Krista Brīdiņa: "Piekrītu Čārlzam Bārklijam!"

”Pārejas laikā no jaunatnes uz lielo komandu ieguvu visvairāk”

Kādas trīs lietas šosezon raksturo komandu?
Ātrums, jaunība un agresivitāte. Pašai tuvākais ir ātrums.

Vai atceries pirmo spēli TTT sastāvā?
Atmiņā palikusi Baltijas līgas spēle. Izbraukumā Klaipēdā spēlējām pret Sanktpēterburgas “Spartak”, Klaipēdas “Lemminkainen” un Borisovas “Berezina”. Leģionāres jau bija projām. Uzvarējām tikai vienā spēlē un netikām tālāk. Pirmo reizi tiku laukumā, iemetu divus punktus.

Trenēties komandā sāku 2010. gada septembrī, pirms Eirolīgas sezonas sākuma. Treneris Aigars Nerips vēlējās mani iesaistīt no pirmās dienas. Biju vienīgā jaunā spēlētāja, apkārt nebija neviena no meitenēm, ar kurām spēlēju. Vienlaikus turpināju pārstāvēt “TTT kadetes”. Februāra beigās notika pēdējās spēlētāju pārejas un aizgāju uz lielo komandu. Nospēlēju Latvijas finālu. Pārejas laikā no jaunatnes uz lielo komandu ieguvu visvairāk.

Pirmajā gadā nebiji savā komforta zonā?
Pilnīgi nē. Komandā pastāvēja lomu sadalījums, lielajām un mazajām vajadzēja ievērot noteiktu kārtību. Leģionāres, treneris mācīja – skrien un domā ātrāk! Prasību bija ļoti daudz. Manā pozīcijā spēlēja Kristīne Kārkliņa un Anda Eibele, treniņos sacentos pret viņām. Sākumā jutu, ka netieku līdzi. Mēģināju, trenējos, darīju, ko varēju. Nākot atpakaļ pie sava vecuma spēlētājām, konstatēju, ka tur viss nāk viegli. Var apmānīt, aiziet garām. TTT treniņos – kā pret sienu, nesanāk. Jaunatnē viss izdevās uzreiz. Ap Jauno gadu adaptējos, varēju sākt apspēlēt un konkurēt. Ne visās situācijās, taču sāku tikt līdzi.

Vairāk sanāca mācīties no Andas, jo viņa palika komandā visu sezonu. Kristīne pēc Eirolīgas aizbrauca spēlēt uz Spāniju. Daudz sanāca skriet “astē”. Palīdzēja komandas kapteine Dita Krūmberga. Uzbļāvienus biežāk saņēmu no trenera nevis meitenēm. Mani daudz mācīja. Ja bija neskaidras lietas, jautāju pati.

Salīdzinot ar 2011. gada sezonu, komanda kļuvusi daudz jaunāka.
Šogad komandā pārsvarā ir Latvijas jaunatnes basketbola līgas vecākās grupas meitenes. Nav daudz pieredzējušu sparingpartneru. Tas samazina izaugsmes iespējas. Esam ļoti jaunas, mums nepieciešams iet tālāk. Paliekot savā putrā, būs grūti attīstīties ātrāk.

Ir starpība spēlēt Latvijas un Igaunijas apvienotajā līgā?
Spēles atšķiras, jo spēlējām pret nepazīstamiem pretiniekiem. Priekšroku dotu Baltijas līgai, kur katrai spēlei jāgatavojas bez atlaidēm. Latvijas un Igaunijas līgā atsevišķās spēlēs zināms, ka rezultāta starpība būs liela. Atliek koncentrēties, lai sasniegtu lielu rezultātu.

Labs treniņš sagādā vairāk gandarījuma nekā viduvēja spēle?
Izvēlos labu treniņu, īpaši gadījumā, ja spēle izbraukumā uzvarēta ar lielu starpību. Kāpēc braukt trīssimt kilometrus, ja iespējams sasniegt labāku rezultātu trenējoties? No otras puses, izbraukumu un spēļu šogad ir ievērojami mazāk. Vairāk trenējamies. Brīžiem pieķeru sevi domājot – kad būs spēle? Tā notiek pirmo reizi desmit gadu laikā. Gaidīšanas vairāk nekā spēļu.

