Romaņenko: "Tā mēs te Daugavpilī dzīvojam..."

Nikolaj, pastāstiet par sevi, kā jūs sākāt nodarboties ar basketbolu? Kā nolēmāt kļūt par treneri?
Es sāku nodarboties ar basketbolu Baltkrievijā, tad es biju astotajā klasē. Pirms basketbola es nodarbojos ar hokeju Novopolockā, bet tad mums gadījās aizvadīt spēli pret vīriešu komandu, kura mums parādīja, kā ir jāspēlē hokejs. Tur bija tāds smieklīgs atgadījums, ka mani iegrūda bortā, bet es biju 187 cm garš un vēl uz slidām, kā rezultātā mana galva nokļuva ārpus laukuma [smejas – aut.]. Nebija tā, ka es pēc tam baidījos, bet mums nebija nekādas ledus halles un ziema jau tuvojās beigām. Atbrauca viens treneris no Vitebskas un pēc tā es sāku spēlēt basketbolu. Desmitajā klasē es tiku pilsētas vīriešu komandā. No tā arī viss sākās. Iestājos Novopolockas Politehniskajā universitātē, bet tur nomācījos tikai vienu gadu, man ļoti nepatika, jo tur bija naftas pārstrādes uzņēmums, kur mums bija prakse, tur ļoti slikti viss smaržoja [smejas – aut.]. Aizvadīju spēli Baltkrievijas čempionātā pret labu komandu, principā es neko nedarīju, stāvēju uz vietas, bet man bija ļoti labs metiens, man visu laiku piespēlēja, bet es tikai metu iekšā. Tajā spēlē kādus 30 punktus sametu, tad Baltkrievijas izlases treneris ieteica doties uz Minsku, lai iestātos Baltkrievijas Fiziskās kultūras institūtā. Politehniskās universitātes rektors mani negribēja laist prom, bet 1972. iestājos Fiziskās kultūras institūtā.

Tur trīs gadus nospēlēju meistarkomandā. Vēlāk mainījās treneris, kā rezultātā es sāku vairāk spēlēt dublieros. Strādāju par atslēdznieku alus darītavā. Ceturtajā kursā praktiski beidzu spēlēt profesionāli, jo vēlējos kļūt par treneri. Vēlāk tajā pašā universitātē sāku strādāt par pasniedzēju, bet pēc dienēšanas armijā nolēmu atgriezties savā dzimtajā pilsētā Novopolockā, tur man piedāvāja strādāt par sporta skolas direktoru. Man teica, lai es stātos Komunistiskajā partijā, jo savādāk es nevarētu strādāt par direktoru, bet es to nemaz nevēlējos, jo gribēju būt par treneri. No Līvāniem bieži braukāja viena vīriešu komanda un vienā no spēlēm es guvu diezgan daudz punktu, tādēļ mani aicināja braukt uz Līvāniem spēlēt. Es uz katru spēli sēdos vilcienā Voroņeža-Rīga un devos spēlēt uz Latviju, jo ļoti mīlēju basketbolu. Pēc katras nospēlētās spēles atkal sēdos vilcienā un devos atpakaļ uz mājām. Man daudz vairāk patika basketbola sistēma Latvijā, jo šeit bija gan bērnu komandas, gan jaunatnes līgas, gan arī pieaugušo čempionāts, bet Baltkrievijā tā nebija, tādēļ daudzi talantīgi basketbolisti netika pamanīti. 1979. gadā nolēmu pārcelties uz Līvāniem, kur strādāju par inženiertehnologu, kā arī trenējos gan pats, gan arī trenēju bērnus. Tur bija daudzi talantīgi spēlētāji. Tālivalda Pētersona vadībā tika atvērta Preiļu rajona basketbola nodaļa. Gan vīriešu, gan sieviešu komanda spēlēja Latvijas čempionātā. Man bija ļoti spēcīga sieviešu komanda, bet visas spēlētājas iestājās Daugavpils Universitātē, pilnīgi visas. 1991. gadā Latvija atguva neatkarību, kā rezultātā gandrīz visas Līvānu rūpnīcas tika aizvērtas, tādēļ vairs nebija sponsoru. Nolēmu atdot Guntim Endzelam, kurš jau sāka strādāt par treneri, savu labāko grupu, kur bija arī Raimonds Vaikulis un kopā ar sievu pārcēlos uz Daugavpili. Tur turpināju strādāt ar savām meitenēm un arī ar puišiem, spēlējām arī augstākajā līgā.

