Edijs Eglītis: "Šeja un Elīna būtu nežēlīgi labs tandēms"

Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija Šejas Pedijas lietu skatīja divās slēgtajās sēdēs 8. maijā un 6. jūnijā. Beļģijā divu gadu laikā nevarēja piešķirt pilsonību Silestei Trehanai-Deivisai. Krievijā pietiek ar prezidenta rīkojumu. Vai Latvijā bija iespējams izskatīt lietu pusotrā mēnesī?
Lielu daļu procesa aizņem tehnisko lietu kārtošana, izpildot Pilsonības likumā prasītos nosacījumus. Latvijas Basketbola savienības vadība sniedza nepieciešamo atbalstu ātrai dokumentu sagatavošanai un iesniegšanai. Pilsonības komisija saņēma visus prasītos dokumentus, viss ritēja raiti.

Vairāk laika aizņēma izšķiršanās par naturalizācijas procesa sākumu, tostarp noskaidrojot LBS biedru nostāju. Tas nebija viena cilvēka vai šauras grupas lēmums, bet dažādu viedokļu uzklausīšana. Sabiedrībā domas dalās. Bija daudzas dažādas aptaujas, kuru rezultāti bija 60:30.

Vari nosaukt aptaujas?
TVnet aptauja, Latvijas televīzijas aptauja un LBS biedru aptauja. Pastāv dažādi viedokļi, taču, domāju, ka visiem basketbola cilvēkiem vajadzēja būt uz vienas lapas. Cīnāmies par vienu mērķi.

Pases iedošana vienam cilvēkam nav pašmērķis – tas ir nebijis gadījums, kad šāda iniciatīva izskatīta tik tālu. Ja pati spēlētāja nebūtu gribējusi, mēs nevarētu, bet bijām spiesti to izdarīt.

Šeja pati vēlējās (spēlēt Latvijas izlasē). Divus gadus pavadot TTT, redzēja izlases darba stilu un gribēja spēlēt ar meitenēm. WNBA sezonas laikā atteicās no spēlēšanas līgā un pēc pašas iniciatīvas atbrauca uz Latviju – tātad viņai tas kaut ko nozīmē.

Tuvojamies brīdim, kad “Washington Mystics” varētu piedāvāt Šejai noslēgt viena mēneša līgumu?
Domāju, ka pēc dažām dienām redzēsim, vai viņa spēlēs WNBA. Tas, ka “Mystics” viņu (23. maijā) atskaitīja, nenozīmē, ka tirgus aizvēries. Viņa bija gatava braukt uz Latviju un palīdzēt. Visi būtu ieguvēji – gan meitenes, gan pārējie.

Ideju līmenī iespējamā naturalizācija tika apskatīta jau Sidnijas Kārteres gadījumā. Cik tālu process pavirzījās toreiz?
Sidnijas gadījums – sarunas gaitenī bez tālāka pamatojuma.

Šoreiz tika apsvērta tikai viena pozīcija?
Sajūtu līmenī visi esam uz vienas lapas – ja varam iztikt ar savām spēlētājām, tas jādara. Šeju esam redzējuši klātienē, nevis paķēruši no zila gaisa – piemēram, Baltkrievija naturalizējusi spēlētāju (Aleksu Bentliju), kura, izņemot spēlēšanu izlasē, valstī nav uzturējusies ne minūti.

Nekad neatbalstīšu naturalizāciju, paņemot nezināmu cilvēku. Pret tādu metodi iebilst visi, sākot ar meitenēm. Šeja Pedija ir īpašs gadījums, kurš mums bija jāizmanto. Stāsts par sieviešu basketbola attīstību, nevis tikai spēlēšanu Eiropas čempionātā.

Latvijas sieviešu valstsvienība ir komanda, kura spēlējusi Olimpiskajās spēlēs un Pasaules kausā. Aizrāvusi daudzus cilvēkus – Tenerifē mums bija visvairāk līdzjutēju. Daudzi fani brauca arī uz Eiropas čempionātu Prāgā.

Vai mēģinājām naturalizēt spēlētāju tādēļ, ka nepietiek vietējo resursu, ar kuru palīdzību kvalificēties OS un PK?
Teikt, ka bez Šejas iestātos katastrofa, būtu necienīgi. Varam labi spēlēt arī bez viņas, bet iegūtu vienu rezerves kārti. Pirmā numura pozīcijā spēlē Elīna, taču esam pārliecināti, ka viņa varētu ļoti labi spēlēt ar Šeju. Divatā viņas būtu nežēlīgi labs tandēms – vēl viens trumpis, ar kuru doties cīņā.

