Rūdolfs Rozītis: "Meitenes, mācīsimies kopā!"

Vairākus gadus spēlējis „LU/Rīdzene” un „Barons/LMT” komandās, 2010. gadā Rozītis ķērās pie jauniem izaicinājumiem. Pēc karstas un ražīgas vasaras, palīdzot Latvijas U20 sieviešu basketbola valstsvienībai izcīnīt bronzas medaļas Eiropas čempionātā, jaunais spēlētājs piekrita negaidītam piedāvājumam un no augusta ir Latvijas Universitātes sieviešu basketbola komandas galvenais treneris. LSBL 2011. gada sezonas pirmajās piecās spēlēs trenerim un komandai izdevās pārspēt pērn visa gada laikā iespēto, izcīnot piecas uzvaras pēc kārtas (bilance 5-0). Tiekamies piektdienas vakarā pēc LU komandas treniņa.

Lēmums kļūt par treneri noteikti neradās vienā dienā?
Basketbolā esmu sešpadsmito gadu. Atceros ļoti daudz cilvēku no sporta gaitu pirmajām dienām. Sāku “Rīdzenes” sporta skolā, pie treneriem Aivara un Aigara Brigmaņiem. Treniņi notika pie Aigara Brigmaņa, bet jaunatnes karjeras brieduma gadus pavadīju pie Brigmaņa seniora. Vienlaikus pārstāvēju “Rīdzeni” un Rīgas Centra humanitāro vidusskolu. Mana skola basketbolā nav zināma ar īpašām tradīcijām, tomēr viens panākums ir bijis.

Trenēšana sāka saistīt agri. Jaunatnē bija daudz emocionālu spēļu, kurās daudz bļaustījos, iegūstot draugus un ienaidniekus. Gribēju visus pamācīt, piezīmes ne vienmēr bija vietā, taču komunicēt gribēju vienmēr. Laikam ejot, viss mainījās. Sāku uz lietām skatīties nedaudz citādāk, vērtēju pieredzējušu treneru darbu. Skatījos, kas likās pareizi, kas ne, parādījās savs vērtējums. Tā radās domas kļūt par treneri.

Palīdzēja apstāklis, ka laukumā biji saspēles vadītājs?
Daudzi tā saka, bet tas nebija galvenais. Diezgan ilgi spēlēju par otro numuru, U14 izlasē biju uzbrūkošais aizsargs un viens no vadošajiem punktu guvējiem. Armands Kravalis bija komandas līderis, pats vairāk strādāju ārā. Saspēles vadīšana iesaistījos, kad pārstāju augt garumā. Treneris teica, ka mani pienākumi malā beigušies, jāsāk vadīt saspēli. Kā uzbrucējs pa grozu metu nenormāli daudz, bet saspēle bija vājais punkts, tāpēc, izšķiroties par trenera darbu, pirmā numura pieredze nebija noteicoša.

No 2006. līdz 2009. gadam Rozītis LBL aizvadīja 92 spēles, kļūstot par vienu no rezultatīvākajiem saspēles vadītājiem līgā. Foto: Romualds Vambuts, Romāns Kokšarovs, Renārs Buivids, Basket.lv

2010. gada pavasarī Rozītis piekrita Mārtiņa Zībarta uzaicinājumam strādāt par Latvijas U20 izlases menedžeri

Mārtiņš Zībarts neliedz atbalstu jaunajam trenerim

Strādā ar Latvijas Universitātes komandu, tā ir pirmā prakse trenera darbā?
Pa īstam viss sākās šovasar, bet bija mazie pirmsākumi. Skolas sporta skolotājs palūdza palīgā Rīgas Domes kausa spēlēs. Tur netrenēju, bet palīdzēju ar maiņām. Kad pēdējā sezonā “Baronā” guvu savainojumu, nolēmu, ka beigšu spēlēt, bet draugi pierunāja aiziet uz Dubultamatieru līgu. Spēlēju tur, iegūstot ļoti jauku pieredzi gan kā spēlētājs, gan nedaudz spēlējošais treneris. Tur spēlēja gan futbolisti, gan vienkārši sporta entuziasti, kuriem nebija daudz nojausmas par basketbolu, tāpēc varēju izpausties. Mēnesi vadīju treniņus “Upesciema” komandai, kura spēlēja trešajā līgā.

