Māris Martinsons: Basketbola prioritāte – vides sakārtošana

Vai situācija Latvijas basketbolā no VEF LJBL prezidenta pozīcijām izskatās citādāk, nekā raugoties no “VEF Rīgas” valdes priekšsēdētāja krēsla?

Basketbols visos aspektos un līmeņos ir interesants, bet katrā līmenī, protams, ir savas nianses. Runājot par jauniešu sportu, ir ļoti svarīgi sakārtot vidi. Lai vecāki labprāt vestu savu atvasi trenēties, lai nodarbības un spēles notiktu labos apstākļos, lai vide veicinātu gan sportisko izaugsmi, gan personības vispusīgu attīstību.

Priecē, ka basketbolā iesaistās aizvien vairāk bērnu. Grūti gan precīzi novērtēt, kas vairāk ietekmē šo procesu – Jaunatnes līgas mērķtiecīgais darbs ilgu gadu garumā, EuroBasket2015 vai, piemēram, Kristapa Porziņģa efekts – taču tendences ir pozitīvas.

Vai basketbola saimniecības infrastruktūra ir gatava jauno talantu pieplūdumam?

Ārpus Rīgas situācija ir normāla, daudzās vietās pat laba - ir iespējas attīstīties. Diemžēl Rīgā ir problēma atrast iespējas basketbola treniņiem un spēlēm. Savas zāles nav ne “VEF Rīga”, ne TTT, ne “VEF skolai”, problēmas ir daudzām bērnu un jauniešu grupām.

Mūsu kolēģi no Futbola federācijas radījuši pozitīvu precedentu, dāvinot Rīgai laukumus. Nebūtu slikti, ja basketbolā būtu iespējams kas līdzīgs, bet te tomēr vajadzīgāki daudz apjomīgāki ieguldījumi. Basketbola savienība domā arī šai virzienā – par „Basketbola māju”, kur būtu gan treniņlaukumi jauniešiem, gan iespējas spēlēt Rīgas labākajām komandām. Bet tas nebūs ātrs process.

Pietrūkst naudas?

Finansējumam iespējami vairāki modeļi, piemēram, valsts, pašvaldības un privāto investoru sadarbība. Primārais ir vietas izraudzīšanās. Dome varētu nākt pretī ar zemi, bet piemērotu platību nav nemaz tik viegli atrast. Basketbola mājai jābūt ērti pieejamai, tātad jāatrodas tuvu centram. Runājam ar skolām un augstskolām, kā arī privātiem investoriem.

Rīgai mēdz pārmest pasivitāti sporta infrastruktūras attīstībā - galvaspilsēta tikai gaidot, ka valsts visu izdarīs...

Aizstāvēšu Rīgu – iespēju robežās darbi notiek. Piemēram, darbojas īpaša programma skolu sporta zāļu grīdu atjaunošanai. Protams, vienmēr gribas, lai atbalsts būtu lielāks, bet sporta infrastruktūras veidošana nav tikai pašvaldības uzdevums. Tai jābūt valsts politikai – tāpat, kā tas ir visā Eiropā. Svarīgi tikai noteikt prioritātes, jo neesam tik liela valsts, lai varētu pretendēt uz pirmo vietu daudzās jomās.

Turklāt nepārspīlēsim citu pašvaldību dāsnumu, jo reģioni saņem līdzekļus ar dažādu ministriju starpniecību, Eiropas finansējumu utt. Rīgai šīs iespējas ir ierobežotas, jo pie varas ir cits politiskais spēks nekā valstī. Cerība, ka sports varētu visus vienot, nepiepildās tik ātri, cik gribētos. Bet pārrunas notiek, un ceru, ka tuvākajā laikā, strādājot pie „Basketbola mājas” koncepta, nonāksim līdz visiem pieņemamam modelim. Arī pats esmu gatavs iesaistīties kā privātais investors.

Kas var ieinteresēt privātos investorus – perspektīva atpelnīt ieguldīto un ar laiku gūt peļņu?

Ieguldījumi tādā sporta infrastruktūras objektā labākajā gadījumā atmaksājas 15-20 gados, bet par peļņu vispār nav pamata runāt. No privāto investoru viedokļa tā būtu labdarības akcija.

Mana koncepcija – naudu pelnu biznesā, bet sportam ziedoju līdzekļus, laiku un enerģiju, lai būtu prieks – bērniem un viņu vecākiem, dalībniekiem, arī pašam.

