Anete Šteinberga: "Patīk, ja darbi ir skaļāki par vārdiem"
"Mana sezona beidzās marta sākumā, tāpēc divus mēnešus strādāju individuāli. Četras reizes nedēļā gāju uz svariem un skriešanu, trīs reizes trenējos zālē. Sarunāju pastrādāt kopā ar treneri, pieslīpēju driblu un metienu," teicami noslēgusi studentu basketbola karjeru, Latvijas valstsvienības spēka uzbrucēja Anete Šteinberga (47. vidusskola/Kolibri) pavasari pavadīja, aktīvi gatavojoties debijai Eiropas čempionātā.
Latvijā ir astoņas basketbolistes, kuras izcīnījušas divas medaļas Eiropas jaunatnes čempionātos A divīzijā – Elīna Babkina (2005, 2009), Laura Puriņa, Liene Priede, Karlīne Nīmane, Anete Klintsone, Anna Gailīte, Anete Šteinberga un Ieva Krastiņa (2009, 2010). Ieskaitot Elīnu, Aneti un Ievu, finālturnīrā Francijā valstsvienības rindās būs piecas Eiropas medaļnieces, klāt nākot Aijai Brumermanei (2005) un Līgai Šurkusai (2009).
Šteinberga 15. martā noslēdza NCAA karjeru, ceturto sezonu pabeidzot ar 500 punktiem 32 spēlēs. Gūtie 500 punkti sezonā ir trešais labākais Latvijas spēlētāju rādītājs un labākais rādītājs pēdējos desmit gados. Vairāk punktu vienā sezonā guvušas tikai Liene Jansone (569 punkti 2003. gada sezonā) un Gunta Baško-Melnbārde (552 punkti 2002. gada sezonā). Studentu karjeras laikā Šteinberga savāca 1024 punktus, kļūstot par astoto spēlētāju “UTEP Miners” sastāvā, kura guvusi tūkstoš un vairāk punktus.
"Palika divi varianti – nospēlēt galīgi slikti vai saņemties"
Redzēju tevis gleznoto komandas biedrenes portretu. Vai to bija jāzīmē kursa darba ietvaros?
Mācības mans pamatnovirziens bija psiholoģija. Otrajā gadā klāt paņēmu zīmēšanu (t.s. “minor” priekšmets). Iepriekšējā studiju gada noslēgumā vajadzēja radīt lielformāta darbu – vairāk nekā sešas pēdas augstumā un garumā. Izdomāju, ka gleznošu komandas biedreni (Briana Green), kura šogad kopā ar Baibu Eglīti spēlēja Čehijā. Bijām draudzīgās attiecībās un viņa UTEP mācījās pēdējo gadu. Tagad glezna stāv viņas mājās. Nesen izcēlās ugunsgrēks, taču zīmējums saglabājās.
Skices zīmēji?
Ar skicēm īpaši neaizraujos. Komandas biedrene iedeva fotogrāfiju. Zīmēju, skatoties uz to. Skici sagatavoju uz papīra, gleznoju ar ogli un baltu krītu. Pozēšanas sesiju nebija. Reiz, kad mācījāmies par cilvēka ķermeņa uzbūvi, palūdzu papozēt istabas biedreni. Viņai tirpa kāja, nevarēja nosēdēt ilgāk par stundu.
Process aizņēma trīs dienas. Tik lielu gleznu zīmēju pirmo reizi, taču lielformāta darbi top ātrāk. Mazajās gleznās ir vairāk detaļu, pie kurām nepieciešams piestrādāt. Portretu gleznošanā nebiju piešāvusi roku, bet rezultāts mani apmierināja.
Psiholoģiju studēji pēdējos divus gadus?
Visus četrus. Sākumā nāca vieglākās klases, pēdējos divus gadus mācības notika padziļinātāk. Studēju vispārējo psiholoģiju. Novirzienu parasti izvēlas vēlāk, kad studē maģistratūrā. Par psiholoģi mani saukt būtu nedaudz par ātru, esmu psiholoģijas bakalaure. Vēl jāsaņem diploms.
Basketbola ziņā labākie tev bija pirmais un ceturtais gads?
Precīzi. Četru gadu laikā sanāca gan kāpumi, gan kritumi. Pirmajā gadā komandā bija daudz savainoto spēlētāju, tāpēc ieguvu lielāku spēles laiku. Tas ļāva laukumā justies ērtāk un viss aizgāja no rokas. Mazāks minūšu skaits rada vairāk pārdomu. Sanāk tādi amerikāņu kalniņi prātā – kas, ko, kāpēc.
Ceturtās sezonas sākumā komanda savainojumu dēļ zaudēja trīs pamatsastāva spēlētājas.
