Ivars Ikstens: "Burbulis nāk par labu komandas jautājumu risināšanai"

“Nepiekritīšu teiktajam, ka zaudējums slēgtā vidē ir grūtāks. Protams, (ārpusē) vienmēr ir vieglāk paslēpties un nolīst malā. Domāju, ka burbulis palīdz komandai augt. Visiem ātri jāmobilizējas un mobilizēties var tikai kopā, vienam otru redzot.

Burbulī ir grūtāk noslēpt savas vājās vietas. Kad cilvēks ir salauzts, atklājas viņa vājības. Te ātrāk “jāsavācas”, lai vājumu neredzētu. Jāsanāk kopā, lai ietu uz priekšu. Tādos brīžos parādās līderi, kuri parāda, ka jāmāk piecelties. Sāpīgus kritienus un neveiksmes dzīvē piedzīvo visi. Šorīt pārliecinājos, ka komandā ir cilvēki, kuri spēj piecelties – viņi “dzen” pārējos uz priekšu.

Līderu uzņemšanās padara komandas situāciju vieglāku – ja būtu jāuzņemas individuāli, tas aizņemtu vairāk laika. Kādam vajadzīga nedēļa, kāds vēl pēc mēneša atceras zaudējumu – tas attiecas ne tikai uz spēlētājām. Komandai sāpīgi mirkļi jāizdzīvo kopā – tad var ātrāk atgriezties uz pozitīva viļņa, kura izpausmes jūtu jau šobrīd.

Katrs cilvēks emocijas iznes citādāk. Ja iekšā ir aizvainojums, ja saskati problēmu blakus apstākļos, labāk to atrisināt tagad. Latvijas valstsvienība būs pēc gada, diviem un trijiem – jo ātrāk situācijas risina, jo visiem labāk.

Burbulis piedāvā pateicīgu vidi – te var izrunāt visu, neslēpjoties. Parastā situācijā visi pēc spēles aizbrauktu uz saviem klubiem, tikai nākamajā reizē atceroties un uzzinot neizrunātās lietas. Dzīvei izolācijā var atrast gaišās puses.

Situācija, kurā dažām spēlētājām vakar bija pirmā smagā spēle pēc (8-9 mēnešu) pārtraukuma, prasīja dažādu pieeju. Vairākas spēlētājas oktobrī atradās pašizolācijā – tas radīja grūtības. Tu vari vingrot mājās, taču tas nedod to pašu, ko basketbola zāles virsma, specifiskie lēcieni un skrējieni.

Otrā atšķirība – dažādais spēļu ritms. Meitenes, kuras spēlē Latvijā, aizvadīja maz spēļu, īpaši – augsta spiediena apstākļos. Komandā ir tikai pāris spēlētājas, kuras šosezon iegāja labā spēļu ritmā. Tas ietekmēja visu darbu.

Mēģinājām veidot treniņprocesu, ņemot vērā dažādus apstākļus. Zinājām, ka dažas spēlētājas ir spēlējušas mazāk, bet nezinājām, kā viņas trenējušās. Zinājām, ka dažas bijušas pašizolācijā, taču nezinājām, ko viņas tajā laikā darījušas. Protams, centos uzzināt, ko viņas dara, bet reālo situāciju ieraugi, satiekoties klātienē.

Treniņprocess tika būvēts, lai katrai spēlētājai varētu pielāgoties jebkurā brīdī – palielinātu vai samazinātu slodzi. Galvenais uzdevums – neizjaukt viņu treniņprocesu. Palīdzēt veidot darbu tā, lai tas saskanētu ar Latvijas izlases interesēm un meitenes būtu gatavas sestdienas spēlei.

Domāju, ka līdz šim tas ir labi izdevies. Ja iedziļinās un analizē – pozitīvi, ka visi esam šeit. Protams, pietrūkst Aijas (Klakockas), kura neienāca burbulī. Darām visu iespējamo, lai pielāgotos – tā tiek veidots arī piektdienas vakara treniņš. Skatāmies, kā meitenes reaģē uz slodzēm.

