Liene Jansone: "Mājas zālē neaizvadīju nevienu spēli"

Smaidīgā Liene gatavojas piektajam Eiropas čempionātam pēc kārtas. Francijā viņa būs pieredzējušākā izlases spēlētāja, finālturnīru skaita ziņā panākot iepriekšējo valstsvienības kapteini Guntu Baško-Melnbārdi.

2013. gada sezonā Jansone pēc četru gadu pārtraukuma atgriezās Eirolīgā, pārstāvot turnīra debitantes “Tarsus” no Turcijas. Spēlējot tādu leģendāru spēlētāju kā Amaija Valdemoro (EuroBasket 2007 MVP) un Deliša Miltone-Džonsa sabiedrībā, Lienes rādītāji neatpalika no 2009. gada snieguma Brno. Viņas spēles laiks bija lielāks (toreiz 13,7 minūtes, tagad – 19,6 minūtes) un arī uzvaru skaits bija tāds pats.

“Tarsus” ar bilanci 4-8 un uzvarām pēdējās trīs spēlēs finišēja sestajā vietā A grupā, turklāt savstarpējo spēļu summā apsteidza Polijas čempiones “Wisla Can-Pack”, Ungārijas čempiones “Gyor” un Čehijas vicečempiones “IMOS Brno”.

"Stambulas lidostā mūs pazina visi pārdevēji"

Ambiciozs klubs, ambicioza līga. Kā Tev gāja?
Esmu spēlējusi daudzās valstīs, taču Turcijas līga tiešām atšķiras ar ambicijām un tādā vidē vajag mācēt iejusties. Viegli negāja, turklāt komanda Eirolīgā spēlēja pirmo reizi. Pats klubs tam sākumā nebija īsti gatavs. Nezināja – kur, kā, kāpēc? Par labu nāca pieredzējušo spēlētāju – Delišas Miltones, Amaijas Valdemoro, Sindijas Limas – klātbūtne. Visas bijām spēlējušas Eirolīgā, varējām izmantot savu pieredzi. Ne trenerim, ne menedžerim, ne kluba prezidentam debijas sezonā tādas nebija. Pagājušajā sezonā klubs nacionālajā čempionātā finišēja vienpadsmitajā vietā (šogad piektajā – Sportacentrs.com), taču pārējo klubu atteikumi ļāva cīnīties par vietu Eirolīgā.

Vēlmes bija lielākas par iespējām. Turki centās strādāt savā gaumē, taču sezonas otrajā pusē nospēlējām labi. Tālāk netikām, bet savstarpēju sapratni atrada gan komanda, gan galvenais treneris Osmans Oraks. Beigās bija “škrobe” – ja būtu uzvarējušas to un to komandu, tad...viss būtu pilnīgi savādāk. Vadība zina, ko grib. Sezonas laikā tika nomainīts galvenais treneris. Pateicoties viņam, uzvarējām Krakovas “Wisla”, turklāt treneris turpinās strādāt nākamajā gadā. Manuprāt, klubs nonācis uz pareizā ceļa.

Eirolīgā spēlēju vidēji 20 minūtes (piektais lielākais kopējais spēles laiks – Sportacentrs.com). Kad netikām “play-off”, spēles laiks saruka, jo Turcijas līgā pastāv noteikums, ka laukumā visu laiku jābūt divām turcietēm. Negribu meklēt attaisnojumus, taču manā pozīcijā spēlēja amerikāniete ar Turcijas pasi Melisa Čana. Viņa bija labākā turku spēlētāja komandā un laukumā pavadīja vidēji 38 minūtes. Pirms tam viņa pārstāvēja Stambulas “Galatasaray”, savukārt šosezon saņēma uzaicinājumu braukt uz WNBA. Konkurence bija liela, spēles laiks – mazāks. Pie pirmā trenera spēlēju ilgāk un sapratu, ka sezonas beigās pie lielākām minūtēm netikšu.