Tālākais notika strauji. Februārī, spēlējot Amatieru līgā pie trenera Zībarta, uzzināju, ka viņš tiks iecelts par Latvijas U20 izlases galveno treneri. Teicu, ka labprāt palīdzētu pieredzes iegūšanai, vienalga kādā jomā. Pagāja pusotrs mēnesis, treneris Zībarts zvana un saka, vai gribētu strādāt par izlases menedžeri. Tas bija pārsteigums, jo neko tādu nebiju darījis, pieredzes nav, bet nodomāju – kāpēc ne? Iespēja jāizmanto! Tā bija labākā izvēle, kādu esmu veicis.

Darbs ar U20 izlasi bija fantastisks. Pēc čempionāta Latvijas Universitātes sieviešu basketbola komandas treneris Arkādijs Makarenko augusta sākumā pateica, ka nevēlas turpināt darbu. LU sākās trenera meklējumi. Sporta direktors, Bisenieka kungs, interesējās par Makarenko pēcnācēju un piezvanīja man. Tajā brīdī nezināju, vai LU būs komanda LBL, biju pārsteigts. Teicu, ja nav LBL komandas, beigšu spēlēt un kā asistents labprāt palīdzēšu trenerim Zībartam. Tas bija pirmais lēmums.

Latvijas basketbolā notiek visādi, viena komanda atsakās no dalības turnīrā, cita piesakās vietā. Nedaudz vēlāk tika izveidota LU vīriešu komandu un treneris Zībarts aizgāja uz to. Man piedāvāja strādāt ar meitenēm. Tā kļuvu par Latvijas Universitātes sieviešu basketbola komandas galveno treneri.

Tev ir palīgs!
Edgars Ikstens vairāk strādā uz entuziasma pamata. Viņš ir fantastisks cilvēks, apvieno miljonu darbu. Pats, būdams futbolists, spēlējis Latvijas otrajā līgā un Vācijā. Edgars veic LU vīriešu komandas ģenerālmenedžera pienākumus, sieviešu komandā palīdz kā treneris. Meitenes viņu pieņēmušas. Zināšanas nāks ar laiku, taču ar attieksmi un entuziasmu viss ir kārtībā.

Cik daudz darbu Tev nākas apvienot?
Ekonomiskā situācija valstī nav viegla, vēlos pats nopelnīt iztikai. Darbu apvienošanas kārtībā esmu LU sieviešu komandas galvenais treneris, LU sporta nodarbību instruktors, LU vīriešu komandas spēlētājs un ekskapteinis. No kapteiņa amata atkāpos, jo nespēju tik daudz uzņemties. Vienlaicīgi esmu SIA “Mikrocentrs” valdes loceklis un direktors, tas ir kā mazs ģimenes uzņēmums, un pilna laika klātienes students Latvijas Universitātes ceturtajā kursā. Mācos uzņēmējdarbības vadību. Lietu daudz! Šobrīd izveidots kārtīgs plāns, līdz šim brīdim tieku ar visu galā un spēju apvienot darbus.

Trīs mēnešu laikā Tev bijusi kāda brīvdiena?
Tādu nav, taču ir dienas, kad jūtos kā brīvdienā. Kad ir viens treniņš ar meitenēm, vai tikai vīrieši. Tad sanāk laiks sev, var pasekot līdzi citu komandu sniegumam, piemēram, noskatīties TTT spēli Eirolīgā.

Kāds bija komandas sastāvs brīdī, kad ķēries pie jaunajiem pienākumiem? Kā notika komandas sastāva komplektācija un būve?
Pārņemot pienākumus, man teica, ka komandā ir četras spēlētājas – Anete Vorma, Zane Lapsiņa, Anete Kiršteine un Lāsma Bērziņa. Apzvanot meitenes, reāli startēt varēja trīs no viņām, jo Anete Kiršteine jau bija pārgājusi uz Rīgas Tehniskās Universitātes komandu. Nezinu, vai tas bija saistīts ar spēlēšanu iepriekšējā gadā, bet viņas lēmums bijis pareizs, jo RTU komanda ir ļoti spēcīga.