”Pēc Eiropas čempionāta sapratām, ka vairāk jātrenējas”

“Rīdzenei” pievienojies tikai spēlēs?
U19 grupā treniņu praktiski nav. Sezonas laikā pulcēmies tikai spēlēs, jo visas trenējamies TTT sistēmas komandās. Atsevišķi sanākam divreiz pirms LJBL fināliem.

“Rīdzenē” esmu no 2002. gada. Pirmā basketbolu sāka spēlēt pusmāsa Rita. Vēlāk viņa izvēlējās medicīnas studijas Anglijā, bet mani vecāki sākumā negribēja laist trenēties. Sanāca interesanti. Treneris piezvanīja tētim, sakot, lai atved bērnu uz spēli. Mani uzlaida laukumā pie divus gadus vecākām meitenēm. Skrēju līdzi aizsardzībā, uzbrukumā. Tā varēja būt D2 grupa jeb U11. Tajā pašā spēlē piedalījās Rūta Veidere. Uz “Rīdzeni” atnācām vienā rudenī. Spēlējām kopā ar 1992. gadā dzimušajām meitenēm, jo savas grupas nebija. Augām ar viņām. Atnāca Ance un Kate Aizsilas. Tad bijām četras, kuras savā vecumā varēja konkurēt. Vēlāk izveidojās laba komanda.

Izmēģināji spēkus citā sporta veidā?
Sāku basketbolā un peldēšanā. Vispirms skolas pulciņā, vēlāk komandā. Daugavas sporta nams kādu laiku atradās remontā, gāju uz ASK peldbaseinu Krustabaznīcas ielā. Peldēšanā pavadīju trīs vai četrus gadus, piedalījos komandu sacensībās. Kad radās iespēja apmeklēt DSN peldbaseinu, liku punktu. Labprāt skatos futbolu. Patīk Lionels Mesi un Argentīna. Domāju, ka viņš sasniegs jaunu vārtu gūšanas rekordu (saruna notika 30. novembrī, Kristas prognoze piepildījās 9. decembrī).

Kurā brīdī saprati, ka jātrenējas nopietnāk?
Vienmēr spēlēju pie vecākajām grupām, jo citos gadagājumos trūka meiteņu. Dažreiz spēlēju trīs dažādās vecuma grupās. Toreiz tas bija atļauts. Ierobežojums spēlēt divās grupās nāca vēlāk. Par spēļu trūkumu nevarēju sūdzēties, taču treniņu bija par maz. Eiropas jaunatnes čempionātos to varēja labi pamanīt. Sākumā nesapratām, kas notiek. Atšķīrās dribla tehnika, domāšana, pietrūka fiziskās sagatavotības. Sešpadsmit gadu vecumā tas kļūst svarīgi. Pārsteigums bija jau pirmajā reizē – ārprāts, kur viņas skrien? Darījām ierastās lietas, taču sapratām, ka netiekam līdzi.

Pēc Eiropas čempionāta Maķedonijā tika izveidota kadetu komanda. Sapratām, ka vairāk jātrenējas. Jāmeklē iespējas attīstīties, jāstrādā individuāli. Meitenes gāja papildus trenēties. Man palīdzēja ģimene. Mamma Inguna Grosberga skolā vada sporta stundas, strādā ar interešu pulciņiem. No 1985. līdz 1987. gadam viņa spēlēja TTT sastāvā, izcīnot Liliānas Ronketi kausu. Pirms diviem gadiem vasarā trenējos individuāli. Mamma padeva bumbu, ir mani pat segusi. Tētis nāk no Cēsīm, trenē komandu Dubultamatieru līgā. Ome ir vecmāte Cēsīs, tāpēc dzemdības tur kļuvušas par ģimenes tradīciju.