Kas sagādā vairāk prieka jaunatnes sportā – labi sasniegumi starptautiskajā arēnā vai veiksmīgi noorganizētas sacensības Latvijā?

Šīs lietas nevar ne salīdzināt, ne pretnostatīt. Protams, ir liels prieks par mūsu izlašu medaļām Eiropas čempionātos. Bet ne mazāk esmu gandarīts, ka basketbola klubs “VEF Rīga” savulaik uzņēmās turpināt Rīgas skolu turnīra rīkošanu, jo “VEF Rīgas skolu superlīga” izraisa milzīgu ažiotāžu. Iesaistās visi – skolas vadība, bērni, vecāki. Palielinās interese gan par notikumu, gan basketbolu kopumā, parādās audzinošais, lojalitātes efekts utt. Izšķirošo spēļu laikā tribīnes pilnas. Īsti basketbola svētki.

Patiesībā jau “VEF Rīgas skolu superlīgas” uzmanības centrā izvirzās tie paši sporta skolu treneru audzēkņi, kuri spēlē VEF Latvijas Jaunatnes basketbola līgā. Sportiskā ziņā VEF LJBL turnīra līmenis nepārprotami ir augstāks, bet ažiotāža daudz mazāka. Pretruna?

No sportiskā viedokļa prioritāte ir valsts čempionātam – proti, VEF LJBL turnīram. Ar sportisko līmeni viss ir kārtībā, nav pamata neko pārmest Jaunatnes līgas dalībniekiem, tomēr svētku auras pietrūkst. Manuprāt, ir vērts rūpīgi izanalizēt situāciju un saprast, kas darāms, lai vēl vairāk palielinātu interesi par basketbolu un turnīru.

Varbūt sporta skolām, tiecoties pēc sportiskajiem mērķiem, vienkārši pietrūkst jaudas, lai paralēli nodarbotos ar jauniešu audzināšanu, komandu identitātes un lokālpatriotisma veidošanu utt. Tēmām, kas ir pašsaprotamas vispārizglītojošajās skolās?

Ne jau velti Amerikā skolēnu studentu līgas plaukst un zeļ, gan nodrošinot augstu sportisko līmeni, gan audzinot nākamās zvaigznes, gan piesaistot lielāku interesi nekā profesionāļu turnīri. Dzīve rādīs.

Jaunatnes līgā līdz zināmam vecumam ir ļoti svarīgi panākt lielu iesaistīto skaitu, dodot iespēju bērniem izmēģināt spēkus basketbolā, tomēr pieredze liecina, ka no katra gadugājuma tikai daži spēj veidot profesionāla sportista karjeru. Ar mērķi palīdzēt attīstīties talantīgākajiem savulaik tika izveidota “VEF skola”. Kādas ir galvenās atziņas pēc pieciem darba gadiem?

Pārāk īss laiks, lai saliktupilnīgi visus akcentus, jo process ir sarežģīts.

Viens aspekts – lieliski, ka ik gadu varam spēlēt jauniešu Eirolīgā! Tā ir laba pieredze spēlētājiem un trenerim, tā ir iespēja pieteikt mūsu vārdu līmenī, kādā pieaugušo konkurencē vēl netiekam. Otrs aspekts – “VEF skola” regulāri dod pienesumu Latvijas jaunatnes izlasēm. Trešais aspekts – Latvijas apstākļos grūti nodrošināt meistarības attīstībai nepieciešamos apstākļus, jo LBL 2divīzijas turnīrā līmenis nav pietiekami augsts, bet virslīgā vīru konkurencē puikām vēl ir par grūtu. Ceturtais aspekts – Eiropā daudzās vietās tiek attīstītas jaunatnes basketbola sistēmas un mūsu talantus vilina prom jau 15, 16 gadu vecumā.

Piedevām nav noslēpums, ka mūsu skola vēl nav tādā līmenī, kādu mēs vēlētos. Bijušas subjektīvas nesaprašanās, mainījusies vadība. Bet – labāko modeli var atrast tikai strādājot un to mēs darām.