Elīnas pārbīde otrā numura pozīcijā – tas būtu galvenais taktiskais risinājums?
Tā ir trenera kompetence – pastāv daudzi un dažādi risinājumi, kā viņas varētu spēlēt kopā. Elīna var un viņai patīk uzbrukt. Iespējams, spēlējot par otro numuru, ieraudzītu vēl citas viņas vērtības. Reti kura spēlētāja ir tik nesavtīga kā Šeja. Viņa būtu viens no puzles gabaliem, taču – tā nav.

Eiropas valstīs ir desmitiem naturalizācijas piemēru. Kurus no tiem vari salīdzināt ar Šejas gadījumu?
Krievija – piemērs, kurš nevienam nav noslēpums. Baltkrievija – Linsija Hārdinga vienatnē nokārtoja komandas nokļūšanu Rio spēlēs. Pārbaudes spēlēs baltkrievietes – ar Veremejenko sastāvā – divreiz mums zaudēja un bija izteikti redzams, ka viņām pietrūkst pirmā numura.

Krievijai bija divi piemēri. Sekmīgais ar Bekiju Hemonu un nesekmīgais ar Epifāniju Prinsu.
Katrs gadījums jāskatās atsevišķi – cilvēks, personība, mentalitāte, saderība. Bekija Hemona uz Krieviju brauca kā darbu. Darīja to labi un spēlēja ar sirdi. Prinsai tas varbūt bija naudas jautājums – viņa Krievijā spēlēja daudzus gadus. Saņēma klubā lielu naudu ar noteikumu, ka jāpārstāv izlase.

Rezultāti ar Prinsu nebija tik labi, taču jāskatās plašāk. Varbūt kopējā sastāva komplektācija nebija tik laba? Nebūs tā, ka viena spēlētāja atnāks un uzvarēs. Arī Bekija Hemona bez citām spēlētājām nebūtu Bekija Hemona.

Lielais sports katru gadu kļūst “netīrāks”. Dienas kārtībā arvien vairāk parādās dopings, naturalizācija. Vai pieņemami izmantot visus pieejamos līdzekļus rezultāta sasniegšanai?
Komandu sporta veidos dopings nespēlē tik lielu lomu kā individuālajos sporta veidos. Ja pasaulē tiek piedāvātas kvotas un iespēja spēlēt (pārstāvot citu valsti), vai būsim vienīgie, kas to neizmanto? Tādā veidā sevi nogalinām – citiem naturalizētie spēlē, mums nē.

Ja visi teiktu, ka ies karā ar tankiem, mēs neiesim? Iesim tikai ar nažiem? Nebrauksim ar tankiem, jo Latvijā tos neražo? Muļķīgi.

Ir arī prettanku ieroči.
Visās situācijās meklējam risinājumus, kā turēt līdzi pasaulei. Slikti, ja ir iespēja un negribam to izmantot.

Spēlētāju naturalizācija ir īstermiņa vai ilgtermiņa risinājums?
Ir valstis, kuras nemitīgi naturalizē spēlētājus (Ungārija, Melnkalne – Sportacentrs.com). Ir valstis, kuras to izvēlas kā īstermiņa risinājumu – piemēram, Slovākija robu aizlāpīšanai paņēma (“Mystics” saspēles vadītāju) Kristi Toliveru.

Latvijas gadījumā Šeja spēlētu 3-4 gadus. Pašreizējā situācijā mums nav daudz saspēlnieku – pirmo numuru vajag konkurencei ikdienā. Šobrīd mums ir divas saspēles vadītājas – Ilze un Elīna. Nākamās meitenes vēl ir jaunatnes izlasēs. Briest un nav gatavas.

Jāskatās plašāk, nevis tikai viena finālturnīra virzienā – varam cīnīties par Olimpiskajām spēlēm. Novembrī gaida nākamā Eiropas čempionāta kvalifikācija – tajā nevarēs palīdzēt Amerikā studējošās meitenes. Jādomā par nākotni.

Šeja vienā rāvienā palīdzētu atrisināt daudzas problēmas 3-4 gadu perspektīvā. Tajā pašā laikā negribu noniecināt, ko esam izdarījuši. Mums ir meitenes, kuras grib un var spēlēt – viņas visas ir svarīgas. Runājam par vienu cilvēku, kurš mums palīdzētu.

Matemātiski situāciju var attēlot pēc formulas 12+1-1=12. Ja viens iegūst, kāds zaudē.
Matemātiski sanāk, taču nekad nav bijis tā, ka uz čempionātu aizbrauc valsts 12 labākie spēlētāji. Vienmēr tiek veidota komanda, kura var sasniegt labāku rezultātu. Esam redzējuši gadījumus, kad aizbrauc labākie spēlētāji un nekas nesanāk.

Neteiktu, ka 2017. gadā uz Prāgu aizbrauca visas labākās Latvijas basketbolistes – ja paņemam divpadsmit. Bet mums bija ideāla komanda un labi nospēlējām. Šoreiz zinājām, ka Kitija Laksa nevarēs palīdzēt un bija jādomā, ko darīt. Parādījās situācija, kurā sakrita visi iespējamie plusi.

