George Dikeoulakos: "Kādreiz kādam ir jāsadod pa pakaļu"

"Aizsardzībā labi nospēlēt var katru dienu"

Pavasarī treneris ar "Athinaikos" klubu sasniedza t.s. "triple crown", uzvarot FIBA Eiropas Kausa izcīņā, Grieķijas čempionātā un Grieķijas kausa izcīņā. Saņēmis Grieķijas federācijas goda prezidenta Georga Vasilakopulosa un ilggadējā cīņu biedra, "Ģenerāļa" Konstantīna Missas atbalstu Dikeoulakos sekmīgi uzsāka darbu Latvijā.

Otrajā aplī Latvijas valstsvienība izcīnīja trīs uzvaras trīs spēlēs. Kā izdevās sasniegt tik labu rezultātu?
Pirmais aplis bija grūts, jo mēs to padarījām sarežģītu. Komanda ieguva jaunu treneri, dažām meitenēm izpaudās pieredzes trūkums, tāpēc pāris spēlēs zaudējām. Pēc sacensības mājās ar Izraēlu mums bija ļoti slikta spēle izbraukumā Serbijā. Iespējams, tā bija sliktākā spēle, kādu esam spēlējuši. Tā aizskāra mūsu pašcieņu, tāpēc, ka sākām neticēt nākotnei, sākām neticēt komandai.

Pēc spēles ģērbtuvē ilgi runājām. Teicu, ka mūsu darbs, pirmkārt, ir cīnīties un vienīgā lieta, kas jādara, ir jācīnās līdz galam. Ka mums jānoiet trīs soļi un mēs spersim viņus visus. Apsolījām sev, ka to jādara komandai, sev, valstij. Kā nolaidāmies Latvijā, devāmies skatīties video ar mūsu kļūdām, komandai bija smags treniņš un teicām „pietiek!”. Mums bija jāatrod risinājumi, lai nezaudētu nevienā spēlē. Tā notika un esmu ļoti lepns, ka meitenes ticēja komandai. Būtībā viņas to nepārtrauca darīt nevienā brīdī. Tas patiešām bija sarežģīti, taču ticēt ļāva uzticība komandai un mūsu darbam.

Atbraucot domāju, ka mans darbs būs vieglāks, bet, redzot komandu tuvāk, izrādījās, ka mūsu ķīmijā trūkst dažu svarīgu lietu. Tas padarīja visu grūtāku. Turklāt iepriekšējā Eiropas čempionātā komanda finišēja septītajā vietā, nevis virsotnē un tas atstāja iespaidu. Izlase bija laba, bet savstarpējās ķīmijas pietrūka, taču meitenes paveica lielisku darbu, nosedzot visus trūkumus, kādi mums bija. Otrkārt, komanda kvalificējās, iespēlējot jaunas spēlētājas svarīgās pozīcijās. Nedomāju, ka Eiropā ir daudz komandu, kas to varētu paveikt. Itālija spēlēja ļoti labi un nekvalificējās finālturnīram. Beļģija ar Voutersu un Vambi palika ārpus fināla, Slovākijai klājās grūti bez Žirkovas, taču viņām vietā nāca amerikāņu basketboliste. Pat bez viena iztrūkstoša cilvēka klājās grūti, bet bija komandas, kurām visas spēlētājas atradās ierindā. Mums bija divas jaunas spēlētājas un Kristīne ar nelielu pieredzi. Faktiski izveidoju jaunu komandu, kurai ir nākotne.

