. Abi vecāki ir ārsti.

Tieši vēlējos jautāt, vai izvēle notika vecāku ietekmē?
Viņi neteica – ej un dari to. Kad biju maza, mēģināju palīdzēt tētim. Vēlāk, Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, izvēlējos bioloģijas, ķīmijas un matemātikas novirzienu. Visu laiku gāju tajā virzienā.

Kas notika ar piecām savainotajām meitenēm – viņas diendienā bija kopā ar komandu?
Visas nāca uz treniņiem – malā vingroja, brauca ar riteni. Nāca uz spēlēm, pat devās izbraukumos. Savainojumu bija tik daudz, ka vienā treniņā palikām piecatā vai sešatā.

Jo divas spēlētājas saskrējās?
Uztvērām to kā kuriozu – vai tagad treneri trenēsies? Nākamajā treniņā viss bija kārtībā.

Nešķita, ka trūktu cilvēku. Jaunākā trenere Džekija Granta ir bijusī “DePaul” spēlētāja, komandai ir puišu treniņgrupa “Generals”.
Spēlēšana pret puišiem palīdzēja. Tagad izlasē jūtos daudz drošāka un spēcīgāka. Puiši mūs nežēloja – skrēja, dankoja. Uzlika presingu, gāja uz pārķeršanām. Ja zaudējām, pildījām uzdevumus. Spēlēšana pret atlētiskiem partneriem iedeva daudz.

Tev bija jāsedz pretinieču līderes, tāpēc treniņos sedzi puišus.
Garu, atlētisku čali. Patiesībā vairākus – Īenu, Braienu, Brendonu. Noteikumi gan aizliedz viņus ņemt līdzi izbraukumos. Līdzi brauc ekipējuma menedžeri – tas ir labi pārdomāts.

Kas vairāk pārsteidza – studentu sporta industrija vai mācības?
Domāju, ka mācību un sporta apvienojums. Par sporta pakārtošanu mācībām liecina fakts, ka mājās no izbraukumiem atgriezāmies ar līgumreisiem. Lai paspētu uz skolu. Arī treneris visu laiku saka, ka jābūt labām atzīmēm.

Un tikai uz “American” čempionātu Konektikutā lidojāt ar komercreisu (commercial).
Vēl viena lieta – arī izbraukumos mācāmies. Studentu dzīve.

Kas Tev liek smaidīt, domājot par pirmo gadu Tampā?
Pirmkārt, biju tur un izturēju, neraugoties uz grūtībām. Spēlēju un man sanāca. Esmu priecīga un gribu atgriezties. Šoreiz braukšu augusta otrajā pusē uz pirmssezonu (preseason) – visi saka, ka tas ir grūti. Būs vēl viens izaicinājums.

Floridā ir mūžīgā vasara. Izbaudīji?
Jā, ārā vienmēr silts. No otras puses, ejot iekštelpās, somā jāņem līdzi jaka – visur ir kondicionieri, auksts. Tas šķita jocīgi. Visu laiku saule. Ar meitenēm aizbraucam uz Meksikas līča piekrasti – Klīrvoteras pludmali (Tampas apkārtnē ir divas no piecām labākajām ASV pludmalēm).

Gada pirmie trīs mēneši pagāja NCAA cīņās. Foto: South Florida

2018. gada 30. decembrī debijas spēlē pret LSU basketbolistēm Batonrūžā, Luiziānā

Luīzes debija NCAA notika leģendārā Pīta Marāviča vārdā nosauktajā arēnā

Luī debitēja ceturtajā dienā pēc ierašanās ASV

Kitijai bija ļoti sarežgīts gads. Viņa vairāk atbalstīja tevi vai otrādi?
Gan, gan. Kad ierados Tampā, viņa vēl staigāja ar kruķiem. Jautāju, kā viņai palīdzēt. Kitija jautāja, kā man palīdzēt. Dzīvojām vienā dzīvoklī, tāpēc vieglāk bija abām. Sezonai ejot, kruķi vairāk nebija vajadzīgi. Visu laiku bijām aizņemtas, vairāk parunājām pēc sezonas. Braucām vakariņās ar komandu.

Visi četri mēneši tik piesātināti, ka nepaspēja apnikt vai nogurt?
Iepriekš domāju, ka vairāk ilgošos pēc mājām (homesick). Biju tik aizņemta, ka aizmirsu par to. Palīdzēja “Facetime” – kad atbraucu mājās, nebija sajūta, ka projām pavadīju četrus mēnešus.