Sezonas gaitā klubs atlaida piecas spēlētājas. Vidēji reizi divās nedēļās. Sākot ar turcietēm, beidzot ar spānietēm Valdemoro un Limu. Pirmā no rīta saņēma zvanu – vari braukt mājās! Izturēju tik ilgi, ka pati brīnījos. Turcijas līga ārzemniecēm automātiski nozīmē augstas prasības. Tev maksā naudu, tev visu jādara. Par atlaišanām lēma kluba prezidents. Nekad agrāk tādu atbrīvošanu vilni nebiju pieredzējusi. Atlaistās nebija sliktas spēlētājas. Pārējām tas kļuva par signālu: ej un kapā! Ja vadībai patiks, visi būs apmierināti. Beigās, pēc abpusējas vienošanās, vienojos ar klubu un aģentu, ka varēšu mājās braukt ātrāk.

Pirmās 17 no 19 spēlēm sezonas sākumā bija paredzētas izbraukumos.
Tas bija “wow”. No oktobra līdz decembrim nemitīgi bijām ceļā. Beigās Ataturka lidostu Stambulu varētu izstaigāt aizvērtām acīm, zinot katru pāreju no vietējiem uz starptautiskajiem lidojumiem. Zinājām visus veikalus un beigās, šķiet, zinājām visus pārdevējus. Arī divas paredzētās mājas spēles neaizvadījām savā laukumā. Vēl viens fakts, ka komanda nebija gatava Eirolīgai – spēlējām kaimiņpilsētā Mersinā, jo sezonas laikā notika mājas zāles rekonstrukcija. Tarsā nenospēlēju nevienu spēli. Savā laukumā komanda atgriezās tikai Turcijas “play-off” laikā.

Eirolīgas mājas spēles aizvadījām Mersinā vai Adanā – 40 minūšu brauciena attālumā. Sanāca papildus braukāšana. Divus mēnešus dzīvojām viesnīcās un lidostās, mājās nebijām gandrīz vispār. Atbrauc, svētdien izmazgā veļu, pirmdien vakarā vai otrdien no rīta atkal jādodas ceļā. Divreiz mājās nebraucām vispār.

Sanāk, ka uz vietas neko neredzēji.
Sākumā bija plānots, ka nebūs pat Ziemassvētku brīvdienu. Ņemot vērā, ka klubs neiekļuva Turcijas kausa finālturnīrā, iedeva četras brīvas dienas. Trīsdesmitajā decembrī bija spēles, 31. decembrī lidojām mājās. Ielidoju piecos vakarā, ar ģimeni sagaidīju Jauno Gadu. Uz vietas sanāca padzīvot tikai janvārī un februārī. Zinot, ka Ziemassvētkos netikšu mājās, vecāki sarīkoja pārsteigumu. Iesēdās mašīnā, atbrauca uz Eirolīgas spēli Brno. Atveda dāvanas. Spēli uzvarējām, ļoti labi nospēlēju, nokļuvu uz emocionāla pacēluma viļņa. Turpinājumā sekoja atlaišanu vilnis, taču pati noturējos vēl trīs mēnešus.

Apkārtnē spēlēja četras komandas, no kurām trīs, Tarsu un Mersinu ieskaitot, spēlēja Adanas zālē. Mersinā remonts beidzās ātrāk, tāpēc otrajā aplī spēlējām arī tur. Šķita, ka pārbraucieni beigušies, taču līdz martam viss turpinājās. Stunda autobusā, karstumā – tas nav īpaši patīkami, turklāt rodas papildus veselības problēmas. Šķiet, ka pamatīgi nostiprināju savu vestibulāro aparātu, tagad jūras slimības vairs nedraudēs (smejas).