Minēji pieredzes trūkumu dažām ārējās līnijas meitenēm.
Tas mūs ietekmēja daudz. Kā teicu preses konferencē, esmu ļoti lepns, ka pārvarējām Eiropas čempionāta kvalifikāciju, nespēlējot Anetei Jēkabsonei un Ievai Tārei, praktiski sacenšoties bez Lienes Jansones. Vienlaikus iespēlējām Sabīni un Elīnu, kurām pērn bija otrā plāna lomas. Manā vadībā viņas spēlēja daudz. Viena nāca laukumā starta piecniekā, otra bija pirmā rezerviste ar lielu spēles laiku. Viņām daudz palīdzēja Guntas (Baško) pieredze. Dažas komandas atklāja mūsu trūkumus. Presēja mūs, izdarīja metienus, piespieda kļūdīties, tāpēc divās spēlēs zaudējām.

Skatījāmies video, norādīju uz kļūdām. Situācija bija skaidra. Vai darām, kā runājām, labojot vienkāršas kļūdas, vai zaudējām spēli. Tas ir mūsu, nevis pretinieku vai tiesnešu rokās.

Izšķirošajā spēlē ar Serbiju bija divi dažādi puslaiki.
Basketbola spēlēs tādas lietas notiek, taču vienmēr jāskaidro, kāpēc bijis tieši tā. Pirmkārt, tā bija izšķirošā spēle un dažas meitenes, īpaši mūsu aizsardzes, bija nedaudz satraukušās, pieļāva kļūdas un tas ietekmēja mūsu spēli. Otrkārt, kad Serbija pārgāja uz zonas aizsardzību – te runājam par pieredzi un pārliecību – viņas savā priekšā redzēja Izraēlas spoku. Puslaika pārtraukumā pateicu skaidri – nav jābaidās no neviena, jāuzbrūk grozam, jo mēs to pat nedarījām. Bija daži „tīri” metieni, neuzņemoties risku. Aicināju izmantot iespējas, teicu - jūs esat meitenes, kuras uzvar spēli. Vienīgā lieta, kas jādara - jāuzbrūk grozam, nedomājot par neko citu.

Otrajā puslaikā meitenes darīja, kā teicu. Viņas vairāk uzbruka, spēlēja brīvāk, meta no brīvām pozīcijām un, protams, turpinājām spēlēt aizsardzībā. Tā bija lieliska. Pirmajā puslaikā Serbija guva 23 punktus, neskaitot Dabovičas trako metienu no laukuma vidus.

Izraēla un Serbija daudz izmantoja zonas aizsardzību. Kāpēc Latvijas uzbrukums bija pasīvs?
Ir daudz veidu, kā apspēlēt zonu. Pirmais ir atrast neorganizētu zonu un pārvarēt to ātrajos uzbrukumos. Otrkārt, pārvarēt zonu var ar ātru bumbas kustību, radot iespējas brīviem metieniem. Pretinieku komandas zināja, ka mums nav izteiktas punktu guvējas, tāpēc labprāt izmantoja zonu. Izšķirošās spēles otrajā puslaikā zonu apspēlējām gandrīz perfekti, liekot Serbijas trenerim atjaunot cilvēks-cilvēks aizsardzību.

Teici, ka bija problēmas ar punktu gūšanu? Pietrūka metēju?
Nevaru teikt, ka biju apmierināts ar uzbrukumu. Tā dēļ zaudējām divas spēles. Pat, ja statistika saka, ka uzbrukums bija labs, nevaru tam piekrist. Runājot par punktu guvējām - tās nevar radīt vienā dienā, nedēļā vai gadā. Par metējām piedzimst, viņas netiek izveidotas mākslīgā ceļā.

Pietrūka ārējo metēju, taču dažas iekšējās līnijas spēlētājas apveltītas ar labu uzbrukuma potenciālu. Dažās spēlēs nospēlējām ļoti lēni, svarīgi, ka turpinājumā meitenes saprata, ka jāskrien ātrāk, lai paveiktu visu efektīvāk.