Meklēju pārējās spēlētājas. Uzrunāju Lauru Puriņu, zinot, ka viņa paliek Latvijā un nebrauc atpakaļ uz Ameriku. Izlasē teicu joka līmenī – ja būtu komanda, vai spēlētu? Viņa teica, ka varētu spēlēt. Augustā nejauši satiku Lauru, pastāstīju par notikušo, teicu, ka esmu galvenais treneris un piedāvāju spēlēt. Viņa priecājās par piedāvājumu, piekrita un manā rīcībā bija viena U20 izlases spēlētāja. Kļuva skaidrs, ka iespējams izveidot spēcīgāku komandu. Zvanot pārējām basketbolistēm, teicu, ka man ir viena izlases spēlētāja. Tā izdevās sarunāt Artu Strupoviču, kurai bija diezgan neveiksmīgs gads Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Skola nenāca pretī, radās problēmas. Palīdzējām Artai iestāties Latvijas Universitātē un viņa piekrita pievienoties komandai.

No U18 izlases ieradās Kristiāna Pumpure un Linda Pagrode. Tas bija liels pārsteigums, jo viņas atnāca pašas. Meitenes nolēma, ka vēlas izmaiņas. Nezinu, vai tas notika U18 čempionāta iespaidā, bet priecājos viņas redzēt pirmajā treniņā. Ar nožēlu jāatzīst, ka Linda Pagrode guvusi ceļa savainojumu un atveseļošanās laiks nav skaidrs.

Trenējamies un sapratām, ka trūkst garās spēlētājas, kuras uzradās no zila gaisa. Pie manis atnāca Ance Zariņa, izteica vēlēšanos trenēties. No Francijas atgriezās Ances māsa Dace, teica, ka palikšot Latvijā un gribot daudz spēlēt, apvienojot treniņus ar darbu. Neesam profesionāla komanda, bet treniņi notiek regulāri un tos var savienot ar darbu. Dace piekrita trenēties vismaz četras reizes nedēļā, bet komanda ieguva vēl vienu garo spēlētāju.

Lielākais brīnums bija U20 izlases kapteines Ievas Krastiņas atnākšana. Viņa saņēma vairākus piedāvājumus no ārzemju komandām, bet ģimenes apstākļi un mācības Latvijā noteica, ka Ieva šobrīd vēlas spēlēt LSBL. Redzam, ka viss notiek veiksmīgi, viņa spēlē labā līmenī, parādot, ka ir augstas klases spēlētāja un oktobrī tiekot atzīta par līgas MVP. Ievas iespaidā uz komandu no Cēsīm atnāca Maija Knekse un Laura Jansona.

Vēl komandā ir Zane Neilande.
Tas bija interesants stāsts. Kad Rīgas čempionātā spēlējām ar Juglas komandu, Zane mūsu grozā sameta daudz punktu. Tā bija pirmā reize, kad viņu novērtējām darbībā. Garo spēlētāju kandidātu vidū iekļāvās Zanda Mūrniece, bet viņa pateica, ka nespēlēs. Runāju ar treneri Daigu Jansoni, kura atbalstīja Zanes spēlēšanu Sieviešu basketbola līgā, norādot, ka šajā gadā spēlētājai jāstrādā arī jaunatnes līgā. Zane iecerējusi doties pāri okeānam un tāpēc nevar spēlēt pret visiem pretiniekiem, piemēram, “TTT Rīga”. Sazinājos ar Zani, viņa bija ieinteresēta, notika arī pārrunas ar treneri Aināru Čuksti. Izrunājot visu, vienojāmies, ka Zanei labākais variants būtu spēlēt pie mums, jo TTT jaunatnes komandās ir daudz spēlētāju un LU sastāvā viņa vairāk tiktu laukumā.