Sabīne Dukāte, Eva Pavlovska, Krista Brīdiņa un Dita Krūmberga. Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com

Foto: Romualds Vambuts

Spēle pret Liepāju 2012. gada rudenī. Foto: Mārtiņš Sīlis

”Pirmajā sezonā visvairāk mācījos no Andas Eibeles.” Latvijas un Igaunijas čempionāta spēle 2012. gada rudenī. Foto: Romāns Kokšarovs, “Sporta Avīze”, f64

Pirmā uzvara Latvijas čempionātā 2011. gada pavasarī. Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com

””Rīdzeni” raksturo atvērtība un laba organizācija”

VEF skolu superlīgā pārstāvēji Natālijas Draudziņas ģimnāziju. Esi tur mācījusies?
No pirmās klases mācos Rīgas 6. vidusskolā. Kad dzīvoju Tallinas ielā, “Rīdzene” un skola bija pāris minūšu gājiena attālumā. Skolā var apgūt mūziku, pastāv ansambļi, kori, orķestris. Sākumā varēja izvēlēties – mācīties kopā ar mūziķiem vai atsevišķi. Instrumentus māca spēlēt no pirmās klases, tur atlase bija vislielākā. Pārbauda intelektu, absolūto dzirdi. Matemātikas skolotāja stāstīja, ka mūsu vidusskolu beidzis Ernests Kalve.

Kuras trīs lietas vari izcelt “Rīdzenē”?
“Rīdzene” man ir labākā sporta skola, tās devums bijis ļoti liels. “Rīdzeni” raksturo atvērtība, laba organizācija un atmosfēra. Pastāv labas savstarpējās attiecības, savu nerakstīti likumi. Sākumā pieņem visus. Patika iet uz treniņiem, jo visi darīja to pašu.

Vasarās vairāk laika pavadām kopā, tāpēc nometnēs gūts daudz spilgtu iespaidu. Nekad neesam ļoti kontrolētas. Treneri neskatās, ko ēdam, ko pērkam, ko darām vai runājam. Dzirdēts, ka citās nometnēs neatļauj uz veikalu iet vairāk par reizi dienā, pat nāk līdzi un skatās, ko pērk. Prioritāte ir sportiskais režīms un tas, ko dari nodarbībās. “Rīdzenē” galvenā uzmanība tiek pievērsta simtprocentīgam darbam zālē. Ja to ievēroji, viss bija kārtībā.

“Rīdzenes” nometnēs kopā uzturas līdz 500 cilvēkiem vienlaikus. Parasti tās notiek Strenčos un Pumpuros. Strenču nometnes biežāk risinās augustā. Tur ir lielākas telpas un iespējams pulcēt vairāk bērnu. Man labāk patika Pumpuros, jo nometnes vieta atrodas tuvu jūrai.

Vasaras brīvlaiks ir trīs mēnešus garš. Cik laika pavadīji nometnēs?
Pirmās nometnes bija jūnija sākumā. Beidzām pirms Jāņiem, otrajā nometnē sanākot augusta sākumā. Kopā viens mēnesis, pārējos divus varēja veltīt savām lietām. Kad sākās jaunatnes izlases, laika sadalījums mainījās. Labākās atmiņas ir tieši par vasaras nometnēm. Trenējos pie vecākām meitenēm. Turpat arī gulēju, lai gan mums varēja būt piecu gadu starpība. “Rīdzenē” ir labas attiecības, jo viena otru labi pazīstam un atceramies.

Spilvenu kaujas vai ūdens apliešanas ietilpa izvēles programmā?
Iesvētību nebija, taču smieklīgu gadījumu netrūka. Izdomājām trakas spēles. Piemēram, no trešā stāva metām visu ārā pa logu. Sanāca tā, ka darījām to zālē, kur treneri ēda pusdienas. Viņi visu uztvēra mierīgi. Noskatījās, uznāca augšā un pateica “Sešos tiekamies stadionā!” Skrējām divdesmit apļus, astoņus kilometrus. Katrs savā tempā, soļot nevarēja. Apļu skaitu kontrolēja.

Strenčos fiziskās sagatavotības treniņi vienmēr bija stadionā. Skrējām “biatlonu” - pēc noskrieta apļa jāmet soda metiens. Ja iemet, jāskrien mazāks apļu skaits. Pretējā gadījumā klāt nāca soda punkti un papildus apļi. Vajadzēja noskriet piecpadsmit apļus jeb sešus kilometrus. Soda metiens izrādījās tik svarīgs, ka vieglāk varēja noskriet piecpadsmit apļus pēc kārtas. Pumpuros rīta rosmes vietā bija skrējiens līdz jūrai plikām kājām. Patika labāk nekā stadions (smaida).