”Francija Eiropas čempionātu noorganizēs augstākajā līmenī.” Liene Jansone cīņā ar Sandrini Grudu. Foto: www.fibaeurope.com

Liene Jansone 2009. gada Eiropas čempionāta ceturtdaļfināla spēlē pret Krieviju. Foto: www.fibaeurope.com

"Turki ilgi skatījās uz zupu un šniceli"

”Galatasaray” treneris, viesojoties Rīgā pirms trim vai četriem gadiem, teica, ka Turcijas līgā ir visvairāk WNBA spēlētāju. Vai piekrīti, ka Turcija un Krievija uzskatāmas par divām stiprākajām Eiropas līgām?
Tā tiešām ir. Turcijā spēlē daudz fantastiski nokomplektētu komandu. Ejot laukumā, nezini, kas uzvarēs. Gan Mersina, gan mēs uzvarējām (nākamās Eirolīgas finālistes) “Fenerbahce”. Daudz “All-Star” spēlētāju, par Stambulas klubiem nerunājot. Augsts līmenis, turpat, kur Krievija. “Fenerbahce” Eirolīgas finālos to pierādīja.

Daudzas spēlētājas teikušas, ka dzīve Stambulā krietni atšķiras no pārējās Turcijas.
Pilnīga taisnība. Spēlēju netālu no Sīrijas robežas, tuksneša vidū. Īsta Turcija. Ielās redzami gandrīz tikai vīrieši. Smēķē cigārus, spēlē galda spēles. Sievietes staigā, apsegušās lakatos. Pirmajā dienā aizskrēju pārbaudīties šortos un krekliņā. Pēc piecām minūtēm sajutos neomulīgi, jo varēja just, ka cilvēki skatās. Sāku staigāt garākās biksēs un kreklos ar garākām piedurknēm. Neviens neko nepārmeta, taču Tarsas vide bija tik tradicionāla, ka ģērbos pamatīgāk. Tā kļuva par labu, interesantu pieredzi, kuras laikā sanāca baudīt gan turku tēju, gan saldumus un kebabus. Manuprāt, vietējo tradīciju iepazīšana ir vērtīga profesionālās karjeras sastāvdaļa.

Kluba atrašanās vieta ietekmēja klasisko ēdienkarti – vistu, pastas?
Vietējais kolorīts izpaudās pilnībā. Parasti izbraukumos pasūti vistu un makaronus, taču komandas vadība domāja savādāk. Varēja redzēt, ka turki nav gatavi visur pieņemt vietējo pārtiku. Krievijā ilgi skatījās uz zupu un šniceli. Vajadzēja likt lietā savas krievu valodas zināšanas, lai komanda iegūtu vēlamo. Nabaga Amaija un Sindija – viņām lika nomainīt ēdienkarti Spānijā. Mājās nācās strīdēties par vistu un makaroniem, kurus mums vienkārši nedeva. Beigās izcīnījām!

"Ar sevi jāstrādā visu laiku"

Klubā tika pulcētas slavenas spēlētājas. Dažādi ego un raksturi sadzīvoja labi?
Gan Amaija, gan Deliša nāca ar savām prasībām. Viņas zina, ko paveikušas un pierādījušas, lai nebūtu jālec pāri liekām barjerām. Sadzīvē un spēlēs – forši cilvēki. Ieguvu vēl lielāku pieredzi. Deliša Miltone apkārt staigā ar striķiem, gumijām un “šeikeriem”. Pirmā, kura pieskries un palīdzēs. Cilvēks, kurš laukumā visu dara ar simtprocentīgu atdevi. Lielas zvaigznes, taču komandai tas nekādi netraucēja.

Amaija izceļas ar saviem kliedzieniem un saukļiem, traka. Skrien, krīt, ārdās. Tas pavelk komandu. Man negāja spēlē pret “Sparta&K”. Pēkšņi pieskrien Valdemoro – tu iemetīsi, TU IEMETĪSI! Un tiešām – svarīgā brīdī iemetu metienus no stūra. Uzreiz cita sajūta, kad Valdemoro tev uzticas. Beigās cīnījāmies punkts punktā, lai gan galotnē zaudējām.

