Zem diviem karogiem man paiet laiks

Eiropā atšķirībā no Ziemeļamerikas profesionālajām līgām līdz nesenam laikam nebija slēgtu turnīru un nepastāv algu griesti. Bezlimita apstākļos lielvalstu klubi var ieguldīt – uz konkurentu fona – teju neierobežotus līdzekļus, tādējādi iegūstot vērā ņemamas priekšrocības.

Vecajā pasaulē ir maz sviru, kā ietekmēt grandu apetīti. Praktiskie un racionāli domājošie eiropieši – vairākumā gadījumu – atturas no nesamērīgiem tēriņiem, tāpēc sagaida, ka citi rīkosies viņiem līdzīgi. Praksē notiek dažādi.

ASV ir lielākais basketbola spēlētāju tirgus pasaulē, taču profesionāļiem tas piedāvā ļoti ierobežotu darbavietu skaitu. NBA ir 450 spēlētāji, WNBA 144, savukārt tirgū nonāk daudz, daudz vairāk basketbolistu.

FIBA Eirolīga, nolūkā 1) aizsargāt Eiropas tirgu un 2) cerībā mazināt labāko amerikāņu spēlētāju koncentrāciju superklubos, pirms 15 gadiem atļāva katram klubam pieteikt ne vairāk kā divas basketbolistes no ASV un citām pasaules daļām. Pastāv arī nacionālie ierobežojumi.

Vēl 2002. gadā amerikāņu elites plūsma uz Eiropu nebija ieguvusi masveida raksturu, jo pat labākās spēlētājas nevarēja daudz nopelnīt. Piemēram, Jekaterinburgas “Uralmaš” basketbolistes saņēma, maksimums, astoņus tūkstošus dolāru mēnesī. Mūsdienu cenās – pareiziniet ar divi.

Pagrieziens notika 2002. gada novembrī, kad Jekaterinburgā ieradās cilvēks ar Lietuvas, Izraēlas un Krievijas pilsonībām – skandalozais biznesmenis, spiegs un kolekcionārs Šabtajs fon Kalmanovičs.

Viņam izveidojās labi kontakti ar Urālu kalnu metalurģijas kombināta (UGMK) vadību. Pēc dažām nedēļām Kalmanovičs kļuva par UGMK kluba direktoru padomes priekšsēdētāju, faktiski – komandas ģenerālmenedžeri. Klubā tobrīd spēlēja viena ārzemniece – Deliša Miltone-Džonsa.

Kauņā dzimušajam Kalmanovičam aiz muguras bija trīs gadi profesionālajā basketbolā. No 1996. līdz 1999. gadam viņš, pēc paša teiktā, ieguldīja 6,5 miljonus ASV dolāru Lietuvas slavenākajā klubā “Žalgiris”. Trešajā sezonā, kad “zaļie” uzvarēja Eirolīgā, budžets bija 4,3 miljoni dolāru.

Kalmanovičs strādāja vairākos virzienos – organizēja ārzemju pop- un rokzvaigžņu uzstāšanos Krievijā, ieguva lielu ietekmi valsts farmācijas biznesā, kontrolēja vairākus Maskavas tirgus. Un sadarbojās ar organizēto noziedzību/koncernu un apgabalu vadību, kas nereti bija viens un tas pats.

Reliģisko artefaktu kolekcionāram – pēc paša teiktā, Kalmanovičs savā birojā izveidoja lielāko privāto jūdaisma muzeju Krievijā – iepatikās kolekcionēt arī pasaules labākās basketbolistes. Jekaterinburgā viņam talkā nāca UGMK, galvaspilsētā – Maskavas apgabala vadība.

“Slūžas” pa īstam tika atvērtas 2003. gada 20. oktobrī, kad Krievijas prezidents parakstīja rīkojumu par pilsonības piešķiršanu CSKA aizsargam Džonam Robertam Holdenam. Pilsonības iegūšanai pietika vienu gadu nospēlēt Krievijas klubā. Un...sākās lavīna.

Krievija tovasar bija uzvarējusi Eiropas čempionātā basketbolā sievietēm. UGMK nevarēja “nopirkt” visas labākās krievu spēlētājas, jo parādījās “konkurējošā firma”. Čehijā dzīvojošais oligarhs Andrejs Išuks uz Samaras “Volgaburmaš” atveda astoņas valstsvienības spēlētājas.

