Endzels: Puikas redzēja, kā spēlē vienaudži un ir gatavi strādāt, lai viņus panāktu

Čempionāta pirmajās sešās spēlēs tabulā ierakstījāt tikai vienu uzvaru un to pašu ar 20:0 pār Krievijas izlasi, kurai nacionālās federācijas diskvalifikācijas dēļ tika piešķirti tehniskie zaudējumi visās spēlēs. Kāds bija noskaņojums pirms izdzīvošanas cīņām par 9.-16.vietu?

Lietišķs. Nekādas panikas nebija ne mums, treneriem, ne spēlētājiem. Pēc neveiksmes grupas turnīrā bija skaidrs, ka vissvarīgākā spēle mums būs piektdienā mazajā ceturtdaļfinālā. Tam arī gatavojāmies. Nesaku, ka negribējām uzvarēt Izraēlas un Itālijas komandas, taču bija arī skaidrs, ka ne jau tajās spēlēs izšķiras komandas liktenis. Lūzums iezīmējās mačā ar Itāliju, kad pirmajā puslaikā pretinieki ar presingu mūs iedzina grīdā, bet otrajā mēs atguvāmies un ar aktivitāti uzspiedām viņiem līdzīgu spēli. Ieguvām enerģijas impulsu, un pēdējos trijos mačos tas noderēja.

Trīs dienas pirms Eiropas čempionāta atgriezāties no Eiropas jaunatnes olimpiskā festivāla Tbilisi. Vai līdzdalība pēc kārtas divos tik lielos turnīros nebija kļūda?

Ja vērtē īstermiņā – jā, Eiropas čempionātam spēka mazliet pietrūka. Varbūt pat ne tik daudz fiziskā, cik mentālā. Jūlijā Baltijas kausā tikai ar 2 punktiem zaudējām Lietuvai, kas Eiropas čempionātā spēlēja finālā. Tbilisi labi nocīnījāmies ar nākamajiem čempioniem bosniešiem, arī Spāniju un Vāciju. Pēc atgriešanās no karstās Gruzijas nebija laika atgūt spēkus un patrenēties, tāpēc pirmajās spēlēs Kauņā izskatījāmies “tukši”. Bet ilgtermiņā tā puišiem ir lieliska pieredze un neatsverams rūdījums. Turklāt uzvara pār Angliju nodrošināja palikšanu A līgā. Uzvarētājus netiesā (smejas).

Grūtu cīņu par “izdzīvošanu” komandai prognozēja jau rudenī. 1999.gads Latvijā bijis skops uz talantiem?

Talantu piedzimšanu nevar ne plānot, ne prognozēt. Taču spilgtu spēlētāju trūkums nav nekāda traģēdija. Sliktāk, ka puiši nebija gatavi spēlēt tādu basketbolu, kādu spēlē vienaudži gandrīz visā Eiropā. Ātru, agresīvu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tas netiek prasīts un trenēts ikdienā. Ne jau bērni vainīgi, ka nemāk spēlēt viens pret vienu vai divi pret divi ne aizsardzībā, ne uzbrukumā. Kad pretinieki aizsardzībā samainījās, un parādījās iespēja apspēt garāku, bet it kā lēnāku pretspēlētāju, mūsu tradicionālais risinājums bija metiens pāri sedzēja rokām. Vieglākais un nestabilākais ceļš. Latvijā tas bieži iet cauri, jo labākie spēlētāji pagūst savākt atlēkušo bumbu un trāpīt ar trešo vai ceturto piegājienu. Bet Eiropā tā bumba ir zaudēta uz neatgriešanos. Uz čempionāta beigām Artūrs Kurucs pielāgojās un dažādoja savu spēli – tad arī punkti viņam sāka nākt.

Ikdienā nestrādāji ar šī vecuma basketbolistiem. Varbūt kāds talants palika neatrasts un spēlētājs – neiepazīts?

Kandidātus palīdzēja apzināt kolēģi, un spēlētājus iepazinu darba procesā, kas bija pietiekami ilgs. Divi turnīri ziemā, gandrīz divu mēnešu kopdarbs vasarā. Turklāt mani palīgi Pēteris Ozoliņš un Bruno Kārlis strādā ar šā vecuma komandām. Var jau mēģināt ar kaut kādām viltībām nomaskēt savus trūkumus un kādā atsevišķā spēlē pārsteigt pretiniekus ar nestandarta rīcību. Bet, ilgtermiņā skatoties, ir svarīgi, lai spēlētāji būtu sagatavoti vispusīgi – tā, lai varētu laukumā izpildīt visu, kas mūsdienu basketbolā vajadzīgs.

Kāda bija atsevišķu spēlētāju un visas komandas attīstības dinamika kopš janvāra?

Kopā bijām pārāk īsu laiku, lai būtiski palielinātu potenciālu uzbrukumā. Samazinājām kļūdu skaitu – Baltijas jūras kausa izcīņā vidēji spēlē bija 29, Eiropas čempionātā 21,3 –, bet ar to nepietika. Pēc gūtajiem punktiem čempionātā bijām pēdējie (vidēji spēlē 57,4). Jau kopš darba sākuma bija skaidrs, ka uzsvars jāliek uz komandas aizsardzības nostiprināšanu. Ko varējām – izdarījām un pēc zaudētajiem punktiem starp visām 15 komandām bijām 3.vietā (65,4). Starp citu, no A divīzijas izkrita Anglijas un Izraēlas komandas, kuras akcentēja uzbrukumu, bet ielaida vairāk par visiem.

