Zvirgzdiņš: Cik paši sev ticēsim, tik labi spēlēsim

Kas bija galvenie argumenti veiksmīgajā cīņā ar LBL līdervienību?

Ja mūsu pieredzējušie spēlētāji gādā punktus, visa komanda kļūst varoša. Bet galvenais akcents, protams, bija uz aizsardzību. Bijām iezīmējuši pretinieku vājos punktus un spēles plānu izdevās izpildīt. Ielaidām 80 punktus, taču sagādājām pretiniekiem problēmas. Un uzvarējām  cīņā pie groziem, tikdami pie papildu iespējām uzbrukumā.

Kādus Ventspils vājos punktus izmantojāt?

Detaļas pagaidām paliek dienesta lietošanai, mums taču vēl jāspēlē ar viņiem (smejas). Aizsardzību organizējām tā, lai piespiestu pretiniekus spēlētu mums izdevīgā stilā un tas lielā mērā izdevās. Protams, ne pilnībā, jo spēlētājiem pagaidām pietrūkst individuālās meistarības un prasmes koncentrēties visā spēles garumā, lai izvairītos no kļūdām. Taču pietiekami, lai ventspilniekiem radītu problēmas.

Vai ventspilnieku snaipera Rašada Andersona nespēlēšana atviegloja plāna izpildi?

Gatavojāmies, ka viņš spēlēs, jo uz Valmieru bija atbraucis. Plānu tas īpaši neietekmēja. Taču viņa līdzdalībai varēja būt dažāds efekts. Bumba ir viena, un tā jāsadala starp pieciem spēlētājiem. Manuprāt, ventspilnieku latviešu sastāvam bumba kustējās ļoti labi.

Vai taktiskajos aprēķinos piešķīrāt kādu nozīmi tam, ka ventspilnieku saspēles vadītājs Jānis Strēlnieks pārdzīvo nu jau ieilgušu krīzi?

Nē, tikai pievērsu uzmanību viņa spēles stilam, iecienītākajiem gājieniem. Viņš ir meistarīgs spēlētājs, taču mūsu spēlētāji zināja, kas jādara, lai viņam sagādātu diskomfortu.

Valmieras līderiem pēdējās spēles nebija ļoti veiksmīgas. Ko izdarījāt, lai krīzi pārvarētu?

Februārī mums bija ļoti saspringts spēļu grafiks, turklāt traumas bija izretinājušas sastāvu. Gan Raimonds Gabrāns, gan Pāvels Veselovs spēlēja pa 40 minūtēm un sakrājās nogurums. Zināju, ka agri vai vēlu nāks kritums, bet slikti, ka tas gadījās spēlē ar Turību, kurā mums vajadzēja uzvarēt. Tagad pēc Klāva Bedrīša atgriešanās ierindā treniņos piedalās 10 cilvēki un situācija normalizējas. Tiesa, stabilu sniegumu garantēt nav iespējams, jo līderiem slodze tik un tā ir ļoti liela, bet jaunajiem raksturīga nestabilitāte.

Trīs pēdējās spēlēs bijāt zaudējuši, tomēr varēja redzēt, ka spēlētāji darbojas ar lielu pārliecību – gan pieredzējušie, gan jaunie...

Treniņos un pirms spēlēm visu laiku aicinu noticēt sev. Cik lielā ,mērā tas izdosies, tik labi arī spēlēsim. Mums jau nebija, kur atkāpties – šī bija priekšpēdējā LBL spēle savā laukumā. Nebija, ko zaudēt (smaida).

Pārliecība un enerģija gan brīžiem gāja pāri malām un centri ceturtās ceturtdaļas sākumā nogāja no laukuma ar piecām piezīmēm. Tas bija negaidīts pavērsiens?

Garo spēlētāju piezīmēs bija arī partneru vaina – nokavēja ar palīdzēšanu. Pēdējās minūtes ar mazo sastāvu jau spēlējām BBL mačā Noršēpingā. Tur zaudējām, taču arī guvām praksi un mācību.

Paļaušanās uz Raimonda Gabrāna individuālo meistarību pēdējos uzbrukumos bija apzināta taktika?

Jā. Arī pretiniekiem laukumā bija mazais sastāvs, spēlētāji tika cieši segti un vajadzēja spēt individuāli saasināt spēli. Raimondam izdevās lieliski. Bet bija arī rezerves varianti.

Rezerves ir arī visa komandai?

Protams, un lielas. Katrā mačā ir milzums daudz iespēju, kuras neizmantojam, jo pietrūkst individuālās meistarības. Tās slīpēšana ir mūžīgs process.

Kas patlaban ir trenera Zvirgzdiņa prioritāte - spēlētāju audzināšanu vai komandas uzvaras?

Kluba vadība šosezon augstu vietu nav pieprasījusi ar likumu, taču no cīņas par to neesam atbrīvoti. Komandā patlaban ir seši jaunie spēlētāji, tai skaitā trīs pavisam jauni un situācija ir daudzsološa. Var teikt, ka šis ir pārejas gads cenšoties sasniegt jaunu kvalitāti. Lielākā problēma – kā jaunajiem basketbolistiem savienot treniņdarbu ar mācībām. Trenējoties tikai vienreiz dienā nevar apgūt visu, kas jāapgūst, pārejot no jauniešu vecuma uz pieaugušo basketbolu. Jaunie gan trīs reizes nedēļā individuāli trenējas septiņos no rīta, taču tas ir tikai tāds ielāps, kas nevar aizstāt to, ko darām komandas treniņos. Savukārt vakaros mērķtiecīgi gatavojamies nākamajai spēlei, un tas nav īstais brīdis spēlētāju individuālās meistarība izaugsmei. Rezultātā esmu spiests laist laukumā spēļu līmenim īsti nesagatavotus spēlētājus, riskējot ar komandas rezultātu. Un arī raidot nepareizu signālu jaunajiem, kuri zina, ka tiks spēlēt tik un tā. Pozitīvi tas, ka jaunajiem pašiem jāuzņemas atbildība par rezultātu, taču spēlēs, kad pretī nāk fiziski nobrieduši vīrieši, sākas problēmas. Pietrūks agresivitātes aizsardzībā. Darba vēl ļoti daudz.

Guntis Keisels