Valmieras basketbola pievilcīgākā puse: Zane Jākobsone

Valmieras devums Latvijas basketbolam ir ievērojams. Dainis, Dairis un Dāvis Bertāni. Kaufmaņu un Melderu dinastijas. Varis Krūmiņš. Jānis Bērziņš. Rinalds Mālmanis. Rolands Šmits. Labākais spēļu apmeklējums Latvijas Basketbola līgā. Latvijas junioru spēles Pasaules U19 čempionātā.

Uzskaiti var turpināt. Vidzemes Olimpiskajā centrā sarīkots Eiropas U16 čempionāts meitenēm, turpat 2009. gadā tikās nākamās Eiropas čempionāta medaļnieces Francija un Krievija. Sieviešu valstsvienību papildināja Zane Jākobsone, savukārt Ilze Jākobsone kļuva par atzītu snaiperi jaunatnes izlasē. Tiekamies agrā piektdienas pēcpusdienā. Zane staro kā maija saule.

Cēsis pārtraukumā divreiz spēlēja pret Liepāju, vienreiz pret “RSU/Merks”. Jūti, ka komandas šosezon trenējas nopietnāk?
Zinu, ka visas komandas Ziemassvētku brīvdienās intensīvi trenējās. Cēsis nekļuva par izņēmumu. Treneris nāca pretī, piešķirot mums piecas dienas atpūtai, lai mēs varētu atpūsties viena no otras un ļautu ķermeņiem atjaunoties.

Pārbaudes spēlēs pārliecinājāmies par pretinieču progresu. Piemēram, “RSU/Merks” strādāja pat Jaungada brīvdienās. Tas noteikti nesīs augļus čempionāta turpinājumā. Arī liepājnieces cīnījās pieklājīgi, neskatoties uz faktu, ka ārzemnieces vēl nebija atgriezušās. Nedaudz žēl, ka viņām jāspēlē otrajā grupā, jo komanda varētu cīnīties labāko sešniekā.

Tavuprāt, vai otrās grupas labākās komandas pēc pārspēlēm spēs iekļūt “Sešu Finālā”?
Viņas uz to ir spējīgas. Pieļauju, ka finālos var spēlēt piecas Latvijas komandas. Manuprāt, Tallinas “Audentes” spēlētājas nav pārākas par Liepāju vai Latvijas Universitāti. Tas sola interesantas tikšanās gan otrajā grupu turnīrā, gan pārspēlēs un finālos. Tajā pašā laikā Cēsīm nav automātiski garantēta pirmā vieta “Top 6” turnīrā.

Zanes Eglītes atnākšana saspēles vadītājas postenī ir pamainījusi bumbas kustību?
Viņa nekad nav bijusi savtīga spēlētāja. Zaņuks ļoti daudz spēlē uz komandas biedrenēm. Viņa spēj ātri pārvest bumbu uz priekšu, izdarīt precīzas piespēles. Labi pārredz laukumu. Mūsu sadarbības veidotas tā, lai iesaistītu spēlētājas visās pozīcijās. Apdalīta nav neviena, pie bumbas tiek gan saspēlēs vadītājas, gan centri un malas. Zanes pievienošanās rotāciju padarīs dabiskāku, piemēram, Priedēns (Liene Priede) malās jūtas labāk. Tur viņa ir bīstamāka nekā vidū. Saspēli vadīs abas Zanītes, savukārt Kristīne (Silarāja) varēs vairāk spēlēt kā otrais un trešais numurs.

Pirmo numuru skaita pieaugums ļaus vairāk iespēlēt bumbu soda laukumā?
Salīdzinot ar sezonas sākumu, pamatnostādnes nav mainījušās. Aija (Brumermane) ir vienīgais izteiktais piektais numurs komandā. Pati spēlēju par trīs-četri, pēc vajadzības, savukārt Ievas Jansones un Lienes Bernsones pārziņā ir spēka uzbrucēju pienākumi. Neapšaubāmi, mums ir jāizmanto Aijas pārsvars zem groza, taču posteņu kvalitāte un meistarība atļauj to nepadarīt par vienīgo akcentu. Mēs nespiežam uz piekto numuru vai uzbrucējām. Daudz nosaka situācija attiecīgajā dienā. Piemēram, Aija dominēja groza apakšā spēlē pret “Audentes”. Mums – Kristīnei, Lienei, man – labi padodas tālmetieni, tāpēc rīkojāmies, kā sanāk labāk.

Zane Jākobsone. Foto: Romāns Kokšarovs, “Sporta Avīze”, f64

Zane Lapsiņa un Zane Jākobsone pēc uzvaras Latvijas čempionātā

Liene Jansone un Zane Jākobsone Eiropas čempionātā Francijā

Skaistā Zane

Treneris Krauliņš komandas arsenālu ir papildinājis ar jaunām sadarbībām?
Pārmaiņas notiek regulāri. Sadarbības ir tikai puse darba, pārējo nosaka spēlētāju individuālā meistarība. Ja nav labs bloks, atsevišķām sadarbībām nav jēgas.

Cēsīm ir salīdzinoši daudz spēlētāju, kuras var nospēlēt viens pret vienu.
Man ļoti patīk, ka komandā pulcētas individuāli meistarīgas spēlētājas. Nav noslēpums, ka trenera Krauliņa mīļākais uzdevums rīta treniņos ir likt spēlēt viens pret vienu. Spēlētājas to uztver dažādi. Ak, Dievs, atkal! Taču tādas iestrādes nes augļus, jo meitenes spēlēs jūtas drošāk.