Kas neizdevās uzbrukumā, tika paveikts savā laukuma pusē. Latvijas aizsardzība bija labākā grupā.
Visā turnīrā, ja izņem ārā divus papildlaikus spēlē ar Izraēlu. Ticu, ka viss sākas aizsardzībā, tas atšķir labas komandas no viduvējām. Ja skaties uz čempionu, tā ir komanda ar labāko aizsardzību. Kamēr spēlējam labu aizsardzību, esam spēlē un cīnāmies par uzvaru. Var gadīties, ka komandai nav laba diena, neiet metējām, tas notiek, bet aizsardzībā labs vari būt katru dienu. Jebkurā dienā, neskatoties, kur spēlē un kas ir pretinieks.

Pateicoties labām komunikācijas spējām, George Dikeoulakos ātri iejutās darbā ar komandu. Foto: Romualds Vambuts, Romāns Kokšarovs, Kaspars Volonts

Grūtākos brīžus nācās piedzīvot kvalifikācijas sacensību pirmajā aplī

"Latvijai ir labākā priekšējā līnija Eiropā"

Latvijai ir vēl viena pirmā vieta – cīņā par atlēkušajām bumbām.
Zināju, ka priekšējā līnija ir mana priekšrocība. Ticu, ka mūsu komandai ir labākā priekšējā līnija Eiropā ar piecām Top spēlētājām. Diemžēl vienlaikus var spēlēt tikai divas meitenes. Jā, mums šogad daudz nevarēja palīdzēt Jansone. Viņa ļoti centās, trenējās ar sāpēm, mēģināja palīdzēt treniņos, bet vēl nebija gatava spēlēm.

Statistika rāda daudz labu lietu, taču arī divas pozīcijas, kurās nav klājies labi.
Viena ir kļūdas.

Jā.
Kļūdas ļoti ietekmēja mūsu spēli. Brīžiem pieļāvām tikai kļūdas, brīžiem spēlējām labi. Spēlē ar Izraēlu pirmajā ceturtdaļā mums bija 10 kļūdas, bet pārējā spēlē ar diviem papildlaikiem tikai septiņas. Rumānijā pirmajā ceturtdaļā mums bija 10 kļūdas, pārējā laikā sešas. Ja mazāk kļūdītos, mēs vairāk kontrolētu bumbu, vairāk mestu. Katru dienu centos skaidrot, kā nepieļaut kļūdas. Dažās dienās spēlētājas tika ar to galā, citās reizēs nē. To ietekmēja pieredzes trūkums, nekas cits, jo centāmies pieturēties pie spēles plāna.

Otrkārt, pārtvertās bumbas. Tikai Somija un Rumānija pārtvēra mazāk bumbu.
Latvija arī agrāk nav izcēlusies ar bumbu pārtveršanu. Bija gadījumi, kad neizmantojām pārtveršanas iespējas, lai dotos ātrajos izrāvienos. Taču mūsu aizsardzība joprojām bija laba, piespiežot pretiniecēm uzbrukumu izdarīt virkni nesagatavotu metienu.

Bumba daudz kustējās perimetrā, nevis tika iespēlēta iekšā, lai uzbruktu grozam.
Biju kopā ar komandu 24 stundas, zinu, ko meitenes var un nevar. Taču skaidrs, ka varējām spēlēt labāk. Uzlabojām spēli, kad meitenes sāka saprast, ko vēlos. Mērķis bija iespēlēt bumbu iekšā, taču visas komandas koncentrējās ap grozu, saprotot, ka tas ir mūsu labākais ierocis. Pretinieks centās mums likt spēlēt, kā negribējām. Meklējām brīvus metienus, taču ne vienmēr to bija iespējams darīt. Nācās pielāgoties jaunām situācijām, jāiemācās reaģēt. Pērn Eiropas čempionātā situācija bija identiska, piemēram, spēlēs pret Slovākiju, Grieķiju. Kad tika segtas Latvijas garās spēlētājas, komandai bija lielas grūtības atrast savu spēli. Nedomāju, ka tas bija kaut kas jauns.

