Ilze Jākobsone: "Stambulas klubu fani ir pilnīgi citā līmenī"

Stambulas trīs lielie klubi – “Bešiktaš”, “Fenerbahce” un “Galatasaray” – ir Turcijas sporta lepnums. Ārpus futbola Eiropā nav neviena līdzvērtīga kluba, kurš varētu lepoties ar līdzīgām fanu armijām. “Fenerbahce” ir 8,6 miljoni sekotāju “Facebook”, “Galatasaray” – 12,1 miljons un “Bešiktaš” – 5,5 miljoni.

“Bešiktaš” ir vecākais no “lielā trio” – 2023. gadā klubs svinēs 120 gadu jubileju. Sieviešu komanda izveidota 1956. gadā – tātad divus gadus vecāka par TTT. Pārējos Stambulas lielklubos jau spēlējušas vairākas Latvijas basketbolistes, bet Ilze Jākobsone ir pirmā, kura aizstāv “melno ērgļu” krāsas.

Līgums parakstīts jūlija vidū. “Turcijas līga bija viena no vietām, kur vienmēr gribēju spēlēt. Līgā pulcēta daļa no labākajām Eiropas un ASV spēlētājām, turklāt saņēmu labu piedāvājumu. Pēc pārrunām ar aģentu nonācu pie secinājuma, ka šī būtu labākā izvēle.”

Pirms 11 gadiem “Bešiktaš” fani ar vētrainām ovācijām sagaidīja vienpadsmitkārtējo NBA zvaigžņu spēles dalībnieku Alenu Aiversonu. Valmieriete pārliecinājās, ka līdzjutēji mīl savu klubu. “Milzīga organizācija, kuru raksturo ārkārtīgi ciešas saites ar faniem. Tu nevari nejust, ka spēlē šajā klubā. Pilsētā uz katra stūra redzi (kluba) karogus un “ērgļus”. Kad tuvojas futbola vai basketbola spēle – cilvēki staigā kluba kreklos.”

Pirms “Galatasaray” un “Fenerbahce” cīņām ir tieši tāpat. Jākobsone atzīstas, ka vēl nav bijusi uz futbola spēli, taču noteikti to izdarīs. ““Bešiktaš” futbolisti šogad spēlē Čempionu līgā – tās apmeklējums ir manos plānos. Visi gan saka, ka jāiet uz Stambulas derbiju pret “Fener” vai “Galatasaray”. Kad stiprākie klubi tiekas savā starpā, autentiska atmosfēra garantēta.”

“Bešiktaš” basketbolistēm sezonas pirmajās četrās spēlēs neizdevās tikt pie uzvaras, taču tam bija objektīvi iemesli. Ārzemju spēlētāju dominētajā Turcijas līgā “ērgļi” sezonas pirmo spēli aizvadīja bez abām amerikānietēm, kamēr citas komandas parasti ieradās labākajā sastāvā.

“Amerikāņu uzbrucēja Ērika Makkola (Devanas Bonneres māsa) guva savainojumu WNBA sezonas pēdējā spēlē Vašingtonas “Mystics” rindās, tādēļ nevarēja ierasties uz Turcijas līgas sākumu. Viņa atbrauca pirms 5. novembra spēles pret “Fenerbahce” un sākusi trenēties ar komandu,” pastāstīja Jākobsone.

“Cita amerikāniete – Megana Simonsa – bija savainota un sāka spēlēt no otrās kārtas. Domāju, ka pēc valstsvienību sabraukuma “Bešiktaš” būs pilnīgi cita komanda. Jā, varu apstiprināt, ka klubam pievienosies Glorija Džonsone (amerikāņu garā spēlētāja ar Melnkalnes pasi).”

Jākobsonei “Bešiktaš” rindās pagaidām ir citi pienākumi, kā ierasts – mazāk jāspēlē ar bumbu, vairāk jāmet pa grozu. “Pašlaik vairāk spēlēju kā otrais numurs, taču novembra otrajā pusē lomu sadalījums varētu mainīties. Būs citāda garo spēlētāju rotācija un, iespējams, atgriezīšos saspēles vadītājas pozīcijā. Šobrīd ar bumbu vairāk spēlē Ozge Javaša.”