Ikvienam jauniešu sporta attīstītājam joprojām jāņem vērā realitāte – saistības, ko vecāki uzņēmušies savu nepilngadīgo bērnu vārdā, zaudē juridisko spēku brīdī, kad jaunietim aprit 18 gadi. Arī “VEF skola” jau saskārusies ar šo problēmu. Vai nedraud sajūta, ka strādājat tukšgaitā?

“VEF skolā” skolā bijuši gan pozitīvi, gan neizdevušies stāsti. Ar varu piesaistīt nevienu nevaram. Rūgtums paliek, bet cilvēkam ir tiesības kalt savu laimi pašam.

Tā ir liela problēma – izpratne par sporta skolas, treneru, kluba, visas basketbola vides ieguldījumu karjeras attīstībā, daudziem sportistiem nāk stipri par vēlu. Šai ziņā ļoti pozitīvu piemēru rāda Kristaps Porziņģis, kurš atceras no kurienes nācis un ir gatavs ziedot savus līdzekļus dzimtajai pilsētai.

Ļoti svarīgi faktori ir vecāki un aģenti. Skaidrs, ka visiem ir vislabākie nodomi, bet izpratne un intereses reizēm nesakrīt.

Vecāki bieži labāk par treneri zina, kā trenēt, ar ko spēlēt kopā utt.. No vienas puses, prieks, ka cilvēki cenšas iedziļināties, seko sava bērna sekmēm, atbalsta viņu. Bet – ja reiz uzticamies trenerim, tad jāuzticas.

No kluba viedokļa – mēs darām melno darbu, gatavojot spēlētāju, un, protams, ir sāpīgi, ja sportists vienā dienā pēkšņi paceļ cepuri, jo kāds iestāstījis, ka citur perspektīva ir lielāka. Pat neieklausoties padomos, neizvērtējot visu. Tad rodas jautājums – kam strādājam? Bet no rīta jau mosties ar citu domu.

Nevaram mūsu sistēmā uzturēt desmitiem jauno talantu, kā to dara, piemēram, CSKA vai „Barcelona”, kas spēlētājus izīrē citiem klubiem un tad skatās, kas iznāks. Salīdzinot ar viņiem, mēs dzīvojam no rokas mutē.

 Anžejs Pasečņiks pirms divarpus gadiem līdzās Kristapam Porziņģim bija Eiropas U18 izlases Zvaigžņu piecniekā, bet tagad Spānijā spēles laiks aprobežojas ar dažām minūtēm. Nepareiza ceļa izvēle?

Varbūt pasteidzās. Acu priekšā ir piemērs – Dairis Bertāns un Jānis Timma aizgāja uz lieliem klubiem jau kā nobrieduši spēlētāji, un viņu karjeras attīstās ļoti labi. Jānim Bērziņam bija piedāvājums no “Barcelona”, bet viņš palika “VEF Rīga”, turpina progresēt un tikko atzīts par labāko jauno spēlētāju VTB Vienotajā līgā. Agrā jaunībā Spānijā un citās valstīs var izsities tikai ļoti lieli talanti.

Katram savs ceļš. Lielākā problēma – mums nav simtiem talantīgu spēlētāju, tāpēc katrs jālolo, un par katru neveiksmi sāp sirds.

Bet – turpināsim strādāt un veidot sistēmu, lai arī process ir ļoti grūts. Nolaist rokas un nedarīt neko – tas ir pats pēdējais.

“VEF Rīga” šosezon spēlē kā pa viļņiem. Nupat zudušas izredzes iekļūt VTB Vienotās līgas izslēgšanas turnīrā, tika atgūtas un uzreiz atkal pazaudētas līderpozīcijas Aldaris LBL čempionātā. Sportiski nav slikti, laukumā ir ne tikai leģionāri, bet arī pieci valstsvienības spēlētāji vai vismaz kandidāti un tomēr tribīnes nepieklājīgi tukšas. Kāda ir kluba vadības versija par notiekošo?

Rīgā skatītāji nenāk ne uz vienu sporta sarīkojumu, izņemot “Dinamo”.  Pārsātinājums. Protams, viens no komandas popularitātes aspektiem ir sportiskie rezultāti. Kad cīnījāmies par iekļūšanu Eiropas kausa ceturtdaļfinālā, spēlē pret Valensijas komandu atvērām Arēnas otro stāvu – atnāca ap septiņiem tūkstošiem.