Pamatā būtu gājusi tāpat, vienīgi spēles laiks varētu būt mazāks. Sezonas beigās palikām septiņu spēlētāju sastāvā. Šajā skaitā atradās četras basketbolistes no iepriekšējiem gadiem un divas jaunpienācējas, kuras veiksmīgi iekļāvās komandas spēlē. Sākums izvērtās cerīgs, taču savainojumu ātri guva mazā spēlētāja Džizela Neša (Jensel Nash). Turpinājumā spēlējām ar trīs centriem, kamēr Kristīne (Vītola) pārrāva ceļgala priekšējās krusteniskās saites.
Palika divi varianti – nospēlēt galīgi slikti vai saņemties. Izvēlējāmies otro variantu. Trešā spēlētāja savainojās sezonas vidū. Ņemot vērā sezonas spēku samērus konferencē un sastāva iespējas, mūsu bilance 20-10 uzskatāma par labu. Pirms gada kopvērtējumā izvirzījāmies tālu priekšā citām komandām. Šogad jebkura komanda varēja uzvarēt jebkuru, piemēram, “Tulsa” uzvarēja konferences čempionātā ar bilanci 17-16. Mums bija iespēja otro gadu pēc kārtas spēlēt NCAA čempionātā, šoreiz tas nenotika.
Piektdien, 7. jūnijā, Latvijas basketbolistes Karlovi Varos pirmo reizi uzvarēja Ķīnu
"Šķita, ka spēlēju pret betona sienu"
Laikraksta “Washington Post” apskatniece maija beigās kritizēja NCAA sieviešu sacensības, norādot, ka basketbola čempionātā šosezon fiksēta mazāka rezultativitāte nekā 1982. gadā. Vaina norādīta sliktā tiesnešu darbā, atļaujot rupju kontakta spēli.
NCAA spēlē ļoti fizisku basketbolu. Gatavojos tam, tomēr aizbraucot šoks bija tāpat. Man bija komandas biedrene – arī centra spēlētāja, kuru varēju bīdīt un stumdīt, taču viņa pat nepakustējās. Šķita, ka spēlēju pret betona sienu. Mums, Eiropā, ir fizisks basketbols, bet tā negrūstāmies. Amerikā to uzskata par pamatu. Ja centra spēlētāja nevar ieņemt vietu, var dzīvoties tikai pa ātru. Ļoti daudz uz to strādājām. Mūs stumdīja un grūstīja, bija jāmācās noturēt pozīciju. Dažreiz stāvējām viena pret otru, taču biežāk mūs grūstīja ar tā saucamo “bully-pad”. Vietu vajadzēja ieņemt ar spēku, lai aizsargs paliek aiz muguras.
Šogad biji pieradusi?
Sākumā šķita, ka četrus gadus neizdzīvošu. Ceturtajā gadā biju mentāli pielāgojusies. Zināju, kas mani sagaida un ko gribu. Pati uzstādīju mērķus. Neatļāvos sašļukt, apņemoties izdarīt. Izmantoju pieredzi un attiecīgi noskaņojos.
Kādi bija tavi individuālie mērķi?
Man patīk atrasties visām priekšā skriešanā (sprintos). Papildus skrēju un strādāju svaru zālē. Ievērojami uzlaboju sekmes soda metienos. Klāt nāca uzdevums kļūt par komandas līderi. Apkārt bija jaunas komandas biedrenes, kuras vajadzēja savākt. Kad esi ierindā, jārespektē gan trenerus, gan pārējās spēlētājas.
Viņas pārkāpa režīmu?
Nopietnu pārkāpumu nebija, runāja pretī treniņos. Mani interesēja, lai viņas atnāktu, sagatavojušās treniņam, un pati varētu labi trenēties. Ja visas ierastos mīkstas un neko nedarītu, rezultāts būtu nekāds. Dzīve ārpus laukuma bija viņu pašu darīšana.
Anete Šteinberga, Kristīne Vītola, UTEP galvenā trenere Kīta Adamsa un trenere Eva Laskovska. Foto: no Anetes personīgā arhīva
Anete spēlē pret "Tulane" komandu
"NCAA basketbols ir ļoti fizisks"
Ceturtajā sezonā Anete 32 spēlēs savāca 500 punktus
"Amerikāņu lēnums mani sākumā tracināja"
Iepriekšējā sarunā teici, ka UTEP uzbūvēta jauna treniņzāle basketbolistiem. Vai tā bija pieejama 24/7 kā Indiānā?
Visu diennakti zāle nebija vaļā, taču vajadzības gadījumā atlika piezvanīt menedžerim.
UTEP basketbols popularitātes ziņā var konkurēt ar amerikāņu futbolu?
