Salenieks uzsver vienotības nozīmi
Varētu teikt, ka Vilnis ir Mateja Basketbola līgas (MBL) veterāns, lai arī gadu viņam nav nemaz tik daudz. Par veterānu jeb drīzāk par pieredzējušāko MBL spēlētāju viņu padara fakts, ka Vilnis šajā līgā spēlē jau no pašiem tās pirmsākumiem.
Sākumā pastāsti mazliet par savu bērnību – kur tu uzaugi, vai tev ir brāļi un māsas, ar ko nodarbojas tavi vecāki, kad pārcēlies uz Rīgu, kāpēc...?
Nāku no vietas, kur nav elektrības, centralizētas apkures vai kanalizācijas un, kas kartē atzīmēta kā neliels punkts ar nosaukumu Atspuka, 5 km no Varakļāniem. Vecāki saprotams nestrādā kādā augsti attīstītā uzņēmumā, kas ražo mikroshēmas, bet gan paši savā zemnieku saimniecībā. Man ir divas māsas Sandra un Līga, abas virs 1.80, kā arī vecmamma – apmēram 1.60. Tā kā dzimtajā pilsētā pašvaldība nevienu augstskolu sarūpējusi nebija, kad pabeidzu 12. klasi, devos uz Rīgu, kur pirmo reizi ieraudzīju jūru un tramvaju. Tas bija laiks, kad izmēģināju to, ko sniedz lielpilsēta, sākot ar naktsklubiem un beidzot ar nacionālo bibliotēku (pēdējo stipri mazāk).
Kāda ir tava izglītība, par ko tu strādā?
Šogad, beidzot pēc 9 gadu alkatīgas zināšanu uzsūkšanas veiksmīgi absolvēju tehnisko universitāti ar maģistra grādu transportbūvēs, īsāk sakot, esmu tas džekiņš, kas būvniekam pasaka, nē, tas ceļš ies nevis tā, bet gan šitā. Strādāju perspektīvā uzņēmumā par ceļu inženieri, varbūt nav pats aizraujošākais darbs uz pasaules, toties gana atbildīgs un braukājot uz objektiem sanāk pamatīgi iepazīt dažādus Latvijas nostūrus.
Kādi ir tavu tuvāko trīs gadu mērķi?
Lai arī gadi iet uz priekšu, par plastisko operāciju vēl nedomāju. Mmm, laikam jāatdod bankai studiju kredīts, vai arī jāizveido ģimene, lai nebūtu jāatdod kredīts (joks). Droši vien apvienošu patīkamo ar lietderīgo.
Vai tev ir draudzene?
Jau pasen ir, sauc Dita. Gudrības smeļas RSU un kā jau daudzi studenti strādā, gandrīz tikpat perspektīvā uzņēmumā kā es un mēģina sadzīvot ar bargajiem Mateja līgas treniņu režīmiem.
Kāds ir tavs mīļākais ēdiens?
Tomāti ar gurķiem un krējumu.
Kādas ir tavas attiecības ar Dievu?
Lai arī vecāki uz baznīcu neiet, to papilnam kompensē vecmamma, kura arī rūgtajos padomju gados slepeni apmeklēja dievnamu un visādas slepenas sanāksmes, cik nu es zinu. Arī mazbērniem mācīja, kas ir Dievs, un kaut kad 90to gadu sākumā ar viņas gādību tiku uzņemts svētdienas skolā. Palicis atmiņā, ka bija no galvas jāmācās ārkārtīgi garas litānijas un psalmi (jāmin, ka Vilnis gāja katoļu baznīcā) , kas vairāk noderēja kā atmiņas treniņš. Tomēr mūsu skolotāja stāstīja arī daudzus ārkārtīgi aizraujošus Bībeles stāstus, kuri iespiedušies atmiņa līdz šai dienai. Tas laiks radīja manī priekšstatu, kas Dievs ir un kāpēc viņš ir. Principā esmu cilvēks, kas ar Dievu ir sen pazīstams, tomēr jūtu, ka mūsu attiecības ir vēl daudz jāstiprina.