Kādu iespaidu atstāja pretinieces? Izraēlai, izņemot Galinski, ir tāds pats sastāvs kā pirms četriem gadiem. Treneris Rabi trenējis komandu no U18 vecuma.
Turpinu ticēt, ka mums ir labākā komanda. Valstsvienību vērtēt ir grūti – visas komandas, kas ir kādu laiku kopā, bauda priekšrocības. Grūtākais ir izlasi pārveidot par komandu, īpaši, ja klāt nāk jaunas spēlētājas. Domāju, ka viņas ļoti centās, izdarīja savu darbu, cik labi varēja un tagad varam smaidīt.

Cilvēki tam bieži nepievērš uzmanību, bet izlasē jāiztiek ar noteiktām spēlētājām un ir mazāk laika darbam.
Mums tā bija problēma. Kad klubs sameklē jaunu treneri, pirmie rezultāti redzami pēc trīs četriem mēnešiem. Nepieciešams daudz laika, lai spēlētājas automatizētu kustības, kuras vēlas treneris, spēlētu ar instinktu, nedomājot. Nacionālajās izlasēs nav tik daudz laika, taču mums ir priekšrocība, ka nākamajā gadā spēlētājas visu būs sapratušas gandrīz perfekti. Labāko formu sasniedzām kvalifikācijas cikla beigās.

Nozīmīgu atbalstu trenerim sniedza valstsvienības kapteine Gunta Baško

Treneris uzticējās saspēles vadītājām Elīnai Babkinai un Kristīnei Kārkliņai

"Basketbolistes nevar divus mēnešus iztikt bez treniņiem"

Divu mēnešu pauze starp darbu klubos un izlasē. Kādu iespaidu tā atstāja?
Pagājušajā gadā tas nebija tik ļoti izjūtams, jo starpā nebija atvaļinājuma. Meitenes pabeidza startus nacionālajos čempionātos un sāka trenēties izlasē. Viņas bija gandrīz gatavas, bet šogad tas sagādāja grūtības. Spēlētājas pavadīja vairāk nekā divus mēnešus, nedarot gandrīz neko. Tāpēc, ka, atgriežoties Latvijā, nebija komandas, kurā strādāt. „TTT Rīga” šajā laikā netrenējās, viņiem pat nebija, kur to darīt, jo Olimpiskajā sporta centrā tika atjaunots parkets un marķējums. Skriet un cilāt svarus, ar to nepietiek. Tāpēc mums bija lielas problēmas dabūt spēlētājas atpakaļ formā.

Eiropas čempionāta finālturnīrs sāksies jūnija vidū. LBS uzdevums ir piesaistīt Aneti Jēkabsoni-Žogotu?
Cik esmu informēts, Jēkabsone nevēlējās spēlēt izlasē tikai šajā sezonā. Pēc Anetes atbraukšanas no Amerikas vēl neesam runājuši. Viņa pieder valstsvienībai, viņa vēlas būt izlasē. Anete ir svarīga spēlētāja komandas ķīmijā, viņa nosedz daudzus caurumus. Ja viņa vēlēsies spēlēt WNBA, mums būs jāatrod citi risinājumi. Kā šogad.

Kā galvenais treneris var ietekmēt spēlētāju gatavošanos izlasei?
Teicu meitenēm, ka nelikšu viņas mierā. Gatavojos spēlētājas traucēt gada garumā, lai redzētu, kā viņas progresē, jo svarīgākā lieta valstsvienībā nav gatavošanās vienu mēnesi un piecas dienas, bet paveiktais gada laikā. Tas ir pirmkārt. Esmu runājis ar jaunajām spēlētājām – Klintsoni, Vītolu. Viņas zina, ka manas acis pievērstas viņām. Arī pieredzējušās spēlētājas zina, ka sekošu, skatīšos spēles, redzēšu DVD, izskaidrošu kļūdas, ieteikšu, kas jādara. Ir jārūpējas par savu ķermeni un vietu komandā, citādi tas signalizē, ka nav intereses par basketbolu. Taču tas nav sakāms par mūsu spēlētājām.