”Metiena brīdī plauksta jāatbrīvo”

Kas tev laukumā padodas vislabāk?
Izdevies uzlabot metienu. Pirms diviem gadiem sāku just, ka pietrūkst pareiza metiena tehnika, nepareizi darbojos ar kājām un rokām. Noskaidroju, ko nepieciešams mainīt un vasarā sāku nopietni strādāt. Treneri ieteica īpašus vingrinājumus. Iemācījos labāk izvēlēties vietu, pareizā laikā izmest un iemest. Nomainīju kāju, ar kuru izdaru pirmo kustību. Mācījos atbrīvot roku. Metiena brīdi plaukstai jābūt brīvai, pirksti nedrīkst būt kopā. Ja pirksti ir “zvaigznītē”, metiens būs precīzāks. Agrāk, metot pustālos metienus, roka vienmēr bija saspringta. Metieni ar aizturi prasa daudz spēka. Man nav liela plauksta, tāpēc metieni līdzinājās bumbas grūšanai. Pirmos rezultātus jutu, spēlējot U20 izlasē.

Tu daudz met tālmetienus. Tā ir visos turnīros?
Jaunatnē biežāk eju apspēlēt. No perimetra vairāk metu Latvijas un Igaunijas līgā. Brīvu metienu var izkārtot, bet garāmgājienā aiziet ir grūtāk, jo stiprāks pretinieks. Jaunatnē var izmānīt bez grūtībām. Apvienotajā līgā citi parametri, spēcīgākas pretspēlētājas. Tālmetienam uzticos vairāk, jo lielāka drošības sajūta. Treneris sāk prasīt, lai vairāk eju garāmgājienos. Man jāseko Ievai (Krastiņai), jāiet soda laukumā, jo tas ir svarīgi.

Spēlēm noskaņojies individuāli?
Pašai daudz jāstrādā, lai noskaņotos. Ja to neizdarīsi, citām būs grūtāk tevi noskaņot. Pirms spēlēm mūs papildus saliedē Ieva Krastiņa. Nav tā, ka spēļu dienās esmu nepieejama, bet pareizāk ir sazināties pēc spēlēm.

Trenera prasības augušas?
Salīdzinot ar citām meitenēm, TTT spēlēju salīdzinoši ilgi. Treneri pazīstu vienpadsmit gadus, prasības aug. Vairāk pašai jāprasa no sevis un jārēķinās, ka vairāk prasīs treneris. Mans pirmais treneris ir Ainārs Čukste, taču visu laiku esmu strādājusi arī pie Aigara Neripa.

Attieksmes ziņā TTT strādā kā profesionāla komanda?
Meitenes un treneri strādā profesionāli. Atšķiras laika sadalījums. Visas mācāmies, tāpēc nav regulāru treniņu divreiz dienā. Lai trenētos vairāk, nepieciešams savādāks režīms un atpūtas laiks. Režīma “treniņš-miegs-spēle-ēdienreize” vietā mums ir “treniņš-gulēt-mācīties-treniņš-gulēt-vēl mācīties”. Ļoti ierobežots laiks. Ņemot vērā skolas prasības, no treniņiem brīvas ir ceturtdiena un svētdiena. Ar nosacījumu, ka reizi nedēļā jātiek uz rīta treniņu. Šodien atnācām desmit – treneris bija ļoti apmierināts. Dažām meitenēm, piemēram, Gunai Lagzdiņai, piektdienās nav lekciju, tāpēc piektdiena ir izdevīga. Šoreiz sanāca neplānoti.

Laukumā var gūt tādas pašas emocijas kā sadzīvē un skolā?
Ja iemācies jaunas lietas, kuras patīk, un saņem labu vērtējumu, prieks ir liels. Īpaši vidusskolas pēdējā gadā, kad tuvojas eksāmeni. Pamazām gatavojos. Gribu, lai eksāmeni pienāk ātri, jo vēlos pabeigt vidusskolu.