Runājot par spēlētājiem – domāju, ka šī sezona viņiem bijusi svētīga, lai arī lēcienveida progress nav novērots.

Artūrs Kurucs jau pērn pretendēja uz vietu U16 izlasē un šogad bija viens no mūsu līderiem, tomēr pa īstam labi nospēlēja tikai trīs pēdējās trīs spēles. Līdz tam nevarēja trāpīt, trūka pārliecības. Varbūt atraisīties palīdzēja tas, ka ļāvām viņam sākt spēli no rezervistu soliņa, varbūt beidzot adaptējās pie tā spiediena, kas katrā spēlē bija jāiztur ārējās līnijas spēlētājam. Viņš kadetu čempionātā vēl varēs spēlēt arī nākamgad, un šī pieredze noteikti noderēs.

Patīkams atklājums bija aizsargs Rainers Kalniņš, kurš bija mūsu stabilākais spēlētājs visā sezonā, diemžēl izņemot Eiropas čempionātu. Varbūt bija sakrājies nogurums. Viens no tiem, kuri centās saasināt spēli, bet pietrūkst dabas dotas eksplozivitātes.

Aizsargs Dāvids Atelbauers bija teju vienīgais, kurš varēja regulāri apspēlēt pretspēlētāju, tiesa, ne vienmēr izvēlējās labāko turpinājumu.

Edgars Kaufmanis ir cilvēks – metiens. Var trāpīt četras tālmetienus no vietas, bet tas nenotiek tik bieži, cik gribētos. Ļoti daudz jāstrādā pie aizsardzības iemaņu uzlabošanas un spēles izpratnes. Vēlēšanās labot trūkumus bija, bet ātri tas nenotiek. Jābūt pacietīgam un regulāram darbam.

Artūrs Žagars bija vēl viens spēlētājs, kurš spēja izveidot iespējas gan sev, gan partneriem. Gudra galva, laba tehnika, arī aizsardzībā pretiniekiem neko nedāvināja. Pietrūkst tikai fiziskā spēka un auguma. Ļoti labi nospēlēja Gruzijā, bet Kauņā beigās nespēlēja savainojuma dēļ un komandai viņa pietrūka. Perspektīvas atkarīgas no tā, kā ritēs ķermeņa nobriešanas process.

Uzbrucējs Bogdans Raiļans vislabāk nospēlēja tad, kad vajadzēja – pret Angliju. Citos mačos izpaudās ierobežotais tehnikas arsenāls. Uzbrukumā lielākais trumpis – fiziskais spēks, bet starptautiskajā basketbolā ar to nepietiek.  Patika centība aizsardzībā, kur varēja just, ka Bogdans jau pērn spēlējis izlasē – saprata, kas jādara un gribēja darīt. Bet – vairākos mačos ātri sakrāja piecas piezīmes. Raksturs nav vienkāršs, ar to jātiek galā.

Francis Lācis – labi dotumi, gaiša galva, augus koordinācija.. Čempionātu sāka labi. Kad ierindā atgriezās Raiļans, vairs nebija tik pamanāms, bet savu darbu izdarīja. Ja nopietni strādās, var izveidoties par labu spēlētāju.

Anrijs Miška, Armands Berķis un Adrians Šnipke ir gadu jaunāki, bet Anrijs parasti gāja pamatpiecniekā un arī Armands deva pietiekami lielu ieguldījumu. Labi augumi, labas perspektīvas, bet, protams, priekšā vēl daudz darba. Berķis bija viens no tiem, kurš, salīdzinājumā ar ziemu, progresējis visvairāk. Šnipkem labs potenciāls uzbrukumā, bet ļoti daudz jāieliek aizsardzībā.

Niks Višņēvičs savainojuma dēļ izlaida daļu sagatavošanās procesa, pēc tam nebija labākajā formā. Labi nospēlēja ar Itāliju, nopelnīdams vietu pamatpiecniekā uz pēdējām trim spēlēm. Gan Niks, gan Teodors Bergmanis palielināja komandas enerģiju neatkarīgi no tā, vai cīnījās laukumā, vai bija uz rezervistu soliņu.

Puišu komandās jaunāku spēlētāju iesaistīšana kadetu izlasēs nav ierasta lieta, bet jums tādi bija pieci – Kurucs, Žagars, Miška, Berķis un Šnipke. Nākamgad varēsim cīnīties par medaļām?

Uz dzimšanas gadiem speciāli neskatījos – komandā tika labākie. Žēl tikai Maksimu Husko, kurš laikus nesakārtotu pilsonības jautājumu dēļ nevarēja doties uz čempionātu, kaut arī vietu sastāvā bija izcīnījis. Par potenciālajām medaļām nākamgad gan iepriekš nesasapņotos. Potenciāls ir laba lieta, taču to jāprot attīstīt un izmantot. Vēl priekšā garš gads, kuru var pavadīt gan produktīvi, gan izšķērdēt tukšgaitā.