Teiktu, ka vismaz pāris spēlētājām tas patīk.
Skaidrs, ka viņas neiebilst. Dažas spēlētājas to labi izmanto, jo viens pret vienu jūtas kā zivis ūdenī. Patīkami spēlēt, zinot, ka sadarbības neizdošanās gadījumā mums vienmēr būs meitenes, kuras var uzņemties nospēlēt individuāli.

Trīs Zanes, divas Lienes, divas Ievas. Kā treneri sauc spēlētājas?
Treneris Uģis (Viļums) sākumā nevēlējās pakļauties bara instinktam un saukt meitenes pierastajās iesaukās. Piemēram, Zani Lapsiņu visi pazīst kā Zuzi, vai Ievu Jansoni kā Džo. Treneris viņas spītīgi sauca par Zani un Ievu. Gadās, ka sajūk, jo Ieva Vītola ir Ome. Paskatījāmies uz viņu – Uģi, lūdzu, sauc Zani par Zuzi un Ievu par Džo!

Man nebija jāuztraucas, jo Zane visu laiku bija Zuze un es biju Zane. Tagad esam trīs. Mazo Zani saucam par Eglīti, bet savstarpējos kontaktos – par Zaņuku. Tāda iesauka viņai bijusi kopš Jaunatnes līgas laikiem. Man atliek Zane vai Zančiks (smejas).

Un Lienes?
Priedēns. Bez variantiem. Treneris gan saka – lielā Liene un mazā Liene.

Trenerim Krauliņam ir lielās un mazās Zanes?
Zuzi viņš sauc par Zuzi, Eglīti – par Eglīti. Es esmu Zane.

Ja jānoskrien desmit laukumi, kura būs visātrākā?
Bez noguruma to visātrāk varētu paveikt Liene Priede vai Kristīne Silarāja. Labi patrenējoties augšgalā būtu Zane Eglīte, bet pēdējā laikā vairākas reizes pirmā atskrējusi Sigita Džarcāne. Viņa ar savām garajām kājām skrien apbrīnojami ātri. Laukumus skrienam daudz. Pat garās spēlētājas īsajās distancēs spēj turēties priekšgalā, piemēram, Aija ir bijusi viena no ātrākajām. Visu izšķir izturība. Ja jāskrien uz ātrumu, visas noskrien samērā vienādi. Ilgākos skrējienos parādās izturība. Ja būtu jānoskrien piecdesmit laukumi, pirmā varētu būt Liene Bernsone.

Kura spēlētāja ir zāles žurka?
Vakara treniņi beidzas tik vēlu – pusvienpadsmitos, vienpadsmitos, ka meitenes cenšas ātrāk tikt mājās. Uz nodarbībām laicīgi nāk visas. Stundu iepriekš strādāt nevaram, jo zāle visu dienu ir noslogota. Treneris uzsver, ka jābūt gatavām darbam 10-15 minūtes pirms treniņa sākuma. Novērojumi liecina, ka meitenes ierodas vismaz 30-40 minūtes ātrāk.

Vakara treniņi mēdz sākties astoņos?
Piektdienās septiņos. Citās dienās astoņos vai pusdeviņos. Esam jau pieradušas pie vēlajiem treniņiem. Rekords – kādā otrdienā nācās sākt pusdesmitos vakarā.

Decembrī nespēlēji savainojuma dēļ.
Man bija kreisās kājas muskuļa šķiedru bojājums. Uzskatu, ka visur jāsaskata pozitīvais. Tā notika arī šoreiz – savainojos brīdī, kad svarīgākās spēles pirmajā aplī jau bija aiz muguras. Atlikušajās spēlēs nebija jācīnās uz dzīvību un nāvi. Treneris izrādījās atsaucīgs. Viņš zina, ka mikrotraumas mēdz ievilkties. Teica, nespēlē, atpūties, labāk izārstē! Bija jābūt gatavai līdz pārbaudes spēlēm decembra beigās pret Liepāju. Treneris turpināja šaubīties, taču pati jutos ļoti labi. Paldies fizioterapeitam Jānim Ķepītim!

Kas bija Tavā rehabilitācijas programmā?
Pirmajās dienās nav nekā labāka par pilnīgu mieru. Nākamajās dienās sākās kājas kustināšana. Vingroju ar disbalansa spilveniem. Fizioterapeits lika strādāt ar gumijām un bumbiņu, dodot dažādus uzdevumus.

Gumiju mode ir jauna. Sporta skolā laikam nekā tāda nebija.
Tāda inventāra toreiz nebija, taču neuzskatu, ka bijām sliktāk sagatavotas. Daudz skrējām, izmantojām dažādas lecamauklas. Programmā ietilpa skrējieni starp konusiem, lēkšana pāri barjerām un uz kastēm, šķēršļu pārvarēšana. Tagad vietā nācis speciāls inventārs.

Pie kuriem treneriem strādāji jaunatnē?
Pirmās treneres Valmierā bija Eva Kaufmane un Līga Priedīte. Visilgāk, četrus gadus, trenējos Rīgas 47. vidusskolā pie Viktora Strupoviča. Vidusskolas gados strādāju ar treneriem Krūmiņu un Čuksti, ar pārējiem sanācis strādāt vienu vai divus gadus.