U20 valstsvienība Liepājā un Grobiņā izcīnīja Eiropas čempionāta bronzas medaļas

2010. gada 18. oktobris. Debija un pirmā uzvara LSBL

LU mājas spēles aizvada Meža skolā Šmerlī

Meitenes, mācīsimies kopā!

Kad sākāt trenēties pilnā sastāvā?
Pirmais treniņš notika 31. augustā, piedaloties 11 basketbolistēm. Neskaitot Zani (Neilandi), pilnā sastāvā sākām strādāt divas dienas pirms Rīgas čempionāta sākuma. Zane pievienojās pēc čempionāta un gatavojās tikai LSBL spēlēm, pirms debijas spēles aizvadot vienu treniņu. Komandā viņa iejutās diezgan ātri, sāk panākt meitenes taktiskā ziņā.

Bija laiks ielikt fizisko bāzi?
Brīnumainā kārtā jā. Sākumu nedaudz nogulēju, jo par treneri strādāju pirmo reizi, taču treneris Zībarts nomierināja, solot palīdzēt ar vārdu un padomu. Saņēmu atbalstu no treneres Mudītes Zanderes, kurai varu zvanīt nepieciešamības gadījumā. Otrais treneris Edgars Ikstens izmantoja futbolā iegūtās zināšanas plus klāt nāca nenovērtējamā pieredze, U20 izlasē strādājot ar Sabīni Žurā no Jekaterinburgas UGMK.

Rīgas čempionāta laikā par taktiskajām lietām nedomājām. Četras spēles aizvadījām gandrīz bez sadarbībām, skrienot. Treniņos intensīvi strādājām, arī šonedēļ (saruna notika 5. novembrī) pirms spēles ar “TTT juniorēm” aizvadījām divus smagus treniņus, tikai ceturtdien sākot atjaunoties. Bāzi esam ielikuši, ja vajadzēs, ieliksim vēl.

Īstie pārbaudījumi sākās, spēlējot LSBL?
Pirms Rīgas čempionāta meitenēm teicu, ka būšu priecīgs, ja izcīnīsim kādu uzvaru. Galvenais bija iemācīties, kā vadīt spēlētājus, jo viss bija jauns. Teicu, meitenes, mācīsimies kopā! Pirmās spēles iznāca veiksmīgākas, nekā biju cerējis. Apskatoties sastāvus, nodomāju, ka būtu labi izcīnīt divas, trīs uzvaras. Tas bija pirmais mērķis. Sanāca labāk, lielā mērā, pateicoties tam, ka tik daudz nevajadzēja domāt par aizsardzību. Starp citu, savā grozā ielaidām vismazāk punktu.

Debijas spēle LSBL bija ar “TTT kadetēm”. Stress bija liels, pāri malām, satraukums milzīgs. Domāju, meitenes to juta, pēdējos treniņos taustījos. Rīgas čempionātā pret kadetēm spēlējām ar to pašu sastāvu, bet meklējumi prasīja savu. Zinot treneri Čuksti, ka viņš strādājis ar profesionālu komandu, sapratu, ka sāncenses būs sagatavojušās. Pirmā spēle sanāca nervoza. Meiteņu atdeve bija ļoti laba, taču daudzas lietas nesanāca, kā plānots. Pēc pirmās uzvaras meitenes nedaudz nomierinājās, jo saprata, ka darītais nes rezultātu, tikai jāiemācās darīt pareizi.

Spēlei ar “Liepājas metalurgu” bijām jau labāk sagatavojušies. Nepatīkama savainojuma dēļ spēlē nevarēja piedalīties Dace Zariņa, tāpēc dramatiski zaudējām cīņu zem groza, savācot par 21 atlēkušo bumbu mazāk nekā liepājnieces. Parasti basketbolā tas nozīmē zaudējumu, bet šoreiz uzvarējām, pateicoties labai metienu precizitātei, daudz palīdzēja pieredzējušākās spēlētājas, Ieva Krastiņa un Laura Puriņa.

