Liene Priede: "Par savu valsti spēlēt ir gods!"

Latvijas valstsvienībā Priede debitēja 2011. gada 27. maijā, Čehijas pilsētā Karlovi Varos sacenšoties pret Krieviju. Toreiz Liene pēc divām laukumā pavadītām minūtēm pamanīja brīvu koridoru Krievijas aizsardzībā un ātrā uzbrukumā ar pirmo metienu guva pirmos divus punktus izlases rindās. Nedēļu vēlāk meitene tika iekļauta valstsvienības sastāvā startam Eiropas čempionātā Polijā.

Par “Baltā ērgļa” zemi Lienei jau bija patīkamas atmiņas, jo 2009. gadā Latvijas U20 izlase Gdiņā izcīnīja trešo vietu Eiropas jaunatnes čempionātā. Trīs gadus vēlāk pieaugušo valstsvienības nometnē ir piecas bronzas medaļnieces – Priede, Ieva Krastiņa, Līga Šurkusa, Anete Šteinberga un Baiba Eglīte. Šo paaudzi izlasē pārstāv arī 1991. gadā dzimušās Sabīne Niedola un Kristīne Vītola, kuras kopā ar Priedi, Šteinbergu, Krastiņu un Karlīni Nīmani 2010. gadā sasniedza trešo vietu jaunatnes čempionātā Liepājā. Valstsvienībā spēlējušas vēl divas bronzas laureātes - Elīna Babkina un Anete Klintsone.

Šodien Priede ir viena no četrām basketbolistēm, kuras galvenais treneris Aigars Nerips izsaucis no Amerikas. Debijas sezonā NCAA pirmajā divīzijā Liene spēlēja vienā no sešām vadošajām konferencēm, “University of Missouri” komandas sastāvā vidēji 21,4 minūtē savācot 6,5 punktus, izcīnot 2,5 atlēkušās bumbas un izdarot 1,5 rezultatīvas piespēles.

Trešdien bija sparings (saruna notika 17. maijā), kurā “baltās” uzvarēja “sarkanās” ar 82:66. Kā bija spēlēt pēc vairāk nekā divu mēnešu pārtraukuma?
Pagaidām meklēju sevi laukumā. Cenšos izspēlēt kombinācijas pēc pilnas programmas, lai būtu gatava īstajām spēlēm. Koncentrējos, lai zinātu, kur un kas jādara. Visas kopā bijām pirmo reizi, savādākas sadarbības, jāpielāgojas. Katru nākamo reizi būs labāk!

Juti, ka komanda centīsies spēlēt ātrāk?
Tagad tikai sākam apgūt nianses. Treneris uzsvēra, ka spēlējot ātri, lielāka nozīme būs cīņai par atlēkušajām bumbām. Līdz detalizētam lomu sadalījumam vēl neesam nonākuši. To skatīsimies pēc pirmajām spēlēm, tāpēc pagaidām nezinu, kas spēlēs tiks prasīts no manis.

Pie trenera Neripa esmu spēlējusi divas reizes. LJBL finālos palīdzēju vecākajai grupai un vēlāk spēlēju Eiropas U18 čempionātā. Viņš vadīja treniņus, kad junioru izlasē trenējos kopā ar 1989. gadā dzimušajām meitenēm.

Treneris teica, ka uz Ameriku sūtīti gatavošanās plāni martam un aprīlim. Kas bija Tavā plānā?
Viktors Lācis atsūtīja fiziskās sagatavošanās programmu. “Mizzou” fiziskās sagatavotības treneris ar mani strādāja individuāli. Ir labāk, ja blakus ir kāds, kurš var piespiest. Savā nodabā strādājot, nav maksimālais efekts. Sprintus uz 100% vienatnē ne vienmēr noskriesi.

Strādāju četras reizes nedēļā. Skrēju, gāju uz svariem. Uzdevumi, vingrinājumu izpilde nedaudz atšķīrās, taču mērķis bija viens – būt formā, būt spēcīgai un gatavai spēlēt. Darīju, ko man teica treneris. Man ļoti patika ar viņu strādāt, jo treneris ir labs motivētājs. Gribēju darīt vēl un vēl, pat brīvdienās gāju paskriet. Mainījās attieksme pret fizisko sagatavotību, iepatikās strādāt vairāk.

Īpaši svarīgi tas bija pēc pagājušā gada, kad tika uzsvērts, ka no Amerikas atbraukušās meitenes nebija gatavas izlases treniņnometnei. Uzklausīju un darīju visu, lai tas neatkārtotos. Kritiku nevajag uztvert negatīvi. Neapvainojos, neņēmu personīgi, uzklausīju un darīju, jo ieteikto lietu izpilde pašai nāks par labu.