Teici, ka dzīvojāt tuvu Sīrijai. Jutāt nemieru atbalsis?
Karjeras sākumā, dzīvojot Izraēlā, centos īpaši nesekot vietējām ziņām. Brīžos, kad izskan jaunumi par izšautām raķetēm, to palaist garām nevar, taču nevajag uz to koncentrēties. Kā Izraēlā – ja būs tev lemts iekāpt nepareizajā autobusā, neko darīt. Politisko spriedzi varēja just, taču prātīgāk tajā neiedziļināties. Galu galā, komandai bija savas problēmas, ko risināt. Personīgi notikušo neizjutu. Treniņi nevienu reizi atcelti netika.

Vai emocionāli pēcsezonas pauze nākusi par labu?
Pirms diviem mēnešiem tā nebūtu teikusi. Katrs spēlētājs brauc spēlēt un gūt emocijas. Turcijas čempionātā tās nebija no labākajām, turklāt ar katru nespēlēto minūti zūd pārliecība. Ej laukumā, taču piecās minūtēs nepaspēj sevi pierādīt. Sāc uzvilkties, rokas nelaižas. To redzot, sapratu, ka ilgāka sevis čakarēšana nebija vajadzīga. Tā vietā braucu mājās, lai labāk sagatavotos izlasei. Bija nepieciešama personiskā un mentālā noskaņošanās mēneša garumā. Fiziskās sagatavotības treniņus atsāku pēc nedēļas. Skrēju, gāju uz aerobikas un jogas nodarbībām. Kļūstot vecākai, pauzei starp treniņu atsākšanu jābūt mazākai, tāpēc ar sevi strādāju visu laiku. Ja sēdi mājās, sāc vairāk domāt par visu. Labāk iet un pastrādāt, lai aizdzītu prom nevajadzīgo. Nedēļa atpūtai, tālāk – viegls un aktīvs dzīvesveids.

Liene Jansone, Edgars Šneps un Ieva Krastiņa trešās krūts veselības kampaņas “Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu” atklāšanā. Foto: Romualds Vambuts

Izlases spēlētājas Baiba Eglīte, Liene Jansone un Ieva Kūlīte 27. aprīlī Mežciemā piedalījās Lielajā talkā, palīdzot uzstādīt basketbola grozu. Foto: Romualds Vambuts

"Respektēju Zanes un Anetes izvēli. Zinu, ka viņas mūs atbalstīs."

Pirmo uzaicinājumu izlasē jaunajām spēlētājām jācenšas izmantot maksimāli?
Ja tev piedāvā nākt un izmēģināt spēkus, nekas slikts nenotiks. Treneris tevi ievērojis 16-19 gadu vecumā, piedāvā iespēju. Arī, aizbraucot uz klubu, sākumā nepazīsti pārējās spēlētājas, nezini viņu iesildīšanās paradumus. Izlasē iespējams gūt vērtīgu pieredzi gan sportiskajā, gan sadzīves ziņā, iejusties jaunā komandā. Nedēļa vai divas nedēļas – tas jāizmanto, neatkarīgi no sezonas veiksmēm un pat apstākļos, kad turpinās “play-off” spēles. Atceros pirmo uzaicinājumu. Gāju trīcēdama, taču īstenībā viss bija forši.

Piekrīti, ka pārbaudes spēlēs nav jākoncentrējas uz rezultātu, vairāk domājot par komandas darbu?
Pārbaudes spēlēs mums bieži nav veicies, taču galvenajos mačos spējam savākties. Pārbaudes spēles domātas, lai visu pārbaudītu, nevis izcīnītu visus iespējamos punktus. Šogad būs tāpat, jo sastāvā notikušas lielas izmaiņas. Jācīnās un jāstrādā ar to, kas ir. Nē, mēs neliksim rokas sānos, lai padotos. Esam izcīnījušas vietu Eiropas čempionātā, turklāt zemē, kur tam gatavojas īpaši.

Uz Eiropas čempionātu jābrauc kā svētkiem, jo Francijas sieviešu basketbols šobrīd atrodas savā visu laiku augstākajā punktā un Latvija vietu finālturnīrā nopelnījusi godam.
Tieši tā. Mēs turpinām sekmīgi startēt, komandai kārtējo reizi spēlējot augstākajā līmenī. Jau laikā, kad spēlēju Eksānprovansā, Francija gatavojās šim čempionātam un domāju, ka viss tiks labi noorganizēts.

