Ženēvas triumfa kaldinātājs

Liepājā dzimušais jauneklis ar basketbolu iepazinās mācīdamies Rīgas 4.vidusskolā, drīz iesaistījies Jaunekļu kristīgās savienības (JKS) komandā un tās sastāvā izcīnījis otro vietu pirmajās Latvijas meistarsacīkstēs 1924.gadā.

Viņa vārds mūsu basketbola vēsturē būtu palicis kaut vai tāpēc, ka 1924.gada 29.aprīlī 19 gadus vecais Valdemārs bija starp astoņiem vīriem, kuri Latvijas valstsvienības sastāvā piedalījās pirmajā starpvalstu spēlē Eiropas basketbola vēsturē – Tallinā ar Igaunijas izlasi (20:16).

Pēc tam valstsvienības tērpu viņš uzvilka vēl piecas reizes, divreiz JKS komandas sastāvā kļuva par valsts čempionu, bet samērā agri vietu laukumā atbrīvoja talantīgākiem un garākiem kolēģiem. Toties ārpus laukuma Baumanis kļuva par pirmās brīvvalsts laiku spilgtāko personību groza bumbas sabiedrībā.

1934.gada rudenī Armijas sporta kluba instruktoram virsleitnantam Valdemāram Baumanim Latvijas Basketbola savienības vadība uzticēja valstsvienības sagatavošanu pirmajām Eiropas meistarsacīkstēm, kaut arī Latvijas čempionātā toni tolaik uzdeva Universitātes sports. Braucot uz Ženēvu, trenerim (tolaik gan populārāks bija apzīmējums – komandas sastādītājam) nācās ne tikai trenēt, bet arī piestrādāt par menedžeri un diplomātu. Arī to Baumanis pratis gluži labi – valstsvienības sastāvā iekļāvis pietiekami daudz US spēlētājus, lai naudīgā sporta biedrība neliegtu finansiālo atbalstu Ženēvas braucējiem. Čempionāta laikā Baumanim bijusi darīšana gan ar rīkotāju diskriminējošo attieksmi, gan savstarpējiem kašķiem, taču viss beidzies laimīgi – ar trim uzvarām. Uz čempionātu izbraukuši trešās klases vagonos ar diviem pavadītājiem uz perona, latviešu basketbolisti atgriezās ar Eiropas meistaru kausu un leģendu, kas silda sirdi jau 76.gadu.

Par trenera Valdemāra Baumaņa profesionālo kvalifikāciju saglabājušās pretrunīgas liecības. Tomēr tā nebija sagadīšanās, ka gados, kad Baumanis dažādu iemeslu dēļ tika pastumts malā, nekādu panākumu nebija (15./18.vieta Berlīnes olimpiskajā turnīrā, 6.vieta Eiropas otrajās meistarsacīkstēs Rīgā). Savukārt pēc virsleitnanta atgriešanās pie komandas stūres latvieši uzvarēja prestižā sešu komandu turnīrā Berlīnē (1938) un izcīnīja otro vietu Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā (1939), čempioniem lietuviešiem zaudēdami tikai punktu.

Par Baumaņa domas vērienu liecināja grūti izkārtotais brauciens uz basketbola dzimteni ASV, kur 1939.gada vasarā trīs latvieši – arī valstsvienības spēlētāji Visvaldis Melderis un Maksis Kazāks – apguva spēles noslēpumus Longailendas universitātes trenera Klēra Bī vadībā. Pēc atgriešanās treneris sniedza izsmeļošu pārskatu par jauniegūtajām zināšanām izdevumā Fiziskā Kultūra un Sports, kā arī, protams, lika tos lietā praksē. ASK komandai noderēja – tieši tā izcīnīja pēdējos divus valsts čempionu titulus pirmās brīvvalsts vēsturē.

Pēc Latvijas okupācijas Baumanis „palika savā vietā” – 1941.gada martā Rīgas komanda viņa vadībā izcīnīja trešo vietu PSRS astoņu pilsētu turnīrā. „Savu vietu” – līdzās basketbola laukumam un latviešu spēlētājiem – viņš nepameta vēl ilgi. Ne leģionā, ne bēgļu nometnēs Rietumvācijā. Par dzimteni zaudējušo latviešu basketbolistu zvaigžņu brīdi kļuva komandas All Star de Riga desmit spēļu turneja pa Franciju 1947.gada vasaras sākumā, pārspējot franču labākās komandas. Sastāvā bija vairāki pirmskara valstsvienības dalībnieki (Aleksandrs Vanags, Alfons Justs, Alfrēds Hermanovskis, Kārlis Ārens), bet pie vadības grožiem, protams, Valdemārs Baumanis.

Vairākus gadus nostrādājis par treneri Francijā, Baumanis pārcēlās uz ASV, kur vadījis Vidējo valstu latviešu sporta padomi.

Viņš piedzīvoja Latvijas neatkarības atgūšanu, kad bez tūkstošiem citu vēstures faktu un stāstu no cenzūras tumsības atkal gaismā tika izcelts stāsts par 1935.gada izcilo panākumu un tā galvenajiem kaldinātājiem.

Pirmo Eiropas čempionu treneris miris Čikāgā 1992.gada 24.aprīlī, bet viņa vārdu Latvijā katru gadu atgādina labākajiem jaunajiem basketbolistiem piešķiramais Valdemāra Baumaņa kauss.

Guntis Keisels