Ieva Kubliņa teica, ka atbalsta trenera piedāvātu brīvprātīgu gatavošanās plānu starpsezonai.
Skaidrs, ka basketbolisti nevar divus mēnešus iztikt bez treniņiem. Tas mūs šajā gadā nogalināja. Lai cik daudz būtu paveikts iepriekšējos gados, to var zaudēt četrās nedēļās. Gatavošanās programma nepieciešama visām spēlētājām, ieskaitot pieredzējušās basketbolistes. Protams, plāni jaunajām spēlētājām ir atšķirīgi, jo viņas turpina progresēt, bet pieredzes bagātajām jānotur sasniegtais līmenis. Tam nevajag ietekmēt prātus. Ievai, Zanei un Guntai ir smagas spēles un grūti treniņi visas sezonas garumā, tas atstāj iespaidu. Cilvēki nogurst un varbūt vēlas kādu brīdi iztikt bez basketbola. Programma ir visām, jo tik ilgu laiku netrenēties nav pieļaujams.

EuroBasket Women 2011 kvalifikācijas otrajā aplī Latvija uzvarēja visās spēlēs

"Meitenes darbu veica lieliski"

Izlase spēlēja ar trīs saspēles vadītājām, Guntai Baško vai Anetei Jēkabsonei nepārņemot bumbas vadīšanu. Vai esi apmierināts ar saspēles vadītāju progresu?
Esmu ļoti lepns par meitenēm. Katrai no viņām bija atšķirīga loma. Pat Zanei Eglītei, kurai agrāk bija lielāks spēles laiks, vajadzēja būt gatavai nomainīt sākuma sastāva dalībnieces. Viņas loma bija vissarežģītākā, jo vajadzēja nākt laukumā, lai nomierinātu pārējās, ja citām saspēles vadītājām neveicās. Zane savu darbu veica lieliski. Esmu lepns, ka Kristīne un Elīna – spēlētājas ar mazāku pieredzi šāda līmeņa spēlēs – ticēja man, ticēja tam, ko vēlējos no viņām. Katru reizi, runājot ar spēlētājām, viņas skatījās acīs un veltīja sevi darbam. Jā, bija kļūdas spēlēs, taču katru dienu turpināju teikt, ka saprotam kļūdas un tās vairs neatkārtosies.

Daudzas reizes laukumā vienlaikus bija divas saspēles vadītājas.
Jā, tas ir normāli. No gatavošanās sākuma, pārbaudes spēlēs, redzējām, ka tas labi strādā, rada komandā labu ķīmiju un atvieglo saspēles vadītāju darbu. Pirmajiem numuriem nav tik liela pieredze Eiropas čempionātos. Spēlēt kopā bija psiholoģiski vieglāk, zinot, ka vēl kāds var pārņemt lietas. Tādā veidā atradām risinājumu un nepieciešamības gadījumā varam spēlēt ar divām, trīs, četrām saspēles vadītājām tik ilgi, kamēr tas nes rezultātu.

Trīs jaunākās spēlētājas Aija Putniņa, Elīna Babkina, Sabīne Niedola šogad nopelnīja lielāku spēles laiku, viņu loma komandā pieauga. Zinot piecu līdzvērtīgu priekšējās līnijas spēlētāju klātbūtni komandā, Putniņa laukumā bija salīdzinoši mazāk, tajā pašā laikā viņa ir viena no labākajām cīņā par atlēkušajām bumbām.
Svarīgākais, ka katra spēlētāja prātā turēja komandu, nerūpējoties par savu spēles laiku, vai spēlēt piecas, piecpadsmit vai trīsdesmit piecas minūtes. Viņas zināja, ka, izejot laukumā, ļaušu viņām spēlēt, cik nepieciešams. Viņas centās darīt labāko un savu darbu veica lieliski. Kad vajadzēja, nomainīju, bet nepieciešamības gadījumā ļāvu spēlēt atkal. Viņu mentalitāte ir ļoti laba un komandās to nevar novērot vienmēr.