Pirms izlases bija pauze?
Ar ģimeni aizbraucām uz Grieķiju, pēc tam nedēļu padzīvoju Ventspilī. Gāju uz svariem, paskrēju gar jūru.

Atgriežoties pie Tampas, treneris Fernandess visu laiku izceļ komandas kultūru. Kas ir tās stūrakmeņi?
Esam ļoti daudzveidīga komanda – spēlētājas no daudzām Eiropas valstīm, kuras viena otru atbalsta. Dažādība – zinu, ka pārstāvēto valstu skaits tikai augs.

Daudz iekšējo noteikumu, piemēram, par telefonu lietošanu?
Pašas izdomājām – braucot ēst, noliekam telefonus vienā kaudzē, lai varētu sarunāties, nevis skatīties ekrānos. Esam pietiekami pieaugušas, lai varētu sevi disciplinēt.

Pēc katra treniņa jāizmet 50 sodiņi. Tas vienmēr jāpieraksta. Pierod un labāk samet. Piecdesmit pēc kārtas vēl nav izdevies trāpīt – kādi trīs pietrūkuši.

Kitija jāņem kā paraugs!
Tāpēc pieturamies pie šīs metodes.

Pārejam pie sākuma. Cik gados sāki spēlēt basketbolu?
Piedzimu Ventspilī, sporta gaitas sāku Ventspils 1. ģimnāzijā (toreiz Centra sākumskola). Sporta skolotāja – Edīte Kaufmane. Pulcējāmies divas reizes nedēļā, spēlējām futbolu, basketbolu. Vecākiem sports bija kā hobijs – piedalīšanās ārstu basketbola turnīros.

Radinieku ietekme – basketbolu spēlē brālēns Valters Vēveris. Man arī iepatikās. Vēl spēlēju tenisu – piecus gadus. Kad bija jāizlemj, izvēlējos basketbolu, jo tas ir komandas sporta veids. Tenisā pārāk liels spiediens – iesit tīklā, viss, padodies, kamēr komanda var tevi atbalstīt.

Sporta skolā gāju no ceturtās klases. Treneri – Jānis un Dace Ļaksas. Viņi ielika basketbola pamatus. Joprojām kontaktējamies. Vēlāk atnāca Vents Kārkliņš. Treniņi un metodes kļuva stingrākas. Viņa firmas zīme – “stepback” un āķa metieni.

Tagad pie treniņa Kārkliņa trenējas vidējā māsa – viņai apritēs divpadsmit gadi. Vasarā patrenējos ar mazākajām grupām.

Desmitās klases beigās treneris Mārtiņš Zībarts mani pirmo reizi uzaicināja uz valstsvienību. Treneris Aigars Nerips piedāvāja nākt uz Rīgu. Sākot no vienpadsmitās klases, trenējos ar TTT un spēlēju pie “TTT juniorēm”. Jauns izaicinājums – pārnākšana no Ventspils uz Rīgu.

Mācījos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Gribēju, lai mācības iet uz augšu – ĀVĢ mācījās Laura Grabe. Otrs variants bija Rīgas 49. vidusskola, kur mācījās Marianna Kļaviņa. Pati vēlējos padziļināti mācīties, tāpēc izvēlējos Pārdaugavu.

Spēlēt “TTT juniorēs” Ainārs Čukste mani sauca, kad vēl nebiju pārcēlusies uz Rīgu. Braucu uz spēlēm – patika pie trenera Čukstes.

Cīņa ar WNBA drafta ceturto numuru, “UConn” līderi Keitiju Lū Semjuelsoni. Foto: South Florida

Luī un Keitija Lū

Luīze spēlē studentu basketbola elitē

Atceries, kad Tevi pirmo reizi uzaicināja uz jaunatnes izlasi?
Tas varēja būt 13 gadu vecumā – uz U14 izlasi pie Līgas Alilujevas. Pirmie treniņi notika Mežaparkā, pie Ķīšezera. Manuprāt, pirmais izbraukums bija uz Zviedriju, ar kuģi. Vēl pirms tam saņēmu uzaicinājumu no Liepājas – piedalīties Eiropas jaunatnes līgas (EYBL) spēlēs.

Liepājas komandā EYBL bija meitenes no Daugavpils un Jelgavas – Liepjelgavpils, vai tamlīdzīgi. Tā bija pirmā reize, kad iepazinu meitenes no citām komandām.