Kādus jūs tagad amatus ieņemat?
Mans pamatdarbs ir DU, kur es strādāju kā lektors Izglītības un vadības fakultātē, programmā "sporta skolotājs". Esmu arī šīs fakultātes prodekāns. Trenēju studentus gan basketbolā, gan handbolā. Pēcpusdienā strādāju ar jaunajiem puišiem sporta skolā. Manā uzraudzībā trenējas četras grupas. Mums ir apvienotā komanda ar Krāslavu, kur strādā Raitis Timma, jo trūkst treneru. Spēlējam Jaunatnes basketbola līgā ar piecām komandām. Vakarā es trenēju sieviešu komandu, bet pēc tam arī vīriešu komandu, kas spēlē Amatieru basketbola līgā. Pusseptiņos mostos un kaut kur 11 vakarā esmu mājās. Ja gadās viena brīva diena, tad staigāju un nezinu pat ko darīt [smejas – aut.].

Pagājušajā gadā LBS izteica domu, ka vajag piešķirt līdzekļus Latgales basketbola attīstībai. Vai realitātē bijis kāds atbalsts no Savienības?
Jā, bija saruna. Viņi bija atbraukuši, bija tāds plāns konkrēti palīdzēt sieviešu basketbolam. Domāju, ka tādas palīdzības nebūs, jo visā valstī ir krīze. Varbūt vēlāk, kad izrāpsimies no šīs bedres. Ar meitenēm strādā Irina Romaņenko, Kristīna Egle [spēlē arī "DU/Swedbank" – aut.] un Jūlija Simonova. Mēs paši gatavojam sev aizvietotājus Daugavpils Universitātē.. Paldies manai sievai Irinai Romaņenko, kura trenē jaunās spēlētājas, bet es viņas tikai noslīpēju.
Mums ir vajadzīgi trīs puišu treneri, bet es praktiski esmu viens. LBS mēs teicām, ka mums ir nepieciešamas trīs slodzes treneriem. Mūsu universitātē mācījušies daudzi ļoti talantīgi audzēkņi, bet tagad samazina darba slodzi, tādēļ arī algas samazinās, kā rezultātā arī nav cilvēku, kuri vēlētos strādāt par treneriem.

Jūs esat strādājis ar Mārtiņu Skirmantu, vai uzskatāt, ka tieši šeit viņš kļuva par augstākā līmeņa spēlētāju?
Skirmants sākumā nodarbojās ar volejbolu, tikai tad sāka nodarboties ar basketbolu. Pēc Valda Valtera lūguma atdevām viņam Skirmantu, kurš sāka spēlēt "VEF". Uzskatu, ja mēs atrastu viņu agrāk, viņš būtu bijis daudz labāk tehniski un fiziski sagatavots. Tomēr viņš turpina spēlēt profesionālā līmenī, saņem par to naudu, tādēļ viss kārtībā.