Piemēram, Aija vairākās spēlēs nospēlēja ļoti labi, pret Izraēlu, mājās ar Rumāniju. Dažās spēlēs iniciatīvu uzņēmās citas spēlētājas. Kā teicu, ir grūti sadalīt spēles laiku piecām līdzvērtīgām priekšējās līnijas spēlētājām, taču lepojos, ka viņas nopelnīja spēles laiku. Nedevu to par brīvu un tas palīdzēs komandai nākotnē. Tāpat Santa Dreimane ļoti daudz palīdzēja divās spēlēs pret Izraēlu.

Trīs meitenes izlasei pievienojās pēc Eiropas U20 čempionāta Liepājā un Grobiņā. Jūnijā viņas strādāja ar Jekaterinburgas kluba fiziskās sagatavotības treneri Sabīni Žurā. Vai pēc jaunatnes turnīra viņas joprojām bija labā formā, gatavas pārslēgties un spēlēt pieaugušo basketbolu?
Neapšaubāmi, Sabīne Niedola bija gatava, tāpēc paturēju viņu komandā un iekļāvu sākumsastāvā. Varbūt cilvēki un viņa pati to negaidīja, bet riskēju. Sabīne pierādīja visiem, ka man bija taisnība, tāpat notika Elīnas gadījumā. Runājot par Francijas treneri, pāris nedēļu laikā daudz izdarīt nav iespējams, taču meitenēm nevajadzēja pārāk daudz piepūles, lai atjaunotos. Viņas bija labā formā un nekādu sarežģījumu nebija. Klintsone un Vītola pēc čempionāta spēlēm bija gandrīz gatavas spēlēšanai.

Sabīne teica, ka, mainot pozīciju, pirmās nedēļas izlasē bija grūtas. Agrāk viņa visu laiku spēlēja iekšā, tagad bija jāspēlē tikai trešā numura pozīcijā.
Domāju, ka viņas pēdējā reize ceturtā numura pozīcijā bija U20 izlasē. Daudzi cilvēki man teica, ka viņa var spēlēt kā spēka uzbrucēja arī izlasē, taču, kad jūlija beigās atgriezāmies no Turcijas, līdz kvalifikācijas spēļu sākumam bija divas nedēļas laika, lai sāktu spēlēt trešajā pozīcijā. Ja klāt nāktos apgūt ceturtā numura sadarbības, viņas galva eksplodētu. Meitenei ir spoža nākotne uzbrucējas pozīcijā un tā ir vieta, kur viņu jāizmanto.

Gunta Baško sevi apliecināja kā lieliska kapteine.
Manās komandās bijis daudz labu kapteiņu, tāpēc izdevies izcīnīt tik daudz trofeju. Neapšaubāmi, tas varētu būt taisnība, ka Gunta Baško ir viena no labākajām kapteinēm, iespējams, labākā, kuru esmu saticis gan vīriešu, gan sieviešu basketbolā. Viņa darbu veica kaislīgi un deva daudz enerģijas, atbalstot komandas biedres, visu izlasi. Pat sliktās dienās viņa centās, lai ikviena meitene justos priecīga. Tās ir kvalitātes, kuras piemīt tikai līderiem. Gunta ir mūsu līdere laukumā un ārpus tā, jo dažreiz komandās ģērbtuvēs mēdz būt citi līderi.