Divas reizes spēlēts Pasaules kausā – U17 Saragosā, U19 Udinē. Kurš turnīrs palicis spilgtākā atmiņā?
Droši vien U19, jo tas bija salīdzinoši nesen, lai gan pēc savainojuma nevarēju spēlēt ar pilnu slodzi. Neviens neticēja, ka tik ātri atgūšos. Spēlēju, cik varēju. Gribējām iekļūt astoņniekā, nedaudz pietrūka. Abi turnīri bija labs sasniegums. Lieliska pieredze – daudzas kultūras vienuviet.

Un garākais gaitenis Saragosas viesnīcā.
Saragosā vajadzēja ātrāk celties, lai varētu izstaigāt visus gaiteņus – laicīgi atnākt uz brokastīm. Jāpaiet nedaudz atpakaļ, jāuzkāpj pa kāpnēm un jāiet metrus četrsimt

Kāds iespaids par izlasi pēc Tampas?
Tampā ļoti daudz skrējām – tas bija grūtākais. Te spēlējam gudrāk – vairāk pieredzējušu spēlētāju. Pēc Tampas ir vieglāk, jūtos spēcīgāka, nevis kā mazs bēbis. Tagad jūtos piederīga – ir forši spēlēt un mācīties no pieredzējušām spēlētājām.

Atšķiras domāšanas ātrums.
Domāšana un gudrība. Treneris Fernandess teica, ka man jāturpina strādāt pie metiena. Daudz jāmet, jāstrādā pie dribla, tehnikas un fiziskās sagatavotības. Iedeva programmu, pēc kuras darboties svaros – brīžiem, kuros neesmu kopā ar izlasi.

Pēc treniņiem paliekam zālē ar Dignu un Paulu – izdarām savus metienus. Mans uzdevums – izmest pēc iespējas vairāk, lai roka pierod.

Forši, ka komandā daudzas vienaudzes?
Ieraugot kandidātu sarakstu, kļuvu priecīga. Komandā notiek paaudžu maiņa – jūtos iederīgāka un brīvāka.

Treneri palīdz atbrīvoties?
Ļoti pozitīvs treneris ir Ziedonis Jansons – viņš mazina sasprindzinājumu.

Ģimenei ir saknes Valmierā?
Mamma Agnese nāk no Valmieras, tētis Mārcis no Piltenes. Brālēns Valters pirmo sezonu spēlēja Andorā. Brālis Kristofers pārcēlās uz Valmieru – nomainīja skolu, dzīvo pie Valtera ģimenes. Viņam tur iepaticies.

Redzu, ka ģimene cenšas aizbraukt uz visiem jaunatnes čempionātiem.
Vecāki brauc līdzi visur, kur iespējams, un ir mans lielākais atbalsts. Nākamgad droši vien apmeklēs Tampu. Māsas Šarlote un Skārleta – vidējai 11, jaunākajai pieci gadi. Brālēnam ir jaunāks brālis Roberts. Četrpadsmit gadi, arī spēlē basketbolu pēc savainojuma.

Man pēc savainojuma – ceļgala krustenisko saišu pārraušanas – palīdzēja Latvijas Olimpiskās vienības fizioterapeits Agris Potašs. Masēja kāju, palīdzēja vingrot. Nācu arī pie Līgas Folkmanes-Eglītes. Neviens neticēja, ka atgūšos sešos mēnešos. Janvārī bija operācija, jūlijā spēlēju.

Sakārtoju galvu, neko nesasteidzu. Tas kļuva par vēl vienu lielisku dzīves posmu. Fizioterapeita Potaša ietekmē sāku piestrādāt pie iekšējās muskulatūras un muguras nostiprināšanas. Man ir savi vingrinājumi, kurus izpildu pirms treniņiem un spēlēm.

Latvijas valstsvienības treniņā, ieklausoties Mārtiņā Zībartā

Marianna Kļaviņa, Pasaules U17 un U19 kausa dalībniece

“Luī ir viens no visjaukākajiem un sirsnīgākajiem cilvēkiem, kādu vien zinu. Nekad neatteiks draugiem un centīsies palīdzēt. Uz Luī vienmēr var paļauties un uzticēties gan laukumā, gan ārpus tā, kas ir ļoti svarīgi. Viņa vienmēr grib strādāt, lai kļūtu labāka spēlētāja. Luī ir ļoti pozitīvs un jautrs cilvēks. Vienmēr gatava doties piedzīvojumos. Varu droši Luī saukt par vienu no vistuvākajiem draugiem, kas man ir.”