Kā un kad tu sāki basketbola gaitas?
Tā kā Varakļānu vienīgajai sporta zālei bija izsisti vai visi logi un tecēja jumts, tad skola bija izvēlējusies sporta deju novirzienu, kā arī siltā laikā bija iespēja izmēģināt kāju vai roku vieglatlētikā. Basīts bija jāspēlē mikroskopiskā zālē, kur centrā abas trīnīša līnijas krustojās un vairogi bija izgatavoti no viena koka gabala, turklāt klasē bijām tikai 5 džeki, un fiziskās audzināšanas stundās basketbola treniņš izpaudās tā, ka skolotājs iemeta bumbu laukumā un pats aizgāja. Atceros mīļākā pozīcija bija iet pa saspēli.
Kā tu iesaistījies MBL?
Sagadījās, ka universitātē studēju kopā ar Mateja līgas leģendu Kasparu Birzi, kurš lekcijās lielījās, ka spēlējot kopā ar baigi krutiem džekiem no Mateja baznīcas un ir nākamais Larijs Birds. To padzirdot, sapratu, ka ir iespēja pierādīt sūro Varakļanu rūdījumu un aizgāju uz pirmo treniņu, liekas tas bija 1999. vai ari 2000. gadā, īsti neatceros. Atceros, ka pa ceļam piesējās kaut kādi krievi un bezmaz atņēma beidzamos 5 latus, bet tieši laikā uzradās krutie džeki no Mateja draudzes basketbola un basīts varēja sākties.
Cik gadus tu jau esi MBL spēlētājs?
Ilgāk par mani spēlē Kaspari Šterns un Birze, bet citus pirmajos treniņos atceros kā pa miglu, tad vēl trenējās tadas basketbola haizivis kā Pāvels, Jēkabs, Didzis, Rūdolfs. Tie treniņi bija tāaaaads fans, visos bija pamatīga degsme un spars, turnīra nebija, toties Kaspars Š. organizēja tādus kā miniturnīrus viena treniņa garumā ar balvām. Problēmas ar attieksmi? Neviens nezināja, kas tās tādas.
Ar Amikus komandu esi izcīnījis čempiona titulu. Kāda bija sajūta? Kā Jūs to paveicāt? Kur slēpās uzvaras atslēga?
Mjā, ceļš uz kāroto pjedestālu sākās ar pirmo sezonu kopš Mateja Sports organizēja turnīru. Man kaut kur mājās vēl saglabājies pirmās komandas ar skanīgo nosaukumu „6 tramvajs” sastāva saraksts, kura kodols līdz čempiontitula izcīnīšanai bija saglabājies: Artūrs, Toms, Oskars, Kalvis, Kaspars B. Lai arī pirmo sezonu pabeidzām ar ne pārāk augsto pēdējo vietu, tomēr tad tas bija mazāk ar zobiem un nagiem cīnīties par kausu, vairāk forši uzspēlēt spēli, kas tik ļoti patīk, kopā ar foršiem džekiem. Tad nu sezonu pēc sezonas sastāvs arvien saliedējās un viennozīmīgi esmu pārliecināts, ka tikai pateicoties vienotībai gan uz laukuma, gan ārpus tā, komandai bez spēcīgiem līderiem izdevās izcīnīt, uzskatu, pelnītu čempionu titulu.
Tu spēlē arī Barons/Matejs komandā. Kāds ir līmenis ABL un, kāds līmenis ir šai komandai?
ABL ir trešā spēcīgākā basketbola līga Latvijā un fakts, ka džeki no Mateja līgas tanī spēlē vien ir ko vērts. Šogad par godalgotām vietām pacīnīties vēl nesanāca, nu īstenība netikām arī "play off", bet sezonas gaitā atklājās komandas vājās vietas, kuras tika sāktas labot, varbūt pārāk vēlu. Galvenokārt treniņu (ne)apmeklētība un vēl šis tas, bet es esmu pārliecināts, ka Mateja Sports basketbolisti atradīs savu vietu Latvijas basketbola elitē un tā noteikti nebūs tā pēdējā.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]