Ainars Bagatskis: valstsvienības spēlētājiem katra sezona bijusi labāka par iepriekšējo

Piecas uzvaras astoņās kvalifikācijas turnīra spēlēs – labi vai apmierinoši?

Pirms turnīra domāju, ka būs sešas uzvaras, bet dažs par mani smējās...

Jā, pārbaudes spēles aizvadījām neveiksmīgi, dažbrīd mūs bremzēja pretinieku slavenie uzvārdi, un tas radīja bažas. Arī mani pašu ne viss apmierināja. Kad vairāki aicinātie spēlētāji atteicās, un Armands Šķēle saslima, komandā pazuda iekšējā konkurence. Spēlētāji trenējās nopietni, par attieksmi nekādu pārmetumu nevar būt, bet kaut kas mazliet pietrūka. Tomēr biju pārliecināts, ka ieguldītais darbs atmaksāsies.

Pirmajā spēlē Bosnijā paši zaudējām, nevis pretinieki mūs pieveica. Neticējām, ka varam uzvarēt un divas bērnišķīgas kļūdas pēdējā minūtē visu izšķīra. Tomēr spēles kvalitāte un sižets bija darījuši savu – sapratām, ka varam. Rīgas spēle ar nīderlandiešiem vēl iznāca saraustīta, tomēr šaubu par uzvaru nebija. Pēc tam Tbilisi izturējām gan 10 000 skatītāju, gan meistarīgo pretinieku spiedienu un zaudējām tikai pēdējā sekundē. Sāpīgi, taču pārliecība bija nostiprinājusies, spēlētāji sāka vairāk uzticēties viens otram.

Pēc tam bija četras uzvaras piecās spēlēs, tomēr gruzīniem Rīgā revanšēties neizdevās...

Trijās zaudētajās spēlēs pietrūka trīs punktu – vēl ir, kur augt.

Kvalificēšanās finālturnīram ir visas komandas nopelns, tai pašā laikā neviens spēlētājs vēl nav sasniedzis maksimumu, daudzi var spēlēt pārliecinošāk un stabilāk.

Vai bija patīkami pārsteigumi?

Nevis pārsteigumi, bet patīkami akcenti.

Pārmaiņus izvirzījās daudzi līderi. Vienā spēlē izcēlās vieni, nākamajā – citi, līdz ar to komandas spēle bija diezgan stabila un pretiniekiem bija grūti saprast, no kuru gaidīt lielākās briesmas. Ar tādām komandām grūti spēlēt.

Mūs sauc par metēju komandu, bet statistika liecina, ka esam veiksmīgi aizsargājušies, piespiežot pretiniekus uzbrukt ar zemu precizitāti. Teletovičam pret mums bija grūti spēlēt, arī Pačuliju pamocījām.

Patika attieksme. Dairis (Bertāns) rāvās spēlēt, kaut arī ārsta ieteikumi bija piesardzīgi un sākumā varēja just, ka viņš četrus mēnešus bijis ārā no basketbola. Tomēr milzīgā enerģija, vēlēšanās palīdzēja kājai ātrāk sadzīt. Andrejs (Šeļakovs) cīnījās ar savainojumu, taču palīdzēja, cik spēja. Iespējams, upurējot līgumu klubā. Divas cepures jānoņem viņu priekšā.

Mārtiņš (Meiers) –  nezinu, ko viņš pērn darīja klubā, bet izlasē Mārtiņš ilgi nebija tāds, kā bija pagājušajā gadā. Treniņos visu darīja ar maksimālu atdevi, bet bija pazaudējis spēles izjūtu, garšu. Ilgi gaidījām, Gruzijā nosēdinājām viņu malā, un pēc tam laukumā bija tas Meiers, kuru gaidījām. Malacis, ka nepadevās, cīnījās ar sevi un pierādīja, ka var.

Komandā lomas bija sadalītas, taču tie, kuri spēlēja mazāk, un noteikti nebija par to priecīgi, nekurnēja. Artūrs Bērziņš savas minūtes nostrādāja ar pilnu atdevu, Kaspars Vecvagars treniņos radīja konkurenci līderiem, nebaidās uzņemties iniciatīvu. Ar laiku būs stabila vērtība izlasē.