Kādreiz trenēju arī tādu spēlētāju kā Artis Veigurs, kuru pamanīja tā laika jaunatnes izlases treneris Vilis Krištopāns un aizveda sev līdzi. Pēc kāda laika Artis jau spēlēja Latvijas izlasē kopā ar tādiem vīriem kā Gundars Vētra, Jānis Laksa. Mēs perifērijā strādājam, lai sagatavotu spēlētajus lielajām komandām. Tagad ļoti veiksmīgi darbojas Gunta Šēnhofa vadītā Basketbola akadēmija. Visi labākie spēlētāji un spēlētājas mācās 49. skolā. Šajā skolā mācās arī mūsu audzēknis Jānis Timma, kurš pagājušajā sezonā spēlēja mūsu sastāvā ABL. Kopumā tagad iespējas ir labākas nekā padomju laikos: trenējies, spēlē, saņem naudu, brauc uz ārzemēm...

Kāds ir kopējais basketbola skolas līmenis Daugavpilī, piemēram, volejbola skola ir viena no labākajām valstī, kuru vietu varētu ieņemt basketbola skola?
Ja ir tikai viens zēnu treneris, trīs meiteņu komandu treneres, tad nu ir tā... Ir tāds reitings, kurā mēs ieņemam 14. vietu no 34 skolām. Volejbolā tik augsta vieta, tādēļ, ka ir ļoti daudz treneru, kuriem ir iespējas pirmajiem atlasīt spēlētājus, tikai tad spēlētājus izvēlamies mēs.

Iedomāsimies situāciju, piemēram, spēlētājs pabeidz sporta skolu un tiek, piemēram, kādā Rīgas komandā. Divi trīs gadi normāla darba un viņš kļūs par normāla līmeņa basketbolistu. Pie mums, piemēram, palika Kristīna Egle, Oļesja Pivaroviča, tagad Jevsejeva, tās ir laba līmeņa basketbolistes. Ja būtu vēl pāris tādas, rezultāts būtu pavisam savādāks, bet citas pabeidza skolu un brauca uz Rīgu vai ārzemēm, kur viņas vienkārši pazuda. Tas pats ir ar puišu komandu, kur vesels izlaidums aizbrauca uz Rīgu. Viņi kā basketbolisti bija apmēram vienāda līmeņa spēlētāji. Ja viņi būtu tāda līmeņa spēlētāji kā Mārtiņš Skirmants, tad skaidrs, ka var braukt, bet šie puiši vienkārši pazuda.

Ja būtu Daugavpilī kāds darbs vai arī kādas citas fakultātes universitātē (inženieri, celtnieki), tad spēlētāji paliktu šeit, kur divu trīs gadu laikā viņi kļūtu par labiem spēlētājiem. Mums bija normāla vīriešu komanda, bet tagad spēlējam amatieru līgā. Ja viņi būtu palikuši, protams, ka mēs spēlētu LBL 2. divīzijā. Var jau viņus saprast, jo visi grib dzīvot, grib pelnīt naudu, bet bieži vien rodas bezizejas stāvoklis, tādēļ spēlētāji spiesti beigt spēlēt basketbolu. Profesionāla līmeņa komandu uzturēt ir ļoti grūti. Es uzskatu, ka komandā varētu būt divi leģionāri, bet pārējiem būtu jābūt vietējiem, kuriem būtu jādod vieta kur strādāt un mācīties.

Kā jūs meklējat spēlētājus? Vai meklējat garāka auguma spēlētājus vai spēlētajas? Ir kāda sadarbība ar skolu pasniedzējiem?
Protams, ka ir sadarbība ar pilsētas skolotājiem un arī ar rajona. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Špoģu vidusskolu, tur daudz labu spēlētaju, viņi braukā no turienes uz treniņiem. Šogad ir vairāki talantīgi spēlētāji. Tāpat sadarbojamies ar Ilūksti, bet tagad gara auguma spēlētāju ne Krāslavā, ne pie mums nav vispār.

Cik kopā bērnu trenējas sporta skolā?
Nu kopā varētu būt ap 150 audzēkņiem.

Ja jums piedāvātu vadīt kādu no LBL klubiem, vai atstātu Daugavpili?
Nē, es domāju par vēlu [smejas – aut.]. Ja šeit būtu kāda komanda, tad noteikti palīdzētu, bet pagaidām esmu praktiski vienīgais treneris. Nē, Daugavpili neatstātu, man te patīk.