Esam daudz domājuši par iemesliem un darījuši, lai piesaistītu skatītājus. Izmēģinātas dažādas idejas, varbūt bijušas arī kļūdas. Bet – ar varu mīļš nebūs. Es eju skatīties basketbolu, un notikumi laukumā sagādā pietiekami daudz emociju.

Varbūt Arēna nav piemērota vieta basketbolam, un, kad būs halle 3000-5000 skatītājiem, būs cita gaisotne un arī vairāk līdzjutēju. Diemžēl Olimpiskais centrs spēlēm īsti neder, lai arī tā ir mūsu treniņzāle, kur vajadzētu būt priekšrocībām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esam gatavi iesaistīties jaunas zāles būvniecībā.

 “VEF Rīga” šogad nespēlē ne ULEB, ne FIBA turnīros un starptautiskās spēles aizvada tikai VTB Vienotajā līgā. Vai šāda prakse tiks turpināta?

Visu nosaka nauda – ja kluba budžets būtu 5-7 miljoni, mēs spēlētu Eirolīgā. Šosezon tieši VTB Vienotā līga nodrošina iespējas spēlēt ar Eirolīgas līmeņa komandām. Piedevām līgā mums un arī “Kalev” ir īpašas labvēlības statuss, kā arī labi finansiālie nosacījumi un apdrošināšanas sistēma strādā perfekti.

Politiskie notikumi un to sekas nav pasliktinājuši noteikumus?

Mainījusies kārtība – prēmijas paredzētas par vietām, nevis uzvarām. Tomēr ar šiem ieņēmumiem joprojām varam nosegt viena vai pat divu spēlētāju algas, kas mūsu gadījumā ir būtisks atspaids. Ne FIBA, ne ULEB nepiedāvā tik izdevīgus noteikumus, piedevām vēl nevar tikt skaidrībā, kurš būs galvenais turnīrs.

Līdzdalība VTB Vienotajā līgā palīdz arī nokomplektēt komandu. Reiz saskaitījām 30 spēlētājus un trenerus, kuri bijuši pie mums un tagad spēlē vai strādā labos klubos. Aģenti to novērtējuši un iesaka “VEF Rīga” komandu kā tramplīnu ceļā uz labāku karjeru.

Arī latviešu spēlētājiem?

Mēs labprāt spēlētu ar 100% latvisku sastāvu, bet daudzi mūsu basketbolisti novērtē sevi neadekvāti augstu. Mēs nemaksāsim divreiz vairāk par “tirgus” cenu. Parādi, ko vari, un tad saņemsi. Kā, piemēram, Timma, kurš šosezon Sanktpēterburgā pelna trīsreiz vairāk nekā pie mums.

Kluba tēla neiztrūkstoša sastāvdaļa ir spēlētāji – leģendas, kuri ilgi pārstāvējuši attiecīgo komandu. No šī viedokļa interesanti redzēt, piemēram, Kristapu Janičenoku “Ventspils” formā...

Kad beidzās trīs gadu līgums, kas bija ļoti labs, mūsu nākamais piedāvājums Kristapu neapmierināja. Uz citiem noteikumiem mēs būtu varējuši turpināt sadarbību, bet tad komanda jau bija nokomplektēta.

Pirms šīs sezonas lielas cerības tika saistītas ar spāņu skolas trenera Karlosa Frades iesaisti, tomēr galvenā trenera maiņa notika jau pēc nepilniem trim mēnešiem. Kas nenostrādāja?

Bija daudz apstākļu, kuru dēļ nonācām pie radikāla lēmuma. Frades dēļ uz mūsu komandu atnāca daudzi spēlētāji. Bez viņa nebūtu dabūjuši Francisko Krusu, bet Lude Hakansons spēlēja par minimālu algu. Tomēr Frades veidotais komandas modelis nestrādāja, turklāt viņa priekšstati par basketbolu atšķīrās no citu treneru redzējuma.

Par aizstājēju bija diskusijas?

Jānis Gailītis ir “VEF Rīga” komandā no pirmās dienas, izgājis visu ceļu no spēlētāja līdz galvenajam trenerim. Ļoti labi pārzina basketbola taktiku, viņa sagatavoto skautingu daudzi pieredzējuši treneri atzinuši par ļoti profesionālu. Labprāt dodam iespēju savējiem un pagaidām šķiet, ka viss darbojas. Rezultāti ir. Turklāt Gailīša taktika mums ir saprotama.