Māra Mote, Pasaules U17 un U19 kausa dalībniece

“Luīze ir superīgs cilvēks. Viņai patīk piedzīvojumi un pavadīt laiku kopā ar draugiem. Atsaucīga un vienmēr palīdzēs. Luī ir ļoti centīga un atdod no sevis visu. Viņa neslinko, tieši otrādi – dara vēl vairāk. Viņa parāda sevi nevis ar runāšanu, bet ar darbu.”

Aleksa Gulbe, Eiropas U18 čempionāta simboliskā piecinieka dalībniece

“Luī ir pozitīvs un vienkārši super cilvēks, ar kuru nekad nebūs garlaicīgi. Viņa vienmēr izdomās, kā labi pavadīt laiku – vienmēr grib iet ārā un aktīvi darboties. Luīze ir čiepa, kura uzklausīs un dos padomu, kad vajadzīgs.

Manuprāt, ļoti svarīgi – Luī ģimene ir pati svarīgākā lieta, kas ir ļoti mīļi. Laukumā viņa ir agresīva un neatlaidīga – ar savām garajām rokām pārķer un nobloķē metienus. Ikvienam cilvēkam ir vajadzīgs tāds draugs kā Luīze.”

Valters Vēveris, Eiropas junioru vicečempions

“Izpalīdzīga, šķiet, visā dzīvē Luī man nekad nav atteikusi. Palīdzēs ar visu un vienmēr. Cilvēks, uz kuru var paļauties. Gudra, inteliģenta un saprotoša – izcils sarunu biedrs jebkurā jomā. Gan par basketbolu, gan vienkārši par dzīvi.

Ļoti mīļa un jauka. Labākā māsīca, kā arī superīga vecākā māsa savām jaunākajām māsām un jaunākajam brālim. Vērtīgākā īpašība – Luīze ir ļoti pozitīva. Vienmēr cenšas saskatīt pozitīvo un labo – visur un ikvienā. Ja dzīvē notiek kas negatīvs, pārvērš to pozitīvā enerģijā un cīnās tālāk. :) “

Laura Grabe, Pasaules U19 kausa dalībniece

“Apkārtējie varētu domāt, ka Luīze ir klusa, bet varu droši apgalvot, ka tā nav :) Luīze piedzīvojumiem neatteiks. Jo trakāka ideja, jo labāk. Vienmēr atradīs laiku un iespēju, kā palīdzēt, ja nepieciešams, un darīs to ar prieku.

Laukumā – darba rūķis. Aizsardzībā kapāsies. Varu atcerēties neskaitāmas reizes, kad, jauniešu izlasēs sedzot zonas presingu, Luīze ar garajām rokām un spēju spriest, kas varētu sekot tālāk, sagādāja komandām galvas sāpes daudzas reizes pēc kārtas.

Uzbrukumā – ļoti radoša, kreatīva spēlētāja. Atradīs komandas biedrus, kā arī veidu izlauzties līdz grozam vai mest metienu palēcienā (jump shot), kas viņai tik ļoti mīļš. :) “

Paula Strautmane, valstsvienības sastāvā izcīnīja ceļazīmi uz Pasaules kausu

“Luīzi raksturo humora izjūta un draudzīgums. Viņa dzīvē visu ņem ar vieglumu. Ļoti daudzpusīga spēlētāja ar laukumā nepieciešamo asumu. Viņa strādā ļoti smagi – paliek pēc treniņiem mētāt katru dienu. Luīze no zāles praktiski vienmēr iziet pēdējā.

Pirms trijiem gadiem vienā dienā debitējām Latvijas valstsvienībā – Rozā lentītes spēlē arēnā pret Jaunzēlandi. Abas bijām satraukušās – centāmies izpildīt visu, ko treneris teica. Labi nospēlēt un izmantot savu izdevību.”

Digna Strautmane, Pasaules kausa dalībniece

“Luīze – asprātīga, izpalīdzīga un vienmēr smagi strādā, lai sasniegtu mērķus. Vērtīgākā īpašība – ļoti mērķtiecīga, tiešām cītīga un nezaudē laiku, lai palīdzētu citiem. Ļoti labs draugs un izcila komandas biedre. Dara visu, lai sasniegtu iecerēto.

Luī ceļā uz Ameriku stājās visādi šķēršļi, bet viņa nepadevās un aizbrauca tāpat – apbrīnoju viņu par to. Cilvēki domā, ka Luīze ir ļoti klusa – kad iepazīsti viņu, uzzini, ka nemaz tik klusa nav. Luīz – zinu, ka tu sasniegsi daudz. Turpini būt tikpat neatlaidīga un pozitīva. Čau, čiekuriņ!!!”