Futbola un basketbola sezonas pārklājas minimāli. Lielāks iespaids ir gadījumos, kad futbolisti sasniedz labākus rezultātus un pagarina sezonu. Visi gaida pirmās spēles. Ja komandai neveicas, tad cilvēki futbolu vairāk apmeklē satikšanās, nevis spēles pēc. UTEP vīriešu basketbols var lepoties ar ļoti labu apmeklējumu. Salīdzinot ar pirmajiem diviem gadiem, auga arī mūsu līdzjutēju skaits. Uz spēlēm nāca ap 500 cilvēku. Pirms gada ļoti labi nostartējām, radot papildu interesi.
Kādās sabiedriskās aktivitātēs komandai bija jāpiedalās?
Katram studējošam sportistam gada laikā paredzētas 10 stundas sabiedriskajā darbā. Parasti braucam uz skolām, kur bērni mūs sagaida ar plakātiem. Pastāstām, ko darām, un motivējam viņus mācīties. Samērā bieži pasākumi notiek futbola laukumā, jo tur netrūkst cilvēku un vietas. Amerikas onkulis ir vēstures skolotājs. Sarunāja, lai aizbraucu pie viņa. Bērniem esam kā paraugi (role models).
Četru gadu laikā esi mainījusi domas par Ameriku?
Sākumā nācās pārvarēt šoku. Rīgā biju pieradusi pie ātruma, kur visi skrien un dara. Pati nemitīgi atrados ceļā no skolas uz treniņiem un atpakaļ. El Paso nav pārāk liela pilsēta, taču viss izvietots tā, ka var aizbraukt tikai ar mašīnu. Amerikāņu lēnums mani sākumā tracināja, nevarēju izturēt. Ar laiku pilsētu iemīlēju. Līdzīgas izjūtas bijušas visiem jāunpienācējiem. Vēlāk daudzi studenti atgriežas pilsētā vai izveido tur ģimenes. “El Paso grow on you.” Noteikti tur viesošos atkal. Man jau tagad turienes pietrūkst.
Attiecības ar treneriem laika gaitā uzlabojās?
Pamazām mainījās domas par treneriem un beigās bijām labākie draugi. Paldies trenerēm par iespēju piedalīties un piedzīvot notikušo. Man bija sapnis aizbraukt un spēlēt Amerikā, taču nevaru teikt, ka izdzīvoju amerikāņu sapni. Beigās viss bija kārtībā un par to esmu pateicīga.
Patika, ka noslēgumā izveidojās personīgāki kontakti ar pasniedzējiem. Nebija tā, ka aizej uz milzīgu auditoriju ar 300 cilvēkiem, būdama pilnīgi vienaldzīga pret apkārt notiekošo. Spilgtus piedzīvojumus sagādāja arī iekļūšana NCAA čempionātā.
Ceļazīmi uz finālturnīru izcīnījāt konferences čempionātā Memfisā. Sajutāt Elvisa elpu?
Memfisa nav pati drošākā vieta dzīvošanai. Apmetāmies viesnīcā pie “Fedex” zāles, blakus gājēju ielai, kur vakaros notiek aktīva uzdzīve. Dažreiz aizbraucām uz foršām vietām, taču parasti redzam tikai zāli, spēli un viesnīcu. Patīkams izņēmums bija “Universal Studios” apmeklējums Kalifornijā.
Saņēmi sadarbības piedāvājumus no daudziem aģentiem?
Variantu netrūka. Nevaru teikt, ka īpaši patika runāt ar aģentiem. Vajadzēja iemācīties pateikt nē, lai neliktos nepieklājīga. Katrs uzsvēra, kāpēc viņš ir labākais. Trenere atgādināja, ka pie aģentu darba jāpierod. Beigās lēmumu pieņēmu pēc apspriedes ar vecākiem. Nolēmu neatlikt aģenta izvēli, izvēloties francūža Īva Ležāna pakalpojumus.
Anete Šteinberga, Aigars Nerips un Anda Eibele. Foto: Romāns Kokšarovs
"Amerikāņiem ir vairāk pozitīva bezkaunīguma"
Amerikāņi rakstos cenšas uzsvērt katru mazāko pozitīvisma iemeslu, piemēram, “sasniedzām 50 procentus uzvaru” (t.s. Winning season), “uzvarējām pārbaudes turnīrā pirms konferences spēlēm” un līdzīgi. Dažreiz tas nešķiet pārspīlēti?