Pirms trīs gadiem tev bija iespēja braukt uz “Western Illinois” universitāti, kur mācījās Zane Tamane.
Pirms universitātes izvēles runāju ar citu WIU absolventi Līgu Bergvaldi. Parakstīju nodomu vēstuli. Vēlāk, pārveidojot atzīmes amerikāņu sistēmā, izrādījās, ka man pietrūkst daži punkti, lai brauktu uz NCAA pirmo divīziju. Man piedāvāja izvēlēties - nokārtot TOEFL (SAT) testu, kuru biju likusi divas reizes, vai braukt uz junioru koledžu. Nebija vēlēšanās trīs vai četras stundas atkārtoti sēdēt eksāmenu telpā, tāpēc izvēlējos otro variantu.

Otrajā gadā Amerikā varēju pāriet uz “Western Illinois”, taču trenere Leslija Kreina tika atlaista un vairāk nejutu pienākumu doties uz Ilinoju. Varēju izvēlēties no citiem piedāvājumiem. Aizbraucu pāris vizītēs. Biju “Marquette” un “Southern Methodist University” – skolā Dalasā, kur mācījās Ričmonds Vilde. Sākumā bija doma pievienoties KU (University of Kansas), taču pārdomāju. Mācījos Kanzasā, apkārt šai skolai valdīja milzīga ažiotāža un izlēmu, ka negribu doties uz vietu, par kuru runā visi. Izvēlējos “Mizzou”, kas iepatikās jau no sākuma.

Kanzassitijā nav NBA komandas, tāpēc cilvēki vairāk seko līdzi studentu basketbolam.
KU popularitāte ir milzīga. Katru dienu var redzēt vismaz trīsdesmit cilvēkus – vairāk – kuri staigā zilajās KU biksēs un džemperos. Pietiek pateikt kaut ko sliktu, lai sāktos strīdi. KU ir “ Mizzou” lielākie ienaidnieki, tāpēc savstarpējās attiecības ir interesantas. Šogad abu universitāšu komandām bija pēdējās savstarpējās spēles, jo 2013. gada sezonā visas “Mizzou” vienības pārceļas no “Big 12” konferences uz “Southeastern Conference” (SEC), tāpēc cīņas izraisīja sevišķi lielu ažiotāžu. Pāreja uz “Southeastern Conference” tiek pamatota ar plašākām iespējām, tai skaitā iespēju iegūt lielāku televīzijas raidlaiku.

Kā tu nokļuvi Misūri?
“Mizzou” trenere bija komandas treniņā, vēlāk zvanīja un uzaicināja apmeklēt skolu. Tā kā universitāte bija četru stundu brauciena attālumā no manas koledžas, man atbrauca pakaļ ar automašīnu. Braucām no Independensas uz Kolumbiju.

Bija daudz laika sarunām...
Tā arī notika. Ceļā varēju izjautāt vienu no galvenās treneres asistentiem Villiju Koksu (Willie Cox). Ja laika nav daudz, dažas lietas var aizmirst, bet braucienā noskaidroju visus mani interesējošos jautājumus. Liela skola, liela studentu pilsēta, daudz cilvēku. Universitāte lepojas ar (amerikāņu) futbola komandu un puišu basketbola vienību. Šogad viņi bija izlikti ar otro numuru, taču NCAA čempionāta sākumā piedzīvoja zaudējumu ar trīs punktu starpību. Visi pārdzīvoja. Universitātē ir laba žurnālistikas skola.

Misūri izvēlējos studēt grafisko dizainu. Vēlos studijas beigt četros gados, taču jārēķinās, ka mācību pabeigšanai var būt nepieciešams papildus semestris. Par to neuztraucos, jo atzīmes ir labas. Pagaidām neesmu izlēmusi, vai vēlos “Mizzou” palikt vēl pusgadu.

Pirmajā gadā varēji visu labi savienot?
Stundu saraksts atļāva katru rītu celties sešos. Septiņos pati gāju uz zāli, mētāju, veicu dribla un aizsardzības vingrinājumus. Astoņos devos uz skolu, līdz pusdienām sēdēju lekcijās un vēlāk sekoja treniņš. Vakarā palika laiks mācīties.

Ieskaitot fiziskās sagatavotības speciālisti, “Mizzou” ir pieci treneri. Mazās spēlētājas trenējās pie Rendija Nortona (Randy Norton). Viņš strādā ar aizsargiem un saspēles vadītājiem. Individuālie treniņi dažreiz notika pie Dženijas Patnemas (Jenny Putnam).