Šabtajs meklēja apkārtceļus. “Eureka” – piešķirsim ārzemju spēlētājām vietējo pilsonību! Drīzumā Miltonei-Džonsai un centra spēlētājai Jolandai Grifitai – viņu Kalmanovičs nolīga 2003. gada janvārī – tika sagādātas Krievijas pases.

Miltones-Džonsas vīrs Ronalds spēlēja Gruzijā, tādēļ izveicīgais Šabtajs viņai sagādāja...arī Gruzijas pasi. Nu varēja nolīgt papildus amerikānietes, taču konkurenti nesnauda.

VBM SGAU īpašnieks Išuks 2004. gada janvārī ierosināja pārbaudīt, vai Deliša Miltone pasi ieguvusi legālā ceļā. Krievijas basketbola federācija atzina amerikānietes pasi par likumīgu, taču ar to nekas nebeidzās.

Pirms “play-off” sākuma – UGMK bija jāspēlē pret čehu “Gambrinus” – FIBA saņēma protestu no Čehijas kluba, visticamāk ar Išuka ziņu. Neatkarīgā tiesneša Alfrēda Grosta lēmums – diskvalifikācija. Pirms 9. marta spēles Eirolīgas čempionei tika ieskaitīts tehniskais zaudējums.

FIBA juridiskā komiteja – tajā bija tiesneši no Maltas, Šveices, Monako, Vācijas, Gibraltāra un Portugāles – izskatīja Kalmanoviča iesniegto prasību. FIBA atzina, ka pilsonība iegūta likumīgā ceļā, bet, lai izvairītos no precedentiem, atstāja spēkā pirmās instances lēmumu un piesprieda UGMK sodu 75 tūkstošu eiro apmērā.

Bažas par Šabtaja rīcību pauda arī Francijas un Ungārijas klubi. Kalmanovičs 2004. gada martā sarunā ar laikrakstu “Izvestija” atcerējās kādu telefona zvanu.

“Vakar man zvanīja viens no ungāru kluba “Pecs” vadītājiem un teica: “Jums Krievijā ir privāti klubi, Francijā – municipālie (pašvaldību). Ja atkal visus apspēlēsiet, nākamajā gadā viņus pārstās finansēt un sieviešu basketbols Eiropā nomirs. Ja vēlies – pārsūdzi lēmumu. Varbūt klubam atļaus atgriezties turnīrā, jo vēsturiski nekas tāds vēl nav bijis.”

Daudzo skandālu rezultātā – tie ir atsevišķa raksta vērts temats – Kalmanovičs 2004. gada pavasarī Jekaterinburgu atstāja, taču no sieviešu basketbola neaizgāja. Pēc gada, saņēmis Maskavas apgabala gubernatora Borisa Gromova atbalstu, viņš tika pie jaunas rotaļlietas “Spartak” kluba izskatā.

Gromovam, tāpat kā Kalmanovičam, patika neskaitīt naudu. Jekaterinburgai, Samarai un Maskavas “Dynamo” atverot makus, “Spartak” virzienā plūda arvien lielāki līdzekļi. Pēc neoficālām ziņām, Maskavas apgabala kluba slavas gados, Kalmanoviča ieguldījumi sasniedza pat 7 miljonus dolāru sezonā, bet otro pusi “piemeta” gubernators. Par ieņēmumiem pat nedomāja, visu nopirka.

Kalmanovičs, salīdzinot ar 2002. gadu, desmitkāršoja labāko spēlētāju atalgojumu un atveda uz Vidnoji lielākās zvaigznes. Piešķīra viņām savrupmājas, privātos tulkus un šoferus, vadāja ar līgumreisiem. Mācījās no kļūdām un atrada jaunus apkārtceļus pilsonības iegūšanai.

ASV izlases saspēles vadītāja Sjū Bērda – viņas ebreju izcelsmes vecvecāki ieceļoja no Ukrainas – tika pie Izraēlas pases. Pasaules labākā uzbrūkošā aizsardze Daiana Taurasi Eiropā spēlēja ar Itālijas pasi. Kellija Millere un Dīna Nolana tika pie Krievijas pasēm. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Šabtaja rīcības rezultātā mūsdienās Eiropā ir desmitiem spēlētāju ar divām basketbola pilsonībām. Plusi – elites līmeņa basketbolistes var labi nopelnīt un labprāt dodas uz Eirolīgu. No otras puses, ir grūti konkurēt ar klubiem, kuri atļaujas “neskaitīt naudu”.

Eirolīgas spēlētājas ar divām pilsonībām