Pastāv lietas, kuras jāpārņem. Ja Amerikā meklētu darbu, sekotu amerikāņu piemēram un izceltu visus labos darbus. Nav tā, ka staigāju pa ielu, lieloties, ka spēlēju NCAA. Nepatīk, ja vārdi un plātīšanās ir skaļāki par darbiem. Tas nepielipa, taču konkurences gars Amerikā noteikti audzis. Jo tur ir liela konkurence. Dažreiz jāpasaka, ka varu izdarīt noteiktas lietas. Amerikāņiem ir vairāk pozitīva bezkaunīguma. Darīs visu, lai panāktu savu. No otras puses, domāju, ka latviešu zemais pašnovērtējums ir tikai stereotips. Realitātē cilvēki atšķiras.
Pirmajā semestrī izvēlējos kursu “Zīmēšanas pamati”. Klasē sēž divdesmit studenti un profesors aicina katru pastāstīt par sevi. Sēžu piektajā rindā, klausos. Dzirdu pašslavinājumus: “uzzīmēju to un šito, man nopirka to”. Domāju, ārprāts, pati esmu mācījusies tikai piecus gadus zīmēšanas skolā. Beigās lielie runātāji nebija lielie zīmētāji. Sapratu, ka talants no runāšanas atšķiras un lielāku uzmanību jāpievērš darbiem.
Saka, ka Amerika atšķiras ar kondicionieriem un servisu. Piekrīti?
Eiropā neesam pie kondicionieriem pieraduši, tāpēc starpību var izjust. Tuksnesī karstums nežēlīgs, 40-45 grādi ēnā, savukārt lekcijās salsti. Uz nodarbībām jāņem līdzi jaka.
Neteiktu, ka, piemēram, restorānos būtu izcils serviss un vienmēr tiktu ievērota profesionalitāte. Latvijā apkalpošana bieži vien ir daudz labāka. Ja serviss nav pietiekami labs, nejūtu nepieciešamību atstāt lielāku dzeramnaudu. Saprotu, ka par viesmīli strādāt nav viegli, bet par darba stundām maksā maz. Vienlaikus jāsaprot, ka tas ir tavs darbs un to jāveic labi. Nevar tikai atstrādāt, cerot uz dzeramnaudu. Amerikā pastāv daudz labu lietu, tikai ar pārspīlējumiem vai nezinot mēru.
Atgriešanās Eiropas laika joslā notika bez sarežģījumiem?
Atbraucu trešdienā, vienos pēcpusdienā. Visu dienu centos negulēt. No rīta pamodos, treniņš bija tikai vakarā un dienu pavadīju nomodā. Izdevās ieiet ritmā bez īpaša noguruma.
Izlasē no tevis šogad prasa vairāk?
Ņemot vērā, ka iestājies centra spēlētāju deficīts, prasības augušas. Treneris pateica, ko sagaida no manis, atliek izpildīt. Iekļaušanās iznāca samērā sasteigta, jo atbraucu laikā, kad izlasei sākās intensīva pārbaudes spēļu sērija. Nedaudz pietrūcis laika, lai saspēlētos. Lietas iet uz priekšu, taču gribu vairāk sajust partneres. Amerikā paspēju pierast, ka zinu, ko darīs pārējās spēlētājas un zinu, ka viņas pazīst manas darbības.
Mana sezona beidzās marta sākumā, tāpēc divus mēnešus strādāju individuāli. Četras reizes nedēļā gāju uz svariem un skriešanu, trīs reizes trenējos zālē. Sarunāju pastrādāt kopā ar treneri, pieslīpēju driblu un metienu. Dažas reizes aizgāju uzspēlēt basīti ar čaļiem.
Vai Tu esi bijusi Francijā?
Ļoti sen – man bija 15 gadi – trenera Jura Garkalna vadībā braucām uz turnīru mazā pilsētā blakus Lionai. Dzīvojām ģimenēs. Īpaši patika, ka franči servē un ēd dažādus sierus. Vēl reizi bērnībā sanāca brauciens uz Vāciju ar īsu iebraukšanu kaimiņzemē. Francija man ir kā sapņu zeme. Lai gan pati nerunāju, patīk klausīties franču valodu.
Kādas ir sajūtas dažas dienas pirms čempionāta?
Satraukuma pagaidām nav. Daru nepieciešamo, lai iespējami labāk sagatavotos. Koncentrējos treniņiem un sadarbību apgūšanai. Basketbolā viena pozīcija var daudz izšķirt, tāpēc jācenšas noskaņoties, lai izdarītu visu pēc labākās apziņas.
Vakar bija brīvdiena. Izdevās atslēgties no basketbola?
Cilvēki apkārt visu laiku runā par basketbolu, taču man izdevās no tā nedaudz norobežoties.
Svētdien pļāvu zāli. Tā sanāca kā meditācija, iespēja veltīt laiku sev. Pabraukāju ar riteni un viss bija labi.
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]