Atbrīvojumus nākas palūgt?
Skolas vadība izturas ar sapratni. Viņi zina, ko daru, kur esmu. Neiejaucas notiekošajā un uzticas. Saņemu lielu atbalstu. Šogad sadalīt laiku treniņiem, mācībām un spēlēm sanāk ļoti labi. Maz spēļu, mazāk izbraukumu un visu paspēju skolā. Izdodas atrast brīvo laiku. Nebūtu iebildumu, ja tā būtu vairāk, taču kopumā esmu apmierināta.

Pārslodzi esi izjutusi?
Basketbolā grūti atrast cilvēku, kuram nav pienācis brīdis, kad viss apnīk. Iestājas 24/7 rutīna, kad nedēļa saplānota 24 stundās un septiņās dienās. Kādā mirklī saproti, ka nevari nedarīt un turpini. Grūtākais laiks ir pavasarī, kad fināli pārklājas ar ieskaitēm un eksāmeniem.

”Latvijas basketbolā vajadzīga iekšējā konkurence”

Dzīvojam interneta un viedtālruņu laikmetā. Sports skolā zaudē pozīcijas?
Sestā vidusskola ir tehnoloģiski attīstīta, ar labu informātikas skolotāju. Izveidots mācību serviss, zinības var iegūt tiešsaistē. Salīdzinot ar mūziku, kultūras pasākumiem un tehnoloģijām, sports skolā nav prioritāte. Skolas biedri daudz interesējas, kā man iet. Labprāt skatās no malas, taču paši nesporto. Zina, ka režīms ir grūts un visu apvienot nav viegli. Slavē filmu “Sapņu komanda 1935” un jautā – tev arī tā ir? Pati neesmu redzējusi, taču domāju, ka treniņi nav tādi kā filmā. Vienkārši līdzīgi principi.

Paskatoties no malas, basketbols Latvijā ir atzīts sporta veids?
Basketbols aptaujā atzīts par populārāko sporta veidu valstī. VEF ir plašas reklāmas kampaņas, cilvēki zina par notiekošo un tas sekmē basketbola popularitāti. Manuprāt, kāpums ir redzams. Pietrūkst stipru komandu un iekšējas konkurences. Ar vienu vai diviem stipriem klubiem nepietiek.

Čārlzs Bārklijs reklāmā teica, ka nevar būt paraugs dzīvē. “Mans darbs ir vākt atlēkušās bumbas, taču tas nenozīmē, ka varu izaudzināt bērnus vecāku vietā.” Piekrīti, ka personība var izpausties ne tikai sportā?
Basketbolā jāprot apvienot galvu ar kājām un skriešanu. Sports prasa zināšanas. Komandā ir labs piemērs – Guna Lagzdiņa. Viņa apņēmusies izdarīt lielu lietu. Savienot basketbolu un medicīnas studijas. Nevaru iedomāties nevienu citu, kurš pēdējos gados to būtu paveicis. Tētis stāstīja, ka līdzīgi gadījumi saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.

Cienu spēlētājus, kuri pirms profesionālās karjeras sākuma beiguši augstskolu. Komandai bija labs laiks, kad TTT sastāvā spēlēja Gunta Baško-Melnbārde. Viņa ienesa meitenēm jaunas emocijas, kuras agrāk nebiju izjutusi. Daudz iemācījos. Guntai teicami izdodas līderes loma, viņa ir lieliska kapteine. Pēc sezonas beigām Krievijā nāca uz mūsu spēlēm, interesējās par notikušo.

Jaunatnes līgā attiecības mēdz būt saspringtākas nekā starp pieaugušām spēlētājām?
“Rīdzenē” saspringtas attiecības neveidojās. Bijām čempionu komanda. Visu laiku uzvarējām un tas ļāva iztikt bez dažādiem saasinājumiem. 1994. gadā dzimušo meiteņu komandai nebija uzvaru pārtraukuma. Katru gadu bijām pirmās gan regulārajā sezonā, gan finālos. Tā kā spēlēju vairākās vecuma grupās vienlaikus, bija pavasari, kad man bija divi zelti un viens sudrabs. Vairāk par diviem reizē nē, taču viens zelts nemainīgi. Vismaz vienpadsmit.