Ieva Kubliņa. Pirmajās dienās neveicās, bet divās pēdējās spēlēs viņa parādīja savu īsto spēli, iniciatīvu un pienesumu.
Daudzām spēlētājām ir grūtības sevi atrast, jo mēdz būt kopsakarības starp individuālo formu un komandas jaunajiem standartiem. Basketbolistes bija pieradušas spēlēt ar Aneti un tā bija totāli atšķirīga situācija. Pirms spēles Izraēlā, kad pajautāju spēlētāju viedokļus, teicu meitenēm, ka nevienam nav noslēgts līgums ar panākumiem, bet ir jābūt līgumam ar piepūli. Kubliņa paskatījās apkārt un teica – pārtrauksim runāt, sāksim darīt! Šajā brīdī sapulci beidzu, jo redzēju, ka meiteņu acīs, īpaši Ievas acīs, bija liesmās. Tas bija acīmredzams. Trīs četras stundas vēlāk Ieva laukumā plosīja Izraēlu. Baško un Kubliņa motivē komandu, Liene un visas pieredzējušās spēlētājas uzmundrināja pārējās spēlētājas.

Tārei beidzot spēlēt izlasē, lielas izmaiņas notika trešā numura pozīcijā. Cik grūti bija veikt šīs pārmaiņas?
Pārdomāju un izmēģināju daudzas iespējas. Dažās spēlēs laukumā trešā numura funkcijas veica Aija Putniņa. Viņa šajā pozīcijā spēlēja lieliski, taču komandas ķīmijā radās sarežģījumi. Aija atbilda lomai, taču tas ietekmēja citas spēlētājas. Bija ļoti sarežģīti, taču no brīža, kad Sabīne iekļāvās komandā, viņa lietas aptvēra ļoti ātri, lai ko par to teiktu. Protams, pāreja no ceturtā uz trešo bija sarežģīta, taču Sabīne saprata vietu un, ko vēlos no viņas. Saprata, ka pozīcija pieder viņai un neiedevu to par brīvu. Sabīne paņēma, jo bija nopelnījusi.

Lielākā daļa izlases spēlētāju ziemas sezonā spēlē ārzemēs, daļa Latvijas un Lietuvas līgās.
Atšķirība ir ļoti liela un nākamais gads šajā ziņā būs sliktākais. Pat meitenes, kuras divus gadus spēlēja TTT, mums bija jāredz, ko klubs dara un var piedāvāt pieredzes ziņā. Nedomāju, ka var daudz iegūt, Eirolīgā zaudējot ar lielu punktu starpību. Ja zaudē gandrīz visās spēlēs, nevar automātiski teikt, ka esi Eirolīgas spēlētājs vai Eirolīgas komanda. Nevar iegūt pieredzi, ja ir sešas smagas spēles. Jā, iepriekšējā sezonā Latvija bija SK „Cēsis”, kad visu sezonu jāgaida, lai septiņas reizes spēlētu ar labu komandu. Spēlētājām ārzemēs ir divas grūtas spēles nedēļā, dažreiz uzvari, dažreiz zaudē un zini, kāpēc tas notika. Domāju, šogad būs sliktāk, jo pēc dzirdētā Cēsis nebūs tā pati komanda. Kas notiks pēc janvāra spēlēm? Varbūt pietrūks divpadsmit spēlētāju konkurētspējīgiem treniņiem? Par to nedaudz baidos. No rīta tikāmies federācijā un runājām, kā to risināt. Tā ir vispārēja Latvijas basketbola lieta, runājot ne tikai par nacionālās izlases meitenēm, jo tādā ceļā nevar progresēt.

Salīdzinot ar trīs iepriekšējiem gadiem, izlases budžets bija mazāks.
Tas neietekmēja gatavošanos. Mūsu darbs ir laukumā, un tik ilgi, kamēr man ir zāle, bumba un spēlētājas, viss kārtībā. Jā, budžets bija mazs, taču tas neietekmēja darbu. Katru reizi, kad man vajadzēja, no federācijas saņēmu nepieciešamo tai pašā brīdī. Runājot par federāciju, cilvēki komandā pat grūtajās dienās jautāja, kas mums vajadzīgs. Viņi mums ticēja un vēlos par to pateikties. Viņu pozīcija bija svarīga mūsu rezultātos.