TTT bija pierādījums, ka varam spēlēt ar lieliem dūžiem un vinnēt. Tas radīja pārliecību, ka to pašu varam izdarīt izlasē. Klāt nāk Elīna, Zenta, Aija Putniņa – summā esam stipri kā komanda. Domāju, meitenes saprot, ka Šejas klātbūtnē būtu tikai labāk.

Kur iegūstam pievienoto vērtību naturalizācijas gadījumā, salīdzinot ar vietējo spēlētāju attīstību?
Domāju, ka Latvijas meiteņu basketbols ļoti labi attīsta vietējās spēlētājas. Daļa sporta skolās izaug un aizbrauc uz Ameriku. Izveido labas karjeras, pēc tam sekmīgi spēlē Eiropā. Liela daļa izmācās un paliek tur strādāt, citas nodibina ģimenes. Iznākumi ir dažādi.

Sievietes savā būtībā ir mātes – nevar spēlēt 15 gadus pēc kārtas. Vīrieši var vairāk atļauties domāt par karjeras attīstību. Paši sakām, ka esam sievišķīgākā komanda.

Runājot par spēlētājām 18-19 gadu vecumā, treneri, klubi un sporta skolas strādā labi. Jaunatnes izlašu rezultāti ir pietiekami labi – pēdējos gados vairākas reizes esam bijuši Eiropas četriniekā, četras vasaras pēc kārtas braucam uz pasaules čempionātiem.

Pamati tiek ielikti. Grūtības sagādā pāreja profesionāļos – pastāv liela atšķirība starp jaunatnes čempionātiem un profesionālo sportu. Piemēri atšķiras – daļa spēlētāju labi pāriet nākamajā līmenī, bet vēl lielākai daļai klājas grūti.

Francūziete Lisa Berkani jaunatnes čempionātos spēlēja kā Maikls Džordans. Vadīja saspēli kā Tonijs Pārkers, tika draftēta WNBA, taču Francijas izlasē pa īstam nav iespēlējusies.

Daudzi cilvēki saka – mums ir jaunas, talantīgas meitenes. Gribētu viņiem pajautāt – cik profesionālu spēlētāju Latvijā varat nosaukt? Šaubos, ka viņi tiktu tālāk par skaitli 20. Arī vīriešu basketbolā pāreja no jaunatnes uz profesionāli sportu ir sarežģīta. Sievietēm divreiz sarežģītāk.

Darbs nedrīkst apstāties – katru vasaru mums ir četras meiteņu izlases. Par to būtu grēks sūdzēties, taču jautājums, cik no viņām grib izmācīties Amerikā un cik – spēlēt profesionāli. Nevar nosodīt dažādas izvēles.

Kā palielināt profesionālu spēlētāju skaitu?
Vairāk jārunā un jāmotivē meitenes. Tagad viņas redz, kādas iespējas paveras. Svarīgi, lai Latvijā būtu komandas, lai TTT katru gadu spēlētu Eirolīgā. Lai meitenes redzētu, ka ar basketbolu var iegūt izglītību, spēlēt profesionāli. Nopelnīt naudu Latvijā, Eiropā.

Šobrīd Latvijas basketbolā izveidota normāla pakāpju sistēma. TTT – profesionāls klubs, kurš spēlē Eirolīgā. Vairākas sistēmas, kuras strādā ar jaunatni, tai skaitā TTT paspārnē esošās kadetes un juniores. Ļoti labu darbu dara Liepāja – ar leģionāru palīdzību attīsta jaunās spēlētājas.

Izcīnītā vieta jānosargā, piesaistot jaunas meitenes – motivējot un stāstot viņām, kā kļūt profesionālākām. Domāju, ka meitenes, kuras spēlējušas profesionāli, to nenožēlo. Guvušas materiālu labumu, redzējušas pasauli un labi pavadījušas laiku – tā ir vērtīga pieredze.

Varam atskatīties vēsturē – mūsu sieviešu basketbola panākumi gājuši roku rokā valstiskā un klubu līmenī. Izlases sniegums vienmēr sakritis ar TTT sekmēm Eiropas klubu sacensībās un tas ir likumsakarīgi.

Pirmkārt, padomju laiki un TTT dominance Eiropā – dāmas dominēja pat pasaules mērogā. Latvijas komanda bija neapstrīdama favorīte visās sacensībās (PSRS tautu spartakiādēs un čempionātos, jo ārpus Padomju Savienības latvietēm startēt bija liegts – Sportacentrs.com).

Pēc TTT norieta 20. gadsimta 80. gadu beigās un Padomju Savienības sabrukuma panākumi uz laiku mazinājās. Tie atkal atgriezās 2005.-2011. gadā – Latvijas izlase labi atgriezās uz Eiropas skatuves un izcīnīja tiesības spēlēt Olimpiādē.