No rupjas spēles esi cietusi?
Apzināti sitieni saņemti mazāk nekā nejauši savainojumi. Kad spēlēju “TTT kadetēs”, Paula Tomsone nejauši ar elkoni pārsita galvu. Tā bija vienīgā reize, pēc kuras vajadzēja braukt uz Traumatoloģijas klīniku.

Kur slēpjas basketbola skaistums?
Bumbas pārvaldīšanā un kustībā. Skaistās saspēlēs, sadarbībās, precīzos metienos, bumbas vijībā.

2008. gadā Maskavā notika Eirolīgas zvaigžņu spēle. Anete Jēkabsone saņēma Eiropas labākās spēlētājas balvu. Atceros, ka kopā ar Katrīnu Epneri piedalījies U15 spēlē pret “Spartak” meitenēm.
Brauciens uz Maskavu kļuva par pozitīvu notikumu. Tas bija pirmais iespaids par lielo basketbolu. Paspiedām roku, aprunājāmies ar Aneti. Redzējām visas “Spartak” spēlētājas, Taurasi ieskaitot. Amaija Valdemoro balvā saņēma mersedesu. Interesanta bija gan Zvaigžņu, gan U15 spēle, kurai “Spartak” meitenes noskaņojās īpaši. Pēc spēles bija bankets, fotografēšanās un sarunas. Redzēju basketbola sabiedrības krējumu.

Kuros jaunatnes turnīros paticis spēlēt?
Maskavā piedalījos otrajā Čempionu kausā U14 komandām. Tas ir vislabāk organizētais turnīrs. Izcīnījām otro vietu. Austrumeiropas līgā neesmu spēlējusi. Labi, ka tagad sacensībās piedalās vairāk Latvijas komandu. Tā ir laba iespēja redzēt, kas notiek Eiropas basketbolā.

Eiropā vislabāk paticis spēlēt U20 čempionātā, kad pirmo reizi sacentos A divīzijā. Izkritām, taču mums būs iespēja atgriezties spēcīgāko sabiedrībā. Novembrī parādījās ziņa, ka virslīgā varēs spēlēt 24 komandas, taču vēlāk informācija tika atsaukta.

Igaunija, Maķedonija, Ungārija ir tradicionālās jaunatnes čempionātu norises vietas. Maķedonija varētu būt palikusi īpašā atmiņā?
Maķedonijas stāstus pirmo reizi dzirdēju no 1990. gadā dzimušajām meitenēm, kuras 2008. gadā tur uzvarēja B divīzijas čempionātā. Rīkotāji taupīja līdzekļus, kur varēja. Tā ir valsts, kuru jāredz klātienē.

Nākamgad plānoju studēt un spēlēt Nīderlandē. Jānokārto TOEFL eksāmens, jānosūta video, statistika. Izrādās, ka brauksim uz turieni kopā ar Renāti Reini. Basketbols būs pakārtots mācībām, jo Nīderlandes sistēmai nevar likt vienlīdzības zīmi ar ASV. Vispirms sameklē augstskolu, komandu pēc tam. Mācības paredzētas četrus gadus.

Sākumā apsvēru Amerikas variantu, taču pēdējā laikā tādas vēlēšanās nav. Daudzi atgriežas no Amerikas, īsti nesaprotot, ko vēlas. Tagad mācības un sportu iespējams apvienot Eiropā. Labs piemērs ir Kristīne Kārkliņa. Ja grib. Vēlēšanās spēlēt profesionāli ir, taču gribu, lai būtu rezerves plāns.

