Aizgāja Imants Pļaviņš - vācietis no Iršu kolonijas jeb vienkārši "Pipins"

Par Imanta Pļaviņa veikumu basketbola druvā runāts un rakstīts daudz, šajās dienās to pieminam vēl un vēl. Neatkārtošos, bet pieminēšu tikai galveno īsākajā iespējamajā versijā:

Kopš 1956. gada Imants Pļaviņš bija nesaraujami saistīts ar Latvijas basketbolu.

…Jauniešu komandu treneris Rīgas 2. Bērnu un jaunatnes sporta skolā, pēc tam Valtera Basketbola skolā un BJBS “Rīga”. Pazīstamākie audzēkņi – ilggadējais VEF meistarkomandas līderis Ivars Žvīgurs, olimpiskais čempions Igors Miglinieks, Anete Muižniece-Brice, Latvijas valstsvienības līderi Kārlis Muižnieks, Roberts Štelmahers un Kristaps Janičenoks.

… Kopš 1959. gada Vissavienības kategorijas tiesnesis, ilgus gadus darbojies kā basketbola spēļu komisārs.

… No 1973. gada 13. marta līdz 1991. gada decembrim – Fiziskās kultūras un sporta komitejas valsts treneri basketbolā. Pienākumi gandrīz tādi paši kā tagad Basketbola savienības ģenerālsekretāram – organizēt visa līmeņa basketbola dzīvi – izņemot nepieciešamību meklēt finansējumu programmām, jo padomju laikā plānošanas apstākļos līdzekļi tika piešķirti centralizēti.

… Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – ilggadējs Latvijas Jaunatnes basketbola līgas izpilddirektors, Jaunatnes basketbola metodiskā centra vadītājs, BJBS “Rīga” struktūrvienības vadītājs.

Ar Imantu bijām pazīstami kopš 80. gadiem (tad viņš strādāja Sporta komitejā), taču pēdējos gados tikšanās bija ģimeniskākas un tuvākas. Pirms apmēram trim gadiem sanāca garāka saruna ne tikai par basketbolu (vai par futbolu), bet par Imantu pašu, kurš basketbola aprindās jau sen tika saukts par "Pipinu" un daži, iespējams, pat ilgu laiku īsti nezināja viņa īsto uzvārdu...

"Esmu vācietis no Iršu kolonijas", tā toreiz teica Imants. Viņa vecvectēvs bija Gustavs Hāzenfūzs un viņš bija no tiem vācu izceļotājiem 18. gadsimta beigās, kuri sekoja Katrīnas Lielās aicinājumam un meklēja laimi Latvijā. Vācijā dzimusī Katrīna II īstenoja aktīvu ieceļošanas politiku, lai jauniegūtās teritorijas ļautu apsaimniekot uzticamiem padotajiem. Apmēram 300 cilvēku devās uz toreizējās Krievijas impērijas rietumu robežu.

Tur kolonizācijai tika nodotas mazapdzīvotas divu kroņa muižu zemes. Iršu koloniju dibināja 85 ģimenes no Pfalcas – katra no tām saņēma ap trīsdesmit hektāru zemes. Imanta vectēvs bija Gusts Hāzenfūzs. Hāzenfūzi nodarbojās ar ķieģeļu ražošanu, tā ka oranžā basketbola krāsa Imanta senču ģimenē ienāca jau toreiz - vēl pirms viņa piedzimšanas 1929. gadā. Imanta vectēvs apprecējās ar Emmu Jirjenu, bet vēlāk mamma apprecējās ar Plaviņu.

No vācu izcelsmes Imantu visu mūžu pavadīja atbildība par veicamo, akurātums, vienmēr rūpīgi un līdz galam paveikts darbs. Tas bija neatņemami. Pagājušā gadsimta 30. gados mājas tika pārdotas un ģimene pārcēlās uz Rīgu.

Tika atvērts veikals Bruņinieku ielā, Imants sāka iet skolā (ja nemaldos, tad 1. klasi Imants pabeidza baznīcas skolā). Imants labi atcerējās ātrslidotāja Alfona Bērziņa uzvaru Eiropas čempionātā un arī Kārļa Ulmaņa pēdējo uzrunu tautai:

"Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās..." Kur basketbols? Tad arī bija pirmais mēģinājums tikt basketbolā, kaut gan Imants spēlēja futbolu un ar savu nelielo augumu bija vārtsargs (garas rokas!). Viņš bija labi pazīstams ar Vadimu Ulbergu, jo abi bija gandrīz vienaudži. Skolā sporta stundās Imants ierindā parasti stāvēja pēdējais vai priekšpēdējais. Mazākais... Un tad viņam arī tika piešķirta iesauka "Pipins", kas saglabājās līdz mūža beigām. Bija vēsturē tāds "Pipins Īsais" - franku ķēniņš no Karolingu dinastijas, kurš valdīja laikā no 751. līdz 768. gadam. Plaši pazīstams kā Kārļa Lielā tēvs. Vēsturē tolaik par to mācīja un Imantu arī nosauca - bez jebkāda Īsā - vienkārši par "Pipinu". Bērnības iesaukas, kā zināms, ir visnoturīgākās. Basketbolu spēlēt Imantu neņēma.

Pirmskara, kara laika un pēckara gadu juku laiks, tranšeju rakšana Ērgļos, došanās uz Vāciju, gaisa uzlidojumi, atgriešanās, filtrācija...

Imants atsāka skolas gaitas 1. vidusskolā. Patika matemātika un fizika, ģeometrija, bet iestājās viņš - toreizējā LVFKI jeb Fizkultūras institūtā. Tad bija otra saskare ar basketbolu, kas ar laiku pārauga mūža neatņemamā sastāvdaļā. Imants rakstīja statistiku, stādīja spēļu kalendārus, sāka trenēt. Basketbola federācijā vajadzēja cilvēku, kas raksta protokolus spēlēs un federācijas sēdās. Imants piekrita. Viņu pamanīja arī Vissavienības zinātniskā brigāde. Imants nav bijis ne pionieris, ne komjaunietis.

Būtu iestājies komjaunatnē - būtu pasniedzējs LVFKI, bet... Droši vien labi, ka tā nenotika, jo tad Latvijas basketbols iespējams, nebūtu ieguvis to, ko vēlāk ieguva. Imants devās strādāt uz Kuldīgu. Basketbols? Nē futbols un volejbols, kaut gan volejbolu viņš nebija ne spēlējis, ne ko daudz no tā tolaik saprata. Pēc obligātajiem diviem gadiem Imants Pļaviņš atgriezās Rīgā un sāka strādāt par sporta skolotāju 49. vidusskolā. Katrā Rīgas rajonā bija jābūt sporta skolai un tāda bija arī toreizējā Kirova rajonā. 1956. gadā Imants sāka strādāt 5. BJSS. Tur jau viņam bija tikai basketbols. Līdz mūža beigām..

Imanta Pļaviņa ideja bija astoņu pilsētu turnīri, vasaras sporta nometnes, vidusskolu turnīrs, treniņi basketbolā kopš 1. klases (Roberts Štelmahers - viens no pirmajiem spilgtākajiem šīs ieceres augļiem), Imants ieviesa spēļu analīzes, spēles tenikas apgūšanas pamatus... Būdams jau 90 gadus vecs, viņš zināja visus labākajos Latvijas basketbolistus visās vecuma grupās un mācēja katru novērtēt. Neturpināšu uzskaitīt, jo visu Imanta Pļaviņa paveikto uzskaitīt nav iespējams.

Lai viegli...