Kuri treneri nodarbojās ar motivēšanu?
Visi! Vairāk jāskatās uz galveno treneri. Ja viņa bija labā garastāvoklī, varēja pajokot, taču man labāks kontakts izveidojās ar Dženiju. Viņa ir jaunākā trenere komandā, gadu starpība nav tik liela, varbūt tāpēc varējām labāk saprasties. Draudzīgi ir visi treneri. Galvenajai trenerei ļoti patīk komunikācija. Ja sākumā būtu to zinājusi, pievērstu tam lielāku uzmanību un atvēlētu vairāk laika sarunām.

Mācība nākamajam gadam?
Esam jau vienojušās. Komandā nav izteiktas hierarhijas un subordinācijas spēlētāju lomu sadalē. Uzskatu, ka (studentu sportā) ir pareizi nevienam neko iepriekš nesolīt. Katru gadu mainās sastāvs, nāk jaunas spēlētājas. Ja kādam sasola, tas var palikt zemapziņā un atdeve nav tik liela. Labāk, ja tāda iekšēja spiediena nav. Katram sava vieta ir jāizcīna.

”Big 12” un SEC ir sešu vadošo NCAA konferenču vidū. Konferences regulārajā sezonā spēlējāt pret 2011. gada čempionēm “Texas A&M” un 2012. gada čempionēm “Baylor”.
Katra spēle konferencē bija grūta. Galvenā trenere komandu vadīja tikai otro gadu. Viņa centās mūs sagatavot pārbaudījumiem. Cīnījāmies pret ļoti stiprām komandām, taču nekad nenokārām galvas. “Baylor” zaudējām ar 30 punktu starpību, bet gājām tālāk. Daudzas konferences komandas iekļuva NCAA čempionātā.

No manis prasīja labu spēli aizsardzībā, mest trīņus. Agrāk nebiju metēja. Vienmēr esmu varējusi iemest, taču netiku mērķtiecīgi uz to virzīta. Treneriem ļoti patika mans metiens. Reizēm, kad neizmetu no brīvām pozīcijām, uz mani sabļāva. Pārējās prasības neatšķīrās.

“Mizzou” esam trešā labāk apmeklētā komanda aiz futbolistiem un puišu basketbola komandas. Studenti nebija čaklākie spēļu apmeklētāji, vairāk mūs nāca atbalstīt cilvēki no pilsētas.

Pēc uzvaru sērijas sezonas sākumā trenere brīdināja, ka konferencē būs jāspēlē pret daudz spēcīgākām komandām?
Pirmais šoks bija izbraukuma spēle Vako pret Beiloru. Zāle bija pilna, pirmo reizi mūžā laukumā redzēju tik garu cilvēku (Britniju Graineri) ar tik garām rokām. Mierinājām sevi, taču zemapziņā tas atstāja iespaidu, jo visi par to runāja. Pirms konferences spēlēm pašai izdevās veiksmīgs sezonas sākums un pretinieku komandas jau bija mani izskautojušas. Norīkoja “asti”, aizsargi no manis negāja nost un pašai vajadzēja visādos veidos tikt vaļā no sedzēja. Koledžā to izdarīt bija daudz vieglāk. “Big 12” laba aizsardzība bija visām komandām.

Trenere bija dusmīga par zaudējumiem spēlēs ar mazu punktu starpību. Reāli skatoties, treneri skolā strādā tikai otro gadu. Viņi vēlas atgriezt komandu līmenī, kurā tā bija iepriekš, un gūt labākus rezultātus. “Big 12” čempionātā Kanzassitijā pēc vairāku gadu pārtraukuma tikām pāri pirmajai kārtai. Tas bija liels pluss. Otrajā spēlē visu laiku bijām priekšā, taču beigās izlaidām uzvaru.

Regulārās sezonas beigās pagarinājumā uzvarējām “K-State” (Kansas State). Iepriekšējās divās spēlēs trenere man neļāva spēlēt. Izrunājām visu un savstarpēja aizvainojuma nebija. Pašai bija palicis neliels sarūgtinājums. Gribējās labi nospēlēt un pierādīt sevi. Tikusi laukumā, darīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Tas izdevās. Iemetu izšķirošo metienu, kas panāca pagarinājumu. Pagarinājumā labi nospēlēju un visi bija priecīgi. Pati arī.

