Džabars, Anetes tēvs

Andris dzimis Liepājā un basketbolā iesaistījies, mācoties pirmajā klasē. ”Vainīgs” bijis treneris Gunārs Krūmiņš, kuram audzēknis pēcāk veltījis labus vārdus gan par fizisko rūdījumu („Vasarā basām kājām skraidījām pa kāpu smiltīm – man tas locītavas, saites un visu muskulatūru nostiprinājis tā, ka visā karjeras laikā nopietnu traumu nedabūju”), gan attīstīto cīnītāja garu.

Starp vienaudžiem viņš bija labākais Latvijā, un kā tāds iekrita acīs arī Padomju Savienības junioru izlases veidotājiem. Par šo laiku palika divas piemiņas - 1980.gadā izcīnītais Eiropas U19 čempiona titulu un iesauka. Turnejā pa Ameriku Andris TV ekrānā pirmo reizi ieraudzīja NBA zvaigznes, un Karima Abdula Džabara fenomenālās meistarības iedvesmots superpārākās sajūsmas raksturošanai sāka lietot izteikumu: Tas ir Džabars!  Pielipa pašam.

Junioru izcilnieks, protams, izpelnījās uzaicinājumu uz toreizējo Latvijas flagmani VEF. Augumā izstiepies līdz 196 cm, Džabars prata gan iemest no pustālās un tālās distances, gan lika lietā savu kaķa lēcienu cīņā pie groziem un ietriekdams bumbu grozā no augšas, ko tolaik spēja tikai izredzētie. Līdzās bija vienā basketbola valodā runājoši partneri, un Vefa superātrā ārējā līnija – Valdis Valters, Andris Jēkabsons, Ivars Žvīgurs, Igors Miglinieks, mazliet vēlāk arī Kārlis Muižnieks  – spēja iedzīt izmisumā augumos krietni pārākus pretiniekus.

Pēc dažu sezonu uguņošanas, Džabars nokļuva arī PSRS izlases treneru redzeslokā, 1985.gadā izcīnīdams sudraba medaļu Universiādē, un gadu vēlāk – pasaules čempionātā. Basketbola talantu pārbagātība Padomju Savienībā vieglo uzbrucēju postenī ļāva izmantot virsdivmetriniekus. Jēkabsons bija izņēmums, un viņa aicināšana apliecināja Andra unikālās dotības. Kas, tiesa, starptautiskajās aprindās palika līdz galam nenovērtētas.

1989.gadā Jēkabsons kļuva par vienu no pirmajiem latviešu basketbolistiem, kurš devās leģionāra gaitās. Ungārijā lielu naudu sapelnīt nebija iespējams, tomēr sadzīves apstākļi bija nesalīdzināmi labāki, nekā tolaik Latvijā, turklāt bijis daudz brīva laika bērnu audzināšanai un trenēšanai. Tieši tur pirmos soļus basketbolā spēra sešgadīga knīpa vārdā Anete.

1992.gadā Jēkabsons Latvijas valstsvienības sastāvā piedalījās olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, taču vairs nebija starp starp līderiem. Laika zobs un – nav ko slēpt vispārzināmas lietas – bohēmiskais dzīvesveids bija mazinājis Džabara lēciena augstumu un ātrumu, bet ar basketbola intelektu vien viņa ampluā spēlētājam veiksmīgai starptautiskajai karjerai bija par maz. Latvijā gan Andris bija starp labākajiem vēl ilgi un pēdējo reizi lielajā laukumā izgāja 2000.gada sākumā, lai spēlējošā trenera statusā broču jauniešiem praksē parādītu, kā spēlējama šī lieliskā spēle - basketbols.

 „Tas, ko zinu par basketbolu, droši vien ir pilnīgi balta lapa lielajam vairumam, kas beiguši augstas skolas. Esmu pārliecināts, ka Latvijā darbs man būs, nekur projām braukt nevēlos,” Džabars atzina intervijā pirms nepilniem 20 gadiem. Taču dzīve iegrozījās citādi un diezin vai tikai pasaules vainu dēļ.

2007.gadā uz Latvijas valstsvienības veterānu godināšanu Džabars atbrauca no darba un dzīves vietas Anglijā. Joprojām ironiski zobgalīgs un tendēts uz dažādām palaidnībām, nevis statusam atbilstošu solīdumu. Tāds pats, kādu viņu atceramies, redzējuši laukumā.

Guntis Keisels