Trešā spēle pret Daugavpils Universitāti bija labākā, kurā esmu piedalījies kā treneris. Pieļauju, ka tā bija viena no labākajām spēlēm arī spēlētājām. Ieejot zālē, biju patīkami pārsteigts, ieraugot gandrīz pilnas tribīnes. Atbalsts DU komandai bija lielisks, cilvēki stāvēja kājās, bļāva. Fani nevis nolika pretinieku, bet, tieši pretēji, nepārtraukti atbalstīja tikai savu komandu. Neatkarīgi, kā gāja, slikti vai labi – atbalsts bija nemitīgs. Biju milzīgi priecīgs, kad Anetei Vormai ar pēdējo trīspunktu metienu izdevās izraut uzvaru, tas bija fantastiski!

Pieļāvu kļūdas, laicīgi nemainīju zonu pret cilvēks-cilvēks aizsardzību. Daugavpils mūs par to sodīja, iemetot četrus trīspunktniekus pēc kārtas. Tā bija rupja kļūda, bet ātri to aptvēru un izdevās spēli noslēgt uz pozitīvas nots. Tagad spēles sāksies pa īstam. Kad esam uzvarējuši, visi mūs uztvers nopietnāk, gatavosies. Treneri zinās manas darbības.

Kādi mērķi izvirzīti pirmajā sezonā?
Par mērķiem esmu mācījies no Mārtiņa Zībarta, ļoti patīk “Duke” treneris Maiks Kžiževskis. Esmu lasījis vairākas viņa grāmatas, skatījies video analīzi. Kžiževskim ir ļoti jauka grāmata “The Gold Standard. Building a World-Class Team”. Ir viens video materiāls, kurā Kžiževskis stāsta, ka pārņēmis mērķu noteikšanu no “Michigan State” trenera Toma Izo. Treneris pirms sezonas visiem spēlētājiem izdalīja lapas ar lūgumu uzrakstīt piecus mērķus, kurus viņi grib sasniegt. Tiem nav jābūt obligāti saistītiem ar sportu, taču rakstīti mērķi var komandai radīt kopības sajūtu.

Izdalīju meitenēm lapiņas, palūdzot uzrakstīt piecus mērķus. Diviem no tiem bija jābūt saistītiem ar basketbolu. Izlasot sapratu, ko vēlas meitenes. Apskatot sastāvu, secināju, ko varētu izdarīt, runāju ar treneri Zībartu. Tā lēnām veidojās mērķi. Pirmie divi mērķi ir sasniegti, pēc trijiem vēl jātiecas.

Pirmais mērķis bija izcīnīt pirmo uzvaru Latvijas Sieviešu basketbola līgā. Otrais mērķis bija mēnesi sekmīgi trenēties. Pārējie mērķi saistīti ar komandas rezultātiem. Pirms sezonas par mērķiem jautāja žurnālists Guntis Keisels. Atbildot teicu, ka jānospēlē labāk nekā iepriekšējā sezonā, neviens negrib palikt pēdējais. Šogad čempionātā ir daudz līdzīgu komandu, bet izslēgšanas spēlēs mums jābūt.

Mērķi var nebūt izteikti skaitļos, jābūt motivējošiem mērķiem, kas nav tieši saistīti ar punktu gūšanu.
Esmu runātīgs treneris, man patīk stāstīt un dalīties pieredzē. Runājām, ka mērķiem jābūt saistītiem ar attieksmi, atdevi. Tās ir divas lietas, kurām pievēršu milzīgu uzmanību. Var redzēt, ka meitenes to saprot. Atdeve – negribas salielīt – šobrīd ir ļoti augstā līmenī, tas ļoti iepriecina. Ceru, ka tā izdosies visas sezonas garumā.

Komandā ir meitenes, kuras savu nākotni redz basketbolā?
Noteikti. Patīkami pārsteidz fakts, ka vairākas meitenes, neatkarīgi no tā, cik smags bijis treniņš, nāk un strādā papildus. Nāk stundu pirms treniņa, strādā individuāli. Būdams spēlētājs, komandās to redzēju reti. Tāda attieksme liecina, ka cilvēks dzīvē vēlas sasniegt mērķus un rezultātus.