Kāda, tavuprāt, būtu labākā recepte spēlētājiem, lai šīs sezonas laikā iegūtais impulss neietu zudumā?

Pēdējā sapulcē puišiem novēlēju trenēties tā, lai uz nākamo aicinājumu izlasē viņi jau būtu sagatavoti daudz labāk. Čempionāts bija labs motivators. Puikas redzēja, kā spēlē vienaudži un ir gatavi strādāt, lai viņus panāktu.

Kur un kā to vajadzētu darīt?

Madrides “Real”, kurp dosies Anrijs Miška (smejas). Protams, tādā sistēmā nokļūt ir lieliski, taču jāņem vērā, ka Madridē perspektīvu puišu būs daudz un adaptēties nebūs viegli. Latvijā Anrijam nebija pienācīgu pretinieku, tur būs jāsitas par savu vietu katru dienu. Cits dzīves ritms, cits basketbola stils. Bet, ja izturēs, perspektīvas ļoti lielas.

Visiem Latvijas talantiem vietas nepietiks pat “Real” sistēmā. Ko darīt pārējiem. Spēlēt kopā, piemēram, LBL2?

Galvenais kvalitatīvi strādāt treniņos. Optimāls modelis bija LMT Basketbola akadēmijai, kad divas vai trīs reizes mēnesī junioru izlases kandidātiem nedēļas nogalēs bija treniņi un spēles. Tad ir iespēja gan mācīt, gan prasīt un vajadzības gadījumā piespiest. Sanākot kopā tikai uz spēlēm, efekts būtu mazāks.

Organizatorisku un finansiālu iemeslu dēļ jaunatnes izlašu kandidātu kopdarbu sezonas laikā vienmēr neizdodas nodrošināt. Toties jaunatnes izlašu treneriem katru rudeni ir iespēja uzstāties Jaunatnes līgas treneru seminārā, vēršot kolēģu uzmanību uz problēmām un iesakot risinājumus...

Šai ziņā esmu reālists un uz lielām pārmaiņām neceru. Nevar taču citus trenerus piespiest strādāt tā, kā, pēc tavām domām, būtu pareizi. Cik gadus jau runājam par pārlieku lielo spēļu skaitu talantīgākajiem jauniešiem, bet problēma nav atrisināta. Jo vadīt spēles ir vieglāk, nekā katru dienu domāt vingrinājumus, lai attīstītu spēlētājus, un pieprasīt kvalitatīvi veikt melno darbu.

Varbūt treneriem, kuriem ikdienā nav saskarsmes ar pieaugušo vai starptautisko jauniešu basketbolu, trūkst informācijas par basketbola modes tendencēm un modernajiem standartiem?

Informācijas varēja trūkt pirms 20 gadiem, nevis tagad, kad internetā pieejams viss, kas vajadzīgs. Darba rezultāts atkarīgs no attieksmes un mērķiem. Kas ir svarīgākais – uzvarēt tuvākos konkurentus Jaunatnes līgā vai sagatavot labu spēlētāju lielajam basketbolam? Pēdējā laikā Latvijas basketbolā ienākuši daudz ambiciozu jauno treneru – varbūt kas mainīsies.

Varbūt Jaunatnes līgas nolikumā kā obligāta prasība jāparedz, piemēram, presings katrā spēlē vismaz puslaika garumā?

Administratīvi paņēmieni parasti izraisa pretreakciju un nav efektīvi, bet... Jauniešiem jāspēlē jauniešu basketbols – ātrs, enerģisks, intensīvs. Ar kļūdām un iespējām tās izlabot. To ir viegli pateikt, bet, lai realizētu, jāieliek liels darbs – jāuzlabo fiziskā sagatavotība, jāattīsta basketbola domāšana. Savulaik, kad strādāju ar jauniešiem, centos panākt, lai manas komandas tā spēlē, neatkarīgi no rezultāta. Tikai tā var sekmēt individuālās meistarības progresu. Tā strādā jauniešu treneri daudzās valstīs, arī tajās, uz kurām esam pieraduši raudzīties no augšās – Somijā, Zviedrijā. Tur ir sistēma – vienota izpratne un darba virziens. Nevar taču cerības balstīt uz to, ka viens treneris vai sporta skola strādās labāk par citiem.

Kā, piemēram, spāņi panāk to, ka visas jauniešu komandas spēlē vienā stilā, neatkarīgi no talantu daudzuma un spilgtuma?

Orientieri nāk no augšas – Spānijas virslīgā visas komandas spēlē ātri, agresīvi. Ja treneris grib, lai viņa audzēknis kādreiz spēlē visaugstākajā līmenī, viņam ir skaidrs, kas jāiemāca. Un pats jaunais arī redz, pa kādu trepīti var uzkāpt līdz zvaigznēm.

Guntis Keisels, basket.lv

Latvijas U16 izlases statistika un spēļu grafiks: Vīriešu U16 izlase

U16 puišu izlase Eiropas čempionātā