To atkal palīdzēja veicināt TTT ieguldījums – komanda atgriezās Eiropas kausos, Eirolīgā, kur liela daļa izlases spēlētāju dabūja rūdījumu un cēla meistarību. Visas izlases meitenes nevar atrast darba vietas Eirolīgā, tādēļ savas komandas dalība augsta līmeņa turnīrā ir nenovērtējama. Tādu pieredzi nevar iegūt nekur citur.

Sekoja divi ne pārāk veiksmīgi Eiropas čempionāti (2013, 2015). Tie sakrita ar Latvijas klubu “tukšajiem gadiem” – četras sezonas neviena komanda nespēlēja Eiropas kausos. TTT uz Eiropas skatuves atgriezās 2015./2016. gada sezonā.Vienlaikus uzlabojās valstsvienības rezultāti – izlase labi nospēlēja 2017. gada Eiropas čempionātā un izcīnīja ceļazīmi uz Pasaules kausu.

Kāds teiks – tā ir sakritība. Domāju, ka nē, jo pamatā veidojas loģiska sinerģija. Ja mums būs savs klubs Eirolīgā, kur mūsu meitenēm tikt pie liela spēles laika un daudzām kvalitatīvām spēlēm, tad mums valstsvienībā būs profesionālas un kvalitatīvas spēlētājas. Būs veselīga konkurence.

Ne visām meitenēm ir iespēja uzreiz tikt labās komandās, spēlēt labā līmenī. Tas ir nepieciešams, lai augtu meistarība. TTT ir unikāla iespēja viņām tikt Eirolīgas komandā. Unikāla iespēja tikt pie spēles laika labākajā līgā Eiropā, tāpēc sava komanda Eirolīgā ir neatsverams ieguldījums Latvijas sieviešu basketbola attīstībā.

Nesen kvalificējāmies Olimpiskajām spēlēm un Pasaules kausam. Vai šobrīd pietrūkst ticības, ka varam to paveikt pašu spēkiem?
Nepietrūkst. Cikls no cikla atšķiras – šogad izveidojās jauna situācija. Par meiteņu basketbolu bažu nav – treneri strādā, meitenes trenējas. Pārdomas rodas par lielo izlasi – vajag, lai profesionāļu vidū valda konkurence. Reizēm nepieciešama arī veiksme.

Līdzīgas problēmas ir daudzām komandām. Ungārija sieviešu basketbolā tērē milzīgu naudu, ir ļoti spēcīga vietējā līga. Arī poļiem ir nenormāli spēcīga vietējā līga ar daudzām ārzemniecēm, taču sieviešu izlase jau vairākas reizes nav spējusi tikt uz Eiropas finālturnīru.

Ir valstis ar spēcīgākiem nacionālajiem čempionātiem, bet izlašu līmenī esam tām priekšā. Varam ar to lepoties, taču gribas vairāk. Daudzi, skatoties uz vīriešu izlasi, saka, ka esam pārāk pieticīgi.

Šeja – gadījums, kurā gribējām iet uz pilnu banku. Atklāti pateicām, ka mērķis ir Olimpiskās spēles. Ka gribam mājās labi spēlēt un varbūt izcīnīt medaļas. Pateicām, ka ejam uz mērķi, bet apkārtējie netic vai met sprunguļus riteņos. Sanāk, ka latvietis apspēlē latvieti.

Lielbritānijas kandidātu sarakstā var atrast piecās dažādās valstīs dzimušas spēlētājas. Daļa dzimusi britu domīnijās – Austrālijā, Kanādā, kas formāli atrodas karalienes Elizabetes pakļautībā. Francija smeļ resursus no bijušajām kolonijām Rietumāfrikā. Spānija meklē turpat. Krievija naturalizē pat korejiešus, amerikāņus. Vai naturalizācija nav lēkšana pakaļ lielvalstīm?
Nedomāju, ka lecam pakaļ lielvalstīm. Viņi var pasmelties, mēs domājam racionāli. Lēmums par naturalizāciju nebija no sērijas “baigi vajag”. Izdomājām veidu, kurā nebūtu zaudētāju. Vienīgais arguments – tas ir nepareizi, neesam tā darījuši un nedarīsim.

Latvijas vienīgā kolonija bija Tobago, bet pasaulē latviešu ir daudz. Austrālijā spēlē Sāra Blicavs, kuras tēvs Andris zem austrāliešu karoga spēlējis Olimpiskajās spēlēs. Viņa nevar spēlēt Latvijas valstsvienībā, jo spēlējusi Austrālijas izlasē.

Izmantotie resursi:
Vai Pedija iegūs Latvijas pilsonību par īpašiem...