Moišes pirksts: kā Šārons Drukers kļuva par Izraēlas valstsvienības treneri

“Saņēmu zvanu no Moišes Vinkranca – viņš ir Izraēlas basketbola asociācijas sieviešu nodaļas vadītājs,” Drukers atklāja vienošanās aizkulises. “Protams, zinājām viens otru daudzus gadus. Viņš piezvanīja, sakot, ka vēlas ar mani aprunāties. Moiše zināja, ka nekad neesmu trenējis sievietes.”

“Moiše, kā jau Moiše – centās domāt ārpus kastes. Sarunas turpinājās mēneša garumā, daudz domāju par to un beigās nolēmu pieņemt izaicinājumu. Trenera dzīve sastāv no izaicinājumiem un savlaicīgi piespēlētām iespējām (timing). Savā ziņā šis izrādījās piemērots laiks, jo biju bez Premjerlīgas komandas. Atgriezties federācijā, būt valstsvienības trenerim un iepazīt sieviešu basketbolu – man tas bija ne mazāk svarīgi.”

Atšķirībā no Spānijas, Francijas un Itālijas, sieviešu basketbols modernajā, taču joprojām patriarhālajā Izraēlā atrodas tālākā perifērijā. To netieši atklāja Ansalema nākamie jautājumi – tālāk citāta veidā. “Iedomājos, ka esam vienisprātis par sieviešu basketbola lielo atšķirību no vīriešu basketbola. Kā domājat tam pielāgoties? Kā plānojat gatavoties?”

“Tikos ar cilvēkiem, piemēram, basketbola federācijas sieviešu komitejas vadītāju Oranitu Švarcu. Skatījos video, treniņspēles, analizēju spēlētājas, skatījos uz viņām. Zini ko, tas joprojām ir basketbols. Esmu bijis daudzās un dažādās vietās, Eiropā, visos līmeņos. Ceru ar sievietēm atrast kopīgu valodu. Tas ir ilgtermiņa darbs – un man jāveido komanda ar skatu nakotnē. Jāspēlē pret Eiropas komandām, jāsajūt atšķirības līmenī, fiziskumā un jāvirzās tālāk.”

Izraēla 2023. gada vasarā būs viena no divām Eiropas čempionāta rīkotajām, taču līdz finālturnīram valstsvienībai paredzētas tikai četras oficiālas spēles – viena 2021. gada novembrī, divas 2022. gada novembrī un viena 2023. gada februārī. Drukers norāda, ka labprāt apvienotu darbu sieviešu valstsvienībā un vīriešu klubā.

“Joprojām varu trenēt Premjerlīgā. Manuprāt, tas nekaitētu. Valstsvienības grafiks ir zināms – būs viena spēle 11. novembrī (pret Latviju) un tad nebūs nevienas oficiālas cīņas līdz 2022. gada novembrim. Protams, būs dažādas nodarbības un vasaras treniņnometne. Uzskatu, ka Izraēlas sieviešu basketbolam jāviržas uz priekšu – aug talantīga nākamā paaudze.”

Oktobra pirmajā pusē Drukers saņēma krietnu devu kritikas – daudzi uzskatīja, ka tas ir politisks norīkojums. Treneris centās šādas runas atspēkot. “No spēlētājām un federācijas vadības jutu pozitīvus strāvojumus. Viņi domā, ka tas ir labs lēmums – piesaistīt kādu, kurš strādājis Izraēlas un Eiropas basketbola augstākajos līmeņos.”

“Zini ko, pēc Pini Geršona un Deivida Blata esmu trešais titulētākais Izraēlas treneris Eiropā – esmu divreiz uzvarējis Eirokausos. Tam, kurš domā, ka tas ir politisks norīkojums, iesaku labi padomāt. Esmu mācību procesā, taču oktobra sākumā redzētais liek secināt, ka spēlētājām ir liela vēlēšanās gūt panākumus. Jaunietēm vasarā bija neslikti rezultāti un arī nākamā paaudze var būt sekmīga. Vispirms jānovērtē situācija un jāsaprot, kas pietrūkst.”

Drukers izejas pozīcijas vērtē ar reālista skatu. “Šobrīd Izraēla neatrodas augstā punktā, taču mums priekšā ir gandrīz divi gadi darba. Meitenes strādās un darīs visu, lai spēlētu augstākā līmenī. Vīriešu basketbols attīstās. Manuprāt, arī sieviešu basketbolam ir vieta izaugsmei ar labu un pareizu darbu. Federācijai jāpalīdz klubiem, jo tajos spēlētājas pavada vairāk laika nekā valstsvienībā.”