Jūs daudz esat strādājis ar dažādām Latvijas jaunatnes izlasēm, piemēram, tagad ar U-16 meiteņu komandu. Kādu pieredzi esat guvis, strādājot ar izlasēm?
Darbs ar izlasi ļoti daudz ko dod.Trīs gadus atpakaļ man Ainārs Čukste un Aigars Nerips piedāvāja strādāt ar U-20 izlasi. Man bija pieredze gan kā spēlētājam, gan kā trenerim, bet strādāt ar izlasi tas ir pavisam cits līmenis. Paldies viņiem par šo iespēju. Bija ļoti interesanti ar viņiem strādāt, bija ļoti liela atbildība. Tur mēs izcīnījām 12. vietu, kad atgriezos, kādu mēnesi vispār nesapratu ko ar bērniem darīt. Bija tāds kā saka othodnjaks. Pēc gada strādāju ar Aigaru Neripu un Mārtiņu Zībartu. Spēlējām Rumānijā B divīzijā, pusfinālā zaudējām mājiniecēm, kurām stipri pietiesāja tiesnesis no Grieķijas, tādēļ neizdevās tikt A divīzijā. Pagājušajā gadā strādājām kopā ar Aivaru Vīnbergu, kurš ir ļoti labs, pieredzējis treneris. Itālijā ar U-20 izlasi izcīnījām sesto vietu, kaut arī mums pamatsastāvā bija krietni jaunākas meitenes. Tas bija labākais rezultāts starp visām jaunatnes komandām. Šogad kopā ar Aigaru Neripu trenējam U-16 meiteņu izlasi. Žēl, ka Baltijas jūras kausa izcīņā savainojumus guva divas komandas līderes. Vasarā spēlēsim B divīzijā, protams, ka uzdevums ir tikt A divīzijā, bet šajā divīzijā ir vairākas spēcīgas komandas – Horvātija, Melnkalne. Strādāt ar izlasēm ir ļoti interesanti. Aigars Nerips ir ļoti labs treneris, tādēļ jau tagad gaidu vasaru, jo vēlos strādāt ar kopā ar viņu.

Kādas vispār ir attiecības ar citiem treneriem? Vai kaut kādā veidā dalaties ar pieredzi?
Mums ir semināri gan šeit, gan ārzemēs. Attiecības ir normālas. Uzskatu, ka Latvijā ir ļoti labi treneri gan vīriešiem, gan sievietēm. Tie treneri, kuri sākumā sāk strādāt ar bērniem un tad pamazām pāriet uz pieaugušajiem, manuprāt, ir paši labākie, piemēram, Aigars Nerips, Ainārs Čukste, Pēteris Višņēvics, Varis Krūmiņš, Agris Galvanovskis, Guntis Endzels, Ainārs Zvirgzdiņš un citi. Ir arī tādi treneri, kuri paši savulaik bijuši lieliski spēlētāji, tādēļ ir guvuši pietiekami labu pieredzi – Ainārs Bagatskis, Edmunds Valeiko, Gundars Vētra, Kārlis Muižnieks, Igors Miglinieks. Latvijā ir daudzi labi treneri, tādēļ brīnos, ka Latvijas vīriešu izlasi trenēja serbs. Mūsējie labāk pārzina savus spēlētājus, to psiholoģiju, bet serbi tie ir dienvidnieki ar citu mentalitāti.