Valmieriete savu darbu paveic lieliski – Jākobsones rēķinā ir vidēji 13,0 punkti un 4,0 atlēkušās bumbas, turklāt viņa realizējusi gandrīz 50% metienu no spēles (divpunktu metienos 11/23, trīspunktu metienos 8/17). “Cenšos izdarīt savu darbu laukumā. Vēl vairāk priecātos, ja komanda uzvarētu. Individuālais sniegums man vienmēr bijis otrajā plānā. Domāju, ka uzvaras vēl nāks.”

Galvenais treneri Erdals Erdinšs, līdzīgi kā daudzi vietēji speciālisti, norādījumus spēlētājām dod turku valodā. “Treneris nerunā angliski – viss tiek tulkots. Arī individuālās sarunas notiek ar asistentu palīdzību. Satraukumam nav pamata – visi spēj saprasties.”

Klubs dara visu, lai spēlētājām būtu ērti. ““Bešiktaš” ir labākā organizācija, kurā esmu spēlējusi. Spēlētājām jādomā tikai par basketbolu un nav jāuztraucas par neko citu. Mūs aprūpē kā princeses. Fizioterapija ir augstākajā līmenī – mūsu pašsajūta un labsajūta ir komandas prioritāte. Ledus vannas, atjaunošanās procedūras – nodrošināts pilnīgi viss.”

Stambulas satiksmi vairāk raksturo brīva plūsma, nekā stingri noteikumi. Milzīgais automašīnu blīvums, paugurainais reljefs un līkumainais ielu tīkls padara braukšanu apgrūtinošu. “Visas ārzemnieces dzīvo vienā mājā. Pagaidām mūs uz treniņiem vadā komandas menedžeris, bet vēlāk būs šoferis. Tas ir loģiski – nesaprotu, kā Stambulā iespējams pārvietoties ar automašīnu.”

“Bešiktaš” vēsturiskajā rajonā atrodas divi lielie tilti pār Bosforu un darījumu rajons, bet spēlētājas dzīvo nomaļus no šī skudrupūžņa. “Ja nav sastrēgumu, līdz zālei ir 20 minūšu brauciens. Viss ir salīdzinoši tuvu. Treniņi organizēti tā, lai nepārklātos ar sastrēgumstundām. Protams, gadījies, ka pēc treniņa mājās braucam 60 vai 80 minūtes, taču tā bijis ļoti reti.”

Bosfora šauruma krastos nelielā teritorijā dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku, taču ierobežojumi ir mazāki nekā Latvijā. “Turcijā viss ir vaļā – nav sajūtas, ka te ir pandēmija. Protams, daudzviet jānēsā maskas, bet uz spēlēm var iet tikai vakcinēti cilvēki. Veikalos un restorānos ieeja atļauta arī nevakcinētiem cilvēkiem.”

“Galatasaray” uzbrucējai Anetei Šteinbergai, spēlējot Eirolīgā un Turcijas līgā, trāpās 5-6 lidojumi nedēļā, savukārt Jākobsonei braukāt pagaidām sanācis maz. “Turcijas līgā līdz šim bijusi tikai viena izbraukuma spēle – netālajā Izmitā, uz kurieni devāmies ar autobusu. Turpat bija arī viens no pārbaudes turnīriem. Pirmajos divos mēnešos sanāca lidot tikai uz pārbaudes turnīru Kaiseri.”

Stambula šokē – ar milzīgo cilvēku daudzumu ielās. “Sarunās salīdzinu to ar festivālu. Kāpēc? Ja Latvijā vienuviet redzi tik daudz cilvēku, tas nozīmē, ka notiek kāds pasākums (smejas). Milzīgā cilvēku koncentrācija nebeidz pārsteigt.”

Jākobsone pilsētu iepazīst pamazām. “Biju aizbraukusi uz vienu no Prinča salām (neliels arhipelāgs Marmaras jūrā dažus kilometrus no kontinenta). Pilnīgs pretstats Stambulai – sajūta, ka esi nonācis citā valstī. Aizbraucu arī uz Āzijas pusi. Ļoti patika – mierīgāks, zaļāks. Var teikt, ka pilsētas “fancy” puse ar restorāniem. “Grand Bazaar” vēl neesmu bijusi.”

Spēlētāja mājās atgriezās sestdienas pusdienlaikā. “(Izlases direktors) Edijs Eglītis – kā vienmēr – parūpējās par visu. Braucu ar lielāko prieku un izlasē spēlēju ar lielu lepnumu. Mums ir jauns treneris. Klāt jauns cikls un iespēja pierādīt, ka spēlējam labu basketbolu. Un, ka varam uzvarēt spēles, lai brauktu uz Eiropas čempionātu.”