Nedēļas grafiks – četri treniņi, viena spēle.
Trenējamies četras reizes nedēļā un pielāgojamies spēlēm. Ja nepieciešams, pirms spēles rīkojam papildus nodarbību. Piemēram, sestdien būs treniņš pirms svētdienas spēles ar “TTT juniorēm”. Iespējas ir, apstākļi pietiekami labi. Grozi ir, bumbas ir, varam trenēties!

Pēc Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra līdzīgus vārdus teica izlases treneris. Viņš nedomā par visu teorētiski iespējamo nodrošinājumu, galvenais, lai būtu zāle, spēlētājas un bumba. Taču tehniskā nodrošinājuma jautājumu apiet nevar. Zinām, ka nav viegli, kā tas ir Latvijas Universitātes komandai?

Nepieciešamais minimums ir. Menedžeri Edgars Ikstens un Roberts Ginters, sporta direktors Uģis Bisenieks dara, kas iespējams. Ja nemaldos, no 1. novembra meitenēm un puišiem tiek apmaksāta apdrošināšana. Tas ir bonuss. Klāt nāk medicīniskais nodrošinājums, komandai palīdz fizioterapeite Madara Lāce. Tādā ziņā nevaram sūdzēties, situācija ir labāka nekā pērn bija LU vīriešu komandai. Sperti lieli soļi uz priekšu.

Sāpīgs jautājums ir mājas spēļu zāle.
Pagājušajā sezonā komanda spēlēja 47. vidusskolas zālē Pārdaugavā. Tur radušās problēmas ar tablo, īsti nevar saskaitīt uzbrukuma sekundes. Sākām meklēt jaunu vietu. Kad tika komplektēta vīriešu komanda, apsvērām domu par Olimpisko sporta centru, taču tur ir milzīga noslodze. Ar 49. vidusskolu neizdevās vienoties par laikiem, negribējām aizvadīt spēles pārāk vēlu.

Pirmajā mājas spēlē sacentāmies viesos, Meža skolā pret “TTT kadetēm”, metot ar traģisku procentu. Sporta direktors informēja, ka panākta vienošanās ar skolas vadību un Šmerlī spēlēsim visu sezonu. Tas nav slikts variants, jo vieta ir ļoti skaista. Zāle ir nedaudz šaura, taču, ņemot vērā, ka esam aizsardzības tipa komanda, uzskatītu to par plusu. Grozi nav nekāda Dieva dāvana, cieti, bumbas negribīgi krīt iekšā. Ja vēl ir kārtīga aizsardzība, var panākt, ko vēlos. Nosacīti esam spēlējuši tikai izbraukumā, taču bilance 3-0, viss kārtībā.

Zane Neilande nāk no Jelgavas, vai šobrīd visas meitenes dzīvo Rīgā?
Linda Pagrode un Kristiāna Pumpure brauc no Pārdaugavas, Ieva Krastiņa dzīvo vienā no Rīgas piepilsētām. Meitenēm sanāk braukāšana, taču treniņu apmeklējumu tas nav ietekmējis. Netiek, ja iemesls ir darbs vai skola, taču tas nenotiek bieži. Esam Universitātes komanda, tāpēc mācības ir svarīgas. LU studentēm ir mācību maksas atlaides (Laura Puriņa, Arta Strupoviča, Rūta Putniņa). Zariņa mācās maģistratūrā. Tas ir milzīgs atsvars.

Pirmais gads vienmēr ir grūts, īpaši Latvijas basketbola līgā. Kā, Tavuprāt, veicies vīriešu komandai?
Veicies tā, kā vajadzētu būt. Ņemot vērā visus apstākļus, treniņu process tika atlikts par vairākām nedēļām, bija nesaprašanās un neskaidrības, arī no LBS puses. Varu minēt par sevi – strādājot U20 izlasē un spēlējot amatieru līgā, nebiju trenējies kopš marta. No aprīļa vidus nebiju skrējis un turējis rokās bumbu.