Kāda ir kopējā Daugavpils Domes attieksme pret basketbolu?
Paldies viņiem, ka viņi neļauj mums nomirt. Mēs spēlējam ar nosaukumu "DU/Swedbank", tādējādi sadarbojamies ar "Swedbank". Ar Daugavpils Universitāti ir ļoti labas attiecības. Dome... Dome katrai spēlētājai gan uz izbraukuma, gan uz mājas spēlēm dod dienas naudu. Tas arī viss, nekāda cita atbalsta nav, nav nekādu darba algu ne trenerim, ne spēlētājām, nekā tamlīdzīga. Lai pabeigtu sieviešu čempionātu, mēs atsaucām mūsu vīriešu komandu no dalības Amatieru līgā. Žēl, ja būtu nauda mēs būtu spēlējuši ar jaunajiem spēlētājiem, kuriem ir nākotne. Tā mēs dzīvojam. Ļoti daudz palīdz Daugavpils pilsētas basketbola klubs (direktors Vilhelms Stepanovs). Universitāte vienmēr palīdzējusi basketbolam. Viss minimāli nepieciešamais mums ir, bet tas arī viss. Tagad krīze, paldies Domei, ka vismaz šādi tā palīdz. Nezinu, kas būs pēc vēlēšanām vasarā.

Domei tagad arī ļoti grūti. Skaidrs, ka visvairāk naudas tiek dots vispopulārākajam sporta veidam – spīdvejam. Tāpat Dome sponsorē gan futbolu, gan hokeju, bet tur ir ļoti daudz leģionāru. Vienīgie sporta veidi, kuros nav leģionāru ir volejbols un basketbols. Vīriešu volejbola komanda Daugavpilī ir ļoti laba. Ja atgrieztos visi Daugavpils audzēkņi un mēs varētu katram no viņiem maksāt normālu algu, tad mēs Latvijā noteikti būtu pirmie. Atceros to pašu Gundaru Celitānu, kurš tagad spēlē Belogorjes "Lokomotiv", kas ir viena no labākajām komandām Eiropā. Viņš taču arī mācījās mūsu universitātē. Viņš bija tāds nebēdnis, bet tagad spēlē tādā klubā, malacis! Mums vajag labāku infrastruktūru, ja būtu darbs, universitāte, visi paliktu šeit.

Kāpēc tieši šogad nolēmāt spēlēt LSBL, jo tādas iespējas bija arī pirms tam?
Aizpagājušajā gadā mēs varējām jau spēlēt, bet tad es un meitenes vēl baidījāmies, kaut arī sastāvs bija diezgan normāls. Nolēmām, kad uzvarēsim amatieros, tad arī spēlēsim LSBL. Iepriekšējā sezonā to arī paveicām. Pēc tā mums bija saruna ar Domi, kurā mums prasīja, ko mēs vēlamies nākamgad, es un meitenes pateicām, ka vēlamies spēlēt augstākajā līgā. Sagatavošanās bija vissliktākā, jo vasarā dažas trenējās, dažas netrenējās. Viņām bija nepieciešama nauda, bet mums tādas nav, tādēļ bija jāiet strādāt, trīs spēlētājas bija ārzemēs, bet tajā pašā laikā mums bija treniņi, tādēļ fiziski mēs bijām slikti sagatavojušies. Ļoti nepatīkamu traumu guva Evelīna Zīle, pie tam viņa tik tiko bija sasniegusi labu sportisko formu.

Ja ierindā būtu visas spēlētājas, kādas četras piecas uzvaras būtu. Šogad čempionāts ir daudz spēcīgāks, arī mūsu sīvākā konkurente "Rīga" ir U-18 izlases bāzes komanda, kurai pieredze ir krietni lielāka. Uzskatu, ka labāk būtu, ja "TTT Rīga" un "Cēsis" Latvijas čempionātā iesaistītos tikai no pusfināliem, bet tad būtu jābūt spēcīgākai Baltijas līgai vai arī būtu jāveido kaut kas līdzīgs KHL. Par to jau ir ierunājies Krievijas basketbola federācijas prezidents Černovs. Tā kā pagaidām citas alternatīvas nav, šīs komandas spēlē LSBL. Šogad arī amatieru līga ir ļoti spēcīga, tur kopā jau 14 komandas. Spēlē vairākas spēlētājas arī no LSBL, spēlē arī tā pati Ilze Ose-Hlebovicka, kura vēl nesen spēlēja izlasē. Daudzas komandas baidās spēlēt augstākajā līgā pret tādām komandām kā "Cēsis" un "TTT". Mums pietrūkst pieredzes, jo izšķirošajos brīžos pieļaujam muļķīgas kļūdas. Trūkst mums līderes. Ļoti žēl būs, ja nespēlēsim nākamgad augstākajā līgā, jo rudenī būs gatava multihalle. Gribētos spēlēt augstākajā līgā arī nākamgad, jo ir mums rezerves, kaut arī tagad mums būs neliels caurums, jo pāris gadi ir tukšie un nav daudz jaunu un talantīgu spēlētāju.

