Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 3

Ukrainiete: "Citas spēlētājas brauks mājās, bet mums jādodas uz Rīgu"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Ukrainiete: "Citas spēlētājas brauks mājās, bet mums jādodas uz Rīgu"
Mirjama Uro-Nile un Vita Horobeca 2019. gada Eiropas čempionātā Rīgā. Foto: FIBA

"Beļģijā uzturos kā bēgle – tā bija vieglāk iegūt darba atļauju. Agrāk, ja spēlēju ārzemēs, kārtoju vīzu Ukrainā. Šobrīd tas ir sarežģīti, tāpēc esmu bēgle. Pabalstu gan nesaņemu, jo spēlēju basketbolu," Ukrainas sieviešu valstsvienības un Beļģijas kluba "Castors Braine" spēlētāja Mirjama Uro-Nile pastāstīja, kā viņai klājas pēc krievijas iebrukuma.

“Pret krieviju jūtu tikai naidu. Droši vien, nepareizi tā runāt, taču citu emociju nav. Drīz apritēs gads kopš kara sākuma, taču visiem ukraiņiem sāp tā, it kā valsti sāka bombardēt vakar. Sāpe nenotrulinās. Divdesmit ceturtajā februārī – tolaik spēlēju Šveicē – mamma piezvanīja piecos no rīta. “Sācies karš!” Viņa mežonīgi raudāja. “Braucu mājās!” Pēc sarunas ar “Nyon” treneriem nolēmu palikt, arī mamma ar vecmāmiņu atrunāja. Viņām tā būs mierīgāk.

Uro-Nile centusies pierunāt mammu aizbraukt no Ukrainas. “Taču mamma ir skolas direktore. Mācības notiek tiešsaistes režīmā – viņai jānodrošina kārtība, daudz jāstrādā ar dokumentiem. Februārī ar izlasi spēlēsim Rīgā – tur vajadzētu satikties. Vecmāmiņa aprīlī nomira. Pievīla sirds – ar vietām slimnīcā un ātro palīdzību tobrīd viss bija sarežģīti. Viņai bija 84 gadi... Vairāk neko neredzēja. Apkārt šauj, sprādzieni, bet viņa tikai dzird. Pārdzīvoja iekšēji!”

“Vecmāmiņa pa telefonu uzsvēra, ka viss ir kārtībā. Teica: “Maša, viss ir labi. Pārdzīvojām vienu karu – tiksim galā arī tagad. Kijivā pēdējo reizi biju pagājušā gada augustā. Baidījos, taču ļoti vilka uz mājām. Skumu pēc mammas, draugiem, gribēju aiziet pie vecmāmiņas kapa – nevarēju visu laiku sēdēt aiz robežas. Mana brauciena laikā, neskaitot trauksmes sirēnas, par laimi, nekas cits nenotika.”

“Karš spēlētājas izmētāja pa dažādām valstīm. Novembrī sapulcējāmies pēc ilga pārtraukuma. Bija patīkami satikt pazīstamus cilvēkus, draudzenes. Varējām normāli parunāt, dalīties atmiņās. Daudzas sarunas skāra karu: cik ilgi katrs bijis Ukrainā, kam tur palikušas ģimenes, kas sasāpējis... Ļoti skumji. Ziniet, bija žēl, ka citas meitenes no kluba brauc mājās, patiešām mājās, pie tuvajiem un mīļajiem, bet mums jābrauc uz Latviju, kur mums atļāva patrenēties.

“Iespēja spēlēt ir svarīga, pirmkārt, pašiem sportistiem. Ukrainā šobrīd ir ļoti sarežģīti ar darba iespējām. Iedomājieties: visu mūžu sportojat, bet pēc tam bāc – un viss. Nerunājot par to, ka smadzenes plīst pušu, ja regulāri skaties ziņu pārraides. Tā var mazliet pasmieties, aizmirsties. Ceru, ka pēc kara atgriezīsimies iepriekšējās pozīcijās. Nacionālie basketbola čempionāti pirms 24. februāra bija labā līmenī.”