Pirmdien federācijā pārrunājāt līgumu?
Jau sākumā noslēdzām 1+1 līgumu. Taču tas nebija tas, par ko domāju, koncentrēju uzmanību spēlēm. Saņēmu lielu atbalstu. Pat pēc zaudējumiem cilvēki federācijā teica, ka ir apmierināti ar manu darbu. Daudzas reizes saņēmu risinājumus, pirms vēl par tiem ieminējos.

Strādājot Latvijā, tika iegūta jauna pieredze. Kā bija strādāt atšķirīgā kultūras vidē?
Zināju, ka būs dažas grūtības, saistītas ar mentalitāti. Man vajadzēja pierast, jo nāku no pavisam atšķirīgas valsts. Domāju dažas lietas uztvert pašsaprotami, bet realitātē tā nebija. No meiteņu puses bija tas pats, taču vienmēr jācenšas saprast, jo tā ir daļa mana darba. Bija lietas, ko man vajadzēja saprast par spēlētājām, pēc pirmajām pārbaudes spēlēm redzēju attieksmi, kurās situācijas meitenes reaģē labi, kurās savādāk. Kas pozitīvi ietekmē viņu spēli, kam ir negatīva ietekme. Pielāgoties izdevās, taču tas prasīja laiku.

Latvieši nemēdz daudz izpaust emocijas.
Tieši tā. To bija nedaudz grūti saprast, bet saņēmu ļoti lielu palīdzību no treneriem Neripa un Martinesa. Spāņu treneris komandā strādā otro gadu, saprot Vidusjūras mentalitāti un pazīst Latvijas sievietes. Daudz palīdzēja Gunta Baško, piemēram, vienā pārbaudes spēlē skaļi sabļāvu. Ir komandas, kurās tas palīdz savākties, spēlētājas ir gatavas doties laukumā un sadot kādam pa pakaļu. Šeit tas iedarbojās savādāk.

Izdevās sajust Eiropas basketbola sabiedrības atbalstu?
Saņēmu daudz uzmundrinājumu no Eiropas treneriem un spēlētājām. Grieķu spēlētājas man zvanīja gandrīz katru vakaru, atbalstītājos smēlos drosmi. Mani atbalstīt atbrauca Maskavas apgabala „Spartak” menedžeris Efstratios Kostalas. Daudzi cilvēki mums ticēja, daži pagrieza muguras pēc diviem zaudējumiem, taču tā notiek visur. Lielāko atbildību sev un savam darbam uzliku pats. Neviens – laikraksti, sabiedrība, jebkas – nevarētu izdarīt lielāku spiedienu, ko sev noteicu. Prasu sev sasniegt tik daudz lietu un pieprasu atbildību, ko tādā pašā līmenī nevar prese un sabiedrība. Ārējais spiediens nevar mani sasniegt.

Konstantīns Missas kopā ar Grieķijas U20 jauniešu izlasi otro gadu pēc kārtas spēlēja Eiropas čempionāta finālā, drīz vadīs sieviešu izlasi Pasaules čempionātā. Savstarpēji iedvesmojāt viens otru?
Sarunājāmies gandrīz katru dienu. Viņš skaidroja man, kas notiek, jautāja manu viedokli, jo viens otru labi saprotam. Esam kā viens, uzticamies un viņš saņems manu atbalstu.

Noslēdzot darbu „Athinaikos”, teici, ka gatavojies strādāt ārzemēs.
Pagaidām nezinu, kurā klubā strādāšu ziemā. Bija daži labi piedāvājumi, bet šobrīd turpinu gaidīt. Par turpmāko izlemšu kopā ar aģentu.

EuroBasket Women 2011 kvalifikācija, 2010. gada 14. - 29. augusts