Uz ko liekat uzsvaru treniņos?
Trenējam visu gan uzbrukumu, gan aizsardzību, gan arī cenšamies uzlabot fizisko sagatavotību.

Vai neliekat īpašu uzsvaru uz aizsardzību, jo aizsardzība izskatās krietni vien labāk par uzbrukumu?
[smejas – aut.] Neko jau nevar darīt. Man pašam ir diezgan labs metiens un mans galvenais uzdevums, strādājot ar jaunatnes izlasēm, ir uzlabot metienu meitenēm. Mums trūkst līderes, ir mums Jevsejeva, kurai ir labs metiens, bet tas pēdējā laikā kaut kur pazudis. Ja nav uzbrukuma, tad nākas spēlēt no aizsardzības.

Kuras spēlētājas visvairāk progresējušas pa šo sezonu?
Protams, ka Kristīna Egle. Mes no viņas to gaidījām, bet amatieru līgā viņa vairāk spēlēja uz komandu, bija laba piespēlētāja, bet šeit nav citu spēlētāju, kuras var mest, tādēļ šosezon viņa vairāk uzbrūk. Paldies Oļesjai Jevsejevai, ka viņa atgriezās basketbolā pēc meitas piedzimšanas. Interesanti vairākās epizodēs spēli vada Ērika Mauriņa, īpaši labi viņa nospēlēja pret "TTT Juniorēm" 65:63 – aut., kad viņa izdarīja visu tieši tā, kā es teicu. Es gaidu vairāk no Olgas Kazakevičas, bet agrāk viņa bija patāla rezerviste, tādēļ viņa pagaidām vēl baidās.

Vai nebaidāties, ka pēc sezonas spēlētājas varētu doties prom uz kādu citu komandu?
Es domāju, ka nē. Inga Borodavko grib doties mācīties uz Rīgu, bet vienalga vēlas spēlēt mūsu komandā. Nākamgad atgriezīsies Karīna Egle, kura ļoti palīdzēs komandai. Arī mana meita Anastasija spēlēs nākamgad. Pārējās spēlētājas man liekas, ka paliks tepat.

Vai tuvākajā laikā kādu Daugavpils spēlētaju varētu ieraudzīt arī kādā no Latvijas jaunatnes izlasēm?
Pagaidām nē. Kādus divus trīs gadus, visdrīzāk, ka neredzēsim. Ļoti interesantas ir 1995. gada meitenes, pie tam viņu ir ļoti daudz. Vajag trenerus, nepieciešamas svaigas asinis. Labprāt nodotu savas zināšanas kādam sekotājam. Man jau 57 gadi, es vēl gribu strādāt, bet vajag cilvēku, kam nodot visas zināšanas.

Jūs pēc dabas esat ļoti emocionāls treneris, kurš nebaidās uzkliegt uz savām spēlētājām. Vai brīžiem nešķiet, ka meitenes uz jums sadusmojas, vai varbūt tieši otrādi viņas tas vairāk motivē nospēlēt labāk?
To ir grūti pateikt. Trenerim ir jāmāk spēli redzēt no malas, viņam ir jācenšas palīdzēt nevis traucēt. Viņam ir jābūt ar skaidru galvu, savādāk viņš pats var iegāzt spēli. Labāk kad ir vairāki treneri, jo viņi var viens otru papildināt. Man vienreiz bija tāda situācija, kad es sadusmojos uz savu komandu, tādēļ aizgāju vispār prom no zāles. Kad atgriezos, ieraudzīju, ka mani spēlētāji izcīnīja uzvaru [smejas – aut.].