Izraēlas basketbolā ir divi lielklubi – leģendārais Telavivas “Maccabi” (dzeltenie) un tā sīvākais sāncensis, Jeruzalemes “Hapoel” (sarkanie). Drukers 2004. gada 13. aprīlī kopā ar galvaspilsētas klubu izcīnīja ULEB Eirokausu, finālā Šarleruā pieveicot argentīnieša Hulio Lamasa trenēto “Real Madrid” ar 83:72. Divus gadus vēlāk sekoja triumfs FIBA “EuroCup Challenge” – Drukera vadītā Permas “Ural Great” divu spēļu summā pieveica Južnijas “Himik” ar 154:147.

דחה את תיוג הפוליטיקאי ("אם זה ממלא עיתון, סבבה"), נלהב לאמן נשים ("יש חשיבות להצעיד את הענף קדימה"), לא מחכה למפגש עם גרשון באיגוד ("אין ביננו שיח") וחושב שאפשר ללמוד מיאניס ("יודע להתנהל"). שרון דרוקר בראיון מיוחד לרגל המינוי לנבחרת
⁦@sport5il⁩ https://t.co/tgUXBo8S5q

— alon amsalem (@alon_amsalem) October 11, 2021

Pēc šiem panākumiem – un īslaicīga darba ar Roberta Štelmahera un Jāņa Blūma pārstāvēto Viļņas klubu “Lietuvos rytas” – Drukers nokļuva Izraēlas basketbola Olimpa pakājē. No 2008. līdz 2010. gadam viņš bija divkārtējā Eirolīgas čempiona (2004, 2005) Pini Geršona palīgs, pirmajā sezonā kopā ar leģendu kļūstot par Izraēlas čempionu.

Nākamā desmitgade nebija tik sekmīga. Drukers neilgi pastrādāja Grieķijā, Itālijā un Bulgārijā, vienu mēnesi formāli atradās Bulgārijas valstsvienības priekšgalā, kā arī trenēja dažādus Izraēlas virslīgas klubus. Dažādi līkloči piedzīvoti arī privātajā dzīvē – no pirmās laulības ar sievu Hadadu palikusi meita Amita un dēls Tomers, otrajā laulībā ar Cipi Karliku pasaulē nācis vēl viens dēls.

Šārona brālis – un četru dēlu tēvs – Ravivs jaunībā arī spēlēja basketbolu Izraēlas zemākajās līgās, bet vēlāk kļuva par vienu no valsts pazīstamākajiem pētnieciskajiem žurnālistiem. Viņš “saķērās” ar ietekmīgo premjerministru Benjaminu Netanjahu, atklājot politiķa interešu konfliktu. Netanjahu jurists un otrās pakāpes brālēns Dāvids Šimrons pārstāvēja Vācijas zemūdeņu ražotāju daudzmiljonu darījumā ar Izraēlu, iespējams, gūstot personīgu labumu ģimenei.

Ravivs Drukers 2004. gadā izveidoja Izraēlas informācijas brīvības kustību un vadīja to līdz 2016. gada decembrim. Viņš ir divu grāmatu autors – “Harakiri” vēsta par Ehuda Baraka valdību, savukārt “Boomerang” stāsta par Izraēlas vadītāju pieļautajām kļūdām otrās palestīniešu “intifadas” (2000-2005) laikā.

Daudzi domāja, ka Drukers kļūs par Geršona pēcteci pie “Maccabi” stūres, taču kādā brīdī viņš novirzījās no uzņemtā kursa. “Atskatoties pagātnē, dažus lēmumus pieņemtu citādi. Eiropā aizbraucu uz dažām sliktām vietām – klubiem, kuri nonāca finanšu grūtībās vai izjuka. Otro reizi ierados Jeruzalemē, taču (“Hapoel” brazīliešu īpašnieks) Guma Aguars 2012. gada 19. jūnijā bez vēsts pazuda okeānā netālu no Maiami un ģenerālmenedžeris Denijs Kleins pameta klubu...”

“Katra sezona dāvāja savu stāstu. Dažreiz tā bija slikta veiksme, dažreiz nepareiza laika izvēle. Daudzās vietās, kurās pabiju un pieskāros, man izdevās gūt panākumus. Dažās vietās ne, taču tāda ir trenera dzīve. Tā jāpieņem tāda, kā ir.”

“Nav vērts lūkoties pagātnē. Ja varu no tās mācīties, daru to. Tagad mans izaicinājums ir sieviešu valstsvienība. Ja atradīsies man derīga vīriešu komanda – mēs sadarbosimies. Zinu, kas jādara. Pavadu daudz laika, vērojot spēlētājus. Protams, labprāt pavadītu piecus gadus vienā klubā, taču tā ne vienmēr notiek. Nezinām, kas notiks rīt. Kad strādāju Eilatā (2017-2019), biju pieprasītākais treneris valstī, bet gadu vēlāk paliku bez darba. Neiespējami paredzēt.”

Izmantotie resursi:
https://www.sport5.co.il/articles.a...