Facebook
GoogleKo darīt, ja sastiepta potīte? Konsultē sporta ārste Sandra Rozenštoka
Potīšu traumas basketbolā dažkārt tiek uztvertas kā iesnas – nepatīkamas, neizbēgamas un pārvaramas bez īpašas ārstēšanas. Vai tā ir? Latvijas Basketbola savienības medicīnas konsultante Sandra Rozenštoka turpina atbildēt uz jautājumiem, kas izskanējuši Swedbank Latvijas Jaunatnes basketbola līgas audzēkņu vecāku vidē.
„Ja spēles karstumā pēda pagriežas un potīti caurdur asa sāpe, diagnoze ir skaidra – sastiepums. Vai tā patiešām vienmēr ir un ko tas īsti nozīmē?”
Varianti ir dažādi. Ar „sastiepumu” parasti saprot potītes saišu daļēju plīsumu. Rodas tūska, sāpju sajūta. Taču pirmajā brīdī ir grūti novērtēt traumas smagumu un uzstādīt pilnīgi precīzu diagnozi. Pirmās palīdzības programma gan ir skaidra - miers traumētajai vietai, pēc iespējas turēt kāju paceltu un ledus komprese trīs reizes dienā. Ja piecu dienu laikā stāvoklis neuzlabojas – tūska nemazinās vai saglabājas sāpju sajūta, uzminot uz cietušās kājas, jāveic papildus izmeklēšana. Piemēram, var būt neveiksmīgs mežģījums, kad saites palikušas veselas, bet lielais vai mazais apakšstilba kauls salūzis..
„Vai sastiepumu gadījumos palīdz tā dēvētie tautas medicīnas līdzekļi?”
Palīdz vai vismaz nenodara neko ļaunu. Piemēram, kāpostu lapas mazina tūsku un tas jau daļēji ir ārstniecisks efekts. Šņabi un etiķskābes kompreses gan neiesaku, jo tie rada apdegumus. Bērna āda ir daudz maigāka nekā pieaugušajam.
„Meita spēles laikā pamatīgi pagrieza potīti, pat sāka raudāt, bet treneris neļāva vilkt nost botu, lai apskatītu kāju un drīz sūtīja atpakaļ laukumā. Kas tā par metodi?”
Pirmajā brīdī labāk atstāt kāju apautu un skatīties, kas notiks. Protams, ja cietusī vieta strauji piepampst un bota sāk spiest, tā jāvelk nost. Bet tūlītēja stingra potītes fiksācija un traumētās kājas pacelšana var aizkavēt sapampšanu, mazinot gan nepatīkamās sajūtas, gan savainojuma smagumu.
Gadās, ka pirmais brīdis ir šokējošs – sāpe izskrien cauri kā ar nazi. Bet potīte nav pietūkusiun jau pēc dažām minūtēm šķiet, ka viss ir kārtībā. Tādos gadījumos ieteicams pavērot, kā bērns kustas – vai var pacelties pirkstgalos, palekties. Ja asu sāpju nav, vaina nav tik liela. Ieteicams, gan ejot laukumā botu sasiet ciešāk.
Bērniem ir labāka lokanība, tai skaitā potītes locītavā. Arī ķermeņa svars mazāks. Ja arī kāja saļodzās, ne vienmēr tas ir saišu plīsums. Lielajiem – pēc 18 gadiem – risks ir lielāks.
„Puika vienreiz pagrieza potīti, otrreiz, tā visu laiku sāpēja. Ģimenes ārsts aizsūtīja pie traumatologa, kurš pateica īsi: sešas nedēļas ģipsī. Bet ar kruķiem lekt uz skolu negribas...”
Tas tāpēc, lai nodrošinātu pilnīgu mieru un saišu sadzīšanu. Tomēr stingri ievērot ārsta norādījumus un cietušajai vietai sagādāt mieru, var arī bez ģipša. Tas nav slikts, bet jākontrolē. Ja sāk spiest – jāgriež vaļā, citādi sekas var būt ļoti smagas. Ir arī tādi fiksatori, kurus var uzlikt un noņemt.
Svarīgi pēc iespējas ātrāk sākt pareizu rehabilitāciju - vingrošanu, lai cietušajās vietās atjaunotos saišu audi. Ja kāja būs ģipsī, veidosies saistaudi, kuri nav tik izturīgi un palielināsies atkārtotas traumas risks. Katrs gadījums ir individuāls. Tāpēc sportistiem ieteicams vērsties pie sporta ārstiem vai fizioterapeitiem, kuri, ja būs nepieciešama operācija, nosūtīs pie traumatologa.