Uzskatu, ka jāciena Zanes Tamanes un Anetes Jēkabsones-Žogotas lēmumi, pēc daudzu gadu darba noslēdzot karjeru valstsvienībā. Kādas pārdomas Tev radušās?
Respektēju viņu izvēli. Žēl, ka abas nespēlēs izlasē. Aneti gaidīju līdz pēdējam, taču saprotu viņas izjūtas pēc smaga savainojuma. Viņa gribēja simtprocentīgi atgūties, lai varētu spēlēt augstākajā līmenī. Un tas ir saistīts ar izvēli. Zane jau sen vēlējās noslēgt karjeru izlasē.

Manuprāt, Zanes ierašanās izlasē 2012. gada vasarā kļuva par nelielu brīnumu.
Brīnumi notiek! Paldies viņai, jo Zanes ieguldījums ir fantastisks. Žēl, ka viņa neizmantos sava darba augļus – Latvijai nopelnīto braucienu uz finālturnīru. Taču Zanes lēmums ir pilnībā saprotams. Gadu gaitā uzkrājies liels nogurums un spēlēt bez pārtraukuma kļūst arvien grūtāk. Piemērs – Gunta un Ieva paņēma pauzi. Skaties, kāda viņām tagad ir enerģija, kā viņas “plosās”. Karjerā pienāk brīži, kad jāpieņem tādi lēmumi. Faniem un atbalstītājiem tas var šķist jocīgi, taču iekšienē izskatās savādāk. Pašai slodze bijusi nedaudz mazāka, tāpēc esmu saglabājusi enerģiju, lai atbrauktu un spēlētu. Pleca savainojums no ierindas izsitis Aiju Putniņu. Pietrūkst viņu. Nekas, iesim un cīnīsimies! Zinu, ka visas meitenes mūs atbalstīs. Gunta pirms treniņiem nes īpašus cepumus, kuri ģērbuvē ir uz izķeršanu. Solīja, ka nekas nemainīsies.

Vai ir lietas, kuras izlase pelnījusi sagaidīt no LBS un faniem?
Basketbola savienība izdarīs nepieciešamo, lai mēs aizbrauktu uz Franciju. Gaidu sabiedrības un fanu atbalstu. Mums vienmēr bijuši paši labākie atbalstītāji, kuri mums devuši emocionālu pacēlumu. Daudzi plāno ceļojumus. Jautā, vai nebūs čarters? Savienība, vai to var izdarīt? Labs piemērs bija Olimpiskā kvalifikācijas turnīra laikā 2008. gadā, kad LBS noorganizēja īpašu lidmašības reisu. Atbalsts būs nepieciešams jau atklāšanas spēlē pret Franciju. Fani mums dod papildus enerģiju. Ir kā sestais spēlētājs, aizvietojot savainotās un karjeru beigušās meitenes.

Trešo gadu pēc kārtas notiks labdarības spēle. Kas gaidāms 25. maijā?
“Rozā lentītes” dienā iesim krūts veselības atbalsta gājienā no Brīvības pieminekļa. Kampaņā piedalāmies trešo gadu un katru reizi pasākums kļūst arvien labāks. Šoreiz vēlmi piedalīties gājienā izteikusi arī Lietuvas izlase, atkārtoti ciemos brauks Hārvarda universitātes absolvente Elisone Fīstere (Allison Feaster). Arēnā spēlēsim pret Lietuvu. Veselības statistika rāda, ka mūsu teiktais ir sadzirdēts. Viena māsa, viena mamma vai viena draudzene uzzinājusi par iespējām pārbaudīt krūts veselību un to izmanto. Agrāk tādus jautājumus neapspriedām, taču tagad dzirdīgu ausu kļuvis vairāk. Prieks, ka krūts veselības kustībā iesaistījusies tieši Latvijas sieviešu izlase, jo tas ir liels un cēls mērķis.