Atpakaļ jābrauc augustā. Trenere gribēja, lai braucu uz vasaras skolu. Runājām par izlasi un viņa bija saprotoša. Man paveicās. Trenere teica, lai strādāju individuāli, iedeva gatavošanās plānu. Ceru, ka varēšu sarunāt, lai kāds man ir blakus un palīdz to ievērot. Manām mācību gaitām līdzi seko mentors. Pārbauda atzīmes, mājas darbus. Ja nepieciešams, iesaka privātskolotāju. Parasti tiekamies reizi nedēļā.

”Mizzou” ceturtā gada centra spēlētāju Kristinu Floresu draftā izvēlējās Zanes Tamanes pārstāvētā komanda “Phoenix Mercury”.
Visiem bija prieks, ka viņa ir novērtēta.

WNBA ir tikai 132 darba vietas. No draftētajām spēlētājām līgā nostiprinās maza daļa. Vai gaidas un ap tām saceltā ažiotāža nav lielāka, nekā tai vajadzētu būt? Kā tev šķiet?
Meitenēm tas nav tik izteikti. Viņas nav iedomājušās, ka visas spēlēs WNBA. Puišu komandā, manuprāt, visi kā viens domā, ka spēlēs NBA. Viņu vilšanās varētu sanākt lielāka. Kristina savas lietas komandā izdarīja un bija sajūta, ka viņu var nodraftēt. Pati gribēja tikt WNBA, bet viņa nestaigāja apkārt un neteica, ka noteikti tur spēlēs.

Lienei Priedei, Anetei Klintsonei, Ievai Krastiņai, Karlīnei Nīmanei, Elīnai Babkinai, Laurai Puriņai, Anetei Šteinbergai un Annai Gailītei ir pa divām Eiropas jaunatnes bronzas medaļām. Foto: Romāns Kokšarovs, “Sporta Avīze”, f64

Pirmā Eiropas bronza 2009. gadā Gdiņā. Foto: Wojciech Figurski

Latvijas valstsvienībā Liene Priede debitēja 2011. gada 27. maijā pie trenera Džordža Dikeoulakos. Foto: Romāns Kokšarovs, “Sporta Avīze”, f64

Kopā ar Karlīni Nīmani un Kristīni Kārkliņu Eiropas čempionātā Polijā. Foto: Romāns Kokšarovs

Spēle pret Spāniju

Kad tu sāki spēlēt “Rīdzenē”?
No astoņu gadu vecuma. 1990. gadā dzimušo meiteņu bija samērā daudz. Ja nekļūdos, tajā pašā vecumā trenēties sāka Arta Strupoviča. Sākumā mācījos Rīgas otrajā vidusskolā (blakus Nacionālajam teātrim), pēc skolas ar diviem trolejbusiem braucu uz treniņu. Vakarā ar 21. trolejbusu braucu mājās. Tagad arī daudz jābraukā.

Sāku pie Lilitas Bergvaldes, kura strādāja ar 1989. gadā dzimušajām meitenēm. Ar 1990. gadā dzimušajām spēlētājām nodarbojās Ainārs Čukste, taču man vairāk sanāca trenēties pie gadu vecākām meitenēm. Jaunatnē gāja visādi. Astoņdesmit devītā gada komanda bija ļoti spēcīga, sešas reizes pēc kārtas kļuvām par Latvijas čempionēm. Tikai vienu reizi palikām trešās. No deviņdesmitā gada absolventēm uz Ameriku aizbraucu es un Ieva Jansone.

Mūsu principiālās pretinieces jau no mazām dienām bija Cēsis, Ieva Krastiņa un Karlīne Nīmane – lielākās ienaidnieces. Spēlējām dažādās Cēsu vietās, fani uz mums bļāva, bet tas bija forši. Strīdējāmies tikai uz laukuma, tagad smieklīgi atcerēties. Pirmo reizi meitenes no citām komandām iepazinām U14 izlasē. Radās pavisam citi iespaidi nekā laukumā un kļuvām par draudzenēm.

1989. gadā dzimušās meitenes Eiropas bronzu izcīnīja Gdiņā, deviņdesmitais gads – Liepājā. Tu spēlēji gan Latvijā, gan Polijā.
Patika abi čempionāti. Polijā bija pirmā medaļa – tas bija pirmais panākums jaunatnes čempionātos pēc ilgāka pārtraukuma. Latvijā čempionāts notika mājās, ar attiecīgām emocijām. Bija patīkami abus turnīrus noslēgt ar panākumiem. Liepājā zāle bija pilna, spēles tādā atmosfērā radīja gandarījumu.

