LSBL: Cēsis izbauda triumfu, TTT Rīga raugās nākotnē

Ilze Ose-Hlebovicka, SK Cēsis

Pēc uzvaras finālā ir gandarījums, prieks – neaprakstāmas sajūtas!

Sezonu sākām klusi un mierīgi. Bija izdevies Cēsīs saglabāt komandu vismaz amatieri līmenī, un tas jau šķita kā panākums. Trenējāmies trīs reizes nedēļā vakaros – pēc darba vai mācībām.

Izdevās nokomplektēt kaujiniecisku sastāvu. Pie mums atnāca vairākas meitenes, kurām bija ārzemju pieredze, taču kaut kādu iemeslu dēļ neizdevās tikt pie jauniem līgumiem. Bija perspektīvs jaunās. Pamazām sportiskā apetīte auga un mudināju trenēties katru dienu. Paldies meitenēm, kuras atsaucās un izturēja aizvien lielāku slodzi.

Kad sākām strādāt vairāk, arī rezultāti uzlabojās. Katrai spēlētājai izdevās atrast savu vietu komandā, nepaļāvāmies tikai uz atsevišķām līderēm. Protams, finālspēlēs lielākā slodze gulās uz pašām labākajām, jo nevienā komandā izšķirošos mačus nespēlē desmit basketbolistes. Taču nebija tā, ka viss grozītos tikai ap pieredzējušajām ārzemniecēm. Arī latvietes izdarīja milzīgu darbu gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Prieks, ka mūsu darbs ir novērtēts un četras cēsnieces iekļautas valstsvienības kandidātu sarakstā.

Protams, gribētos saglabāt komandas kodolu un iestrādnes, lai turpinātu attīstīties. Taču par Cēsu komandas nākotni runāt vēl būt pāragri. Vispirms izbaudīsim paveiktā darba augļus.

Aigars Nerips, TTT Rīga

Būtu vēl labāk un interesantāk, ja fināla līmeņa mači risinātos visā sezonas garumā, kā tas bija 2010.gadā. Tādas spēles ceļ sieviešu basketbola popularitāti un vērtību. Jautājums – kas pēc tiem paliek pāri?

Mūsu skats nākotnē ir drošs. Sezonas gaitā izdevies sagatavot un norūdīt jaunu komandas kodolu un ir pamatotas cerības, ka to saglabāsim arī uz nākamo gadu. 80% mūsu spēlētāju piedalīsies dažādās valsts izlasēs. Par viņu progresu liecina veiksmīgais sniegums LSBL pamatturnīrā un arī Baltijas līgā. Turklāt Baltijā jau cīnījāmies bez Guntas Baško un Sabīnes Niedolas, kuru palīdzība lieti noderēja sezonas pirmajā pusē.

Protams, zaudējums finālsērijā mūs neapmierina. Daļēji neizturējām spriedzi, meitenes nevarēja trāpīt ne tikai tad, kad labi nostrādāja pretinieču aizsardzība, bet arī no ērtām pozīcijām. Dažas veiksmīgi nospēlētas epizodes varēja pavērst spēļu sižetu pavisam citā virzienā, taču svarīgākajos brīžos lūzumu panāca pieredzējušākās pretinieces.  Manuprāt, vaina meklējama psiholoģijā. Baltijas līgā mums nebija, ko zaudēt , Latvijas finālā vajadzēja uzvarēt. Ne visas izturēja tādu spiedienu, taču arī izšķirošo spēļu pieredze nāk ar gadiem.

Par nākotni vēl  spriedīsim, bet pamatvirziens ir skaidrs – maksimāli latvisks sastāvs un mērķtiecīgs darbs visās sezonas garumā, neakcentējot tikai pavasara spēles. Vēl lielāku uzmanību pievērsīsim visai rezervju sagatavošanas sistēmai.

Aivars Vīnbergs, RTU/Merks

Manuprāt, sezona bija interesanta visiem. Arī jaunajām čempionēm, kuras pirmo vietu izcīnīja ar septiņiem zaudējumiem – pareizi interpretējot Nolikumu un veiksmīgi menedžējot procesu. Visu laiku saglabājās intriga gan cīņā par pirmo vietu, gan tabulas vidusdaļā. Brīžiem tabula sagriezās pavisam neparasti, tomēr turnīrs ir pietiekami garš, lai viss nostātos likumsakarīgajās vietās.

Kā sieviešu basketbola patriotu mani darīja bažīgu jaunatnes izlases bāzes komandas TTT Juniores piektā vieta. Tai ir pirmās izvēles iespējas uz jaunajiem talantiem un iespēja trenēties tik daudz un tā, kā treneris uzskata par nepieciešamu, tomēr jāatzīst, ka ilggadējās valstsvienības līderes padsmitnieču vecumā sevi apliecināja daudz spožāk.

Runājot par mūsu komandu – prasījās augstāka un stabilāka kvalitāte visā sezonas garumā. Varbūt pietiekami labi nemācēju meitenes „atvērt”. Sākumā piedzīvojām divus „neplānotus” zaudējumus pret liepājniecēm, tomēr sezonas gaitā atguvām iekavēto un izslēgšanas  spēlēs pietiekami pārliecinoši pierādījām, ka trešā vieta ir mūsējā.

RTU/Merks nākotne izskatās ne labāka, bet arī ne sliktāka, kā tagadne. Ar TTT Rīga iespēju ziņā sacensties nevarēsim, mūsu attiecības ar Cēsu komandu atkarīga no tā, cik liela apetīte būs cēsnieču vadonim Krišjānim Kļaviņam. Labprāt iesaistītu komandā jaunas perspektīvas spēlētājas, ja vien tikšu viņām klāt. Manuprāt, tā ir kopīga problēma, par ko derētu diskutēt – vai desmit gadu ilga darbošanās viena trenera vadībā ir pats efektīvākais veids, kā talantīgam bēram izaug par īstu zvaigzni? Nav taču jābaidās bērnus laist tautās.

Armands Misus, Liepājas Papīrs   

Sezona bija ļoti interesanta, cīņa par tiesībām spēlēt izslēgšanas turnīrā ritēja līdz pēdējai spēlei.

Liepājas komandai šis bija labs gads. Protams, bija atsevišķi kritumi, tomēr, manuprāt, visas meitenes ir progresējušas, iemācījušās laukumā ātrāk domāt un spēlēt.

Cīņā par trešo vietu sērijas likteni lielā mērā izšķīra psiholoģija. Mūsu komanda savu mērķi – iekļūt izslēgšanas turnīrā – bija sasniegusi. Nesaku, ka atslābinājāmies, bet pietrūka pieredzes. Mums bija daudz jaunāks sastāvs, nekā pretiniecēm, meitenēm trūka play-off pieredzes. RTU/Merks mūs sodīja par pašu kļūdām.

Turpināsim strādāt, taču jau puslīdz skaidrs, ka sastāvu nosargāt neizdosies. Mums ir īsta pusamatieru komanda. Ja spēlētājām radīsies citas intereses un vajadzības, nevienu noturēt nevarēsim. Būs iespējas rūdīties jaunajām.