Swedbank Latvijas jaunatnes basketbola līgas finālspēles Rīgas 49. vidusskolā. Foto: Ēriks Biters un Romualds Vambuts

Krista Brīdiņa garāmgājienā

Krista Brīdiņa un Paula Tomsone

Aigars Nerips: “Nākamais solis – kļūt pārliecinātākai par sevi un mazāk respektēt pretinieku uzvārdus.”Foto: Zigismunds Zālmanis

Krista Brīdiņa

+Dzimusi 1994. gada 30. martā Cēsīs
+Aizsardze, augums 174cm
+”Rīdzenes” basketbola skolas audzēkne
+Latvijas Čempione (2011)
+”TTT Rīga” sastāvā pieteikta 2011. gada 28. februārī
+Sacentusies piecos Eiropas jaunatnes čempionātos (U16 Tallina 2009, Maķedonija 2010; U18 Ungārija 2011, Maķedonija 2012; U20 Ungārija 2012)
+"Rīdzenes" sastāvā spēlē ar #3, "TTT Rīga" ar #13
+Eiropas čempionātos četrdesmit vienā spēlē guvusi 257 punktus, izdarījusi 93 rezultatīvas piespēles un pārtvērusi 128 pretinieču piespēles
+2012. gada Eiropas junioru čempionātā Maķedonijā sasniegusi trešo labāko rezultātu rezultatīvajās piespēlēs un pārtvertajās bumbās
+Eiropas U20 čempionātā Ungārijā kopā ar Sabīni Dukāti dalīja otro un trešo vietu iemestajos tālmetienos, katrai realizējot pa 21 metienam (pirmā ar 38 trāpījumiem bija ukrainiete Aļina Jagupova)
+U20 čempionāta debijā astoņpadsmit gadu vecumā ieguva lielāko spēles laiku Latvijas valstsvienībā, sasniedzot labākos rādītājus rezultatīvajās piespēlēs un pārtvertajās bumbās. Vidēji 31 minūtē guva 10,1 punktu, izcīnīja 3,6 atlēkušās bumbas, izdarīja 2,3 rezultatīvas piespēles, pārtvēra 2,6 bumbas un izprovocēja 2,0 pretinieču pārkāpumus

Par Kristu

Ainārs Čukste, Kristas Brīdiņas pirmais treneris
“Krista sāka trenēties, kad mācījās pirmajā vai otrajā klasē. Atnāca tieva un slaida, kāda bijusi vienmēr. Gāja uz nodarbībām kopā ar 1992. gadā dzimušajām meitenēm, pie pamata gada nemaz nespēlējot. Jau tajā laikā varēja saprast, ka viņa būs spēlētāja. Bumba Kristai klausīja. Kopā ar 1994. gadā dzimušo meiteņu komandu viņa uzvarēja visos LJBL čempionātos. Pie gadu vai divām vecākām meitenēm gadījās palikt otrajā vietā. Kristas rēķinā varētu būt 11 pirmās vietas Latvijas jaunatnes čempionātos.

Par Kristu varu teikt tikai labu. Basketbolā mērķtiecīga. Pozitīvs bērns, ar kuru viegli strādāt. Krista ir gatava spēlēt visās situācijās, piemēroties dažādiem individuāliem un komandas uzdevumiem. Novēlu viņai veselību un sekmīgu karjeras attīstību. Katrs treneris var tikai vēlēties, lai tādu audzēkņu būtu vairāk.”

Aigars Nerips, “TTT Rīga” un Latvijas valstsvienības galvenais treneris
“Februārī būs divi gadi kopš Kristas debijas. Tas nav nemaz tik daudz. Sākumā viņai laukumā vajadzēja aizvietot citas meitenes. Spēlēt piecas, astoņas, desmit minūtes, par prioritāti kļūstot darbam aizsardzībā. Divu gadu laikā viņa iemācījusies spēlēt kā kombo aizsardze – strādāt gan pirmā, gan otrā numura pozīcijā. Lielāko uzmanību vajadzēja pievērst metienam. Tas nebija stabils, taču jaunās sezonas sākums parādīja ievērojamu progresu. Krista turpina attīstīt metienu ar dažādu vingrinājumu palīdzību. Ceru, ka rezultāti turpinās uzlaboties. Krista ir apzinīga gan mācībās, gan treniņos. Jāņem vērā lielā slodze, kas raksturīga vidusskolas divpadsmitajā klasē. Svarīgākais ir pareizi sadalīt laiku starp mācībām un treniņiem. Nākamais solis – kļūt pārliecinātākai par sevi un mazāk respektēt pretinieku uzvārdus.”