Nākotnē sevi redzi profesionālajā basketbolā?
Ja nebūs savainojumu un veselība atļaus, kāpēc ne? Profesionālajā sportā var atrast labus paraugus. Man patīk Maja Mūra. Viņa nespēlē manā pozīcijā, taču patīk viņas attieksme laukumā un ārpus tā. Mūra māk sevi pasniegt kā cilvēku un visu dara ar simtprocentīgu atdevi, turklāt viņai patīk tas, ko viņa dara.

Treneris Dikeoulakos teica, ka vīrieši spēlē basketbolu, lai gūtu prieku. Sievietēm jābūt priecīgām, lai spēlētu basketbolu. Piekrīti?
Var daļēji piekrist, taču spēlētājas nevar būt arī pārāk priecīgas, jo pārāk daudz emociju traucē. Cenšos visu uztvert vieglāk, lai kas būtu. Ja visu laiku uztraucies, kurš ko teicis, ieguvuma nav. Norobežošanās no negatīvā palīdz labāk spēlēt.

Man vienmēr ir paticis spēlēt izlasē. Kad netiku U14 izlases sastāvā braucienam uz Baltijas kausa spēlēm Lietuvā, trīs dienas raudāju. Tas bija ļoti labi, jo man izskaidroja, kāpēc pieņemts tāds lēmums. Ainārs Čukste pārmeta par spēli aizsardzībā, jo tajā vecumā nedomāju par neko citu kā tikai uzbrukumu. Sapratu, ka jāmainās, uzzināju, pie kā jāpiestrādā, un tas nāca tikai par labu. Kas bijis – bijis, jāiet uz priekšu. Sākumā bija grūti, agrāk uzskatīju, ka spēlēt aizsardzībā nav nepieciešams. Tikai, vairāk piedomājot, izdevās mainīt attieksmi.

Par savu valsti spēlēt ir goda lieta, domāju, ka tad ir lielākais cilvēku atbalsts.

Par Lieni

Līga Bergvalde-Piļkeviča
Kad pati vēl trenējos sporta skolā, Liene man vienmēr asociējās ar smaidu viņas sejā. Pa īstam sadraudzējāmies, kad pēc sporta skolas beigšanas piestrādāju kā trenere vasaras nometnēs un palīdzēju savai mammai trenēt Lienes komandu. Tad viņa jau bija kļuvusi nopietnāka, bet joprojām smaidīja!

Parādoties vēlmei braukt uz ASV, Lienei bija grūti noticēt sev, ka viņa tiešam ir tā vērta. Nācās viņai nedaudz palīdzēt, jo ne tikai es redzēju viņā ļoti lielu potenciālu. Viņas raksturs un vēlme sevi pierādīt atbilda Amerikas koledžas basketbolam: mērķtiecība, motivācija un spēja nepadoties pēc krišanas kaujā, jo karš vēl nav beidzies.

Kad visi dokumenti bija nokārtoti un stāvējām lidostā, bija interesanti redzēt šo foršo cilvēku piedzīvojam savu sapņa piepildījumu. Novēlu viņai vienmēr atcerēties, kam par godu viņa spēlē šo spēli!

Ieva Jansone
Ar Lieni spēlēju kopā jau no mazotnes. Vēl šodien labās un ne tik labās dienās regulāri sazināmies, lai izkratītu viena otrai sirdi un uzmundrinātu! Visi zina, ka Liene laukumā atstāj visu savu sirdi un viegli prot sasmīdināt visus savus draugus. Tās ir divas īpašības, kuras, iedomājoties par Lieni, nāk prātā - labā humora izjūta un mīlestība pret basketbolu.

Karlīne Nīmane
Ar Lieni esam pazīstamas jau sen. Dažādās izlasēs kopā pavadītas 6-7 vasaras un varu teikt, ka Liene ir lielisks cilvēks ar fantastisku humora izjūtu. Viņa ir krietns draugs. Liene kā magnēts pievelk jocīgus cilvēkus un smieklīgus atgadījumus. Turklāt Liene to visu mēdz iemūžināt video, kurus, es ceru, kādreiz redzēs plašākas tautas. Jo parādīt video taču ir vieglāk nekā neparādīt...
Novēlu Lienei katrā kvalifikācijas spēlē iemest vismaz vienu trīspunktnieku – lai viņas mammai prieks!

Anete Šteinberga
Ar un par Lieni notikuši daudzi interesanti atgadījumi. Viņa ir kā staigājoša komēdija, vienmēr pateiks vai izdarīs kaut ko smieklīgu. Kad Amerikā sazvanāmies, viena otru uzmundrinām ar dažādiem stāstiem. Nevaru izcelt labāko īpašību – Liene vienkārši ir lielisks cilvēks!