Vai jums patīk, kad uz spēlēm ierodas daudz līdzjutēju vai tomēr vairāk patīk klusums?
Ļoti slikti, kad trūkst emociju, piemēram, mēs ar vīriešu komandu spēlējām amatieru līgā, tur bija ļoti maz skatītāju, tādēļ spēlēt bija ļoti neinteresanti, nebija nekādu emociju. Ļoti patīk, ka Cēsīs uz spēlēm neatkarīgi no pretiniekiem nāk ļoti daudz līdzjutēju, tāpat arī Liepājā ir interesanti atbalstītāji. Arī pie mums spēlēt ir patīkami, bet Rīgā pārsvarā atnāk tikai pāris cilvēki, izņemot, protams, "TTT" līdzjutējus, kuri ir ļoti skaļi. Daudz vairāk patīk, kad ir daudz līdzjutēju.

Kāda ir jūsu attieksme pret leģionāriem?
Es uzskatu, ka komandā vajadzētu būt maksimums diviem leģionāriem. Protams, tas ir atkarīgs arī no komandas mērķiem. Lai ar panākumiem startētu Eiropā, ar diviem leģionāriem būs par maz. Man patīk, kad spēlē tikai savējās spēlētājas, bet ar tām pret tādām komandām kā "Cēsis" un "TTT" nav ko darīt. Dod Dievs viņiem tā turpināt, jo labāki klubi, jo stiprāka izlase. Meitenes ļoti grib spēlēt augstākajā līgā. Gan man, gan meitenēm patīk tas, ka, neskatoties uz to, ka nav praktiski nekādas reklāmas, skatītāju uz spēlēm nāk diezgan daudz. Arī mēs bijām plānojuši iegādāties vienu garo spēlētāju, bet krīzes dēļ tas neizdevās.

Kurš uzvarēs LBL un LSBL?
Par LBL grūti spriest, tur ir vairākas spēcīgas komandas. Manuprāt, finālā spēlēs "Barons/LMT" pret "Ventspili", bet arī "ASK" labi spēlē. LSBL uzvarēs "Cēsis". Skaidrs, ka finālā ar viņiem spēlēs "TTT". "Cēsīm" ir ļoti labs galvenais treneris Ainārs Zvirgzdiņš, tā ir izlases bāzes komanda, kurā ir arī vairākas spēcīgas leģionāres. Komandas mērķīs ir ar panākumiem cīnīties Eiropā, tādēļ sastāvs ir ļoti spēcīgs. Arī "TTT" ir labi treneri, ja komanda pastiprināsies, tad viņi spēs izrādīt pretestību, bet "Cēsis" tomēr uzvarēs.

Spilgtākais notikums jūsu trenera karjerā?
Es domāju, ka tā ir izcīnītā sestā vieta ar Latvijas U-20 meiteņu izlasi pagājušā gada Eiropas čempionātā. Tas bija liels panākums. Tāpat arī atmiņā palika viena spēle Preiļos, kur mēs tikāmies ar Jelgavas spēlētājām. Apmēram 20 sekundes pirms beigām mēs bijām vadībā ar divu punktu pārsvaru. Es vienai spēlētājai, kurai ir ļoti labs metiens, pateicu, ka mums ir jāspēlē līdz beigām bez metiena, bet viņa pāris sekundes pirms beigām izmeta tālmetienu, bumba ļoti tālu atlēca no groza un pretiniece no centra iemeta to grozā [smejas – aut.]. Šī spēle man ļoti iespiedusies atmiņā.