Patika tas, ka treniņapstākļi bija nodrošināti augstā līmenī – paldies Basketbola savienībai.

Treneru kolektīva, arī mediķu un menedžeru darbs bija acu priekšā. Kas vēl palīdzēja komandai tapt labākai?

Paldies Artūram Irbem un Raimondam Bergmanim, kuri atsaucās manam lūgumam, atnāca pie mums un parunājās ar spēlētājiem.

Ļoti daudz palīdzēja koučs Mārtiņš Martinsons. Viņš bija kopā ar mums pārbaudes spēlēs Serbijā, izrunājās ar katru spēlētāju, arī palīdzēja gatavoties konkrētām spēlēm.

Juti, ka šādām sarunām ir pozitīvs efekts?

Lielai daļai tās palīdzēja. Profesionālā sporta pirmā prasība – jābūt pārliecībai par sevi. Tikai pēc tam arī – par partneriem, par treneriem. Pats to esmu izbaudījis uz savas ādas.

Ar šo komandu strādāju trešo gadu un jūtu, kā puiši šai laikā auguši gan kā spēlētāji, gan kā cilvēki. Visiem katra sezona bijusi labāka par iepriekšējo un ceru, ka arī jaunajā sezonā viņi būs svarīgas personas savu komandu mehānismā. Nedomāju, ka savā vecumā viņi iemācīsies ātrāk skriet un veiklāk driblēt, bet – kļūs pārliecinātāki, mierīgāki, nosvērtāki.

Spēlētāju progress – tā ir viena spēka ādere komandas pastiprināšanai. Vai pirms 2013.gada čempionāta Slovēnijā tiks izmantota arī otra – jauni spēlētāji?

Komandas kodolu veidos tie, kuri izcīnīja ceļazīmi. Vai visi būs ierindā – laiks rādīs. Treniņos labi sevi parādīja arī Mārtiņš Laksa un Oto Ošenieks, sezonas laikā droši vien pieteiksies vēl kāds jaunais.

Ja būs iespējams, piesaistīsim labus spēlētājus, bet visiem jāsaprot, ka komandas intereses mēs stādam augstāk par personiskajām – izlasē nevar spēlēt tikai tāpēc, lai dabūtu labu līgumu. Starp citu, šogad mums traucēja, ka trīs spēlētāji – Rihards Kuksiks, Rolands Freimanis un Andrejs Šeļakovs – bija bez līgumiem, jo neskaidrā nākotne nevar neiespaidot. Grūti koncentrēties. Ceru, ka nākamvasar visas problēmas tiks atrisinātas agrāk.

Bet jautājumu par pieredzējušo spēlētāju iesaistīšanu līdz martam atstāšu žurnālistu un līdzjutēju ziņā. Man tagad galva jau pilna ar kluba lietām.

Kā pašam izdevās savienot pienākumus valstsvienībā un Kijevas Budivļņik?

Bija ļoti smagi. Kad Roberts (Štelmahers) un Agris (Galvanovskis) klubu spiediena dēļ atteicās strādāt izlasē, kijevieši pavaicāja tiešā tekstā: kāpēc tev jāpaliek? Atbildēju, ka izdarīšu līdz galam to, ko esmu apņēmies, bet pacentīšos, lai klubs neciestu.

Visi ārzemnieki tika ņemti ar manu akceptu un tas bija darbietilpīgs process. Rīgā, Ķeizarmežā, noorganizējām treniņnometni. Kad nodarbību grafiks nesakrita ar Latvijas izlasi, tās vadīju pats, kad sakrita, pēc mana plāna strādāja palīgi – fiziskās sagatavotības treneris Oskars Ernšteins, kā arī Viktors Kobzistijs un Pauļus Jodis, kurš iepriekš vadījis Klaipēdas Neptūnas. Brīvdienu man nav bijis un nebūs tūlīt – braucam uz Franciju, kur būs divi pārbaudes turnīri. Atbrauksim un pēc divām dienām startēs Ukrainas līga. Ir zināms risks, bet tādu ceļu pats esmu izvēlējies.

Guntis Keisels, basket.lv