Sastāva komplektēšana pilnībā kļuva iespējama pēc dalības apstiprināšanas LBL. Atlase notika īsi pirms sezonas sākuma. Lai sagatavotos, tika uzliktas lielas slodzes. Laiks gāja, sezona tuvojās, virkne spēlētāju atkrita. Trenerim pat nevajadzēja atsijāt, basketbolisti, kuri nespēja izturēt slodzes, aizgāja paši. Bija pieredzējuši spēlētāji, piemēram, Brūniņš, kuri meklēja profesionālus līgumus un pateicās par iespēju trenēties ar labu treneri un labos apstākļos.

Kopā darbojamies diezgan ilgi. Vēl var just, ka esam divpadsmit spēlētāji, nevis viena komanda. Uzskatu, ka zaudējums pret “Turību” bija tikai un vienīgi tādēļ, ka nebijām komanda. “Turība” tiešām bija komanda, kura kopā ar treneri Višņēvicu ir trešo gadu. Kodols saglabājies, tā ir liela atšķirība. Domāju, ka zaudējums nāca par labu. Sejas izteiksmes mainījās jau nākamajā treniņā. Divpadsmit čaļiem savas ambīcijas un mērķus jānoliek malā. Domāju, ka pirmā uzvara tuvojas un esam uz pareizā ceļa.

Tagad izcīnītas vēl divas uzvaras LSBL. Kā veicās šajās spēlēs?
Divas svētdienas pēc kārtas Meža skolā aizvadījām mājas spēles pret divām principiālām pretiniecēm – „TTT juniorēm” un SK „Cēsis”. Spēle pret Juniorēm bija īpaša, jo uzvaras gadījumā LU komanda varēja sasniegt uzvaru robežu, kas tika panākta iepriekšējā sezonā kopā. Bijām labi sagatavojušies, taču varēja redzēt, ka Juniores bija ļoti labi izdarījušas savu mājasdarbu. Spēle sanāca ļoti līdzīga, gan vienai, gan otrai komandai bija iespējas izrauties vadībā. Juniorēm tas daļēji izdevās, jo pirms pēdējām desmit minūtēm viņas panāca 8 punktu pārsvaru.. Tomēr ceturtā ceturtdaļa pagāja LU zīmē, ar ļoti agresīvu zonas aizsardzību un milzīgu meiteņu pašatdevi, izdevās lauzt spēles gaitu un izcīnīt svarīgu uzvaru. Izcils kapteines sniegums - 26 punkti, 13 bumbas, efektivitāte 33! Otro spēli pēc kārtas iepriecināja kuplais skatītāju skaits.

Priecāties par uzvaru nevarēja ilgi, jo nākamajā svētdienā bija paredzēta spēle ar SK „Cēsis”. Pretinieču rezultāti pirmajās spēlēs mani satrauca. Cēsīm zaudējot iepriekšējo spēli , viņas pret mums gatavotos īpaši. Pēc zaudējuma RTU tā arī notika, komanda pieteica vairākas spēlētājas, kuras būtiski pastiprināja sastāvu. Klāt nāca jauna trenere – Ilze Ose-Hlebovicka. Visu cieņu viņai kā spēlētājai, Ilze noteikti ir un būs ļoti laba trenere. Priecēja, ka LU meitenes neizrādīja satraukuma pazīmes, visu spēli aizvadīja ar lielu pašatdevi, neradot šaubas par uzvaru. Tomēr, vērtējot SK „Cēsis” sastāvu, šai komandai ir liels potenciāls. Jāpiekrīt trenera Vīnberga teiktajam, ka ne visas Cēsu pretinieces būs vienādos apstākļos. SK „Cēsis” progresēs, padarot LSBL čempionātu vēl interesantāku. Tagad jāgatavojas ļoti smagai nedēļai - trīs spēles septiņās dienās. Sestdien TTT, otrdien RTU, sestdien vēlreiz RTU. Ļoti smaga spēļu sērija! Cīnīsimies!