Rūta Veidere, “Rīdzenē” no 2002. gada, spēlē “TTT Rīga”
“Atceros, kā ar Kristu sākām trenēties. Mums pat pirmā spēlē abām bija kopā. Tajā laikā bijām jaunākās spēlētājas komandā, tāpēc divatā jutāmies vieglāk. Krista vienmēr visur spējusi labi iejusties, tādēļ drīz viņu varēja pieskaitīt pie “lielajām”.

Īsti neatceros, vai kopā esam ko sastrādājušas. Manuprāt, nē, sporta skolā nebijām nedarbu darītājas. Esam tikai bijušas visādu izdarību liecinieces :) Kristu raksturo trīs lietas. Ļoti komunikabla, atvērta. Izpalīdzīga. Vienmēr gatava piedalīties ar basketbolu saistītos pasākumos.”

Ance un Kate Aizsilas, “Rīdzenē” no 2002. gada, spēlē “TTT Rīga” sistēmā
“Par pirmo satikšanos ar Kristu mums radušās domstarpības. Dienu, kad sākām trenēties ar Kati, atceros kā vakardienu. Mūs uz pirmo treniņu aizveda mamma, un ģērbtuvē sēdēja Krista (ar rozā somu). Mamma jautāja, vai viņa šeit jau ir trenējusies. Krista atbildēja, ka nē. Mamma teica, ka tad jau varam sadraudzēties. Un visas trīs devāmies trenēties. Krista to it kā neatceras, bet, vai tas tā patiešām ir, neviens nezina.

Krista ir diezgan savdabīgs cilvēks. Ar viņu vienmēr jautri. Katrs sabraukums vai turnīrs izvērties interesantā piedzīvojumā. Kristai prātā mēdz ienākt ašas un smieklīgas idejas, kurām sekojot, var pārsmieties. Reiz, kad bijām mazas, divas meitenes kādā turnīrā, Krista tai skaitā, attēloja divus citus cilvēkus. Kārtīgi izsmējāmies.

Nevar nepieminēt, ka Krista ir laba basketboliste. Diezgan naska uz bumbas pārķeršanu un atņemšanu, tāpēc dažkārt saku, ka Krista ir tāds kā mazs “zaglēns”, protams, labā nozīmē. Ja Kristai kaut kas nepatiks, viņa to nedarīs tikai tāpēc, ka to dara citi. Krista ir jautra meitene. Bieži “izspļauj” kaut ko tādu, ko neviens negaida. Dažkārt pat visnopietnākajam cilvēkam nākas pasmaidīt. Krista prot arī uzmundrināt!”

Dita Rozenberga, “TTT Rīga” uzbrucēja
“Kristu labāk iepazinu, spēlējot TTT. Viņa ir ļoti draudzīga, lai gan savā ziņā ļoti noslēpumaina un klusa. Ar Kristu viegli gan sadzīvē, gan laukumā. Pazīstu jau viņu diezgan sen, no jaunatnes laikiem, jo Krista ir viena no labākajām sava vecuma spēlētājām. Viņai ļoti patīk tēma par Medu un "zaķi"! :D 

Kristai ir savi mērķi dzīvē. Cilvēki ar tādiem mērķiem atrodas soli priekšā tiem, kuriem mērķu un ieceru vispār nav. Trīs Kristu raksturojošas lietas: 1) ļoti draudzīga, 2) izpalīdzīga, 3) mērķtiecīga.”

Renāte Reine, uzbrūkošā aizsardze, “TTT juniores”
“Pazīstu Kristu jau ilgu laiku. Kopā esam braukušas uz dažādiem turnīriem, piedalījušās Eiropas čempionātos, piedzīvots daudz jautru brīžu :) Kristai vienmēr prātā nāk aizraujošas idejas. Ja rodas kādas problēmas, viņa visu nokārtos un atrisinās. Kopā ar Kristu pavadīt laiku ir jautri un interesanti. Pašreiz divatā domājam par plāniem, ko darīt pēc skolas beigšanas. Krista ir izpalīdzīga un draudzīga!”