Labākā atjaunošanās ir uzvara – sadaļa, kuru vakar izlaidām. Šorīt aizvadījām zemas intensitātes funkcionālo treniņu. Tas palīdz atjaunoties rītdienas spēlei. Uz vakara nodarbību var skatīties no dažādiem skatu punktiem – no fiziskās sagatavotības vai psiholoģijas aspekta. Skaidrs, ka pievērsīsim uzmanību abiem redzējumiem, lai sagatavotu komandu cīņai pret Horvātiju.

Pirms sabraukuma apzināju spēlētājas, interesējoties, vai viņām nepieciešams speciālais ekipējums. Pirmdien no spēka zāles uz basketbola zāli pārnesām svarus, lai (ārzemju klubos spēlējošās) meitenes varētu veikt individuālos vingrinājumus.

Viesnīcā svarus neizmantojam. Pirmkārt, sarežģīta loģistika (trenažieru pārvešana). Otrkārt, maza zāle. Ja būtu lielāka, tajā varētu trenēties visa komanda. FIBA nolikums paredz, ka tik ierobežotā kvadratūrā nevaram vienlaicīgi darboties, tāpēc tādu variantu nemaz neizskatījām.

Pirmajās trīs dienās aizvadījām pa diviem treniņiem – vienu ar teipiem, vienu bez. Divus treniņus dienā augstā intensitātē aizvadīt nevarējām – ceturtdien un sestdien jāspēlē. Treniņprocesa būtība ir saglabāt spēlēm pēc iespējas svaigākas un veselākas spēlētājas.

Gājām cauri taktiskām lietām, neaizmirstot par psiholoģiju – lai spēlētājas būtu gatavas kārtīgai cīņai. Tas nenozīmē, ka treniņos izvairījāmies no kontakta un cīņas epizodēm.

Centāmies ievērot balansu – jo vairāk un intensīvāku cīņu piedāvā treniņos, jo lielāka iespēja, ka līdz spēlēm nenonāksi ar visām spēlētajām. Katru dienu bija viens fizisks un viens taktisks treniņš (bez teipiem). Tas nenozīmē, ka spēlētājas neteipojās.

Zinu, ka meitenes individuāli gatavojās arī savos numuriņos, piemēram, izmantoja stiepšanās vingrinājumus. Teicu spēlētājām – ja vajag, palīdzēšu. Ja palīdzība nav nepieciešama, individuālajā rutīnā neiejaucos. Viņas ir profesionāles – zina, kā sevi labāk sagatavot.

No mana skatpunkta, basketbola zālē ir vairāk laika nekā pirms regulārās sezonas spēlēm. Deviņdesmit minūtes ir pietiekams laiks, lai izdarītu savas lietas – vingrinājumus un metienus, kā arī mentāli sagatavotos. Zinu, ka dažas meitenes darbojās viesnīcā – lai pamodinātu ķermeni.

Cenšos fiziski darboties katru dienu – tā iegūstu vairāk enerģijas darbam. Esmu režīma cilvēks, ceļos septiņos no rīta. Pusstundu vai 40 minūtes pārplānoju dienu. Pārdomāju treniņplānu, gatavojos treneru sapulcei. Pirms brokastīm aizeju uz svaru zāli izdarīt savus vingrinājumus, nomazgājos. Pēc brokastīm – sapulce, video, treniņš. Pēc pusdienām – sapulce vakara treniņa pārplānošanai.

Mana diena “burbulī” ir, iespējams, mazāk aizņemta nekā ikdienā. Visu laiku esam uz vietas, varu padarīt vairāk. Nav pārbraucienu, kuri atņem laiku. Viss saplānots, taču notiek labā ritmā. Man patīk!

Viesnīcā nav daudz pārvietošanās iespēju. Pa kāpnēm ejam uz pāris ēdienreizēm un braucot vai atgriežoties no treniņa. Arī, ja visās minētajās reizēs kāptu pa kāpnēm, profesionālam sportistam tai nevajadzētu būt slodzei. Nav aizliegts izmantot liftu, taču ēšanas laiki un sektori sadalīti tā, ka sanāk izmantot kāpnes. Tas ir temats iekšējiem jokiem.”