Mirjama pirms vairākiem gadiem pārstāvēja Minskas “Horizont” komandu, tās sastāvā uzvarot Baltkrievijas čempionātā un kausa izcīņā. “Pēc kara sākuma man rakstīja spēlētājas un personāla pārstāvji: “Maša, atvaino, mēs negribējām, lai tā notiktu! Mēs esam pret karu! Tu taču zini, ka mēs neizvēlējāmies lukašenko, nebalsojām par viņu.” Viņi teica, ka ukraiņi baltkrieviem ir kā tuvi radinieki. Protams, ticēju viņiem.”

Spēlētāja pauda neizpratni par baltkrievu sportistu klusēšanu. “Man saka, mēs baidāmies, mūs var iemest cietumā. Kāda ir alternatīva? Klusēt? Domāt, ka var pasēdēt malā, pēc tam izvēlēties uzvarētāju – tas ir sliktāk par visu. Nesaprotu tos, kuri brauc uz sacensībām krievijā – netrūkst baltkrievu spēlētāju, kuras spēlē krievu klubos. Laikam labi nopelna pēc amerikāņu un eiropiešu aizbraukšanas. Ja esi pret karu, bet saņem naudu no valsts-agresores, tā ir divkosība.

Mirjama sekojusi notikumiem Baltkrievijā 2020. gada augustā un vēlāk. “Zinu, ka cilvēki izgāja ielās. Viņus sāka mest cietumā un viss pieklusa. Dzirdēju, ka lukašenko pieder visa vara un nevajag salīdzināt ar Ukrainu. Taču pie mums, ja cilvēkiem kaut kas nepatīk, viņi izteiks viedokli, rīkosies, kamēr sāksies pārmaiņas. Ukrainā notika Oranžā revolūcija (2004), Eiromaidans (2013-2014). Caur sāpēm, asarām un nāvi cilvēki aizstāvēja savus uzskatus. Varbūt ne viss kļuva labāks, taču vara sāka rēķināties ar tautu.

“'Ģimenē runājam krieviski. Vecmāmiņa dažreiz pārgāja uz ukraiņu valodu. Man nav problēmu pāriet no vienas valodas uz otru. Valoda nav agresijas simbols un nav rādītājs, ka esi separātists. Piekrītu, ka pašā Ukrainā biežāk jāizmanto tieši ukraiņu – mūsu dzimtā valoda. Nekādu problēmu. Vienkārši vienmēr vairāk runāju krieviski, tajā parasti domāju. Taču tas nenozīmē, ka Ukrainu mīlu mazāk! Man nav un nebūs labākas valsts.”

Ukrainas sieviešu valstsvienība 9. februārī “Rimi” Olimpiskajā centrā spēlēs pret Somiju, savukārt 12. februārī – pret Lietuvu.

Izmantotie resursi:
https://news.zerkalo.io/cellar/3071...

  +1 [+] [-]

, 2023-01-25 09:05, pirms 2 nedēļām
,,Ukraina spēlēs pret Ukrainu" vai tiešām? Nē, nu iespējams, ja tā ir pirmā pret otro komandu.

     [+] [-]

, 2023-01-25 13:25, pirms 2 nedēļām
Dāma aburta gaumē, abi ukri

     [+] [-]

, 2023-01-25 14:05, pirms 2 nedēļām
Kiesturs Voziols rakstīja: Dāma aburta gaumē, abi ukri
Un kas tu esi? Orks?

     [+] [-]

, 2023-01-25 16:14, pirms 2 nedēļām
Ukrainas sieviešu valstsvienība 9. februārī “Rimi” Olimpiskajā centrā spēlēs pret Ukrainu, savukārt 12. februārī – pret Lietuvu

👍